Psiholoģe un seksualitātes pētniece Kristīne Balode: «Ilgtermiņa attiecības ir augstākā pilotāža»

Psiholoģe un seksualitātes pētniece KRISTĪNE BALODE ir īsts nemiera gars. Ķermeniska, dinamiska, tāda, kura ilgstoši nevar nosēdēt mierā. Viņai patīk izzināt, eksperimentēt un, kā pati saka, iet dziļumā. Studijas Šveicē un Amerikā praktiskās seksoloģijas un pāra terapijas programmās ir likumsakarīgs nākamais solis viņas izpētes lauciņā. Kristīnes viedoklis ne vienmēr ir ērts, viņas spriedumi – reizēm skarbi, bet, viņasprāt, tikai tā var tikt tuvāk savam īstajam es.
Intervija
Vintra Vilcāne
8. februāris

Saglabāt

Foto: Natālija Golubova

– Kristīne, tu esi dzimusi vasarā neprātīga negaisa laikā Jelgavā. Ja es vilktu filozofiskas paralēles ar tevi un negaisu…

– Pēc manas mammas stāstītā, tā diena tiešām esot bijusi nomākusies melna, ar zibeņiem, pērkoniem un lietus gāzienu. Un es patiešām ļoti jūtu, ka manī kā vētrai ir tāda vajadzība ik pa brīdim nonest visu nost, lai pēc tam paskatītos, kas ir palicis pāri un dzīvotspējīgs. Lai saprastu būtisko, attīrīšanās man ir ļoti svarīga. Diezgan labi spēju aizlaist prom to, kas bijis, man nav raksturīgas ilgas sēras par zaudēto. Savā ziņā manī ir skarbums, kas ļauj tolerēt diezgan lielu nežēlību.

Otrs – esmu dzimusi svētdienas pusdienlaikā. Mana omīte teikusi: «Tā tak nebūs strādātāja, tikai dzīves baudītāja.» Un, ja godīgi, tajā ir kaut kas ļoti par mani. Jo, ja nāksies, es apgriezīšu pilnīgi otrādi jebkuru situāciju, lai varētu to izbaudīt.

– Tev šogad paliek četrdesmit, un šķiet, ka tik daudz studējusi un mācījusies kā tagad neesi nekad dzīvē. Kas tevi dzen?

– Manī ir nemitīga vajadzība visu sākt no sākuma, restartēties. Ik pa brīdim pati sevi pāraugu, un tad atkal vajag kaut ko, kas pabarotu manu neizsīkstošo interesi par dzīvi. Taču manī klātesoša ir arī nedrošība un iekšēja nepārliecinātība par sevi, sevis meklējumi.

Esmu bērns, kas uzaudzis ar komentāru – kur tu tāda esi gadījusies, gluži kā izkritusi žīdam no ratpakaļas.

Bērnībā man trūka beznosacījumu pieņemšanas, neesmu uzaugusi ar sajūtu, ka esmu gana laba, pietiekama. Drīzāk vienmēr esmu bijusi kā dadzis acīs, kas visu dara ne tā, kā pienākas, bet pa savam. Ne tā ģērbjas, ne tā uzvedas. Manī ilgus gadus bijusi iekšējās nepiederības sajūta un nevarēšana īsti atrast savu vietu, kuru pati saucu par citplanētieša sajūtu. Arī šobrīd tā ik pa laikam mīl par sevi atgādināt. Par laimi, nu jau esmu ar to citās attiecībās.

– Ar ko tad tu biji tik citāda?

– It kā jau ne ar ko īpašu. Esmu diezgan uz sevi vērsts cilvēks un parasti apkārtējiem neko daudz par sevi nestāstu. Līdz ar to citi par mani neko daudz nezināja. Manuprāt, biju pat totāli garlaicīga, jo netaisīju nekādus jandāliņus, nestaigāju apkārt, nedzēru un nepīpēju (smejas). Bet visu vienmēr darīju pa savam. Tas gan. Ja kaut ko ieņēmu galvā, tad tam bija jānotiek.

Turklāt, ja kāds kaut ko ļoti pārliecinoši apgalvo, mani vienmēr interesējis paskatīties, kas ir aiz šī apgalvojuma. Pamatskolas laikā mūsu klasē bija kāda dikti seksuāli aktīva meitene. Vienmēr skatījos uz viņu un prātoju, kā tā var būt, ka visi viņu vēro ar interesi, tajā pašā laikā ar nosodījumu un viņa ieguvusi tādas kā izstumtās statusu. Es nekautrējos un nebaidījos ar viņu draudzēties. Mēģināju izzināt, kas tad tajā seksualitātē ir tik drausmīgi nepareizs, jo man likās, ka draudzēties ar puikām ir tik forši. Puikas man vienmēr bijuši labāki draugi nekā meitenes.

Kad paaugos lielāka, sapratu, ka seksualitāte kaut kādā veidā tiek diskreditēta, un tā vietā, lai atgrūstu, es gāju to izzināt.

–  Seksualitātes psiholoģija un pāru terapija kļuva par taviem kaislīgās pētniecības objektiem.

– Manuprāt, četrdesmit gadu noteikti nav vecums, kad tā diži varam apgalvot, ka visu par sevi zinām un saprotam. Ceļojums sevī man turpinās joprojām.

Mana kaislīgā aizraušanās ar attiecību pētniecību varētu būt gluži likumsakarīga, ņemot vērā manu piederības izjūtas trūkumu ģimenē. Mani patiešām ļoti valdzina un saista iespēja piedzīvot dziļu un intīmu piederību otram cilvēkam.

Turklāt mans tēvs bija alkohola atkarīgais, savukārt es biju problēmu risināt mēģinošs bērns. Agri tiku pie lielas atbildības un uzdevuma paveikt neiespējamo – misijas, ka manis dēļ tēvs varētu mainīties. Uzstādījums, ka es esmu atbildīga par vecāku laimi vai nelaimi, man ir nācis līdzi šūpulī, jo esmu kaislīgas ļaušanās auglis, kurai sekojis pienākums precēties. Šo bērnībā deleģēto atbildību ilgus gadus esmu stiepusi līdzi. Izšķirošās krustceles piedzīvoju sešpadsmit gados, kad skolā iepazinos ar psiholoģiju un pievērsos cilvēkpētniecībai. Tas man palīdzēja atdalīties no savas ģimenes drāmas, bet gūto pieredzi transformēt attiecību izzināšanā.

Runājot par seksualitātes pētniecību, vienmēr esmu bijusi ļoti sensuāla, jutekliska baudītāja, un seksualitāte būtībā ir tieši par to – par spēju iegūt vēlamo un to izbaudīt. Sava ķermeņa pašizziņa mani mudināja aizvien vairāk un plašāk pētīt, kas man patīk, kas nepatīk, kā varu nonākt līdz dažādām sajūtām. Arī manas partnerattiecības vērstas uz izzināšanu, pieredzes paplašināšanu.

Manā ģimenē netrūka piemēru baudīšanai. Alkoholisms, kurš sniedz iespēju baudā patverties no realitātes izaicinājumiem, ir tikai redzamākais no piemēriem, kā tikušas remdētas ciešanas. Man nav bijusi iespēja iepazīt nevienu no saviem vectēviem, bet pat no stāstiem par viņiem var noprast, ka baudīgāka dzīve tiem šķitusi jebkādu ieguldījumu vērta.

Viens no opjiem noslīcis, dzērumā nākdams mājās pāri aizsalušai upei, kad manam tēvam bija tikai 14 gadu. Savukārt mana mammīte ir Sibīrijas bērns – omes mīlestība dzima Sibīrijā, izsūtījumā, taču vectēvam, kurš esot nācis no nodrošinātas, izglītotas ģimenes, dzīve Latvijā esot šķitusi pārāk pieticīga un grūta, un viņš aizbraucis atpakaļ uz Sibīriju.

Var teikt, ka nāku no stipro sievu dzimtas, kuras, ja vajadzēs, pasauli otrādi apgriezīs, un kurām arī vīriešu uzmanības nekad nav trūcis. Manas foršās omes katra vēl pa diviem vīriem izbaudījušas. Tā ka izvēle baudīt dzīvi manī ir dziļi iesakņota.

– Saki, vai, uzzinot aizvien vairāk par seksualitāti, ir nākuši klāt kādi pārsteidzoši atklājumi?

– Studijas nostiprināja manu intuitīvo jušanu par to, cik nozīmīgi ir izveidot konstruktīvas attiecības ar savu seksualitāti. Man šķiet, ka destrukcija lielā mērā saistīta ar to, ka mēs neapzināmies savas seksualitātes nozīmīgumu un jaudu. Mēs taču ne vienmēr kaut ko baudām tikai caur patīkamām pieredzēm. Vienam otram ciešanas reizēm sagādā lielāku kaifu nekā jebkura konstruktīva pieredze.

Lielākais wow moments man pašai ir bijis pietuvoties apziņai, kas ir tas, ko es sevī mēģinu dziedināt caur tiekšanos uz to, ko es gribu. Ko mana erotiskā patība mēģina manī dziedināt caur to, ko iekāroju.

– Vai vispār var dot padomus seksā?

– Mēs esam pārāk unikāli, lai definētu vidējo aritmētisko laba seksa formulu. Tomēr pieredze rāda, ka īstajā brīdī kāds ierosinājums no citu pieredzes sasummējas un iegūst savu jēgu. Es teiktu, ka daudz būtiskāk par to, ko kurā vietā un ar ko mēs darījām, ir tas, ko mēs piedzīvojām un kurp tas mūs virzīja.

Bet, runājot par seksualitāti un piepildītām, kvalitatīvām seksuālajām attiecībām gan ar sevi, gan otru cilvēku, es teiktu, ka mums pietrūkst zināšanu un izpratnes. Ieskaitot zināšanas par ķermeņa anatomiju, fizioloģiju un kur nu vēl to, ko mums atklāj pašu seksualitāte psihoemocionālajā, sociālajā un garīgajā līmenī. Lai mana kapacitāte jebkurā jomā vairotos, vajadzīga pieredze, kas to paplašina. Ja visu dzīvi darām visu vienā veidā, tad iepazīstam tikai vienu pieredzi. Līdz ar to zaudējam izzinātkāri, jo negūstam gandarījumu.

– Reiz Instagram biji ielikusi bildi no Cīrihes muzeja kolekcijas – kailu Džona Lenona un Joko Ono foto. Klāt pieliki tekstu: «Vai atceraties, cik jauki ir kādu satikt patiesi kailu? Vai tev šāds īsts patiesums šķiet vērtība?

– Man ir kaut kāds klikšķis ar to patiesumu. Man pašai sev grūti piedot pietēlojumu, neīstumu, līdz ar to kritiski uz to skatos arī apkārtējos cilvēkos. Runājot par pāru terapiju, man tuva ir totālās atklātības metode, kas būtībā vēsta – beidzot pārstājiet melot! Patiesība savienojumā ar empātiju un ieinteresētību otru izzināt paver pārim iespēju daudz dziļākai intimitātei. Jo vairāk mēs paši sev un viens otram melojam, jo grūtāk pēc tam no meliem tikt ārā. Kad pāri izgaršo šīs terapijas saldos augļus, proti, kādu brīvību piedāvā atklātība, viņi nonāk pilnīgi citā intimitātes līmenī. Bet seksualitātē, kur valda tik daudz vērtējumu un nosodījuma, šāda atļaušanās prasa dubultu uzdrošināšanos un bailes ir gluži saprotamas.

– Tu kā psiholoģe noteikti labi zini, kā viss strādā teorijā, bet kā tas viss izskatās dzīvē, kad skar konkrēti tevi?

– Esmu ļoti pateicīga savai ētikas un psiholoģijas pasniedzējai vidusskolā, kura vadīja arī Jelgavas jauniešu teātri, par dažām vadlīnijām psiholoģijas jomā.

Man ir pieticis veselā saprāta ļoti agrīnā dzīves periodā atrast instrumentus, ar kuru palīdzību šķetināt savu dzīvi.

Partnerattiecības tajā skaitā. Esmu brīvību ļoti alkstoša persona, līdz ar to man ir jāmācās būt attiecībās un piederībā. Ir bijuši brīži, kad, atskatoties uz piedzīvoto, domāju, ka pāru terapija būtu daudz ko aiztaupījusi. Taču man attiecības vienmēr ir bijusi vērtība, tāpēc ar tām nemētājos un nespēlējos, un tas man neskaitāmas reizes palīdzējis nepadoties mirklīgam vājumam. Turklāt manā ģimenē nav šķiršanās pieredzes. Jo, lai kā maniem vecākiem kopdzīvē būtu gājis, viņi joprojām ir kopā. Un labā lieta, ko viņi man ar savu piemēru ir parādījuši, – ka arī grūtības un atsvešināšanās ir pārvaramas.

Otra pieredze, par kuru viņiem esmu pateicīga, – viņi vienmēr bijuši viens otrā erotiski ieinteresēti. Esmu piedzīvojusi erotisma spēku, tādēļ seksu vienmēr esmu turējusi cieņā un iemācījusies novērtēt arī kailumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Man nekad nav ienākusi prātā doma, ka pēc seksa vajadzētu ietīties palagā un skriet ārā no gultas saģērbties.

Visas lietas, kuras esmu izvēlējusies studēt, bijušas saistītas ar manis pašas vēlmi kvalitatīvi nodzīvot dzīvi, kura man dota. Es, piemēram, vienmēr svinu savas dzimšanas dienas. Man tie šķiet būtiskākie svētki. Tā ir pateicība par to, ka mani vecāki man ir devuši iespēju dzīvot.

Izčakarēt pašam savu dzīvi slinkuma, nevērības un činkstēšanas dēļ – tas nav mans variants.

Viena no manām vecmāmiņām – tēva mamma, ārkārtīgi sirdsgudra un iznesīga kundzīte, – man iemācīja, ka nevienu mezglu dzīvē nevajag atstāt neatraisītu. Tā arī mēģinu dzīvot, pat fiziski nekad nepārgriežu mezglus. Varu stundām sēdēt un mudžināt vaļā, piemēram, dāvanu. Uzskatu, ka katram mezglam ir kāda nozīme. Ja reiz kaut kas ir sasiets, to pamazām jāmēģina atraisīt. Tieši šis padoms man ir ļoti palīdzējis pieņemt Māri ar viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām (Kristīnes vīram Mārim ir divas nu jau pieaugušas meitas – Marta un Līva – aut.). Galu galā tā bija mana apzināta izvēle – vīrietis, kuram ir bērni un laulības pieredze.

Man vienmēr bijis svarīgi integrēt Māra pieredzi, nevis izgriezt to ārā vai aizsmērēt ciet ar melnu krāsu kā kaut ko neizdevušos. Man šķiet, ka tā ir mana priekšrocība – būt kaut kā turpinājumam, nevis iznīcinātajai. Tas ne vienmēr bijis sadzīviski viegli, bet no pirmās dienas kopā ar Māra meitām esmu jutusies kā ieguvēja. Ka man ir vēl divi bērni, iespēja būt daļai no vēl divu cilvēku dzīves un tās savā ziņā ietekmēt. Līva un Marta man ir īsts iedvesmas avots. Piemēram, pateicoties Martai, es, savā būtībā diezgan liela zaķpastala, viena esmu uzdrošinājusies doties savos mācību ceļojumos.

Pavisam nesen Māra vecākā meita desmit gadu kāzu jubilejā mums uzdāvināja trīs nedēļu ceļojumu uz Bali. Mums nekad līdz šim nav bijusi iespēja divatā doties tik ilgā ceļojumā. Tā bija ļoti skaista dāvana.

– Vai esi piedzīvojusi arī tādus mirkļus, kad nezini, ko iesākt ar savu dzīvi?

– Jā, saistībā ar attiecībām. Gribēšana dzīvot godīgumā, pateicībā un attīstībā ir prasījusi daudz gan no manis, gan Māra. Reizēm mums ir pietrūcis resursu to izturēt. Savu lomu nospēlēja arī tas, ka mums abiem – diezgan bezcerīgiem romantiķiem – bija periods, kad ļoti pietrūka romantiskas kopābūšanas divatā. Kad satikāmies, Mārim jau bija bērni no iepriekšējām attiecībām, un viņš vienmēr centies būt aktīvs, klātesošs tēvs. Bijām kopā tikai pusgadu, kad pieteicās mūsu meita Doroteja, drīz pēc tam arī otrā meita Frīda.

Neticami īsā laikā bija piepildījies mans sapnis par lielu ģimeni, zem kura pati sabruku.

Es ar savu lielo vajadzību pēc brīvības jutos kā pazaudējusi pati sevi. Man šķita, ka manis vairs nav. Māris reizēm jokojot mēdz atgādināt un pārliecināties par to, vai man – kā toreiz – netrūkst savas privātās dzīves un telpas.

– Un ko tu darīji šajā zemākajā punktā?

– Mēs abi bijām izsīkuši. Tolaik mums bija arī kopīgs bizness (Kristīne runā par restorānu Dorian Grey Vecrīgā un grilbāru AB dambī, kur pirms desmit gadiem saimniekoja abi ar Māri – aut.), taču sākās ekonomiskā lejupslīde un negāja tik labi, kā iecerēts. Mūsu attiecībām tobrīd nebija resursu, un mēs arī nelūdzām palīdzību, tikai konstatējām, ka kaut kā trūkst un gan jau paši ar to tiksim galā, neko īpaši nedarot un nemainot. Protams, netikām.

Kas notika? Hrestomātisks gadījums – es iemīlējos un ļāvos baudīt vieglumu, smieklus un iespēju pārvarēt grūtības, remdējoties baudāmajā un blakus pieejamajā tuvībā. Tā es lidinājos vairākus mēnešus, un tas bija viss, ko man vajadzēja piedzīvot. Iespēju sajust citādu sevi un tikt ārā no stagnējošā sevis redzējuma.

Šobrīd esmu pateicīga šai pieredzei, jo tā man ne tikai sniedza ļoti vajadzīgo emocionālo atbalstu, bet arī ļāva pietuvoties un ieraudzīt robežu, aiz kuras mūsu lielais un piepildītais sapnis varēja sairt lupatu lēveros.

Abi ar Māri guvām dzīves mācību – nepalaist nevērīgā pašplūsmā to, kas abiem dārgs. Cilvēki iemīlas, un cilvēki iekāro, tāda ir cilvēku daba, bet briedumu, manuprāt, raksturo spēja šādā brīdī nepalaist garām kontekstu un parūpēties par būtisko. Senie grieķi iemīlēšanos pielīdzināja slimībai, kas vienkārši jāpārslimo, nepiešķirot tai īpašu nozīmi.

– Kā jūs atgriezāties viens pie otra?

– Atpakaļceļš ilga vairākus gadus. Aiziet prom bija viegli un ātri, bet atnākt atpakaļ – ne tik viegli. Tikai tad, kad atkal izdzirdēju no Māra atzīšanos mīlestībā, apjautu, cik ļoti man trūcis viņa mīlestības. Man vienmēr ir ļoti palīdzējušas zināšanas psiholoģijā. Arī apjausma par to, ka mīlestība un naids ir viena nogriežņa divi gali. Jo sapratu, ka Mārim ir jāizsēro un jāpalaiž vaļā ilūzija, ka es esmu īstā, vienīgā, nekļūdīgais variants, kas viņu nekad nepievils un nenodarīs sāpes.

Viņam bija jāizvēlas pieņemt mani kā cilvēku ar vājībām, nevarēšanām, mēģinājumiem atrast veidu, kā izdzīvot.

Tas diemžēl nebija saudzīgākais laiks mums kā pārim. Es spēju izturēt Māra aizvainojumu un dusmas, kamēr viņš atkal bija gatavs ļauties attiecībām. Šādi pārrāvumi vienmēr sāp. Mēs abi bijām puņķos un asarās, bet reizēm, lai viens pārī izdzīvotu, otram nākas nodarīt pāri. Tā bija manas atgūšanās cena. Ko tā man deva? Milzīgu atspērienu turpmākam, kā arī viedumu, jo es atgriezos pie Māra pēc pašas brīvas gribas, ar neizsakāmu pateicības izjūtu par to, kas man ir.

Mēs abi sapratām, ka neesam gatavi viens otru pazaudēt. Mūsu abu priekšrocība vienmēr bijusi tā, ka kopš pirmās kopābūšanas dienas esam varējuši sarunāties. Arī par nepatīkamām lietām. Un mums nav tendences skandalēties vai bezgala ilgi klusēt. Tagad domāju, ka bez toreizējās pieredzes šobrīd nebūtu tik jēdzīgi cilvēki un partneri viens otram.

– Kādas ir tavas atziņas par laulību?

– Esam kopā jau trīspadsmit gadu, un ilgtermiņa monogāmas attiecības, manuprāt, ir lielākā ekstra un augstākā pilotāža, uz kādu cilvēks attiecībās ir spējīgs. Everesta iekarošana uz tā visa fona nobāl. Visu cieņu tiem, kam izdodas partnerattiecību svēto trīsvienību – iekāri, mīlestību, tuvību – celt godavietā un ar cieņu izbaudīt. Šiem cilvēkiem esmu gatava celt pieminekļus un piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni.

Kvalitatīvas attiecības paredz transformāciju, attīstību, izaugsmi. Esmu pateicīga par katru dienu, kuru man izdodas nodzīvot ar pluszīmi šajā modelī.

– Kā tu pati kop attiecības?

– Ja attiecības pārvēršas par darbu, tās vairs nesagādā prieku. Manuprāt, cilvēkus pārī vieno kopīga priecāšanās par piedzīvoto. Tāpēc mēģinu būt zinātkāra, rotaļīga, atvērta, flirtēt, pavedināt un netaisīt drāmu no vārda nē. Sekss tajā visā ir likumsakarīga sastāvdaļa. Mēs abi eksperimentējam, mēģinām izzināt viens otru un abu kopējo potenciālu. Mēs mācāmies kopā atslābināties, nevis iespringt.

– Studijas, piecu bērnu ģimene – ja godīgi, kā tu to visu savieno?

– Es jau nebraucu visu laiku uz ārzemēm. Mūsdienu lielā priekšrocība ir tāda, ka jebkurā universitātē var attālināti noklausīties lekcijas. Bet es nekad nevarētu realizēt savas ambīcijas bez Māra palīdzības. Jo viņš ir izcils tēvs un ģeniāls vīrs. Neesmu supersieviete, bet esmu iemācījusies prasīt un arī pieņemt palīdzību. Man vairs nav ambīciju vienai pašai tikt galā ar visu.

– Kristīne, tu pati reiz atzinies, ka esi persona ar narcistiskām iezīmēm. Tas tikai nozīmē, ka apkārtējiem ar tevi nav viegli…

– Jā, viegli nav, bet nav arī garlaicīgi, un nenoliegšu, ka es pati sev interesēju un man no sevis uztaisīt stāstu un ilgi ar to sevi nodarbināt nav grūti (smejas). Protams, ka, aizraujoties ar sevi, kaut ko varu palaist garām un nepamanīt, bet tam ir arī otra puse.

Rokoties es daudz uzroku, man netrūkst iespaidu, nebaidos no ekscentriskiem gājieniem un uzdrīkstēšanās.

Manai profesijai ir milzīgs bonuss – rūpes par sevi, tajā skaitā nebeidzams terapijas process. Esmu pati sava darba instruments, un man tas ir jātur kārtībā. Šim instrumentam ir jābūt gan pietiekami asam, gan dezinficētam, gan prasmīgi lietotam. Vispirms parūpējos par sevi un tad eju attiecībās, kurās uzņemos atbildību par mūsu kopējo procesu.

– Pastāsti par saviem gandarījuma mirkļiem profesijā! Kad tu kādai sievietei vai vīrietim esi atvērusi acis un savā ziņā devusi iespēju būt laimīgākiem.

– Nevaru iedomāties skaistāku darbu, jo patiesībā visa mana darbadiena paiet, iedziļinoties citā cilvēkā un viņa dzīvē. Man patīk sajūta, kad cilvēki pēc sesijā piedzīvotā dodas prom ar starojošām acīm un es vairs neesmu viņiem vajadzīga. Tie ir augstākie pacēluma punkti. Es jau nerisinu citu cilvēku dzīvi, tikai kādu brīdi to pastutēju. Man ir gods, ja mani kāds izvēlas par savu stuti. Tuvs draugs man nesen veltīja šādus vārdus: «Zini, kad tu pareizi norakstīsi nost tos savus noslēpumus, būs miers un radīsies pa īstam viedas domas.» Savā ziņā tas ir kā dzimšanas brīdis, un tas mani valdzina visvairāk.

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs