Šķirtā tēta grēksūdze: «Joprojām jūtos kā lūzeris, nesavaldot savu bikšupriekšu»

Rihards Onzuls ir Ričarda tētis. Viņi kopā sporto, fano par hokeju un lasa Jāņa Joņeva Slepenos svētkus. Taču, kad Ričards izaugs, viņš neatcerēsies, ka viņa vecāki dzīvoja kopā.
Patiess stāsts
Ralfs Dravnieks
8. februāris

Drukāt

Saglabāt

Olafs Ošs

Viņi izšķīrās, kad viņam bija pusotra gada. Iespējams, tieši kļūdas, kuras Rihards ir pieļāvis, Ričardu izaudzinās par labu cilvēku. Savu dzīvesstāstu mums atklāj Ričarda tētis Rihards Onzuls.

Neticēju pēcdzemdību depresijai

Kad dēls bija pusotra gada vecs, mēs ar sievu izšķīrāmies. Tā notika, jo es savārīju sūdus. Es neticēju pēcdzemdību depresijai.

Pirms pieteicās Ričards, aptuveni piecus gadus bijām kopā. Man pirmajam radās sajūta, ka gribu ģimeni. Es viņā saskatīju sava bērna māti. Ja sieviete ar vīrieti grib runāt par ģimenes turpinājumu, vīrietim ir vieglāk atgaiņāties. Taču, ja pirmais runā vīrs, sievietei ir ļoti grūti vīrietim pateikt, ka viņa šobrīd negrib bērnu. Vīrietis to var uztvert daudz sāpīgāk. Es to izmantoju, pieņēmu lēmumu un šāvu iekšā.

Kas vīriem mainās, kad bērns ienāk ģimenē? Teju nekas. Mēs mazliet mazāk guļam, un dažiem ieslēdzas vācēja reflekss, proti, vēlme nodrošināt ģimeni. Sievietei pēc dzemdībām mainās viss – ķermenis, pasaules uztvere, itin viss apkārt kļūst bīstams: galdu stūri ir superasi, palodzes ir augstas, bet ūdens ir pārāk karsts. Un, jo sabiedriskāka esi bijusi, jo traģiskāka ir neatkarības zaudēšana. To visu sapratu pēc tam – līdz ar terapijas uzsākšanu. Tāpēc esmu drošs, ka zem pārlaimīgo ģimeņu Instagram kontiem, slēpjas nedēļu garas asaras.

Kad dēls piedzima, strādāju restorānā. Ap diviem naktī nācu mājās, bet pēc tam, ja vajadzēja, vēl baroju dēlu ar atslaukto pienu. Pienākumu ziņā, domāju, darīju visu iespējamo. Tomēr es no sievas gaidīju arī sievas pienākumus. Taču diemžēl viņas ķermenis nobloķējās.

Kad sāku strādāt krogā, apkārt grozījās visādas svilpastes, un es padevos kārdinājumam, es nevis atbalstīju sievu mātes lomā, bet piekrāpu viņu, un ar laiku tas nāca gaismā. Mēs neizšķīrāmies uzreiz. Turpmāk katrā strīdā sieva atgādināja manu sānsoli. Tolaik vēl nebiju uzsācis terapiju, velni nebija padzīti jeb – citiem vārdiem – nebiju strādājis ar sevi. Drīz vien kritu vēl zemāk. Pats nepratu tikt galā ar savu sānsoli un sievas pārmetumiem. Visbeidzot es pacēlu roku. Es gan nesitu, bet purināšana, roku griešana, bļaušana, durvju ciršana un trauku plēšana no manas puses bija. Tagad paskatieties no viņas skatpunkta – tev ir gadu vecs bērns, vīrs, kurš neatbalsta, tā vietā piekrāpj un vēl griež rokas. Loģiski, ka viņa sakrāmēja koferi un pazuda no manas dzīves. Pats nāku no šķirtas ģimenes, un domāju, ka ar mani nekad tā nenotiks, es būšu savam bērnam labais piemērs. Taču izdarīju pretējo.

Tam es joprojām neesmu ticis pāri, jūtos kā lūzeris, nesavaldot savu bikšupriekšu.

No paša izraktās bedres mani izvilka divas lietas – makšķerēšana, kurai mani pievērsa kaimiņš, un hokejs. No džeka, kurš lāgā neprot pat slidot, esmu izaudzis līdz līmenim, kad jau lūkojos uz vietu sastāvā amatieru līgā. Bet es joprojām nejūtu, ka kādai dāmai man līdzās būtu vieta. Kopš man ir dēls, jebkuru sievieti vērtēju kā potenciālo māti. Man vairs nav svarīgi iespraust visā, kas kustas. Sekss ir kaut kas vairāk. Tā ir arī garīga savienošanās.

Kompensēšana ar mantām

No dzīvošanas šķirtā ģimenē bērna lielākais un vienīgais ieguvums ir mantiskais pienesums, jo kā viens, tā otrs no vecākiem ar mantām kompensē savu nevarēšanu vai vājumu.

Dzīvojot atsevišķi, man jāsaka godīgi, mēs ar bijušo sievu neesam vienojušies par kaut kādiem vienotiem audzināšanas principiem. Mēs domājam līdzīgi, iespējams, tāpēc tāda nepieciešamība nav radusies. Es arī necenšos atļaut to, ko mamma ir aizliegusi, tādā veidā spodrinot savu tēlu. Vienīgais, kas mani satrauc, ir atpirkšanās. Pašam gadījies aizbraukt makšķerēt dienā, kad esam norunājuši tikšanos ar dēlu. Cope ir tik laba, ka gribas palikt vēl ilgāk, tāpēc jāzvana dēlam, lai tikšanos nedaudz pārceltu. Iesākumā, protams, viņš ir neapmierināts, bet ar izdevīgiem noteikumiem piekrīt. Ričs labprātāk izvēlas sportot, spēlēt hokeju ar florbola bumbu, nevis klausīties koncertu Kalnciema kvartālā.

Ikdienā dēls dzīvo pie bijušās sievas. Viņš saņem mantas no mammas un omes. Kad jautāju, kāpēc bērns bez ierunām jāapgādā ar visu, ko viņš paprasa, saņemu atbildi: «Tad, kad tu ar dēlu dzīvosi dienu dienā kopā, varēsi diktēt noteikumus.» Iesākumā es strīdējos. Tagad nejaucos. Lai gan ir reizes, kad jūtos aizskarts, un ir lietas, kas man nepatīk. Galvenokārt cenšos fokusēties uz savām attiecībām ar dēlu. Ja dēls grib jaunu mantu, es aicinu apdomāt, kura no viņa īpašumā esošajām mantām ir lieka. To mēs varam vai nu atdot, vai pārdot un vietā dabūt kaut ko jaunu.

Tāpat atceros reizi, kad bijušajai sievasmātei nācās pateikt, ko domāju, jo, manuprāt, viņa bērnam darīja pāri, bez iemesla aizrādot, ko nedrīkst darīt. Es dēlam uzdāvināju zviedru sienu, bet viņa neļāva pa to kāpelēt, baidoties, ka viņš nokritīs. Bērnam nedrīkst teikt nē vai – tu nevari. Tieši otrādi – tev jābūt līdzās un, ja viņš krīt, ir jānoķer, jāatbalsta un jāpaskaidro. Man dzīvē uzslavu ir trūcis. Tieši tāpēc daudz kam esmu pateicis – nē, tas man ir par grūtu. Un tamdēļ man gribas, lai dēls sev pilnībā tic, lai viņš izmanto visas iespējas un kaut vai apdedzinās, nevis laiž garām izdevības.

Manā gadījumā ir svarīgi attiecībās ar bijušo sievu neiejaukt attiecības ar dēlu. Man ir gadījies sevi pieķert, sakām: «Mamma tā dara, bet, dēls, atceries, ka tā darīt nav pareizi.» Tas ir veids, kā neapzināti nodot vēstījumu bijušajai sievai. Un tas nav pareizi.

Pat ja tā ir telefona saruna vai saruna aci pret aci, lai cik tas grūti būtu, mums ar bijušo sievu vienam ar otru jārunā cieņpilni. Bērns redz un dzird visu, ko mēs viens otram pasakām. Reiz kādā manu draugu kompānijā Ričards pajautāja, kāpēc es mammu esmu nosaucis par cūku. Iesākumā dēlam teicu, ka neesmu neko tādu bildis. Bet bērni nemelo. To saprotu es, un to saprata arī apkārtējie.

Ir bijušas reizes, kad dēls man pasaka: «Es tevi nemīlu.» Tad ir svarīgi atcerēties, ka dēls nav mans vienaudzis. Viņš ir bērns, kam vēl nav pieaugušo pieredzes. Ļoti svarīgi ir iemācīties runāt vienā valodā ar bērnu. Pašam šķiet, ka es to protu. Ja ejam pa ielu, dēls par kaut ko sadusmojas un apsēžas un kāpnēm vai ietves malas, es atmetu savus 34 gadus un apsēžos viņam līdzās, lai izrunātu mūsu strīdu.

Tēvi un dēli

Līdz šim ar sievu nebijām stingri vienojušies par to, kurš un cik ilgi pieskata dēlu. Tieši tāpēc pametu darbu krogā, lai strādātu normētu darba laiku un varētu būt kopā ar Ričardu. Šobrīd eju uz to, lai turpmāk dēls varētu nedēļu dzīvot pie manis, bet nedēļu pie mammas.

Kādreiz, tiekoties ar mazo, domāju par to, kā sieva mani ir zāģējusi. Arī tas ir pagājis. Tagad es izbaudu laiku kopā ar Ričardu. Vakarā mēs ejam pamētāt bumbu vai paspēlējam hoķi un šķiroties sarunājam, ka brīvdienās iesim slidot. Lai gaidīšana būtu piepildītāka, saku, lai līdz tam trenējās. Un viņš to tiešām dara. No rīta es saņemu video, kurā dēls piepumpējas.

Kad dēls paliek pie manis, telefonu vai planšeti mēģinu nedot. Tā vietā pirms miega Ričam lasu pasakas. Pats diemžēl lasu maz. Tāpēc cenšos lasīt dēlam, lai radītu mīlestību pret lasīšanu. Viņa mīļākā grāmata ir Jāņa Joņeva Slepenie svētki, bet stāsta mīļākais tēls ir piparu trauks. Dēlam tas tik ļoti patīk, ka domāju to sev kaut kur uztetovēt.

Man nav vēlmes caur dēlu realizēt nepiepildītos sapņus. Taču es gribu Ričardam dot tās iespējas, kādu nebija man.

Hokejs ir mūsu kopīgā lieta. Bet vispirms jāapgūst slidošana. Ja tā viņam padosies, iesim tālāk. Tikai jāatceras, ka hokejistiem režīma dēļ bērnības nav.

Ceru, ka neuzspiežot man Ričam izdosies parādīt arī kultūru. Viņš zina, kura ir mana mīļākā glezna Latvijas Mākslas muzejā, un es zinu, kura ir viņa glezna. Ziemā Mākslas muzejā apmeklējam bērniem domātas zīmēšanas nodarbības. Ja viņš vēlas prom iet ātrāk, mēs ejam. Man nav svarīgi palikt līdz beigām tikai tāpēc, ka cits tēvs ar savu bērnu paliek.

Pirms kāda laika bija tāds gadījums. Es viesojos pie sava tēva un viņa otrās sievas, ko saucu par savu mammu. Lūk, mēs visi kopā aizgājām uz bērnu laukumu. Ričs karuselī sagriezās un apreiba, bet es par viņu pasmējos. Dēls sadusmojās un iesita man ar hokeja nūju, taču mans tēvs, to redzot, atņēma puikam nūju un ar to knapi piebakstīja viņam pašam. Ričs no tā sabijās. Viņš sāka pamatīgi raudāt. Es dēlu mierināju, bet vecāki neizpratnē man pārmeta, ka dēla rīcība nav piedodama.

Nākamajā dienā aizbraucu pie vecākiem bez dēla, lai ar tēvu izrunātu notikušo. Tēvs teica: «Lai cik slikts tēvs es būtu bijis, bet jūs, mani dēli, pret mani neatļāvāties pacelt roku.» Te gan ir jāpaskaidro, ka no sešu gadu vecuma es ar saviem diviem brāļiem dzīvoju ar tēvu. Viņš mūs audzināja pēc sodu, nevis uzslavu sistēmas. Viss labais, ko paveicām, bija pašsaprotams, bet viss sliktais bija sodāms – jebkas, kas trāpījās tēvam pa rokai, atstāja nospiedumus mūsu miesā, vienalga, tā bija siksna vai lecamaukla. Pēc šķiršanās ar mūsu māti, tēvs uzņēmās rūpes. Viņš bija 25 gadus jauns. Tie bija pilnīgi citi laiki. Līdz ar to, kā nu viņš prata, tā ar mums arī tika galā. Pat šobrīd jebkurai viņa rīcībai es varu atrast attaisnojumu. Turpretī es nekad nepacelšu roku pret savu dēlu. Es nekautrējos dēlu nobučot, apskaut un pateikt, ka mīlu. Mīlestības nevar būt par daudz. Tas nebūt nenozīmē, ka viņam pieaugot gribēsies bučot un apskaut večus.

Es gribu, lai mans dēls ir labāks cilvēks nekā es. Neapšaubāmi. Man ir svarīgi, lai viņš sev tuviem cilvēkiem neizdara to, ko es esmu izdarījis (nopūšas un noslauka asaras). Un lai viņš mīl ģimeni. Ceru, ka pratīšu viņam to iemācīt.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs