Romantiskā un grēcīgā – vīrieša smarža

Sekss
16. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Beidzot viņas elpa kļuva mierīgāka, trīsas sīkiem vilnīšiem palēnām norima. Ķermenis bija vienlaikus smags kā pielijusi pļava un viegls kā pieneņu pūka. Tā tas bija, mīlējoties ar viņu – viss kopā, piepildījums un iztukšojums. Smagi kā arkls viņš viņu uzara, un viegli kā vējiņš pēc tam nopaijāja.

Viņa pagriezās ar seju pret sienu. Viņš lēnām pievilkās klāt un uzlika plaukstu uz vēdera. Iekāres tajā kustībā vairs nebija, lai gan viņa zināja – to uzšvirkstināt no jauna bija dažu minūšu jautājums. Nu labi, desmit. Bet mīlnieki jau minūtes neskaita.

Viņa gan tomēr skaitīja. Ikreiz, kad tas vilnis, kas kā traks viņus nesa vienu pretī otram, uz mirkli noplaka, viņā ieslēdzās prāts – skaidrs, ass un atskurbinošs.

Viņa gulēja ar savas māsas vīru. Tā nu tas bija.

Viss sākās ar to nelaimīgo teātra izrādi. Māsai bija izdevies dabūt biļetes uz kādu smalku viesizrādi, ko bija iestudējis režisors ar nu jau mazliet paputējušu, tomēr joprojām Holivudas zelta putekļiem apbirušu pasaules slavu. Galvenajā lomā bija režisora sieva – kādreiz provinces meitene, tagad zvaigzne un Toskānas villas saimniece. Komplektā ar Čehova klasiku tas skanēja daudzsološi, taču tieši divas dienas pirms izrādes māsa nolikās ar pamatīgu vīrusu. Viņas skaistā mazā māsa izskatījās briesmīgi un jutās tieši tāpat. Nu, aizej ar Kārli manā vietā, lai vismaz biļetes neiet zudībā, viņa pīkstēja nazālā balsī, jo deguns bija pilnībā ciet.

Kāda balss viņai teica priekšā, ka nevajag iet. Ka var taču atrast simt iemeslu, kāpēc netiec. Darbs, draudzeņu ballīte, randiņš galu galā! Vai tad viņai nevarēja būt randiņš? Kopš šķiršanās bija pagājuši jau divi gadi, rētas, kas likās neārstējamas un uz mūžu, dīvainā kārtā bija labi sadzijušas. Bet bija otra balss, kas teica – ej! Un tā bija stiprāka.

Uz izrādi bija sapulcējies viss pilsētas zieds, turklāt abās valodās runājošs. Dārgu smaržu mākonī varēja pakārt cirvi vai vismaz nelielu nazi. Kad atvērās priekškars un uz skatuves uznāca galvenās lomas tēlotāja, visi vispirms ievērtēja viņas figūru – vai nav paplūdusi, un seju – vai nav redzamas plastisko manipulāciju pēdas. Ar figūru viss bija kārtībā, bet seju zem biezās teātra grima kārtas nebija iespējams kārtīgi izpētīt.

Izrāde bija viduvēja. Meistarība noturēja to kaut cik noturēja virs ūdens, taču jautās tāds kā sagurums, kā viegls apnikums… Kad abi starpbrīdī beidzot tika līdz kafijai un šampanieša glāzei, jau skanēja trešais zvans. Vajadzēja ar steigu iztukšot traukus, un tajā brīdī viņš pēkšņi ierunājās: Klau, tu ļoti gribi iet uz otro daļu? Viņa iesmējās un godīgi teica, ka nē. Viņš piedāvāja aizbraukt kaut kur paēst.

Paēst? – viņa nobrīnījās. Ja viņš būtu teicis iedzert, viņa laikam atteiktos. Bet paēst… Tas skanēja tik ģimeniski, tik nevainīgi. Un tā balss atkal teica – brauc!

Tālākais bija kā kino – ne tādēļ, ka skaisti, bet tādēļ, ka likās – tas viss notiek ne ar viņu. Viņa visu redzēja it kā no malas. Kā viņi pasūta ēdienu, kā viesmīlis aiznes gandrīz neaiztiktos šķīvjus, kā viņi runā par visādām muļķībām, piemēram, par to, ko deva ēst, kad abi gāja bērnudārzā… Viņa pētīja viņa glīto muti, izteiksmīgo zoda līniju, tumšās uzacis un pēkšņi saprata, ka viņš taču patiesībā ir glīts!

Kad māsa jūsmoja par savu nākamo vīru, viņa augstsirdīgi smaidīja – puisis kā puisis, bet lai jau mazā priecājas, forši, ka tā iemīlējusies… Viņai pašai sirds tobrīd bija lupatās. Bet vai nu sirds pa šo laiku bija sadzijusi vai arī puisis kļuvis par gadu vīrišķīgāks, bet pēkšņi viņai sāka trīcēt kājas. Nu bet tā, ka tiešā vārda nozīmē – viņa pat nostiepa galdauta malu, lai tas nebūtu redzams. Viņš kaut ko ar vieglu smaidu stāstīja, viņa skatījās, kā kustas vīrieša lūpas un saprata, ka domās tās jau ir noskūpstījusi. Tās garšoja pēc kafijas, asinīm un baudas.

Kad viņi izgāja ārā, siltais jūnija vakars jau palēnām biezēja dūmakainā krēslā. Visticamāk, izrāde jau bija beigusies, aplausi izskanējuši, ziedi pasniegti, un tātad arī viņiem vajadzēja doties mājās. Mašīnu bija maz, auto ātri vien izslīdēja cauri pilsētai un jau devās viņu visu kopīgās, tēva savulaik uzceltās privātmājas virzienā. Taču pēdējā brīdī mašīna pēkšņi nevis nogriezās no šosejas, bet turpināja ceļu, pat vēl uzņemot ātrumu.

 

Kad mašīna apstājās kāda nomaļa ceļa galā, viņš pārliecās pāri un viņu noskūpstīja – droši un neminstinoties. Atšķirībā no iedomu skūpsta īstajā viņa lūpas negaršoja ne pēc kafijas, ne asinām. Tikai pēc baudas, tīras baudas. Nāc! viņš teica un izkāpis ārā, ierāpās aizmugures sēdeklī. Viņa izkāpa pa savu pusi, atvēra durvis un, mirkli minstinājusies, pati pārvilka pāri galvai kleitu. Lēni to salocīja un nolika uz priekšējā sēdekļa. It kā dotos nevis vīrieša skāvienos, bet kāptu uz ešafota un dotu galvu nociršanai. Un varbūt mazliet tā arī bija. Katrā ziņā galvas viņai vairs nebija.

Viņa nekad tā īsti nebija jutusi viņa smaržu. Jā, skūšanās losjonus, jā, smaržūdeņus, kādu pat bija pati dāvinājusi – ko citu lai dāvina māsas vīram? – bet nezināja, kāda ir viņa īstā, viņa dabiskā smarža. Tā bija… Nevarētu pat teikt, ka tā viņai ļoti patika, tajā bija pat kaut kas tikko manāmi rūgtens, bet tā viņas asinīm lika trakot. Šī smarža it kā atrāva vaļā kādu korķi, par kura esamību viņa pat nebija nojautusi. Viņa pieglaudās viņa kakla bedrītei. Viņš uzreiz nevilka nost viņas krūšturi, tikai pabāza plaukstu starp audumu un ādu. Plauksta uz degošās ādas likās vēsa un stingra. Pirksti pieskārās krūtsgalam. Viņa strauji ieelpoja un gandrīz aizrijās ar gaisu. Un pārlika kāju viņam pāri, ierāpjoties klēpī.

Viņi abi klusēja, stingi skatoties uz ceļu sev priekšā un nesakot ne vārda. Viss tāpat bija skaidrs. Viss bija gaisā.

Viņi bija mīlējušies pie atvērtām mašīnas durvīm, un tagad varēja just, kā vēsais nakts gaiss pieskaras kailajām ķermeņa daļām. Tas lēnām atskurbināja gan miesu, gan prātu. Viņa aizvien skaidrāk saprata, kas bija noticis. Viņa bija pārgulējusi ar savas māsas vīru. Viņa varbūt nebija pati tikumīgākā sieviete pasaulē (lai gan bijušais viņu dažkārt tā ķircināja), tomēr lieliski saprata, ka te nu ir pārkāpta kāda neaizskarama robeža. Tas, ko viņi izdarīja, bija briesmīgi. Vienlaikus viņa bija spiesta atzīt, ka nevar apgalvot, ka vēlas notikušo padarīt par nebijušu. Vēl trakāk – viņa būtu gatava to atkārtot vēlreiz. Viņa nemaz nebija zinājusi, ka tā vispār var būt…

Mājās valdīja naktsmiers un klusums. Māsa laikam bija agri aizmigusi, mātes istabas logā gan dega gaisma, taču pati lejā nenonāca. Viņi atvadījās ar klusu labunakti un pēc brīža naksnīgajā klusumā varēja dzirdēt, kā dušā šalc ūdens. Viņa negāja mazgāties – gribējās, lai āda vēl glabā viņa smaržu. TO smaržu.

Tā viņas dzīvē sākās laiks, kad viņa dzīvoja vienlaikus gan debesīs, gan ellē. Pēc katras reizes viņa sev (un arī viņam) teica, ka nekad vairs, un ikreiz tie bija meli. Viņa pat palūdza viņu nelietot nekādus smaržūdeņus – viņai gribējās sasmaržot viņu tādu – tīru, mazliet rūgtenu un neprātā skurbinošu. Viņi mīlējās, zagdami mirkļus – dažreiz mašīnā, dažreiz viņa birojā – vēlu vakaros, dažreiz – Vidzemes jūrmalas kāpās. Un tad atgriezās mājās – katrs citā laikā, ar vismaz pusstundas starpību. Viņš mašīnā, viņa – it kā no autobusa pieturas…

*

Sākumā māsa neko nenojauta – joprojām tikpat priecīgi stāstīja, ka Kārlis to un Kārlis šito. Reizēm pie brokastīm mazliet teatrāli žāvājās, liekot manīt, ka bijusi kaislīga nakts. Tādās reizēs viņai mazliet iedzēla sīka sievišķīgas greizsirdības adata. Nē, nu, protams, viņš mīlējās arī ar sievu, tas jau skaidrs, un tomēr…

Dažkārt viņu pārņēma sajūta, ka mamma zina vairāk, nekā izrāda. Viņa pēkšņi kaut kā ļoti mudināja māsu ar Kārli divatā doties kaut kur izklaidēties, izpriecāties. Bet varbūt viņai tā tikai likās. Bailēm lielas acis.

Kādu vakaru māsa ienāca viņas istabā. Viņa bija raudājusi. Māsa apsēdās uz dīvāna, brīdi knibināja savu rokassprādzi un tad klusi teica: Zini, man liekas, ka viņš mani krāpj… Viņai aizcirtās elpa. Vai tev ir kādi pierādījumi? – viņa teica, tikai pēc tam patverot, cik stulbi tas skan. Viņai taču vajadzēja brīnīties, teikt, ka tās ir muļķības, ka viņai tikai tā liekas… Bet te – pierādījumi.

Nē, nav, māsa klusi atbildēja. Es jau arī nerakņājos viņam telefonā, nemeklēju. Bet kaut kā liekas. Liekas, un viss.

Tikai tad viņa metās mierināt māsu un teikt visu to, ko vajadzēja teikt jau uzreiz. Un nosolījās sev visu izbeigt.

Un atkal šo solījumu pārkāpa. Kā tāda kārīga marta kaķene, lai gan aiz loga jau bija augusts.

Un tad pienāca diena, kura laikam Visumam bija ieplānota kā vispārēja atklāsmju diena.

Pēc mīlēšanās – šoreiz kāda drauga dzīvoklī (un kur gan rodas šie dīvainie draugi ar tukšajiem dzīvokļiem, viņa vēl bija nodomājusi) – viņš,  lēni ar pirkstu galiem glāstot plecu, pēkšņi teica: Es tā vairs nevaru. Viņa saspringa – beidzot. Beidzot viņš vīrišķīgi izdarīs to, kam viņai, marta kaķei, pietrūka spēka. 

Nopietni. Es tā nevaru – ne pret tevi, ne viņu. Es gribu no viņas šķirties. Viņa ir forša meitene, bet… Nu, saproti.

Viņa saprata. Viņš tik tiešām bija pieņēmis lēmumu. Tikai ne tādu, kā viņa bija gaidījusi. Un tas bija traki.

Viņa tā arī teica – tas ir traki. Tā nedrīkst. Viņa ir mana māsa! Mazā māsa! (It kā tam tagad būtu nozīme.)  Viņa izkāpa no gultas un sāka steidzīgi ģērbties, jo zināja – ja viņš piecelsies un pienāks klāt tik tuvu, ka varēs just smaržu… Tad viņai pietrūks spēka teikt nē.   

Bet Visumam šajā dienā nepietika ar vienu atklāsmi. Otra sekoja vakarā. Māsa šoreiz viņu pasauca uz guļamistabu – kādreiz tā bija piederējusi vecākiem, tagad atdota jaunajam pārim. Cenzdamās neskatīties uz plato gultu, viņa apsēdās atpūtas krēslā ar muguru pret to. Māsa stāvēja, atbalstījusies pret palodzi un paskatījās viņā. Pār muguru pārskrēja drebuļi – tagad māsa tiešām pateiks, ka zina visu. Šī ir tā diena, kopš kuras māsa viņu neieredzēs visu atlikušo mūžu.

Es esmu stāvoklī, māsa teica.

Viņa bija uz pauzes. Mana mazā māsa stāvoklī? Viņa brīnījās un tad uzreiz brīnījās par to, kāpēc brīnās. Nu, stulba! Sievietes pat bez vīriem un vispār bez vīriešiem paliek stāvoklī, bet te…

Un es nezinu, ko lai dara, māsa turpināja un iešņukstējās. Ja viņam ir cita, tad viņš aizies, es palikšu viena ar bērnu. Vai arī neaizies, bet tad tikai aiz žēluma… Ko lai es daru?

Kārlim nevienas nav, viņa teica skaidri un tieši, un pēkšņi saprata, ka vairs nemelo. Kā tu zini? – māsa šņukstēja. Zinu. Man ir savi avoti, viņa atbildēja un pateicās Dievam, ka šodien atgriezās mājās pirms Kārļa. Tad teica, ka izmetīs līkumu ar riteni un devās uz šosejas pusi. Tur viņa viņu sagaidīja. Teica… ko viņa teica, nav svarīgi. Tikai ļoti centās nepieliekties pārāk tuvu, lai nejustu smaržu.

Tā kā šī bija atklāsmju un paziņojumu diena, viņa pie vakariņu galda paziņoja, ka turpmāk īrēs dzīvokli pilsētā. Jo mazajam taču vajadzēs bērnistabu, un tieši viņas istaba ir vissaulainākā. Turklāt to jāsāk remontēt jau laikus. Mamma, kura pirms tam ne par kādu īrēšanu ne dzirdēt negribēja (kam tad tētis to māju cēla?), pēkšņi teica, ka varbūt tā nemaz nav slikta doma. Kārlis pārsteigumā paskatījās uz sievasmāti. Un tad uz sievu.

Māsasmeita piedzima ar Kārļa tumšajām acīm, un ieraugot bērnu, viņa pēkšņi saprata, ka vairs nekad nevarēs viņa tēvam pieskarties. Varbūt arī tā mēdz runāt asinsbalss, viņa nodomāja.

Pēc Kārļa viņai diezgan ilgi neviena nebija. Jo nebija tās smaržas.

Kādā ballītē viņa satika savu bijušo. Līdz šim vienmēr bija vairījusies apzināti satikties vai vismaz izlikās, ka neredz, bet tagad pati pievirpuļoja klāt un jautri teica: Nu čau! Kā iet? Uz uzspieda buču – akurāt uz lūpām. Bijušais viegli apstulba. Kaut ko nomurmināja par senu neredzēšanos un labu izskatīšanos un par pārsteidzošu mainīšanos. Ja viņa būtu uzmanīgāk ieskatījusies bijušā acīs, viņa tur redzētu iegailējamies klusas uguntiņas. Bet viņa skatījās garām. Blakus bijušajam visu šo laiku bija stāvējis kāds nepazīstams vīrietis ar izteiksmīgu zoda līniju un viņu uzmanīgi vēroja.

Viņa knapi valdījās, lai nepieliektos tuvāk un pie kakla bedrītes viņu nepasmaržotu. Viņa atkal bija kaķene. Un šoreiz tik tiešām bija marts.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs