Tikai pieaugušajiem. Stāsts par masieri

Tikai reizi dzīvē biju bijusi pie masiera vīrieša – tāds jauns puisis sanatorijas tipa iestādē (tā man bija iespēja izcelties uz pensionāru fona). Atceros vien tik, ka viņa veiktā masāža bija daudzreiz saudzīgāka, nekā citas profesionāles veikums: tās dāmas rokās es ik pa laikam kliedzu, bet te – gandrīz aizmigu.
Intīma pieredze
8. aprīlis

Saglabāt

Tolaik nezināju, ka pēc desmit gadiem satikšu masieri, kura rokas liks man kliegt. Aiz baudas, nevis aiz sāpēm. Bet tas sākās tā…

Šis vīrietis uzreiz pieminēja, ka ir dziednieks un masieris; tas mani darīja uzmanīgu un aizdomīgu – iedomājos garmatainu dīvaini ar neskūtām padusēm. Tāpēc tiekoties biju patīkami pārsteigta, ieraugot slaiku, sportisku, koptu vīrieti ar mazliet nebēdnīgu smaidu. Abpusējas simpātijas radās uzreiz, un bija skaidrs – būs arī nākamie randiņi. Vīrietis plūstoši nonāca pie tēmas, kādas masāžas viņš prot, cik tas viss ir lieliski, un tad atklājās, ka viņam ir arī pārnēsājams darba (sorry – masāžas) galds. Liela soma, no kuras izvelk uz uzstāda galdu. Sirsnīgi pabrīnījos par tādu iespēju, un tad, vai nu pilnmēness, vai parasta prāta aptumsuma iespaidā piekritu viņa ierosinājumam izbaudīt masāžu pie manis mājās. «Tā būs tikai masāža,» viņš vairākas reizes drudžaini atkārtoja, vien sarunas beigās piebilda, «ja vien pati nevēlēsies kaut ko vairāk.» Par to man nebija viedokļa, jo biju iepazinusi tikai ārstnieciskas masāžas – sāpīgas, bet iedarbīgas.

Norunātajā laikā pie durvīm atskan zvans. Tur stāv viņš – viegli apmulsis vīrietis ar milzīgu somveidīgu veidojumu rokās, kuru knapi var iedabūt pa durvīm.

«Viņš laikam ir ļoti nogribējies, ja jau stiepa to milzu somu augšā pa kāpnēm,» man iešāvās prātā vienlaikus ar domu – esmu gatava masāžai ar laimīgām beigām. Parasti gan tā reklamē masāžas salonus vīriešiem, bet gan jau pieejama arī sieviešu versija!

Jokojot un apceļot vienam otru, veikli tika uzstādīts masāžas galds, un tad iestājās neveikla pauze. Pie masieres es zinu, ka man jāizģērbjas un jānoguļas, bet kā jārīkojas tad, ja masāža un randiņš ir viens un tas pats pasākums? Jānovelk drēbes pašai, vai to izdara masieris? Ja ģērbjos pati, vai to daru lēnām un viņš skatās vai arī es ātri izģērbjos, apguļos, un viņš pa to laiku novēršas, izliekoties, ka neskatās? «Paliec tikai biksītēs un nogulies uz vēdera, es aizgriezīšos,» viņš pārtrauc pauzi, un es zibenīgi izpildu norādi. Daļu manas muguras un dibenu gādīgi apklāj dvielis, es gan nosmīnu par īsu saminstināšanos no masiera puses, jo viņš laikam nebija domājis biksīšu vietā ieraudzīt tikai melnu aukliņu, kā jau tas mēdz būt stringiem. Silta eļļa uzpil pleciem, un maigas, stipras rokas sāk tos glāstīt un tā kā mīcīt. «Profesionālis,» pazib manā prātā, jo katra kustība liecina, ka viņš zina, ko dara. Tas nav kaut kāds «es tevi pamasēšu, tam jau sertifikātu nevajag». Ticis galā ar pleciem un muguru, viņš pārloka tiem dvieli, un tagad siltā eļļa plūst uz manām pēdām un apakšstilbiem. Pēdu masāža ir baudījums, nezinu visus punktus, kuri tika izmasētu, bet sajūtas – lieliskas. Rokas pāriet pie apakšstilbiem, pēc mirkļa atraujas, un siltā eļļa tiek iemasēta augšstilbos, tad, bez pauzes un brīdinājuma, rokas jau glāsta manus dibena apaļumus. Esmu pēdu masāžas apburta, mana modrība ir iemidzināta, un es pat tā īsti nepaspēju izrādīt kaut mazliet izbrīna, kaut tikai pieklājības pēc… ir silti, labi, viegli, patīkami, atslābinoši un vienlaikus – uzbudinoši. Masierim mans miers un aplaimotā sejas izteiksme ir kā starta šāviens, un roku kustību amplitūda nu vairs nav nosaucama par ārstniecisku. Vismaz 21. gs. sākumā ne.

Viņš mazliet atraujas un viegla švīkstoņa liecina, ka tiek novilkti džinsi  un krekls, kailas pēdas pa grīdu pienāk pie galvgaļa un Masieris čukst man ausī: «Biksītes jānovelk, lai nesasmērējas ar eļļu…» Nešaubos ne mirkli, ka tā vajag, un arī viņš, nemaz negaidot manu piekrišanu, jau sācis tās vilkt nost. Lēni, lēni ripinot pāri gurniem… un vietu, kuru biksītes pametušas, tagad sasniedz daži viegli, izjusti skūpsti. Nekādas steigas, laiks ir apstājies. Kaut kur cilvēki skrien, steidzas, zvana – tas ir viss ir ārpusē, mēs to nedzirdam, mēs dzirdam tikai viens otra elpu un sajūtam uzbudinātu ķermeņu smaržu.

Es nekustos, guļu uz vēdera un izbaudu viņa rokas, lūpas, pirkstus… masāžas galds sniedz vīrietim ērtu piekļuvi manam ķermenim, kurš atsaucīgi pieņem glāstus un skūpstus. Agrāk tā nekad vēl nav bijis, ka varu tikai gulēt un baudīt, atslābināties un būt egoiste par 500%.

«Kad tu tā guli, es neredzu krūtis,» viņš čukst man pie auss un maigi iekož ļipiņā. «Lūdzu, pagriezies,» masieris teikumu pabeidz reizē ar palīdzēšanu man apgulties uz muguras. Tad viņš cenšas turpināt iesākto masāžu un uz krūtīm pilina jau padzisušu eļļu, ar kreiso roku to iemasējot manā labajā krūtī, pēc tam jau abas rokas aktīvi masē krūtis, manas acis ir aizvērtas, bet masiera straujā elpa liecina, ka viņš gan acis tur vaļā un izbauda procesu ar visām maņām.

Brazīliešu stila vaksings netraucē eļļai plūst pār manu klēpi, un masiera rokas, dabiski, palīdz eļļu iemasēt, izkliedēt, izrotēt… Viss notiek dabiski un secīgi, masiera pirksti nu jau darbojas tikai ap stratēģiski svarīgāko punktu ārpusē un laiku pa laikam ieslīd manī, lai atrastu baudas punktu iekšpusē. Esmu vieglā lidojuma sajūtā, mans ķermenis pamazām vien saspringst, tā tuvojoties brīdim, kad tas, manu elsu un kliedzienu pavadīts, atslābs. Perfekti sajuzdams manas reakcijas, masieris kā veikls locis vada mani pretim baudas kulminācijai, viņš uzmin bez vārdiem ritmu, vietu, intensitāti… itin kā pirms tam būtu apguvis mana ķermeņa baudas karti un orgasma sasniegšanas instrukcijas. Pilnīgs un galīgs atslābums pārņem mani, galvā nav nevienas domas, ir tikai pāri plūstošas laimes izjūta.

Nezināju, ka masāža var būt tāda. Nezināju, ka ar yoni masāžu var panākt lielāku baudu, nekā spēj sniegt loceklis. Ka īsā brīdī sievieti var palaist kosmosā un pēc dažām minūtēm viņu turp sūtīt atkal.

 

Ja kādam zinātniekam šķiet, ka G punkta nav, viņš ir muļķis; ja šis zinātnieks ir sieviete, tad viņai to var pierādīt ar darbiem (jeb pirkstiem).

Masieris, gadiem masējis simtiem cilvēku, viņus jūt. Viņa rokas ir pieredzējušas un anatomiju pārzinošas. Darbojoties masieris vēro reakciju un atkarībā no tās turpina tālāko. Es gan nezinu, vai par punktiem, kurus sievietes organismā masēt īpaši, arī mācīja fizioterapeitiem vai tas tika apgūst kādos speciālos kursos? Aizsteidzoties nākotnes notikumiem priekšā, jāatzīst, ka tā bija ilgākā masāža, kuru baudīju masiera izpildījumā. Visas pārējās bija krietni vien īsākas, jo mums abiem nebija pacietības, ātrāk gribējās tik pie deserta. Un tad pie vēl vienas porcijas. Un tad kaut iekosties vēl vienā desertā, jo apēst vairs nav ne laika, ne spēka…

Parasti nelaižu garām iespēju apgūt jaunas zināšanas un prasmes; ar masieri sapratu, kas mani uzbudina ātri un nekļūdīgi, tikai ne visai labi to izdodas ieskaidrot citiem. Ar aplinkus tekstiem «es to redzēju youtube» te nepietiek, viņi cenšas, bet tas nav TAS. Un es zinu, KĀ tam vajag būt, bet es nevaru saņemties pateikt. Un kā to izdarīt? «Zini, man bija viens mīļākais, viņš darīja tā, man tā patika, dari tu tāpat,» nemaz neskan motivējoši.

Beigās viss vienmēr ir labi; ja nav labi, tad tās vēl nav beigas – tas varētu būt masiera moto. Jo mēs beidzam labi. Ja nav labi, tad nebeidzam tik ilgi, kamēr ir labi.

Zelda balso par profesionālu masieri ar neprofesionālu attieksmi!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs