Mans Vidzemes piedzīvojums

Tās bija visai neparastas dienas. Ar rupjmaizes cepšanu, ar pasaulē gardāko brūkleņu vīnu. Ar ilgiem, vientuļiem braucieniem ezerā. Un tieši tad es pēkšņi nonācu romānā.
Dzirkstošie stāsti
Elza Ābele
30. maijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Šis ezers ir pērle – zivju pilns un kluss, smaržīgām kalmēm apaugušiem krastiem. Tiesa, šogad zāļu par daudz un brālēns, ar darbiem noņēmies, joprojām nav izpļāvis peldvietu. Bet viņš piezvanīšot lejas kaimiņam; tas savu pieeju ezeram nesen nobēris ar smiltīm, gan jau neatteikšot peldi pilsētas ciemiņiem. Laižam pie viņa!

Brālēna sieva pa ceļam čukst: šim 46 gadi, baiss sieviešu nīdējs, pirms gada padzinis sievu ar visu sievasmāti; iesēdinājis abas džipā un aizvedis.

Tagad pie ezera mīt viens ar suni. Nu nezinu, nezinu… Ar sieviešu nīdēja salto skatienu pakausī nekāda baudpilna peldēšanās nesanāks. Un ceļas arī pavēss vakara vējš. Uzvelku jaciņu, kā kārtīgam cilvēkam pieklājas, un dekoltē vēl piesedzu ar šalli. 

Iebraucam sieviešu nīdēja pagalmā. Oho, cik idillisks nostūris – gleznaina rožu dobe un pirtiņa ar baltu astilbju ceru pie loga… Jā, un melns draudīgs džips pie garāžas. Un milzīgs suns lielu muti skrien tieši virsū. Nolaiza plaukstu. Iznāk saimnieks, samiegojies, pārsauļotu seju un īgns, atkrīt uz soliņa turpat pie namdurvīm. Man nosarmo kāju pirksti, taču es izspiežu savu vislaipnāko smaidu: «Piedodiet, ka ielaužamies jūsu pasaulē, bet puišelis dikti gribēja peldēties. Jūs jau zināt, tie bērni taču reizēm nav valdāmi…»

Sieviešu nīdējs pamāj: «Ezers ir tur.» 

Saliek rokas uz krūtīm un skatās nekurienē. 

Ūdens izrādās pārāk vēss, un es tā arī nenopeldos. Puika ieskrien gan, pāris apļu nodžumpo – un laukā. Pasākums ilgst minūtes piecpadsmit. Mašīnā kāpjot, saimniekam pateicos vēlreiz. Saule man tieši acīs, un viņa sejas grimasi nesaskatu.  

Nākamās dienas mūsu viesošanās turpinās citur. Kad pašā svētdienas pievakarē atgriežos mājās, zvana brālēna sieva: nu gan brīnumi, kaimiņš atbraucis ar vīna pudeli un meklējis «to svešo sievieti, kura bijusi peldēties». Un saskumis, ka viņa jau devusies citur. Taujājis, kas viņa esot un vai brīva. «Iespējams, kāds pateicis, ka laikam brīva, ja jau ciemos skraida bez vīrieša. Tas nekas, ka neesi, vai ne? Viņš tevi gribot satikt, meklēšot internetā…»

Interesanti. Man iztaisnojas mugurkauls… Un es tinu atpakaļ filmu. Kāds viņš īsti bija? Garš, stiegrains, normāls cilvēks no Vidzemes ar džipu un suni. Datorā atveru e-pastu, tur – vēstule no svešinieka. Viens vienīgs teikums: «Mēs gan tikāmies vien mirkli…» Ielūkojos vērīgāk bildē: sieviešu nīdējs no Vidzemes! 

Un es atskārstu, ka man šī situācija patīk. Ar naivu sejas izteiksmi tūlīt pat uzrakstu atbildi: «Nesaprotu, kā Jūs mani atradāt… Un ar ko tajā mazajā mirklī Jūsu mājās esmu izpelnījusies tādu uzmanību?» 

Seko vidzemnieka nākamā vēstule: «Ja ļoti grib, tad visu var! Esmu radis savus mērķus sasniegt. Kad braucāt prom, citiem durvis jau bija aizvērtas, bet Jūsu skatiens un smaids man izskatījās kā kaut kas nepateikts. Ļoti patīkams, to neaizmirsīšu ilgi. Ceru, ka būsim vismaz draugi.»

Ak… Par spīti tam, ka tiešām neesmu brīva, pieķeru sevi uzsākam flirtu.

«Man ļoti patika Jūsu mājas un suns.» Es pēkšņi saprotu, ka cienu šā vīrieša enerģiju. Redz, ir taču vēl pasaulē vīrieši, kas, tāpat kā romantisku, izdomātu stāstu varoņi, spēj paņemt vīna pudeli un doties meklēt sievieti, kas iepatikusies, un arī atrast. Un sadabūt viņas telefona numuru, piezvanīt un ilgi runāt, stāvot pie ezera odu mākonī, jo «citur telefo­nam nav zonas»… 

Kas manās darbībās pie ezera bija tāds, kas tik traki nostrādāja uz sieviešu nīdēja vīrišķo būtību? Balss intonācija? Es vienkārši centos būt laipna. 
Un viņš saka: «Jums mugurā bija kaut kas piegulošs, un jūs man ļoti patikāt.» (Pareizi. Trikotāžas kleita ar tievām horizontālām svītrām, kas pārsteidzoši labi dara mani tievāku…) 

Un es jau klusībā sapņoju, kā lasu ekoloģiski tīrus liepziedus  pie mežonīgā ezera.

«Tikai nedod viņam veltas cerības,» bilst brālēna sieva. «Tev taču viņu nevajag. Ja vien nevajag…»

Būt saprātīgai? Tagad, manā vecumā – krietni, krietni pēc trīsdesmit? Tagad saprātīgums man vairs nav vajadzīgs.  Un vidzemniekam atbildu: «Padraudzējamies arī!»

Tieši tāpēc, ka apzinos: to nu gan labāk nevajadzētu darīt. 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs