Sapulce ar kaķīti

Sapulce vilkās trešo stundu. Visi bija pārguruši, apdzisuši un nīgri. Prāta vētra, kam vajadzēja radīt ģeniālas mārketinga idejas, drīzāk bija izdzenājusi pēdējos radošuma mākonīšus un tagad vairāk atgādināja nejauku caurvēju.
Dzirkstošie stāsti
Inga Volkova
30. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Taču kalendārs bija nepielūdzams, un atkāpties vairs nebija kur. Sondra neuzkrītoši paskatījās pulkstenī. Bāc, pusseptiņi. Šodien pie mammas uz Saulkrastiem viņa vairs nepaspēs aizbraukt. Skaidrs, ātrāk par astoņiem šitā kaķa vilkšana aiz astes nebeigsies, un kamēr vēl uz vilcienu…

Aizbrauks rīt. Vēl vienu dienu mamma bez sava mobilā iztiks. Galu galā mājās ir stacionārais telefons, visi var piezvanīt, visus var sazvanīt. Un, patiesību sakot, pirmā par Sondras mājās aizmirsto telefonu attapās nevis mamma, bet viņa pati – kad tas zemā bites tembrā iedūcās uz atslēgu plauktiņa. Mamma par savu aizmāršību neko daudz nepārdzīvoja, gan jau dienu vai divas iztikšot, tikai piekodināja reizēm ieskatīties telefonā – ja nu kāds uzstājīgs zvans vai svarīga īsziņa. Pie vārda svarīga Sondra bija spiesta pasmaidīt.

Tagad gan vairs smaidīt negribējās. Patiesībā mammas draudzeņu zvani par to, kur pārdod lētākus stādus, bija un palika svarīgāki par šo tukšo muldēšanu, kas bija piebārstīta ar konsekvencēm, ekspektācijām un tirgus turbulencēm. Parakņājusies somiņā, Sondra neuzkrītoši izvilka mammas veco nokiju – telefons bija režīmā jau otro dienu, bet baterija joprojām tikai pusē. Bija zvanījusi kaut kāda Lidija, turklāt divreiz. Sondra zem galda neuzkrītoši uzrakstīja atbildes īsziņu: Mamma aizmirsusi telefonu pie manis, zvaniet viņai uz parasto. Citādi – kas to zina, vai enerģiskā Lidija jau nezvanās pa slimnīcām un policijām. 

Vispār jau sapulcēs telefonus bija aizliegts lietot, taču tas īsti neattiecās uz tik garām un izplūdušām sēdēšanām. Bija skaidrs, ka planēta šādu brein­stormingu laikā nepārstāja griezties, un, ja te sēdošie cilvēki negribēja no šā karuseļa izkrist, vienu aci bija spiesti palaikam iemest arī telefonu ekrānos. Acīgākie ievēroja, ka pat šefs jau bija spiests pāris īsziņas izlasīt un uz kādu pat atbildēt. 

Sondra neapzināti ņurcīja rokās mammas nokiju, kad pamanīja blakus sēdošā Robčika pārsteigto skatienu. Sacēlis uzacis, viņš ar skatienu tik jautājoši norādīja uz veco telefona modeli ar mazo ekrāna lodziņu, it kā Sondrai rokās būtu lillā vibrators. Mammas – viņa ar lūpām nedzirdami atbildēja. Robčiks saprotoši palocīja galvu un piedodoši pasmaidīja. Viņa tehnoloģiju caurstrāvotajā pasaulē, kur katru cilvēku vislabāk raksturoja viņa gadžeti, atkal bija iestājusies kārtība.

Kā radās doma par vēl vienu īsziņu, Sondra nez vai spētu paskaidrot. Rokas rotaļājās ar telefonu, bet prāts, paguris no vajadzības dzemdināt mākslīgi elpināmas idejas, klaiņoja kā savā vaļā atstāts pusaudzis. Sondra iedomājās, ka viņa taču tagad varētu aizsūtīt īsziņu jebkuram no šeit sēdošajiem divpa­dsmit cilvēkiem un neviens – pilnīgi neviens! – nezinātu, kas ir sūtītājs. Jo, lai nu kā, bet mammas telefona numura nav pat viņas tuvākajiem kolēģiem, nemaz nerunājot par priekšniecību. Nu, piemēram. Varētu aizsūtīt šefam ziņu no viltus autozagļiem – sak, esam nolaupījuši tavu mašīnu, ja gribi atpakaļ, samaksā tik un tik štukas. Viņš būtu spiests lēkt kājās, mesties pārbaudīt, vai tiešām mašīna nolaupīta, un tad jau sapulce tik un tā būtu izjaukta. Bet nē, nē… Šefam mašīna taču ir apsargājamā autostāvvietā, turklāt tā laikam vairs nedara – jociņi ar auto izpirkšanu palikuši vētrainajos deviņdesmitajos. Neies cauri, Sondra nopūtās. Un iekšēji apsmējās –  bože moi, ar kādām domām es te nokaujos. 

Bet kāpēc gan ziņai ir jābūt sliktai? Var taču kaut ko mīļu. Piemēram, apsveikt Vispasaules godīgas tirdzniecības dienā. Tādas nav? Who cares? Bet nē, uz tādu īsziņu šefs vispār nereaģēs, sapulce tomēr. Un tad pār Sondru nolaidās dievišķā apgaismība. 

Sekss. 

Pārbaudīsim, vai viņš reaģē uz seksu. 

Sondra juta, ka asinis atkal pamazām sāk riņķot dzīslās. Viņa pat uz mirkli ar interesi pieslēdzās sapulcei – Linda, sieviete ar eņģeļa seju un haizivs sakodienu, centās pārliecināt, ka apspriežamā taktika varbūt arī strādā Rietumeiropā, bet Latvijā tas nevienu neuzrunās. Sondra būtībā viņai piekrita, taču klusēja, jo zināja, ka tūdaļ pat uzrausies uz prasību piedāvāt citu variantu. Cita varianta viņai nebija. Un vispār – tagad bija svarīgākas lietas darāmas. 

Sondra sāka gudrot īsziņas tekstu.

Vecajā nokijā  teksts bija jāraksta mazliet nepierasti, tāpēc Sondra vairākkārt kļūdījās. Šo to izlaboja, bet ilga ķimerēšanās zem galda liktos aizdomīga, un beigās nosūtīja, kā ir. Cerot, ka to pašu mirkli nenosarkst kā diētas laikā pie saldējuma kastes pieķerta beibe. 

«Redzu, ka tev ir tikpat garlaicīgi kā man. Tāpēc uzspēlēsim. Ja uzmineesi, kura no šeit esošajām sievietēm raksta, bū$u parādā tev seksu. Labu seksu, apsolu.»

Sondras šefs, pilnā vārdā Jānis Rostockis, kopumā nebija slikts cilvēks, tomēr brīžiem ļoti kaitinošs. Viskaitinošākais bija viņa ieradums runāt gari. Runājot viņš virpināja savu domu tik ilgi, ka visiem jau sen bija skaidrs, ko šefs grib pateikt, bet runa vēl bija tikko pārvēlusies pāri pusei. Vēl sliktāk bija tas, ka viņš bija savas daiļrunības vergs. Rostockis burtiski izbaudīja savas runas dramatiskos kāpumus un kritumus, papildinot to visu ar atbilstošām balss modulācijām. Pieredzējuši padotie to labi zināja un ļāva šefam izrunāties, bet dažs jauniņais smagi iekrita – nevarēdams sagaidīt runas beigas, bet labi redzēdams, uz ko velk, viņš pateica šefa izauklēto rezumē ātrāk. Ar to gribēdams parādīt, ka viņam ātri pielec un viņš visu saprot no pusvārda. Diemžēl šefam nevajadzēja, lai viņu saprot no pusvārda. Viņam vajadzēja cieņpilnus un uzmanīgus klausītājus.

Rostocka ģimenes stāvokli varēja raksturot tiklab kā pilnīgi skaidru vai arī pavisam neskaidru. Bija zināms, ka viņiem ir divi gandrīz pieauguši dēli.

No vienas puses, viņš skaitījās dzelžaini precējies, no otras – gandrīz nekad un nekur ar sievu kopā nebija redzams.

Pēkšņi Sondra satrūkās. Sapulcē tika izziņota desmit minūšu čurāšanas un pīpēšanas pauze – un tad gan, mīļie, saņemamies pēdējam uzrāvienam! Sondra sākumā mazliet samulsa – pie garā apspriežu galda viņa varēja labi redzēt visas šefa manipulācijas ar telefonu, turklāt pati itin ērti aizslēpties aiz kolēģu profiliem, bet ko tagad, starpbrīdī? Taču patiesībā starpbrīdis bija kā debesu sūtīts – vismaz puse kā pēc komandas ieurbās telefonu ekrānos. Nu vo, Barselona atkal vinnē – atskanēja vīrišķīgs baritons no apspriežu zāles viena kakta. Un ko tad citu tu gaidīji? – atbildēja mazāk vīrišķīga balss no kafijas automāta apvidus. Sievietes urbās ekrānos klusējot vai arī cītīgi rakstīja īsziņas par neatliekamiem pirkumiem ģimenes vakariņām vai atliktiem randiņiem. Sondra neuzkrītoši paskatījās uz šefu.

Rostockis stāvēja pie loga un skatījās tālumā ar murskulī savilktām lūpām, vieglītēm šūpojoties no papēžiem uz pirkstgaliem. Tas nozīmēja, ka viņš intensīvi domā. Un tas nozīmē, ka… Ka viņš ir izlasījis! Sondrai pārlija karstuma vilnis. Tagad galvenais – uzvesties absolūti, simtprocentīgi dabiski. Visdabiskāk cilvēks izturas, kad aizraujas sarunā. Viņa piestāja pie Lindas un vēl vienas kolēģes un iesaistījās diskusijā par to, ka izpārdošanas ir liels acu apmāns – kamēr saņemies un tiec līdz veikaliem, viss labākais jau sen izpirkts.

Sarunas laikā bija vieglāk sekot Rostocka kustībām. Ahā – re, viņš raksta īsziņu! Nosūtījis to, šefs neuzkrītoši, tomēr arī pietiekami zīmīgi noskatīja visas klātesošās sievietes. Divu pašlaik nebija telpā – Agijas un Kristiānas. Sondra bija gatava saderēt, ka visvairāk Rostocka aizdomas varētu krist uz Kristiānu – viņai bija uzņēmuma draiskules slava. Patiesībā pilnīgi veltīga: viņa bija viegli pierunājama padejot uz galda, taču ne dabūjama gultā – bet vai kāds šādās detaļās iedziļinās? Noteikti ne jau Rostockis. 

Sondra nokijai bija nogriezusi jebkādu signālu, tāpēc nevarēja saprast, vai šefs atbildējis viņai. Un paskatīties arī nevarēja un nozust tualetē, lai to izdarītu, arī ne – Rostockis tagad noteikti visas vēros ar snaipera skatienu. Vēlāk. Mazliet vēlāk. 

Atsākās sapulce. Cilvēki, sapratuši, ka vakars tik un tā sabojāts, likās pieņēmuši likteni un atdzīvojušies. Kas zina, vēl tiešām kaut ko sakarīgu beigās izdomāsim, Sondra sprieda. Kad Linda piedāvāja vēlreiz izskatīt savulaik pārāk dārgo izmaksu dēļ izbrāķēto projektu, visi alkaini piekrita šai domai un sāka to apspriest. Sondra redzēja, ka Rostockis ik pa brīdim mazliet nervozi – un, kā pašam droši vien likās, neuzkrītoši – noskenē ap galdu sēdošās sievietes. 

Sondra bija demonstratīvi nolikusi savu viedtālruni uz galda un to vispār neaiztika. Paklusām izvilkusi no kabatas nokiju, viņa uzreiz pamanīja aploksnes simboliņu. Yes! 

Teksts bija lakonisks: Baigi riskē, ko? 

Tagad mirkli bija jāpadomā. Ka šefs bija uzķēries, tas nu skaidrs. Citādi nemaz nebūtu atbildējis vai arī uzrakstītu kaut ko, tipa, uzskatīsim, ka es to neesmu lasījis. Viņš gribēja turpināt! Taču vienlaikus par katru cenu saglabāt spēles pārsvaru savā pusē.

Skaidrs, ka flirts uzreiz jāpadara pamatīgi karsts, citādi viss pārtaps pusaudžu čata pļāpās.

Gari ņemties ar telefonu zem galda bija diezgan riskanti, tāpēc teksts jānoslīpē kā aforisms un tad ātri jāieraksta. Sondra juta, kā sāk atdzīvoties smadzeņu darbība, prāta zobrati beidzot sāka griezties. Uz šā viļņa viņa pat ieteica labāku variantu iespējamam projekta sauklim. Ap galdu sēdošie atzinīgi iedūcās.

«Protams, riskēju. Tur jau tas asums. Bet tu iedomājies savu roku uz mana kaķīša…»

Nosūtīts.

Rostocka telefons ievibrējās. Viņš uzreiz atvēra un izlasīja. Centās saglabāt uzsvērti neitrālu sejas izteiksmi, taču acīs nodevīgi parādījās eļļains spīdums. Vairs sevišķi nemaskējoties, visas caur pieri nopētīja. Nekādu aizdomu. Un vismazāk jau par Sondru – viņas telefons gulēja pat nevis blakus blociņam, bet gandrīz vai galda vidū. Cerēsim, šefs domā, ka īsziņas nāk no kādas paralēlās simkartes, nevis cita telefona, un, kamēr viņš tā domā, tikmēr rāmi dusošais viedtālrunis ir viņas zelta alibi. 

Sapulce tuvojās finišam. Šefs neaizmirsa piebilst savu vārdu par projekta lielajām izmaksām, taču tas vairāk izskatījās kārtības, nevis iebildumu labad. Tad viņš ņēmās rakstīt.

Sondra ilgi nevarēja tikt izlasīt īsziņu, bet te viņai piesteidzās talkā pats liktenis. Šefam piezvanīja, un viņš atbildēja – vai nu zvans bija gana svarīgs, vai arī viņš jau bija gana iekarsis un gribēja ļaut spēlei ritēt straujāk. Turklāt aizgāja runāt pie loga.

«Kāds ir tavs kakītis?»

Ohoho, mister Rostocki.

Tikai mīkstinājumu steigā aizmirsis, bet tas jau pat pikanti. Kamēr viņš stāv ar muguru pret galdu, ar steigu jāraksta. 

«Labi audzināts un kopts. Frizēts. Mīl kažoka kop$anu ar mēlīti.»

Ko tu tur visu laiku ņemies ar to vintidžu? – pēkšņi klusām iejautājās blakus sēdošais Robčiks. Bāc, par viņa klātbūtni Sondra vispār bija aizmirsusi. Nācās neveikli skaidroties, ka tā un tā, jāatbild visām mammas draudzenēm, kas uztraukušās, nevarēdamas sazvanīt… Par laimi, Robertu maz kas interesēja ārpus savas izcilās personas, un viņš ātri novērsās.

Rostockis bija beidzis sarunu, taču joprojām stāvēja pie loga. Gaidīja? Varbūt. Tad lēnām izlasīja. Mirkli padomāja. Uzrakstīja atbildi. Atgriezās pie galda. Sondra bija gatava saderēt, ka nervozo ziņkārību viņa acīs aizvien vairāk nomaina eļļainais spīdums.

Vecis bija sācis pavilkties, oi, kā pavilkties.

Spēle sāka kļūt nopietna. Patiesībā tikai tagad Sondra aptvēra tās patiesos noteikumus – kurus taču pati bija izvirzījusi. Ja uzminēsi… būšu parādā seksu. Bitīt matos, bet ja nu viņš uzmin? Kā? Nu, kaut kā. Var gadīties, ka viņa sevi nodod vai viņš caur paziņām uzzina, kam pieder telefona numurs, un Sondrai taču ar mammu vienādi uzvārdi… Sondrai notirpa pakausis. Galu galā viņa riskēja arī ar darbavietu. Te, protams, nebija nekāda vienīgā paradīze zemes virsū, un tomēr.

Lai vai kā, jāizlasa īsziņa. Turot telefonu pa pusei kabatā, Sondra izlasīja jautājumu bez jautājuma zīmes: Un ko kaķītis prot darīt

Sondra izpūta elpu. Nu paklau, cienītais, te tev nav nekāds bordelis, vai zini, ja? Kaķītis ir kaķītis, viņam vispār nekas nav jāprot, viņš krāšņo pasauli jau ar to vien, ka ir. Un ka reizēm pamurrā. Vecais kārumnieks. Pusmūža kretīns…

Pēkšņi Sondra sabijās, ka sašutums varētu atspoguļoties viņas sejā, un ātri to savāca entuziasma pilnas darbinieces izteiksmē. 

Neticami, bet sapulce, kas vēl pirms stundas likās bezgalīga kā cietumsods, tik tiešām tuvojās beigām. Vairākums piekrita, ka vērts atgriezties pie iepriekšējā dārgā projekta, tikai jāpameklē klāt finansiālie atbalstītāji. Cilvēki atkal sāka ieskatīties telefonos, taču Rostockis vairs, kā likās, sevišķi nekam nesekoja. Lai gan acis nervozi šaudījās, viņš pats likās tālu prom no apspriežu zāles, Sondra mierīgi varēja uzrakstīt atbildi.

«Kaķītis nav mērkaķis, pēc pasūtījuma nedanco. Tu zaudēji. Žēl, jo kaķītim kažociņš jau mikls…»Nosūtīts.

Sapulce tajā pašā mirklī beidzās. Linda pateicās par pacietību un izturību. Kristiāna bija uzticīga sev un paziņoja, ka pēc tik saspringtas sapulces visiem vajadzētu kaut kur doties mazliet iedzert un relaksēties. Dejas uz galda viņa nesolot, bet vienu deju bez krūštura varot sarunāt. Šefs uzmeta Kristiānai strauju skatienu, taču pēc mirkļa novērsās. Pat viņam bija skaidrs, ka īstā noziedzniece nav meklējama aiz šīs bravūrīgās uzvedības. 
Rostockis paņēma rokā telefonu, izlasīja īsziņu. Piecēlās un, sevišķi neatvadoties, devās prom. Sondra nodomāja, ka viņa sejā redzamas divas lietas, ko viņai līdz šim vēl nebija iznācis redzēt kopā, – dusmas un iekāre. Par dusmām liecināja tālu zibeņu atblāzma acīs, par iekāri – alkains plīvurs skatienam pāri. 

Taču tas bija tikai mirklis, un šefs jau bija projām. 

Vēl pēc dažiem mirkļiem projām bija arī visi pārējie.

•••
Telefonu Sondra mammai aizveda tikai ceturtajā dienā. Labi, ka paspēja izdzēst tās trako grēka darbu pēdas, pirms telefons izlādējās un izdzisa pavisam. 

Nākamās nedēļas pagāja kā vāveres ritenī – beidzot apstiprinātais projekts paņēma visus spēkus un mazliet pāri tiem. Kad Sondra atkal atbrauca pie mammas, dārzā jau ziedēja gladiolas un baltie dzidrie bija pašā sulā. 

Mamma izstāstīja visus jaunumus, un tad beigās satraukusies piebilda: – Es īsti nesaprotu, bet laikam mūsu kaķis, blēža gabals, kādam kaimiņam ko sastrādājis… Kurš ta’ viņam var izsekot – nāk, kad grib, un iet, kad grib. Bet cilvēks laikam dikti nikns.

Sondra neko nesaprata. Kāpēc lai kāds būtu dusmīgs uz viņu Rūdi, pasaules laiskāko kaķi? 

Mamma atnesa telefonu. Tur bija divas īsziņas ar nedēļas atstarpi un identisku saturu. «Tavu kaķīti neesmu aizmirsis. Gan jau es tikšu viņam klāt.»
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs