Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atvadās Maskavā, apbedī Ukrainā
Pagājušajā pirmdienā režisors tika apglabāts savā dzimtenē Ukrainā, kapsētā Ļvovā, blakus saviem vecākiem. Tāda bijusi viņa vēlme. Dzimto pilsētu Viktjuks uzskatīja par savu spēka vietu. Pirms tam 20. novembrī viņa talanta cienītājiem bija iespēja atvadīties no režisora Maskavā, Romāna Viktjuka teātrī. Spītējot pandēmijai, pateikt ardievas mīļotajam režisoram ieradās daudzi mākslinieki. Uz teātra skatuves bija zārks ar stikla vāku, pie kura pavadītāji varēja mirkli uzkavēties un nolikt ziedus.
«Jūsu mēģinājumi bija atsevišķa izrāde. Aktieri, kas bija jūsos iemīlējušies, jūs parodēja vēl ilgi pēc jūsu iestudētās lugas pirmizrādes. Cik daudz jaunu aktieru vārdu jūs atklājāt, arī es esmu to vidū. Paldies, meistar, skolotāj,» atvadu vārdus teica aktieris Dmitrijs Pevcovs.
«Cilvēks, kurš ar vienu izrādi ne tikai teātri, bet visu pasauli man padarīja divas reizes plašāku. Mēs visi jukām prātā Kalpoņu dēļ. Pirms tam neko līdzīgu nebijām redzējuši.
Trūcīgajos jaunības gados viņš, atnākot ciemos, zaga grāmatas.
To visi zināja un pieņēma. Viņam vajag. Viņš huligāns. Viņš vulkāns. Nenodziestošs. Viņš – brīvība,» par Viktjuku sacīja aktieris Maksims Vitorgans.
Bija sajūsmā par Vilsonu un Plotņikovu
Neklātienē režisoru klusībā pieminēja arī latviešu aktieri, kuriem bija laimējies ar Viktjuku strādāt, kad viņš iestudēja izrādes Latvijā. Viena no režisora mūzām Latvijā bija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Veronika Gulbe (Plotņikova – PDz). Viņa 2000. gadu sākumā spēlējusi galvenās lomas viņa izrādēs Edīte Piafa. Mans leģionārs un Marija Stjuarte. Iestudējot Mariju Stjuarti, mīļākā lomai Viktjuks izraudzījās tolaik Liepājas teātra aktieri Mārtiņu Vilsonu.
«Es vairs īsti neatceros, kā viņš mani noskatīja un atrada. Man kāds piezvanīja, sakot, ka Viktjuks grib mani satikt. Kad viņš mani ieraudzīja, uzreiz apkampa kā vecu čomu,» smaidot atceras Mārtiņš. Par darbu ar leģendāro režisoru viņam ir vislabākās atmiņas. «Ar viņu strādāt bija interesanti.
Dzīvē viņš bija ļoti asprātīgs, laipns un pieklājīgs, bet mēģinājumu procesā no viņa nāca ārā maķ-peremaķ.
Taču lamājās viņš ļoti skaisti, gluži kā Kroders savulaik –kad viņš pat teica job tvoju matj, nejutu, ka viņš lamājas. Tas skanēja jauki. Un līdzīgi bija ar Viktjuku. Viņš bija foršs vecis,» stāsta Vilsons. Viktjuks par latvieti Mārtiņu uz skatuves bija sajūsmā un veltīja viņam tādus epitetus kā īsta seksa mašīna, dzīva latviešu viagra, Holivudas seksbumba.
«Viņš man bija patiess pārsteigums – īsts Holivudas mēroga aktieris. Patlaban pasaulē ir ļoti izteikts vīrišķīgu aktieru deficīts. Mārtiņš Vilsons ir īsts vīrietis pat tad, kad viņš uz skatuves klusē,» kādā intervijā viņu slavēja Viktjuks.
Pēdējās dienas pavadīja slimnīcā
Viktjukam bija 84 gadi, taču līdz pat mūža galam viņš bija ļoti ražīgs režisors, kurš vismaz reizi gadā iestudēja jaunu izrādi. Un skatītāju zāle ikreiz bija pilna. Arī šoruden viņš strādāja pie lugas, kurai pirmizrāde bija plānota gada beigās. To Viktjukam piedzīvot nebija lemts.
14. oktobrī viņš nonāca slimnīcā. Neilgi pirms tam pie režisora ciemos bija atbraucis viņa draugs un pamanīja, ka Viktjukam ir temperatūra. Slimnīcā režisoram tika diagnosticēts Covid-19. Saslimšana jau bija beigu stadijā, šķita, ka Romāna Viktjuka dzīvībai briesmas vairs nedraud. Pēc pāris dienām no reanimācijas Viktjuku pārveda uz parastu palātu.
«Mēs sazvanījāmies, pārrunājām darba jautājumus. Tobrīd turpinājās darbs pie jaunās izrādes, un viņš bija informēts par visu teātrī notiekošo. Pēc viņa lūguma nodevām viņam grāmatas, kopumā deviņas, sākot no Borhesa un beidzot ar Homēru, un viņš lasīja. Taču negaidīti uzkāpa temperatūra, viņu atkal nogādāja reanimācijā.
Ārsti man teica, ka «tas nav kovids, bet sekundāra infekcija»,» stāstīja Romāna Viktjuka teātra direktors Valērijs Raikovs.
Temperatūra turējās sešas stundas, un tad ar antibiotiku palīdzību ārstiem izdevās to mazināt. Pēc nedēļas režisora stāvoklis uzlabojās. Bija nolemts viņu pārvest uz slimnīcu, kur turpinātu rehabilitāciju. Transportēšanas dienā Viktjuks juties normāli, jokojis ar automašīnas šoferi. Taču pēkšņi viņam atkal kļuva sliktāk, un jau pēc 40 minūtēm režisors nomira… Ārstu slēdziens – trombembolija.
Neilgi pirms savas nāves Romāns Viktjuks kādam Krievijas laikrakstam sniedza interviju, kur stāstīja, ka gribētu daudz vairāk laika pavadīt ar tuviniekiem, pirms nāves satikties ar visiem, kas viņam bijuši svarīgi. Intervijas beigās Viktjuks atzinās, ka Dievam, ja viņam būtu tāda iespēja, viņš neko neprasītu, jo uzskata – Dievs viņu jau ir svētījis. «Ja es satiktos ar Dievu, es palūgtu viņam nelaist mani vaļā. Un vairāk nelūgtu neko…» sacīja režisors.
