Latvietes brazīliskā kaisle

Dzirkstošie stāsti
Guna Vītoliņa
10. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Garais, gandrīz nebeidzamais vakars gurdi un tīksmīgi tuvojās izskaņai. Viņa sēdēja pie galdiņa, truli virpinot pirkstos sasiluša baltvīna glāzi, inerti blenžot kaut kur vienā punktā, kokteiļkleitas zīdā iežmiegusies, knapi spējot ieelpot. Jaunajās itāļu laiviņās iespiesto kāju potītes zem baltā galdauta neatlaidīgi īdēja. Šo dienu laikā visa bija bijis par daudz. Vīna, dievīga ēdiena, jūsmīgu runu, iepazīšanos. Vīriešu. Kāru skatienu.

Tas jau bija gaidāms – ja esi ieradusies uz starptautisku autobūvniecības konferenci Itālijā. Austrumeiropas blondīne testosterona jūrā. Par nepārtraukto smaidīšanu un māšanu ar galvu nedaudz atgādināja saspringums sprandā un sagurušie vaigu muskuļi. Trīs dienas viņa bija nepārtrauktas gailošu dienvidnieku acu uzmanības sildīta. Par tādu karstumu mājās, Rīgas ikdienā, viņa varēja tikai fantazēt, taču tagad, trešās dienas izskaņā, jutās Itālijas tveices nogurdināta. Iztukšota. 

Jau pirmajā dienā meitenīgais prieks par dedzīgu rokas bučošanu un komplimentu konfekšu lietu pēc pārdesmit jauniem sarunas biedriem pakāpeniski pārtapa par ironisku uzjautrināšanos.

Vīrieši tomēr ir un paliek vīrieši – arī tad, ja to atlētiskās miesas klāj izmeklēti uzvalki un augumus un mēli nesasien labu manieru analfabētisms.

Viņa bija izbrīnīti vērojusi, kā viņas laipnā un pārdomātā atbilde izčākst gaisā, kad tumši iesauļojies spāņu džentlmenis ar kupliem matiem un atpogātu apkaklīti identiskā, griezīgi baltā tonī pēc paša uzdota jautājuma nedzird nevienu atbildes vārdu, jo ir pilnībā nodevies viņas kakla līnijas pētīšanai.

Viesnīcas liftā pēc pirmā vakara kokteiļballītes nindzjas veiklībā atvairījusi serbu kolēģa nomaldījušos arlabunakti skūpstu un uzklausījusi idiotisku atvainošanos. Gribējusi no kauna zemē ielīst, kad viens no kompānijas itāļu šefiem netraucēti devies diezgan tiešā flirta uzbrukumā, kaut turpat pie sāniem nevarīgi stāvējusi viņa kundze. Noskatījusies, kā bariņš Portugāles delegācijas kungu piepeši pārvēršas pusaugu puišeļos, kas cenšas cits citu pārspēt, pārkliegt un, jā, arī apsmiet, lai uz nabaga biedra galvas pakāptos lielāks un svarīgāks.

Glīta latviete, kas prot portugāļu valodu, – viņu sirdīs tas līdzinājās Jaunavas Marijas statujas asarām. 

Un galu galā – viņa bija sarkusi un bālējusi, kad, ienākot šajā satriecošajā renesanses pils zālē pirms galā vakariņām, viņas virzienā lidoja pieci dažādi uzaicinājumi «izkrāšņot mūsu galdiņu». Sakopojusi pēdējo pašcieņu, viņa kautri noslīdēja pie tuvākā un ar skubu piekrita piedāvājumam piepildīt viņas glāzi ar vīnu.

Nu, pēdējā vakarā un pēc trešās vai varbūt ceturtās vīna glāzes, viņai bija pilnīgi vienalga. Ik pa brīdim viņa neuzkrītoši centās ielūkoties rokaspulkstenī, nevarot vien sagaidīt autobusu, kas solīja aizvizināt uz lielo, svaigo viesnīcas gultu. Vismaz tā no manis neko negrib. Sarunas pie galdiņa, turpinot uzņemt kā skaļumu, tā tēmu nomaiņas ātrumu, traucās viņai gar ausīm, gandrīz nepieskaroties, bet tikmēr viņa sev īsināja gaidīšanas laiku, domās saliekot somas un izvēloties apģērbu mājupceļam.

Tīksmīgo atslābumu pārtrauca dīvains nemiers. Kā tāda spītīga, sarkana oglīte jau pelēkā ugunskurā. Viņa instinktīvi izslējās taisni un pielaboja kleitas lencīti, tomēr vēl brīdi uzkavējās starp viesnīcas numurā izmētātajām mantām. Oglīte iegailējās vēl uzstājīgāk, un viņa izbrīnīti pacēla acis. Ak nē… No pāris galdiņu attāluma viņā urbās brūnu, dedzīgu acu pāris.

Nupat, nupat pār viņas galvu jau vēlās pārguruma sapiparots īgnums, taču vīrieša atklātais, tik zēniski priecīgais smaids atturēja no demonstratīvas muguras pagriešanas.

«Diez kas viņš tāds ir, neesmu iepriekš manījusi,» viņa slinki prātoja. Noslēpumainais blenzējs bija apmeties pie portugāļu galdiņa, un viņa skaidri nolasīja, ka tieši šajā brīdī iztaujā savus galda biedrus par satriecošo sievieti, ko ieraudzījis. Nu jau pilnīgi visas tumšās galvas ap galdiņu bija pagriezušās viņas virzienā, un kādi desmit smaidīgu acu pāri ieurbās viņas pietvīkušajā sejā. Tā tik vēl trūka… Nezinādama, kur likt acis un rokas, viņa spēji metās viegli izbrīnīto blakussēdētāju sarunā: «O, tik tiešām? Cik neparasti!» 

Brīdi vēlāk, tramīgi pametusi skatienu portugāļu galdiņa virzienā, viņa atvieglota atkal ieraudzīja tumšo pakaušu ērkuļus, taču… nezināmais vīrietis turpināja viņu vērot. Ah, kur ir tas sasodītais autobuss?! Jau atkal brieda sapīkums, un jau atkal viņš to paspēja apdzēst ar tik siltu un sirsnīgu smaidu, ka viņai neatlika nekas cits kā mulsi pasmaidīt pretī. Izstiepis gaisā divus pirkstus, viņš neveikli mēģināja viņu paaicināt uzsmēķēt uz greznā balkona, kur tobrīd jau drūzmējās melnbalta kungu kompānija.

Par atbildi viņa nesteidzīgi pakratīja galvu, ar zīmēm rādot, ka nesmēķējot. Meli, bet kas gan to šovakar uzzinās? Kaut pāris dūmu gan spētu izdzēst šā brīža īgno gurdenumu, taču doma par kārtējo iepazīšanos, par flirtīgu frāžu pingpongu un vāji slēptajiem mājieniem viņu bezmaz vai iecementēja krēslā. Pacieties, vēl divdesmit, trīsdesmit minūtes, un tu stāvēsi sava numuriņa balkonā un aizdedzināsi cigareti. Viena. Pati.

Turpmākās pārdesmit minūtes viņi tā arī palika katrs savā ierakumu pusē. Viņš – turpinot smaidīt un vērot. Viņa – turpinot izlikties, ka šo skatienu nejūt, un nedabīgā entuziasmā tērzējot ar blakussēdētājiem. 

Brīdī, kad tika izziņota pirmā autobusa ierašanās, viņa vairs nespēja savaldīties un pielēca kājās torpēdas ātrumā. Pavirši atvadījusies, viņa devās lejup, fiksi uzmetot skatienu portugāļu galdiņam. Par pārsteigumu un nezin kāpēc arī ar vieglu vilšanos viņa atklāja, ka galdiņš ir tukšs. Gan jau viņi būs priekšā autobusā. Tomēr ne. Dažas minūtes gandrīz tukšais autobuss vēl gaidīja iesilušos pasažierus, taču naktsmiers šajā platajā, līksmajā vakarā prātā bija vien dažiem. Atspiedusi sakarsušo galvu pret vēso, norasojušo stiklu, viņa pievēra acis un ļāva autobusam sevi ieaijāt. Laižoties saldajā snaudā, viņa pavisam nedaudz smaidīja. 

Autobusam gausi ieripojot viesnīcas pagalmā, viņai nācās sakopot visus savus spēkus, lai izslietos un cienīgā skatā aizietu līdz liftam. Vēl minūte, tikai minūte… Taču, kad lifta durvis atkal atvērās viņas stāvā, visa miegainība piepeši pazuda kā nebijusi. Viss. Portugāļu. Galdiņš. Un pa vidu, protams, viņš. Apstulbināta viņa mirkli tā arī palika, stāvot foajē. Pārbīlis, ka viņi visi varētu būt speciāli gaidījuši viņas ierašanos, par laimi, tūliņ arī izgaisa. Kungi sirsnīgi atvadījās cits no cita (tiešām visi manā stāvā?), un patiesībā viņas klātbūtni bija pamanījis tikai viņš. Un, šķiet, vēl kāds, jo vīriešu balsu murdoņā viņa skaidrā portugāļu valodā saklausīja – bet tā taču tava dāma! Vēl labāk! Viņa dāma! 

Kamēr viņa, pēdējās izturības drupatas sakopojusi, apmainījās ar dažām pieklājības frāzēm, kompānija jau bija izklīdusi. Iegriežoties savā gaitenī, viņa neticīgi attapa, ka seko… savam mistiskajam pielūdzējam. Sasodīts, cik muļķīgi, ka numuriņš ir pašā gaiteņa galā, nāksies paiet viņam garām. Piepeši gaitenis šķita nebeidzami garš, papēži likās iegrimstam mīkstā, biezā pa­klāja izklātajā grīdā. Numuriņu priekšā kļuva aizvien mazāk, un viņš vēl nebija apstājies ne pie vienām durvīm.

Viņa gausi lika soļus citu aiz cita, potītes un deniņi pulsēja dažādā ritmā. Augums viņai priekšā kustējās rāmi un līgani, taču vienlaikus šajā gaitā jautās tāds kā saspringums. Kā saspiesta atspere, kas gaida atbrīvošanu. Stāvs nebija garš. Tumšas, biezas cirtas, plati, droši pleci, bieza, atlētiska mugura. Ko viņš te vispār dara? Vai tiešām nakšņo manā stāvā? Vai varbūt noskaidrojis, kur palieku, un cer bez ceremonijām tikt iekšā? Viņai vairs nebija spēka pat sadusmoties par šādu iespēju. Te piepeši viņš apgriezās, un viņu skatieni sastapās. Kas, pie velna, te notiek?!

Atklājuši, ka stāv pie numuriņu durvīm tieši līdzās, viņi pēkšņi izplūda skaļos, gandrīz nevaldāmos smieklos, ko viegli slāpēja iztapsētā gaiteņa bezgaiss.

Tiešām? Līdzās? Ja kāds man ko tādu stāstītu, nemūžam neticētu! Šī absurdā apstākļu sakritība viņu vienā mirklī bija atbruņojusi un nocēlusi no pleciem visu iepriekšējās dienās sakrāto spriedzi, nīgrumu, nogurumu. Pēkšņi šis vīrietis, kas visu vakaru bija viņu burtiski ēdis ar acīm, vairs nešķita tikai kārtējais uzmācīgais muļķa vīrieša gabals. Te viņi stāvēja – divi svešinieki dziļā Itālijas naktī, uzjautrināti veroties viens otra acīs. Pāris ziemeļnieces gaišzilo un dienvidnieka tumšbrūno. Alvaro un Līga. 

Viņi sarokojās, iepazinās un pārmija pāris frāžu. Viņš bija uzņēmuma īpašnieka draugs. Brazīlietis no Sanpaulu, ieradies šajā pilsētā biznesa darīšanās, taču draudzības vārdā ieaicināts vakariņās. Esot bijis absolūti apburts, ieraugot tādu skaistumu šajā vīriešu pasākumā. Tik patīkama iespēja galu galā iepazīties, paldies. Abpusēji labas nakts vēlējumi, elektronisko atslēgu pīkstieni, durvju aizvēršanās, un gaitenis atkal kļuva pilnīgi mēms.

Brīdi pastāvējusi numuriņa priekšnamā un sakārtojusi domas, viņa mudīgi sameta izsvaidītos drēbju gabalus skapī un sakārtoja gultas pārvalku. Tāpat vien, drošības pēc. Izskaloja divas glāzes un minibāra vēsumā atrada divas džina pudelītes un tonika bundžiņu. Uzmeta sev skatienu spogulī, pielaboja autobusa loga stikla saspiestās cirtas un ļāva kleitas lencītei noslīdēt no pleca. Tūlīt būs… Tiešām – istabiņas saspringto klusumu pārtrauca apslāpēti klauvējieni. Kad atvērās durvis, viņš tajās stāvēja ar jautājošu skatienu, divām džina pudelītēm un toniku. Viņa atkal iespurdzās un, neko nesakot, ar aicinošu žestu norādīja uz balkona galdiņu, kur jau gaidīja divi krēsli, divi džini un toniks.

Atvainošanās un pieklājības frāzes nu jau bija liekas – klusēdami viņi iekārtojās siltajā, viesmīlīgajā tumsā, blīvā no apdullinošas sisināšanas un pavasara putnu treļļiem. Viņš iejauca dzērienus, viņa klusēdama to vēroja. 

Nakts beidzās vēlā rītā. Viņš sprieda, ka pāris stundu jāpaguļ un tad jādodas kopīgās brokastīs. Viņa klusēdama piekrita, taču zināja, ka tas nenotiks. Atvadām, solījumiem un neiespējamiem plāniem viņai nebija spēka – ne šajā rīta stundā, ne šajā dzīves posmā.

Tiklīdz durvis aiz Alvaro bija aizvērušās, viņa sakopoja visu savu gribasspēku, lai ieietu dušā un sāktu posties prombraukšanai. Viņas lidmašīna uz Rīgu izlidoja pēc četrām stundām. Aizvērtām acīm stāvot dušas strūklas veldzē, viņas priekšā kā kadri no kādas jutekliskas filmas zibsnīja pagājušā nakts. Tā bija viņa – šīs filmas galvenajā lomā, pilnīgi neticami. Brīdis, kad viņš, ne vārda neteikdams, bija piecēlies no sava krēsla, piegājis viņai no aizmugures, atliecis galvu, nesteidzīgi noliecies un skūpstījis. Ietinis pilnīgā eiforijā, kaklu un ausis noklājot mīkstiem skūpstiem un portugāļu valodā jutekliski izčukstētiem mīļvārdiņiem un piedauzībām.

Pa vienam vien pacietīgi atbrīvojis no visiem apģērba gabaliem, līdz viņa stāvēja uz balkona pilnīgi kaila, baudpilni grimstot viņa apbrīnas pilnajā skatienā.

Un ļāva šim tālajam, iekārē pulsējošajam vīrietim sevi mīlēt. Izrīkoties pēc savas patikšanas. Piespiedis viņas krūtis vēsajai, norasojušajai balkona sienai, viņš viņu ieguva no mugurpuses. Pirmoreiz.

Jā, tajā naktī Alvaro šķita nepiesātināms, it kā gadiem būtu turēts izsalkumā. Pēc nelielas pauzes un pāris malkiem džina viņa bija notupināta uz ceļgaliem, viņa druknais loceklis atkal piebriedis spīdīgs, un ballīte varēja turpināties. Kad vēsais balkona nakts gaiss viņu sasvīdušajiem augumiem lika drebēt, viņš to pacēla rokās, ienesa istabā un iesvieda platajā gultā. (O, beidzot gultā!) Mīlēšanās starplaikos viņi pļāpāja par neko, klausījās brazīliešu mūziku un dzēra džinu. Viņš stāstīja par Sanpaulu, bet viņa – par Rīgu. Saullēktu viņi abi bija sagaidījuši uz balkona. Kaili, ietinušies palagā, klusām smēķējot. Man šķita, ka tu nesmēķē, viņš bija teicis, skatoties kaut kur tālumā. Atbildes vietā viņa tikai gurdeni smaidīja. 
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs