Otram sekot arī aizvērtām acīm – Vāveru ģimenes mīlasstāsts

Attiecības
Ieva Jātniece
Žurnāls Santa
19. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Viņi satikās pagājušā gada pavasarī un kopš tā brīža kļuva nešķirami – taku skrējienu Stirnu buks organizators Signis Vāvere un kalnu sportu instruktore un komunikācijas speciāliste Anda Sproģe-Vāvere. Viņš bildināja viņu ziedošā pļavā vien dažas nedēļas pēc iepazīšanās, bet romantisko noti abu attiecībās nav izdevies noplicināt ne ikdienas sadzīvei, ne rūpēm par vairākiem bērniem. Pārvērtējuši pagātnes pieredzi, pāris būvē attiecības uz citiem pamatiem un ir pārliecināti, ka šoreiz viss izdosies.

Sociālajos tīklos, redzot Sigņa un Andas kāzu bildi (abi svētku tērpos lec dīķī), nodomāju: viens traks pāris! Par to abi nosmej – gribējuši skaistu bildi. Jā, aizrautība ir viņu ikdiena. Sportā un dzīvē.

 

 

Signis kā savu Facebook profila bildi izvēlējies foto, kur tu, Anda, ar plaukstām esi aizsegusi viņa acis. Vai esat gatavi viens otram sekot aizvērtām acīm?

Anda: Mēs bijām tam gatavi jau pašā sākumā. Mūsu iepazīšanās un apprecēšanās stāsts ir tik neticams, ka, ja man kāds iepriekš to būtu stāstījis, es teiktu: tā notiek tikai filmās.

Signis: Es divreiz jau biju precējies, mani vispār laulība vairs neinteresēja.

Anda: Bet, kad satikāmies, vairs nebija jautājumu, vai vajag precēties un vai vajag precēties tik ātri. Tā ir tā sajūta, kad notiek klikšķis un tu vēlies būt kopā ar otru jebkur un jebkurā brīdī.

Kāds bija jūsu satikšanās stāsts?

Anda: Pagājušā gada maija beigās Tērvetes mežā notika Latvijas Meža dienas, un es biju viena no pasākuma organizatorēm. Mūsu partneriem bija savi stendi.

Man bija brīvs rīts, tāpēc izstaigāju teritoriju, skatījos, kā visi iekārtojušies. Stirnu buka stendā būrītī ieraudzīju mazu, mīlīgu bīglu kucēnu. Gāju klāt un prasīju: kāpēc sunītis ir būrī, varbūt varu ar viņu pastaigāties? Signis sēdēja pie datora, mazliet sapīcis. Atbildēja, ka nevaru suni vest pastaigāties, jo nav paņemta līdzi siksniņa.

Signis: Es nebiju sapīcis, bet saguris, jo iepriekšējā dienā ar kolēģiem pabiju krogā gandrīz līdz rīta gaismai. Tā rezultātā sunim siksniņu biju aizmirsis.

Anda: Man savukārt daudz kas bija pieejams, dabūju striķi un vedu kucēnu pastaigā. Patiesībā todien pamanīju tikai sunīti, ne saimnieku. Kucēnu kā desmitos no rīta paņēmu, tā tikai piecos pēcpusdienā atvedu atpakaļ. Ar bīgliņu pamanījāmies pat piedalīties medību suņu parādē.

Signis: Man bija citādi – kā Andu ieraudzīju, tā sapratu, ka ar mani ir cauri. Arī nogurums momentāni pazuda.

Uzdevu viņai dažus kontroljautājumus, piemēram, ko nozīmē tetovējums uz Andas rokas. Izrādījās, ka tajā attēloti Andas meitas sirdspuksti vēl pirms viņas dzimšanas. Tas aizveda pie tā, ka Andai ir bērns.

Visas manas iepriekšējās attiecības pēc šķiršanās bija beigušās, jo sievietes nesaprata, ko nozīmē, ja vīrietim ir bērns: viņš nevar būt simtprocentīgi tavs.

Meitenei gribas kaut ko darīt kopā, bet pie manis ir bērni… Un, tiklīdz meitene uz mani šī iemesla dēļ sāka skatīties greizi, man klapes ciet un meitene vairs neinteresēja. Tāpēc šķita, ja Andai pašai ir bērns, noteikti nebūs šādas situācijas.

Anda: Domāju, ja cilvēkam ir pāri trīsdesmit kā man un pāri četrdesmit kā Signim, bērni tikai parāda, ka ar cilvēku viss ir kārtībā.

Pēc tam jūs viens no otra vairs neatkāpāties.

Signis: Pēc iepazīšanās nākamā diena – svētdiena – bija vienīgā, kad nesatikāmies.

Anda: Tobrīd bijām divi sveši cilvēki, taču mēs stundām varējām runāt par dzīvi, bija tā sajūta, ka vienam no otra nav, ko slēpt, un tas radīja vēlmi satikties atkārtoti.

Signis: Mūsu attiecību sākumā bija sajūta, ka pabučoties vai tikt līdz gultai nebūt nav svarīgākais un nozīmīgākais, ar ko sākt. Pirmo nedēļu vienkārši bijām blakus, lai izzinātu par otru pēc iespējas vairāk un stāstītu savus stāstus. Tas bija īpaši, man bija skaidrs, ka Andu gribu apprecēt un vēlos no viņas bērnu. Šī sajūta arī bija jauns pagrieziena punkts. Jo no pirmās ģimenes aizgāju, kad mani vecākie bērni bija mazi, ar viņiem ir pavēsas attiecības. Nevaru atrast īsto kontaktu. Savukārt mazās meitenes es biju izaudzinājis, viņas ir manējie bērni un, šķiroties no otrās sievas, uzstāju, ka katru otro nedēļu viņas dzīvos pie manis. Tobrīd man vairs nebija domu, ka varētu būt vēl kāds bērns: četri jau ir, turklāt ar vecākajiem attiecības nav spīdošas. Bet sajūta, ka tu tomēr satiec sievieti, no kuras vēl gribi bērnu… Sapratu, ka pirmo reizi mūžā es kādu sievieti bildināšu, un to arī izdarīju.

Bet tev taču šī jau ir trešā laulība.

Signis: Abas iepriekšējās reizes vienkārši sarunājām, ka precēsimies, jo bija pieteikušies bērni.

Anda: Jā, tas bija negaidīti! Jo bijām taču tikko iepazinušies. Tikai divas nedēļas pēc satikšanās, gatavojoties Stirnu buka kārtējam posmam, kādā mierīgākā mirklī Signis mani aicināja pastaigā pa Piebalgas skaistajām takām. Bija skaista, ziedu pilna pļava, kā jau pirms Jāņiem. Mēs piestājām pie akmens dīķīša malā, man nebija nekādas nojautas, ka Signis mani varētu bildināt.  

Signis: Esmu ļoti kautrīgs uz runāšanu, tāpēc biju uzrakstījis vēstuli: ja viss izgāzīsies, Andai iedošu to. Bet viss izrādījās vienkāršāk, nekā biju domājis, kautrība pazuda.

Anda: Man šaubu nebija nevienu brīdi, uzreiz teicu .

Izklausās dikti skaisti, tomēr Signim ir divas izjukušas laulības. Es būtu piesardzīga, saistoties ar vīrieti, kurš divas reizes bijis precējies un kuram abās ģimenēs dzimuši bērni. Jo nav jau tā, ka pie ģimenes izjukšanas tikai viens vainojams, šajā gadījumā sievas.

Anda: Pirmajā brīdī arī es par to domāju, tomēr mēs daudz runājām par to, kas bijis, un es redzēju, ka Signis ir daudz ko pārvērtējis, viņš vairs negrib dzīvot kā iepriekš, negrib mesties dažādās dēkās.

Signis: Pēc šķiršanās man draudzenes mainījās regulāri, ik pa pusgadam, gadam. Pats sev to biju noformulējis tā: man ir interesanti būt kopā ar kādu, bet es viņu nekad necelšu augstāk par sevi vai saviem bērniem. Ja kaut kas nepatiks, attiecības beigsies. Bet tad satiku Andu, kuru ceļu augstāk par visiem.

Ko jūs abi pārvērtējāt savās iepriekšējās attiecībās, lai jūsu laulība izdotos?

Signis: Es noteikti negribu krāpt un melot pats un piedzīvot to no otra. Pirmajā laulībā biju jauns un muļķis. Varbūt pie vainas bija tas, ka nebija laba seksuālā sadarbība, bet varbūt, kā mana mamma saka, ar pirmo iepazīto meiteni pārgulēju, uztaisīju bērnu un tāpēc apprecējos. Šajā laulībā nebiju godīgs. Bet otrajā laulībā viss bija tieši otrādi: dabūju pretim visu to pašu, ko biju nodarījis pirmajai sievai.

Pašlaik attiecībās man nav lielākas vērtības par uzticēšanos. Ja ilgāk esmu palicis darbā, Andai ne par ko nav jāšaubās – es esmu darbā.

Arī man ir svarīgi, ka varu uzticēties. Iepriekš man par sevi bija radies priekšstats, ka esmu greizsirdīgs, tik bieži to biju izjutis. Pašlaik – nemaz. Jo, ja Anda kādam ir solījusies, tad tie nav tukši vārdi. Un tā ir laba sajūta. Viņa var aizbraukt uz nedēļu komandējumā, bet man vispār nav jāuztraucas, ka viņa darītu ko tādu, kas mani sāpinātu. Kad blakus ir cilvēks, kam pilnībā uzticies, dzīve kļūst saprotamāka.

Anda: Mums jau arī nav iemesla meklēt kaut ko citu. Krāpšanas, visticamāk, rodas tad, ja kādam kaut kā pietrūkst. Mums ir forši, kā ir, un, ja arī kaut kas neapmierina, uzreiz to izrunājam.

Signis: Noteikti vairs negribētu piedzīvot situācijas, kad man saka vienu, bet dara ko citu. Tā ir viena no lielākajām vērtībām Andā: ja viņa ir attiecībās, tad neviens viņu nevar aizvilināt. Ja mūsu attiecības izjuks, mēs paši pie tā būsim vainīgi, mēs nevarēsim vainot ārējus spēkus.

Vai to nevar sacīt par visām attiecībām?

Signis: Nē, ir situācijas, kad runa nav par tavu un otra cilvēka konfliktu, bet viena cilvēka iekšēju lietu: tu vari mīlēt, cik gribi, vari būt uzticīgs, bet, ja otrs ir citāds un viņam vajag ko citu, tu neko nevari izdarīt.

Anda: Jau sākotnēji, kad pirmās dienas pavadījām runājoties, bija šī fantastiskā sajūta, ka mums nav jāizliekas par labāku vai to, kas neesi. Tas ir pats svarīgākais jebkurās attiecībās.

Anda, un ko tu pārvērtēji bijušajās attiecībās?

Anda: Ar meitas tēti mēs pašķīrāmies ļoti sen – meita jau bija pieteikusies, bet es to vēl nezināju. Pēc tam vēlreiz mēģinājām būt kopā, bet nesanāca. Tās bija attiecības, kas sākās pusaudžu gados, un diezgan likumsakarīgi, ka pēc laika beidzās. Taču mēs esam ļoti labi draugi.

Vēlāk man nav bijis daudz attiecību, nekad neesmu vēlējusies būt īslaicīgi kopā ar kādu. Ja tu ielaid otru savā dzīvē, bet viņš drīz vien aiziet… Man ir bijusi šāda pieredze, un es to vairs nevēlos.

Arī skatoties uz manu vecāku attiecībām, zināju, ko es gribu no tām paņemt un ko ne. Mamma manī ielikusi to, ka bērni ir milzīga vērtība, ka ar viņiem jāpavada daudz laika un jādara maksimāli dažādas lietas. Bet ir arī pieredze, kas man nav patikusi. Piemēram, mans tētis bija sportists, un bija situācijas, kad bijušie sportisti satikās un trīs dienas nevarēja beigt svinēt. Kā bērns izjutu to, ka tētis šajos brīžos aizmirst par mammu un mums. Zināju, ka negribu attiecības, kur vīrs vairākas dienas ir uzkāpis uz korķa un viņam nav svarīgs nekas, kas notiek apkārt.

Par ko jūs mēdzat dusmoties viens uz otru?

Anda: Man patīk, ja par to, ko darīsim, iepriekš izrunājam. Ja ar mani nesarunā, es mazliet padusmojos.

Signis: Dažreiz kaut ko izplānoju un saorganizēju bērnu sakarā, un, ja Andai nepasaku, tad dabūju pa ausīm. Bet tā rīkojos no pieredzes, kad man nebija stabilu attiecību, par visu domāju viens. 

Anda: Arī es esmu bijusi viena ar meitu, zinājusi, ka varu rēķināties tikai ar sevi. Taču mēs abi kopā varam izdarīt vairāk. Tas ir liels pluss, ka viss nav jādara vieniem, bet ir jāatceras pateikt par saviem plāniem un jārēķinās ar otru.

Kas jums silda sirdi, kad viens par otru iedomājaties?

Anda: Pirms dažām nedēļām biju slimnīcā. Lielāko daļu laika Signis bija ar mani, taču viņam bija jāatgriežas darbā. Dienā, kad mani izrakstīja no slimnīcas, pusastoņos no rīta dzirdēju, ka kāds nāk, domāju, māsiņa, bet atvērās durvis, vispirms es ieraudzīju kafijas krūzi un tad Signi. Viņš atcerējās, ka man vairs nav sīknaudas un es nevarēšu dabūt savu rīta kafiju. Šādos brīžos saprotu: mēs esam viens otram.

Signis: Man patīk tā sajūta, ka daru vienkāršas lietas un tad pēkšņi mani pārņem milzīga mīlestība pret otru. Vai naktī paņemt Andu azotē. Agrāk man nepatika gulēt ar kādu cieši kopā. Man bija sava teritorija: celis izstiepts un brīva telpa priekšā. Bet tagad, kad Anda naktī piekļaujas un uzliek galvu uz pleca…

Ir traki karsti, bet ir tik laba sajūta, ka blakus ir otrs cilvēks, kurš ir tavējais.

Abiem kopā jums ir prāvs bērnu pulciņš, kā ir visiem sadzīvot?

Anda: Sigņa vecākie bērni brauc pie mums tikai viesoties, bet jaunākās meitas – septiņus un divpadsmit gadu vecas – katru otro nedēļu dzīvo ar mums. Arī manai Justīnei ir divpadsmit gadu. Abas vienaudzes ātri atrada kopīgo. Pirmajā tikšanās reizē, kad vēl kopā nedzīvojām, abas meitenes bija pie Sigņa. Izgājām uz brīdi, bet meitenes ik pa brīdim zvanīja: pēc cik ilga laika būsiet? Atnākot mājās, klusums, tikai no vannasistabas atskanēja ķiķināšana. Abas divpadsmitgadnieces sēdēja vannā ar visām drēbēm, viss apkārt slapjš, jo viņas bija šķaidījušās un mētājušās ar švammēm. Vēlāk istabā viņas nāca slapjas, pilošām drēbēm. Mums bija tikai viens nosacījums – pēc sevis satīriet –, bet tas ir forši, ka jums ir jautri.

Meitenēm bija šoks: izrādījās, ka viņas bija nolēmušas pārbaudīt, kurš no mums vairāk dusmosies. Neizdevās – vispār nedusmojāmies.

Man šķiet, ka šobrīd, kad meitenes dzīvo trijatā, ir vieglāk nekā tad, kad ar meitu dzīvojām divatā. Viņas cita par citu rūpējas, pašas pagatavo sev ēdienu, visas iet laukā.

Signis: Mēs arī ilgu laiku dzīvojām trijatā: es ar mazākajām meitenēm. Bet tagad ir sajūta, ka vēl vairāk esam kopā, ir īsta ģimenes izjūta. Agrāk kaut kur devos nedēļās, kad meitenes bija pie mammas, tagad visur braucam kopā, jebko darām kopā. Agrāk man bija tikai skriešana, un viss, ko meitenes ar mani kopā darīja, – viņas skrēja. Tagad ir slēpošana, longbords un vēl visādas aktivitātes, kuras tikai ar mani vien viņas nekad nebūtu piedzīvojušas. Meitenes, kuras ir mūsdienu bērni, kas labprāt laiku pavada telefonā, tagad, tiklīdz izmācās, uz visu vakaru līdz krēslai pazūd ārā ar sporta dēļiem, bumbām.

Meitenēm vecāku uzmanību nākas dalīt. Viņas nav greizsirdīgas?

Anda: Nesen biju slimnīcā, jo mēs zaudējām gaidāmo bērniņu. Kad vēl priecājāmies par faktu, ka bērniņš būs, meitenēm gribējās to pateikt. Uzreiz sākās diskusija: nav godīgi, ka Justīne, kura visu laiku dzīvo ar mums, vairāk laika varēs būt ar brālīti vai māsiņu. Tas bija tik mīļi.

Signis: Viņas visu vakaru domāja, kā viņu sauks.

Anda: Meitenēs nav greizsirdības. Domāju, ka viņas jau ir tajā vecumā, kad vairs negribas, ka vecāku uzmanība vērsta tikai uz viņām.

Ir vēl viens stāsts par mums un bērniem. Kad mēs ar Signi vēl nebijām ikdienā kopā un dzīvojām viens pie otra, kādu dienu mana meita pēc dejošanas nodarbības zvanīja un prasīja: uz kurām mājām jābrauc? Teicu, lai dodas uz Teiku pie krustmātes. Viņas tovakar bija runājušās, meita izmisusi stāstījusi, ka vairs nesaprot, kur tagad ir viņas mājas. Telefona sarunā ar draudzeni sapratām, ka bērnam ir liels stress, jo visas pārmaiņas notiek īsā laikā, ir pagājušas tikai trīs nedēļas, un viss sagriezies kājām gaisā. Mēs paši sākumā nejutām, ka bērnam nepatīk šī vazāšanās, ka viņš nav nekāds čigāniņš, kas var staigāt no mājas uz māju, viņam vajag savu māju izjūtu. Tajā pašā dienā atvērām visus iespējamos sludinājumu portālus un meklējām dzīvesvietu, kur nobāzēties. Sasēdinājām meitenes mašīnā un devāmies skatīties. Jau pirmo dzīvokli apskatot, meitenes teica: jā, šeit gribam dzīvot, te ir forši! Nākamajā dienā parakstījām īres līgumu un iedevām Justīnei atslēgas – šīs ir mūsu mājas. Un nedēļas nogalē ievācāmies. Meitenes pilnībā atvērās, piedalījās dzīvokļa iekārtošanā, visi stresi tobrīd pazuda.

Kā rīkojaties brīžos, kad meitenes strīdas? Parasti instinktīvi gribas nostāties sava bērna pusē.

Anda: Signim esmu teikusi, lai viņš nebaidās aizrādīt un pateikt stingrāku vārdu arī manai meitai.

Esmu ļoti prasīga, jo kaut kādai sistēmai ir jābūt. Meitenēm ir jāmācās, pēc sevis savas lietas jāsavāc, netīrie trauki jānomazgā un arī zobi regulāri jātīra. Meitenēm bija tāds frīstails vairākās lietās. Redzēju, ka lietas neiet pareizajā virzienā, un kādā brīdī pat likās, ka esmu nonākusi soģa vietā. Ka būšu ļaunā ragana, kas liks visu darīt un mācīties. Bet prasības mijas ar jaukiem brīžiem, un arī meitenes redz – ja darbiņu neatstāj nepabeigtu, rezultāts atmaksājas.

Kādreiz Signis saka: tu visu meitenēm iemāci, bet dažkārt esi par skarbu. Mēdzu uzvilkties par daudz, kad stāstu vienu un to pašu vienreiz, otrreiz, trešoreiz un nav tā rezultāta…  Bet ļauni jau neko nedarām, ir noteikts mērķis, un arī meitenēm stāstām, kāpēc tas svarīgs.

Kad vecāki izšķiras un veido jaunas ģimenes, ir jārēķinās, ka katrā ģimenē uzskati un audzināšana var atšķirties.

Signis: Bet domāju, ka mēs visi esam ieguvuši. Man pašam Anda un viņas ģimene ir iedevusi ļoti izteiktu ģimenes izjūtu. Mani vecāki ir šķīrušies, un bērnības atmiņas ir tādas švakas. Tagad man ir sajūta, ka esmu iekļuvis lielā, stiprā, mīlošā ģimenē. Ziemassvētku svinības šogad bija īpašas: sapulcinājām Andas un manu vecāku ģimeni, māsu un brāļu ģimenes.

Anda: Bija sanākusi milzu saime, pirmoreiz svinības bija tik lielā pulkā, un tas bija ļoti forši. Tā ir laba sajūta, ka citiem patīk pie mums braukt ciemos.

Signis: Pie mums bieži notiek dažādas pasēdēšanas, ballītes, galda spēļu vakari. Esmu ne tikai apprecējis lielisku meiteni, bet arī ieguvis lielisku ģimeni un draugus.

Ja iepriekšējās attiecībās ir dzimuši bērni, jārēķinās ne tikai ar bērniem, bet arī bijušo partneri. Neesat greizsirdīgi viens uz otra pagātni?

Signis: Ar Justīnes tēti iepazināmies ziemā, kad sāku savas slēpošanas gaitas, viņš palīdzēja, izvēloties inventāru.

Anda: Nesen viņa ģimenē piedzima meitiņa, kas ir ļoti priecīgs notikums. Mēs aprunājāmies, kā gāja, un tas ir forši, ka esam draudzīgās attiecībās. Signim otrā laulība šķirta pirms pieciem gadiem, tas tomēr ir relatīvi nesen, bet mēs ar Justīnes tēti neesam kopā jau daudzus gadus.

Man šķiet, ka no attiecībām vienmēr kaut ko iegūsti, vienalga, vai tu pamet vai otrs pamet tevi. Pagātne ir izaudzinājusi mūs par tiem, kas esam šodien. Pierīvēšanās kā pārim nav notikusi, bet ir forši, ja var komunicēt citā līmenī. Signi gan dažkārt dara greizsirdīgu tas, ka varu tik brīvi komunicēt ar bijušajiem, visu sarunāt, mums ir arī kopīgs bizness ar bijušo puisi.

Signis: Droši vien laiks daudz ko nolīdzina. Ar pirmo sievu man ir labas attiecības, mēs nesatiekamies regulāri, bet parunājam, kā kuram no mums iet. Pirmajai sievai ir pamats būt uz mani dusmīgai vai aizvainotai, bet tā nav. Ar otro sievu šķiršanās bija nosacīti nesen, un tas ir sarežģītāk. Bet viņa jau tāpat redz, ka meitenes pie mums ir priecīgas, ka viņas iegūst no šīm attiecībām. Bijusī sieva ir prasījusi, lai atsūtu foto, kā Matilde vai Beatrise slēpo. Slēpot meitenēm iemācīja Anda. Domāju, meitu māte redz, ka Anda nav nekāda ļaunā pamāte.

Anda: Par kādu sākotnēji gan tiku pataisīta. Tiku visādi aprakstīta, piemēram, ka mana meita būs pati galvenā, bet Sigņa meitas tiks pamestas novārtā un viss tiks darīts tikai tā, kā es gribēšu. Šādi komentāri vairs nav bijuši. Varbūt ar laiku cilvēks izaug no tā, varbūt kāda sāpe bijusi un pārgājusi.

Signis: Ar bijušo sievu maz komunicējam, tikai tik, lai runātu par bērniem.

Man patīk sajūta, ka Anda var komunicēt ar bijušajiem, bet manī nav greizsirdības. Varu noteikt: «Atkal tu iesi ar savu bijušo satikties!» – bet labi saprotu, ka robeža netiks pārkāpta. Manī ir ļoti liela drošības izjūta. Tas manā vecumā ir nozīmīgi, tik ļoti spēt kādam uzticēties. Zinot visas situācijas, kurās pats esmu bijis, ko darījis, kā to pasniedzis otrajai pusei un kā tas tika pasniegts man… Nekā tāda mūsu attiecībās nav, ir tikai liela tuvība un drošība.

Anda: Kad precējāmies, mācītājs teica, ka dzīvē svarīgi balstīties uz trim A: atklātība, aizrautība un aizsardzība. Ja tā padomā, uz to jau viss arī balstās. Ja pats esi atklāts, tu saņem otra aizsardzību.

Signis: Tik drošs kā pašlaik neesmu juties nekad. Arī aizrautība… Ir brīži, kad iedomājos par Andu un ir tāds saviļņojums un satraukums, ka gribas sūtīt stulbas bildītes ar sirsniņām.

Anda: Un vēl – Signis raksta ļoti garas vēstules, tas ir tik skaisti. Ir fantastiski laba sajūta, ka brīdī, kad negaidi neko, tu saņem pašu vērtīgāko klikšķi un izdzīvo to ikkatru sekundi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs