Sirds salīmēšanas ceļš

Esmu nopirkusi divas biļetes uz Stinga koncertu. Vēl nezinu, kas sēdēs man blakus. Liktenim ir tieši mēnesis laika, lai mani pārsteigtu. Kaut gan beidzamajā laikā pārsteigumu man pietiek… 
Dzirkstošie stāsti
Elza Skujiņa
17. jūnijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ir svaigs un saulains jūnija rīts, es eju uz darbu pa Valdemāra ielu, un vējš pār jumtiem un dienišķajiem sastrēgumiem atnes šokolādes smaržu no Laimas fabrikas. Vakar smaržoja pēc svaigi pļautas zāles, kuru trimmerēja vīriņš, kas izskatījās pēc ne pārāk saprātīga rūķa. Drīz gaisā dvesmos liepziedi. Par to es mīlu Rīgu, ka tā vienmēr smaržo kā eleganta franču kundzīte – mazliet pēc svaigi ceptām bulciņām, mazliet pēc ziedu parfīma.

Tā, aiziešu uz darbu, ieslēgšu datoru un ieiešu savā Oho.lv profilā. Šī ir pēdējā reize. Viss. Ja nebūs nekā jauna un pārsteidzoša, metīšu mieru. Pēc sešiem klasiski nekādiem randiņiem un diviem ne pārāk uzmundrinošiem gadījuma seksiem esmu gatava noslēgt savu bilanci ar interneta iepazīšanās priekiem. Tāpat kā esmu atvadījusies no ilūzijām par laulību, jo manējā bez īpaši nopietna iemesla izdega un beidzās kopā ar pēdējo ziemas sniega kārtiņu. Man ir trīsdesmit seši gadi, apjucis bērns, salauzta sirds, un es dzīvoju pie mammas. Sanāktu ļoti seksīgs iepazīšanās sludinājums, vai ne?

Pēc tam, kad esi naktī savam kaķim ķērusies ap kaklu un raudājusi viņa kažokā, nav viegli būt seksīgai. 

Pēc šķiršanās biju pārliecināta, ka vēl desmit gadus nespēšu kādu mīlēt un pat interesēties par pretējo dzimumu. Bet dzīve tieši ar to ir interesanta, ka cilvēks mēdz pārsteigt pats sevi – jau pēc divām nedēļām man šķita, ka vienīgais, ko vēlos, ir just sev blakus siltu vīrieša miesu. Vēlams – mani gribošu. Ja pilnziedā esošai sievietei ir šāda vēlme, viņa atver profilu interneta iepazīšanās portālā un sāk savu sirds salīmēšanas ceļu.

Meitenes, cik jautri man gāja! Sākumā nevarēju izdomāt, ko par sevi rakstīt, jo šķirtene izklausās pēc sarūgtinātas un iesirmas mārrutka saknes. Tāpēc rakstīju «precējusies, bet nedzīvo kopā» – tāpat kā savās anketās ierakstījuši vismaz puse vīriešu. Kā es dabūju pa mizu! Sašutuši zēni, vīri un sirmgalvji man atstāja pārmetumu pilnas ziņas: «Kā tā var, precējusies sieviete meklē iepazīšanos – grēciniece tu! Kas tu par māti!» Intereses pēc ielūkojos šo apustuļu anketās. Nu kā tad!

Melns uz balta datora ekrānā mirdz fakti – precējušies, meklē sievieti seksam un izklaidei… Un jauku jums dienu, dāmas! Nobloķēju apustuļus.

Biju ielikusi savu skaistāko fotogrāfiju: es ķiršsarkanā kleitā ar pliku muguriņu skatos pār plecu un viltīgi smaidu. Pilnīgs cukurgailīša un velniņa hibrīds. Domāju, man metīsies virsū zēni, kuri zina, kas ir manta. Bet, sev par lielu pārsteigumu, sagaidīju tikai padraiskošanās, pamīļošanās un arī palaizīšanās (o, jā!) piedāvājumus, pat bez elementārām pieklājības ievadfrāzēm: «Labi izskaties, kā šodien jūties, kāds ir tavs īstais vārds?»

Mēģināju iztēloties, kādus piedāvājumus saņem sievietes, kuras savām anketām pievienojušas dabas dieviešu cienīgus attēlus ar slapjiem matiem un knapiem peldkostīmiem – krāniņu nokošanas un pašu sieviešu nožņaugšanas aicinājumus, vai? Vēl mani sajūsmināja dāmas, kuras savā profilā kā devīzi ierakstījušas «Esi godīgs!», «Atklātību, tikai atklātību!» un pat «Nemelo man!». Es būtu ar mieru samaksāt naudu, lai uzzinātu, vai viņām ir atrakstījis kaut viens vienīgs vīrietis… Tā nu es pēros pa šo laimes zvejnieku dīķi, līdz šķita, ka saujiņa siltās vīrieša miesas īpašnieku varētu būt uzmanības vērti. 

Randiņi man iemācīja vienkāršu, bet ļoti skarbu patiesību. Pirmkārt, pievērst uzmanību anketās minētajam brūtgāniņu izglītības līmenim, jo tas tiešām par cilvēkiem kaut ko liecina. Otrkārt, vairs netikties ar vīriešiem, kuru nikneims bijis Gača, Raimča, Arča un tamlīdzīgi, – tā vienkārši ir universāla dunduku diagnoze. Treškārt, sarunāt tikšanās tikai kafejnīcās, uz kurām varu aizkļūt pati.

Ja randiņš nav pārāk izdevies, vismokošākais ir mājupceļš vīrieša mašīnā, kad vairs nav, par ko runāt, bet arī klusums ir neērts.

Treškārt, visā šajā sviestā un jezgā tomēr ir atrodamas pērles. Tās ne vienmēr dodas rokā un ne vienmēr par pērli uzskata arī tevi. Tās ne vienmēr iespējams uzreiz atpazīt starp ierastajām tukšajām frāzēm un divdomīgu asprātību krustugunīm. Tomēr es uzkāpu uz vienas pērles kā uz laimīgas mīnas šai mīlas karalaukā. Mēs tā arī nesatikāmies, jo pati viņu aizbaidīju, vismaz tā man šķiet. Mums uzreiz bija klikšķis, ja vien tā var teikt par Oho saraksti.

Vārds pa vārdam, un tu jūti to foršo āķīti. Bet es ar laiku kļuvu pārāk atklāta. Izpļurkstēju kaut ko no sērijas, ka vēlos vīrieti, kurš man laukos palīdzētu nopļaut zāli un vakarā, vīnu dzerot, apliktu roku ap plecu, nevis uzspēlēti romantiski skūpstītu zem zvaigznēm, jo neesmu nekāda filmu varone. Gods godam – esmu zoss! Ja mēs raugāmies no reālās dzīves viedokļa, neko aplamu jau nepateicu. Es no sirds ticu kopējam darbam un siltai gultai kā veiksmīgu attiecību stūrakmeņiem. Tomēr foršais vīrietis nosvīda. Varbūt ar šausmām nosprieda, ka meklēju fizisku darbu veicēju savai lauku sētai. Vai nemīlu bučoties. Lai nu kā, dabūju pēdējo mācību – nekādas liekas atklātības… 

Runājot par seksu, kas gadās pirmajā tikšanās reizē, tas neko jaunu man neatklāja. Pārguļot ar nepazīstamu cilvēku, daudz no tā nevajag gaidīt.  Nu labi, pastāstīšu. Vīrietis bija pavārs, trīsdesmit piecus gadus vecs. Teikšu godīgi, uzķēros uz viņa āķa, jo man pavāri saistās ar Džeimiju Oliveru un Ēriku Dreibantu, kas ir strādīgi ģēniji un putnu vērotāji. Šis izrādījās tehnikumu beidzis mirstīgais cilvēks. Ar savu hondu aizvizināja mani līdz jūrai, atspieda pret laivu un iepotēja zem ļipas (piedodiet tiešumu).

Bija maija mēneša beigas, un, ziniet, vēli maija vakari ir neticami auksti. Daudz par aukstu, lai mežā zaķi meņģētos, kur nu vēl sieviete, kurai vairs nav sešpadsmit.

Laime, ka bija laiva un nenācās vāļāties aukstajās smiltīs. Bija arī salds ungāru šampanietis, dzerams no pudeles, – man, vīnu snobei, no kuras snobisma pat Jurģim Liepniekam aizrautos elpa! Nākamajā rītā sūrojos draudzenei, ka pēc šādām ačgārni romantiskām naktīm jūtos vēl vientuļāka, bet viņa nikni noprasīja: «Uz ko tu īsti cerēji – atrast iedomātu laimi visam mūžam?» Lūk, un šobrīd es sēžu pie darba datora, atveru savu profilu, un… tur nekā jauna nav.  

Spēlīte beigusies, es dzēšu to nelaimīgo profilu. Un atgriežos pie pubertātes vecuma pārliecības, ka īsto vīrieti var sastapt tikai negaidītā un nepārprotami liktenīgā veidā. Piemēram, tu darbdienas vakarā sagurusi un neuzpūderējusies aizej uz Vīna studiju, maksājot tev nejauši nokrīt maciņš, un kāda vīrišķīga roka to paceļ… Jūsu skatieni sastopas, un ir skaidrs, ka pats nevaļīgais Dievs ir sevi apgrūtinājis, lai šis mirklis notiktu… Jūs jau smejaties, ja? Bet es nez kāpēc jūtos sabēdājusies.

Cietusi sakāvi gan mīlestībā, gan internetā un gadījuma seksā. Pat Rīgas smarža un vīns vairs nepalīdz! Priekšā ir vasara, kad visi cilvēki būs priecīgi, laimīgi un sauļosies pa pāriem, guļot uz vienādas krāsas dvielīšiem. Tikai es, drūma, bāla un mazliet iereibusi, vientulīgi dreifēšu starp darbu un mājām… Izliekos, ka aizrautīgi kaut ko lasu, un, paslēpusies aiz datora ekrāna, laižu asaras pār vaigiem. Ir tik slikti, ka rīkojos kā Holivudas romantiskajos banaļņikos – palūdzu bezalgas atvaļinājumu un bēgu no savas dzīves. Tā būs tikai nedēļa Latgalē pie ezera, pie manas draudzenes, kurai pieder kempings. Būšu bezmaksas izpalīdze, pacepšu pankūkas un pamazgāšu palagus viesiem, ja tādi būs.

Peldēšanai par agru, bet makšķerēšanai īstais laiks, un manā mazajā, saraudātajā, tomēr aizvien samaitātajā galviņā pavīd cerīga doma par tikšanos ar kādu īpašu makšķernieku. Jūs jau atkal smejaties?

Draudzene Ieva mani sagaida pavasara saulē iedegušiem vaigiem, fuksiju rozā blūzē un ar sev raksturīgu bites dzēlienu: «Nu, tev aizvien vēl viss labākais tikai priekšā?» Viņa man ir iemācījusi arī ģeniālāko sarkasmu pasaulē. Kad draugi viņai jautā, kā iet, viņa parasti atbild: dzīve galīgi nav izdevusies, bet citādi man iet labi! Pati Ieva uz saviem asprātīgajiem pleciem stiepj divus bērnus, divus kaķus, astoņas kempinga mājiņas ar petūniju podiem un dabiskā lina palagiem un desmit ekoloģiskas vistas (Ieva apgalvo, ka viņas klukst tikai latgaliski, čivliski ne vārdiņa nesaprotot). Šobrīd vēl ir klusā sezona. Kempingā apmetusies tikai kāda vāciešu ģimene un jauniešu kompānija, kuri it kā mācās eksāmeniem pie dabas krūts (khem, khem). Tātad darba man nebūs daudz, pietiks laika gulšņāt, ciest un sapņot.  

Mēs ar Ievu esam izkratījušas tikai trešdaļu siržu, kad tumsā dzirdama mašīnas rūkoņa. Noklaudz durvis. «Drakula atbraucis,» secina Ieva. Ko, kas, kāpēc? Paskaties pulkstenī, viņa saka. Tiešām – ir tieši pusnakts, ar četrām nullītēm! Ieva drosmīgi nozūd tumsā, un, kamēr es mēģinu atcerēties, kāpēc esmu pelnījusi būt laimīga (kaut ko tamlīdzīgu Ievai nupat vāvuļoju), viņa jau ir atpakaļ. Tāda kā iztaisnojusies, galvu atmetusi, kā spalvu sabozusi. Kas tad nu, jautāju. «Aizdomīgi apburošs vīrietis. Un pilnīgi tavs tips. Marks Dārsijs vai kā nu to angļu aktieri sauca,» Ieva noziņo. «Tu domā – Kolins Fērts!» es ievaidos. Jā, viņa apliecina, tas pats, kurš spēlēja stostīgo karali. «Vai viņš ir seksīgs, mazliet bēdīgs un izskatās daudz lasījis?» es kunkstu. «Mhm. Es jau teicu, ka tavs tips. Man šitie nepatīk, viņiem vienmēr ir kaut kādi neveselīgi noslēpumi,» noburkšķ Ieva. Kundziņš rīt piecos celšoties uz copi un astoņos gribēšot brokastiņu. Es varēšot viņam to aiznest, ja vien apsolot viņai visu nedēļu nepinkšķēt uz pleca. «Ar bēduļiem neviens negrib ne dancot, ne gulēt,» viņa pasludina. «Arī tev labu nakti,» es smaidot atbildu.

No rīta esmu drusku aizpampusi, bet ļoti moža. Uzkrāsojos, uzvelku džinsenes un stilīgu melnbaltu T kreklu un jūtos gatava piegādāt brokastis pusnakts viesim. Tuvojoties ceturtajai mājiņai, esmu tā uztraukusies, ka pašai par sevi nāk smiekli. Varētu domāt, ka tiešām tūliņ uzrunāšu Kolinu Fērtu. Vī, manu dieniņ, tur jau viņš sēž uz terasītes. Tīra zivis – tātad ir kaut ko noķēris, nav ar slidenām rokām! Labrīt, es šarmanti smaidu. Un jautāju, kur nolikt paplāti ar pankūkām. «Tālāk no asinīm, lai pankūkas no bailēm nepaliek aukstas,» viņš pajoko un paceļ skatienu.

Jā, tas ir mans tips. Mazliet pāri četrdesmit. Tumšpelēki mati, zilas acis. Seksīgs, mazliet bēdīgs un izskatās daudz lasījis.

«Tās ir ezermalas pankūkas, viņas nebaidās ne no dzīvām, ne beigtam zivīm,» es turpinu būt šarmanta (tomēr galvenais ir nepārcensties, vai ne?). Kolins Fērts iesmejas (jes, man izdevās!). Viņš jautā, vai ezermalas meitenei arī nav bail no zivīm. Nu, tikai no zivju tīrīšanas, godīgi atbildu.

Viņš atkal pasmaida. Un jautā: «Klau, varbūt atnāksi pusdienās uz zivju zupu? Makšķerēt man patīk vienam, bet paēstu es labprāt kopā ar tevi… Vai tu esi precējusies?» Drusku apmulstu no «tu» un jautājumu tiešuma un ātrumā nevaru izdomāt neko labāku par patiesību – nu, es vairs neesmu precējusies. «Jā, laulība nekad labi nebeidzas. Cikos ēdīsim? Vienos es jau būšu badā,» viņš pats ar sevi apspriežas. Deviņi pērkoni, cik viņš ir pievilcīgs! Mājupceļā man pašai ir gandrīz kauns par to, cik šausmīgi muļķīgi pacilāta un priecīga es esmu. Vajadzētu tikai vēl uzdejot ezermalas priedēs, izstiept rokas un gaidīt, kad uz tām nolaidīsies putniņi, lai dziedātu kopā ar mani kā multfilmā par Sniegbaltīti, un tad jau ierastos arī mediķu brigāde no Sarkandaugavas…

Tam, ka man ir trīsdesmit seši gadi, bērns un izjukusi laulība, vairs nav nozīmes. Ieva, protams, var smīnēt, bet sirds man saka, labākais tiešām vēl tikai priekšā. 

Ieva ir sašutusi, ka nav uzaicināta uz zupu, un vienlaikus smok no ziņkārības. «Johaidī, kā es sagaidīšu pēcpusdienu, kad tu pārnāksi no sava aklā randiņa un visu izstāstīsi? Vai man bija vajadzīgs šāds stress?» viņa teatrāli žēlojas, bet acis vecajai lapsai spīd vien. Sievietes tomēr ir nelabojamas. Dzīve viņas var pārmācīt, cik grib, bet pietiek dāmu pulciņā parādīties kādam simpātiskam vīrietim, un visas kļūst sārtas, jūsmīgas kā vidusskolnieces un klukst kā latgaliešu vistiņas. Mēs peramies pa manu un Ievas skapi, līdz apģērbs apmierina mūsu priekšstatus par «tā, starp citu, bet neatvairāmu» stilu. Meitenes, esmu gatava pieņemt savu likteni!

Mums ir tas īpašais āķītis. Mēs pļāpājam trīs stundas, un ir viegla sajūta. Nav pat jākoķetē, kopā ar viņu jūtos smuka un interesanta. Pētu viņa rokas, jo zinu, ka plaukstu un pirkstu forma ļoti daudz liecina par vīrieti. Viņa rokas ir pasmalkas, bet vīrišķīgas, tās nav mīkstas, nav manikirētas un nav arī brutālas. Tieši tādās rokās es gribētu nonākt kaut vai aukstā maija naktī. Man patīk viņa joki un viņa mašīna – vecs džips, sirsnīgs, pamatīgs un diezgan netīrs. Tātad Marks Dārsijs, kura īstais vārds ir Māris, nemēdz stundām ar lupatiņu pulēt mašīnas sānus. (Aizmirsu vēl vienu mācību: māsas, netērējiet laiku zēniem, kas iepazīšanās portālā liek bildes, kurās pozē kopā ar mašīnu vai moci – savu īsto dzīves piepildījumu viņi jau atraduši!)

Viņš pastāsta, ka ir šķīries, viņam ir piecus gadus vecs dēls, ar kuru bijusī sieva neļauj tikties, jo viņa ir apprecējusies otrreiz un uzskata, ka nav ko bērnam jaukt galvu ar diviem tētiem – tas otrs esot labāks tētis. Viņam aizķeras balss, un man saskrien acīs asaras.

Redz, arī vīriešiem dzīve ber stiklus kurpēs, un arī viņiem sāp.

Jo ilgāk sēžu, jo skaidrāk apzinos, ka pats mīļais, aizņemtais Dievs ir sevi tiešām apgrūtinājis un pat zivis pagādājis, lai notiktu šīs ekspromta pusdienas. Vienīgi galvā skan trauksmains jautājums – kāpēc šis kolosālais vīrietis ir viens? Ir jābūt kaut kādam āķim. Tā nav pat mana iekšējā, bet viedās draudzenes Ievas balss, kura dobji saka: «Man šitie tipi nepatīk, viņiem vienmēr ir kaut kādi neveselīgi noslēpumi…» 

Rit ceturtā stunda un otrā vīna pudele. Klusiņām pie sevis rēķinu, cik laika palicis līdz vakariņām un vai mūsu sarunām izdosies veiksmīgi iestiepties līdz naktij. Man šķiet, ka gribu ar viņu pārgulēt. Mājiņā, gultā, kā normāliem cilvēkiem. Man gribas viņam pagulēt blakus un just, kā pēc mīlēšanās mainās viņa ādas smarža. Pēc tam jau redzēs. Varbūt neko neredzēs, bet tas nekas – es gribu vienu vakaru justies kā laimīga sieviete un gribu to tieši šovakar. Viņš ielej man vīnu, apsēžas tuvāk un apliek roku ap plecu: «Kāda sieviete iepazīšanās portālā man rakstīja, ka vēlas vīrieti, kurš viņai vakarā apliek roku ap plecu. Man viņa patika, bet es nevarēju viņai to solīt, jo ir baigi idiotiski kaut ko solīt svešam cilvēkam. Tu esi viņai drusku līdzīga,» viņš saka.

Dieviņ, nē! Tas nevar būt. Nevar būt, jo ir pārāk banāli, vājprātīgi liktenīgi un vairs nekam neder. Tas ir viņš? Mana zaudētā pērle? Varbūt esmu piedzērusies un zaudējusi kontaktu ar objektīvo realitāti? Es mierīgi sēžu, pasmaidu, klusēju, mans ķermenis nesaspringst. O, izrādās, ka varu strādāt par spiedzi. Es sevi nenododu! Cienījamie specdienesti, ja jums vajadzīga darbiniece, lūdzu, rakstiet uz žurnāla redakciju, es par lielu un godīgu samaksu varu piedāvāt Štirlica pakalpojumus… Ievelku elpu un izdvešu: «Mēs visi zināmā mērā izvēlamies līdzīgus cilvēkus. Katram ir savs magnētiskais tips, vai ne? Mans tips ir Kolins Fērts, Stings un, jā, arī mans bijušais vīrs. Starp citu, man ir viena brīva biļete uz Stinga koncertu jūlijā…» Pag, pag, kas man šito lika teikt? Ak, nelaime, tas jau ir piedāvājums un uzaicinājums, bet es nedrīkstēju to darīt pirmā – pirmais gājiens pieder vīrietim! Tagad gan es saspringstu. Un dzirdu, kā viņš saka: «Piedod, es neeju uz skaļiem koncertiem. Zini, vispār es esmu baltu dziednieks. Es kontaktējos ar kokiem un nevaru traumēt savu auru ar rokmūziku.»

Vai jums kādreiz, braucot mašīnā un radio klausoties savu mīļāko dziesmu, pēkšņi ir pazudusi frekvence? Mūzika saka «Vē-ē-u-u-u» vai «Žļorrr» un pazūd.

Paliek vien nelaba šņākoņa. Lūk, tā arī šobrīd ir aprāvusies mana vakara mūzika. Nepārprotiet, es neesmu aizspriedumaina skeptiķe. Pati esmu neskaitāmas reizes gājusi gan pie dziedniekiem, gan zīlniekiem. Tomēr man nekad neiešautos prātā viņiem atstāt savu telefona numuru, jo – vai, laikam tomēr esmu aizspriedumaina – es viņus par īsti normāliem neuzskatu. Vismaz klasiskās psiholoģijas izpratnē. Un pie klasiskās psiholoģijas es turos kā pie dievkociņa, jo kuģot pa šo trako dzīvi jau tāpat ir pietiekami sarežģīti.

Tātad Māris ir baltu dziednieks. Sarunājas ar kokiem un «redz» cilvēkus. Man kļūst bišķi nelabi – klau, varbūt viņš mani atpazīst un zina, kas es patiesībā esmu? Ak, šausmas, varbūt mani «redz»? (Ziniet, ne viss manī ir domāts apskatīšanai…) Varbūt viņš gaida, ka pati atzīšos, ka esmu tā sieviete no portāla, un redz arī to, ka gribēju (jā, nu jau pagātnes formā – to arī viņš laikam redz?) ar viņu pārgulēt? Es klausos viņa stāstos par baltu dziedniecību un kaut ko arī atbildu. Mūsu sarunas ievelkas līdz vakariņām, tad es ceļos un bilstu, ka esmu izsalkusi un man laiks uz mājām.  «Tu galīgi sabijies un aizvēries,» viņš man saka. Es kaut ko atsmaidu, sak, nē, ko tu, nemaz! 

Eju caur ezermalas priedēm un vēlos izstiept rokas, lai visi mazie putniņi uz tām nosēstos un mani mierinātu. Arī zaķi, vāveres un stirniņas maigi pieglaustu man savus pūkainos purnus un bez vārdiem teiktu, ka Some day the prince will come.* Esmu bēdulis. Princese pilnziedā, kuras pasakai ir nekam nederīgs scenārijs. Zinu tikai vienu cilvēku, kurš šovakar būs nepielūdzami gandarīts – mīļā Ieva dabūs savu neveselīgo noslēpumu…

Drīz uzsils vasara, visi cilvēki būs priecīgi, laimīgi un sauļosies pa pāriem, guļot uz vienādas krāsas dvielīšiem. Rīga smaržos pēc liepziediem, pērkona un suņu kakām. Ko darīšu es? Nākamajā rītā es atkal viņam aiznesu brokastu paplāti, iepriekš zem pankūku šķīvja pabāzusi lapiņu ar savu telefona numuru. Man joprojām ir divas biļetes uz Stinga koncertu, un liktenim ir pārāk maz laika, lai man atrastu līdzi nācēju. Pati šobrīd nevienu nemeklēju. Es dievinu Stingu. Bet varbūt biļetes atdāvināšu Ievai. Viņai esot gadījies sirdsāķītis, ar kuru būtu vērts aizšaut līdz Rīgai un atpakaļceļā mašīnā drusku paburzīties, un to es ļoti respektēju. Varbūt man to rokmūzikas troksni nemaz nevajag? Varbūt es ļaušos ozoliem, bērziem, zivīm un nelielai dziedināšanai, kas man šobrīd būtu īsti laikā… Tad jau redzēs. Varbūt neko neredzēs. Cilvēka mūžs ir kā impresionistu glezna – skaista miglu bilde, kurā neko īsti nevar saprast. Un labi, ka tā.

* Kādu dienu princis atnāks. (Angļu val.)
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs