Klusētāja sarkanās augstpapēžu kurpēs

Dzirkstošie stāsti
Dana Brūvere
17. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņš nogrieza mašīnā radio klusāk. Ko tie rīta radio cilvēki var tik daudz vāvuļot, it kā viņiem tur maksātu par katru minūtē pateikto vārdu. Viņam vispār riebās cilvēki, kas daudz runā un neko nepasaka. Labi, ka Elīna nebija tāda. Viņa reizēm apklusa un pusi vakara pavadīja klusējot. Un nemaz ne tāpēc, ka apvainojusies vai kā. Tad viņa vienkārši tā dzīvoja – klusējot. Ēda, lasīja, skatījās kaut ko TV vai arī pa logu. Un tas bija tik velnišķīgi erotiski. 

Patiesību sakot, tā viņš viņu arī pamanīja. Kādā kompānijā, kur jautrība sita augstu vilni, – vēl gluži nebija tā stadija, kad visi runā un neviens neklausās, bet tuvu tam. Un tā arī nebija, ka Elīna nerunātu nemaz. Bet arī – tuvu tam. Viņa bija iereibusi tāpat kā visi – to ar savu spīdumu nodeva acis. Tās dzīvi sekoja līdzi visam notiekošajam, smējās par jokiem un retumis iepletās izbrīnā. Viņa it kā bija iekšā un tomēr – mazliet ārpus. Uz skaļo, plaši žestikulējošo cilvēku fona viņa izskatījās pēc eksotiska zieda, kas nonācis raibu putnu barā. Tikpat krāsains, tikpat graciozs un tomēr citāds. Uz to viņš arī iekrita. 

Pēc mēneša viņi kopā ievācās īrētā dzīvoklī. Labā, protams. Viņš varēja atļauties.

Rīta pusmiegā viņa juta, kā zem segas paslīd vīrieša plauksta, nobrauc gar muguru un gandrīz jau tiek arī zemāk, tomēr tad strauji apstājas un izslīd ārā. Nē, nē, darbu viņš nekavēs, kur nu. Tas tik tā – atvadu bučas paplašinātā versija. Noklaudzēja durvis, un prom viņš bija.

Līdz vienpadsmitiem vēl atlika stundas trīs, taču miegs vairs nenāca. Viņai patika šis gaidīšanas laiks. Patika gandrīz tikpat ļoti kā viss, kas sekoja pēc tam. Un pat vēl vairāk. Jo dzīvē, kā jau dzīvē, dažkārt viss notika pārāk steidzīgi, citkārt kaut kā saspīlēti. Bet šajās gaidīšanas stundās varēja visu iztēloties pilnīgi perfektu – no pirmās pieskaršanās turpat pie dzīvokļa ārdurvīm līdz pat pēdējai baudas nopūtai. Lai gan kopumā viņa arī karstākajos kaisles mirkļos bija samērā klusa.

Kliegt, stenēt un vaidēt seksa laikā viņai šķita kaut kā nejēdzīgi – itin kā viņa ar šo skaļumu atdotu pasaulei kādu daļu baudas. Bet viņa negribēja atdot pat ne desmitdaļu. Pat ne simtdaļu. Šo saldo nektāru gribēja paturēt sevī visu, visu līdz pēdējai pilītei.

Ieradies birojā, viņš atbildēja uz steidzamākajiem e-pastiem, izdzēra kafijas krūzi un pamatīgi izstaipījās, saceļot rokas augstu virs galvas. Notirkšķēja locītavas. Pēc vakardienas basketbola spēles mazliet smeldza pleci, bet kopumā viņš nesūdzējās ne par veselību, ne dzīvi kopumā. Jo īpaši, kopš viņam bija Elīna. Visvairāk viņš bija baidījies, ka sievietes ienākšana viņa ikdienā dzīvi mainīs pārāk krasi un pat sāpīgi. Viņa gribēs visu viņa uzmanību, vilks uz teātriem vai šopingā, tukšos kredītkarti un nervu šūnu rezerves. Taču nebija ne uz pusi tik traki.

Uz teātriem viņa gāja ar draudzenēm, turklāt ar lielu izlasi, šopingot viņai vispār patika vienai, un viņai nebija iebildumu ne pret basketbola, ne džeku pirts vakariem. Taču pat tas nebija galvenais. Galvenais – viņam uz viņu stāvēja. Vienmēr, kad bija atbilstoša situācija. Un nereti arī tad, kad galīgi tāda nebija. Pirms viņas… Nu, pirms viņas, teiksim tā, nogurums un slodze reizēm pamatinstinktu izkonkurēja. Ja kāda pati iekrita rokās – labi; ja bija jāiespringst, jākomunicē, jāpacīnās, varēja iztikt arī bez. Toties tagad viņš varēja būt ellīgi noguris un vienīgais, par ko sapņoja, kā mājās iedzers vēsu alu un dosies gulēt, taču pietika viņai apsēsties dīvāna otrā stūrī un apņemt ar rokām klāt pievilktās kājas (tā viņai patika darīt), lai viņam viss nogurums būtu kā ar roku atņemts.

Un viņš bija gatavs uz visu, lai tikai varētu šīs roku apvītās kājas pavērt vaļā…

Mmm. Tā, tagad gan šīs domas jāmet pie malas – viņš nopurinājās un piecēlās no krēsla. Izies uz jumta uzpīpēt, būs miers.

•••
Viņa izkāpa no gultas un mirkli pastāvēja pie loga. Nekā daudz tur nebija, ko redzēt, šis dzīvoklis nebija ar great view, bet kaut kas no Pārdaugavas provinciālā miera tomēr vēl bija atlicis. Raibs, kopts kaķis ar kaklasiksniņu lepni pārgāja pāri mazajai ieliņai un ieslīdēja pie miskastēm. Nu, re, mūs visus turp velk – viņa iekšēji pavīpsnāja. 

Pēc pirmās dušas strūklas trieciena notrīcēja jau mazliet uzvilktais ķermenis. Uzmetās zosāda, kaut gan ūdens bija gana silts. Vēl kāda pusotra stunda. Varbūt viņš šodien atnāks ātrāk – jo rīts viņam esot brīvs. Viņa paņēma rokā ķermeņa krēmu, atskrūvēja vāciņu, bet tad tomēr nolika vietā. Viņa negribēja būt pārāk smaržīga, pārāk saposusies. Ja pārāk sagatavojas, tad kaut kas vienmēr liek vilties, labāk, lai viss notiek tā, kā notiek. 
Dzerot kafiju, viņa pamanīja, ka tomēr ir pārāk uzvilkusies. Nuja, nedēļa riņķī, kā viņi nebija tikušies. Viņa pavilka malā krekliņu un ieslidināja roku starp kājām. Uzliekot pirkstus, likās, ka zem tiem viss pulsē. Tas nav labi, tas visu pārāk sasteidzinās, viņa nodomāja. Jāatslābinās. Un vienkārši ļāva pirkstiem vaļu.

Pāris nākamās minūtes saldināja ne vien dzīvi, bet arī kafiju, ko viņa pēc tam izdzēra tāpat vien, lieliem malkiem, kā ūdeni. Slāpes bija mazliet pierimušas, bet tikai uz mirkli.

Skaidrs, kaut kad tas būs jādara – viņš domāja, braucot darīšanās uz pārstāvju kantori Brīvības ielas otrā galā. Nevarētu teikt, ka pati precēšanās doma viņu ļoti iedvesmotu, bet izskatās, ka šajā gadījumā bez tā nevarēs. Viņš joprojām līdz galam nesaprata, kas darās šīs sievietes galvā, bet precības varētu būt laba apdrošināšanas polise. Vai tad par to klusībā nesapņo katra, pat ja deklarē ko citu? Un viņš taču nav slikta partija, galīgi nav. Atšķirībā no visādiem jefiņiem viņš iztiek bez pontiem, un viņa karjera varbūt virzās palēni, toties stabili. Ja netaisīs gadsimta kāzas, tad sanāks arī ekselentam medusmēneša ceļojumam. Tā, lai meitenei paliek mute vaļā un viņa vienreiz apklust pārsteigumā, ne tikai sava jokainā rakstura pēc. 

Viņi nebrauks ne uz kādiem tur seišeliem vai karībām. Tur lai ved tie džeki, kam gribas izrādīties, un tos zaķus, kas pēc tam pilnus sociālos tīklus piedrazo ar vienādām bildēm bikini un šortos. Viņi brauks uz Šveici. Jā, jā, tepat uz Šveici, divu stundu lidojums. Un dzīvosies pa Ženēvas ezera krastu, uz kura kā krelles savērtas mazas pilsētiņas un kur gaiss smaržo pēc rozēm un kalniem. Te, kur vēl ir dzīvs vecās Eiropas šarms, te, kur viss ir mazliet neērts, mazliet šaurs, toties gana dārgs, – viņa to novērtēs un beidzot piederēs viņam pavisam un līdz galam. Klusējot, runājot vai kliedzot baudā – kāda vairs tam nozīme.

Pēkšņi viņš dabūja strauji bremzēt, jo gandrīz paskrēja garām vajadzīgajam krustojumam. Jopcik, kā puišelis, kam erekcija iestājas tikai no domas par skolotājas miesā iegriezušos krūštura lencīti. Kaut kas traks, vai zini.

•••

Pusstundu pirms vienpadsmitiem viņa sev aizliedza skatīties pulkstenī. Tāpēc mirklī, kad pie durvīm atskanēja gaumīgais, melodiskais zvans, viņa nevarēja pateikt, vai viņš ir ieradies ātrāk vai kavējies. Un kāda tam vairs nozīme. Viņš bija klāt. 

Sākumā viņš parasti iedzēra tēju. Vai vismaz ūdeni, ja tik karsts kā šodien. Kaut kā taču stulbi tā uzreiz… 

Kā atbrauci? Stulbs teikums, bet kaut kas jārunā ir.

Neko, uz tilta vienīgi kaut ko baigi labo, viena puse ciet. 

Jā, tā jau trešo nedēļu, vai tad aizmirsi? 

Viņš mazliet sarāvās, it kā šī mikroskopiskā aizmāršība būtu nez kādi meli. Tad viņa vienkārši devās uz guļamistabu un novilka krekliņu. Viņš sekoja pēc dažām sekundēm, pa ceļam vilkdams nost arī savu T kreklu un sprādzēdams vaļā džinsu siksnu. 

Viņa gulēja uz vēdera, rokas salikusi zem galvas. Un pareizi darīja. Tā bija viskārdinošāk. 

Lēni, lēni viņš novilka ar rādītājpirkstu pa viņas mugurkaulu no lāpstiņām līdz pat dibenam. Lēni paslidināja plaukstas zem krūtīm un ar lūpām pārvilka pār kaklu skausta rajonā. Tad ātri apgrieza riņķī un iegāja iekšā. 

•••    
Tajā birojā par administratori tagad bija pieņemta pavisam jauna meitene – parasti viņš uz tādām neskatījās, bet šodien laikam arī sētas stabs viņu spētu uzvilkt. Gluži uz krūtīm nelūrēja, bet, kamēr meitene servēja kafiju, dupsīti ievērtēja. Un tūliņ domas pārlēca pie Elīnas. Elīna nevalkāja ne naktskreklus, ne pidžamas, tikai garus krekliņus, kuri tomēr nebija gana gari, lai noliecoties neatklātu divas glītas dibena pusītes. Elīna.

Interesanti, kad viņu tomēr sāks – vismaz domās – vilkt pie citām? Gan jau šis brīdis pienāks, kur nu liksies. Kaut kad. Pagaidām gan viss ir tik labi, cik vien var būt.

Tieši tāpēc, iekāpis mašīnā, viņš pēkšņi nolēma – brauks uz mājām. Stulbi jau būs cauri visai Rīgai triekties, lai dienas vidū ievilktu gultā paša draudzeni, kas tāpat jau katru nakti blakus… Viņš arī nekad tā nedarīja, bet – ei, kāpēc šoreiz ne? Ka Elīna pēkšņi varētu nebūt mājās, maz ticams – viņas projektam tuvojas dedlains, gan jau raksta, vaigus piepūtusi. Varētu piezvanīt un pabrīdināt, bet tur bija jābūt drusku cirvim, tipa, es braucu pie tevis uz seksu, sagaidi mani kaila sarkanās augstpapēžu kurpēs, bla, bla, bla. Nē, viņš varbūt nav tīrasiņu princis, bet cirvis arī ne. 
Visi Brīvības ielas luksofori, kā sarunājuši, cits pēc cita miedza viņam ar zaļām acīm.

•••
…Vēl mazliet, un viņai sāktu trūkt elpas. Galu galā viņš tomēr ir fitnesa treneris, bet viņa tikai vāji motivēta sporta kluba apmeklētāja, kas biežāk kavēja nekā nāca. Baumoja jau, ka tie trenētie visu pulveri izšauj, cilājot dzelžus, bet uz šo puisi tas neattiecās. Viņa nupat bija beigusi pirmā, un kā vēl beigusi. Pat elpa sapinās un aizcirtās.

Saules stari rotaļājās istabas vidū uz grīdas, tātad laikam jau krietni pāri divpadsmitiem. Izskatījās, ka puisis ir aizmidzis, tik mierīgi viņš elpoja. Un tā bija labi. Maigošanās un murcīšanās pēc seksa viņai šķita lieka. Daudz tīkamāk bija tieši tā – gulēt, nedomāt un nedarīt pilnīgi neko.

Dziļi ķermenī vēl kaut kas tīkami vibrēja, bet tas nebija skaļāk par saules staru mirgu uz parketa, un viņa šajā silto trīsu jūrā peldēja pavisam bez svara un bez virziena.

Laikam viņš tomēr nebija īsti aizmidzis, jo pēkšņi atvēra acis. Burvība beidzās. Es braukšu, viņš teica. Lēni ģērbās, pie reizes apjautājoties, kad viņa beidzot nāks uz zāli izkustēties. Varbūt nākamnedēļ, tagad projekts deg, viņa atbildēja. Aizslēdza aiz viņa ārdurvis un tāpat kaila apstājās pie loga. Bija labi, un gribējās izdarīt kaut ko bērnišķīgi muļķīgu, kaut ko smieklīgu. Piemēram, izliekties pa logu kailai un, krūtīm šūpojoties, aizsūtīt gaisa buču garāmejošajam pensionāram. Taču šobrīd pa ielu neviens nenāca, pat ne koptais runcis atceļā no miskastēm. Viņa pārgāja pāri istabai, paskatījās riņķī un nolēma vismaz uzvilkt jaunās augstpapēžu kurpes, kas pat nebija izņemtas no kastes. Tiešām smieklīgi – kaila augstpapēdenēs viņa pa māju nu gan vēl nebija vazājusies. Nostājās pie spoguļa, pagorījās, manierīgi atšāva dupsīti kā sešdesmito gadu erotiskajos žurnālos…
Tā viņa stāvēja joprojām kurpēs, kad pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Atkal! Nu, ko tas fitnesa ērglis šoreiz aizmirsis? Savu aifonu? Mašīnas atslēgas? Viņa nopūtās, piegāja pie durvīm un pagrieza slēdzeni.

•••
No skata, kas pavērās, viņš sastinga kā sālsstabs. Viņa Elīna, viņa klusētāja Elīna stāvēja durvīs pilnīgi kaila sarkanās augstpapēžu kurpēs! Tātad tas nav izdomāts, tā tas tiešām reāli notiek!? Bet… kā? Kā viņa zināja, ka tas ir viņš?! Ka viņš vispār atbrauks? Redzēja pa logu? Dzirdēja piebraucam mašīnu? Labi, to vēlāk.

Sakiet vēl, ka klusie ūdeņi nav tie dziļākie… Un tas viss viņam. Viņam!

Elīna stāvēja un, jā, atkal klusēja. Mazliet trīcēja nolaistās skropstas un laikam arī rokas. Bet viņš to neredzēja. Neredzēja ne apjukumu viņas acīs, ne bālumu sejā. Visas asinis, kas bija pazudušas no viņas sejas, visas līdz beidzamajam pilienam bija pārceļojušas uz viņa locekli. Ja erekcijai būtu skaņu celiņš, tajā tagad skanētu himna.
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs