Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
8
-
2
-
5
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Gribēju vīru pārsteigt dzimšanas dienā – aizvest viņu divu stundu ekskursijā-lekcijā seksa veikalā. Vīrs manam plānam sākumā laikam tā īsti nav noticējis – gan jau domā, ka atkal vedīšu uz flīzīšu vai taburešu veikalu, tāpēc bez sajūsmas izšķirsta savu plānotāju un lietišķi paziņo: es varu ceturtdien desmitos! Ceturtdien? Desmitos? Bāc! Nu kas tas par laiku, lai dotos seksa ekskursijā!
Vakaros viņš nevarot – otrdien futbols, trešdien vēl kaut kas, ceturtdienai jau mums nopirktas teātra biļetes. Tiepties nav manās interesēs, tāpēc piesakos ekskursijai darbdienā no pulksten 12 līdz 14 – jā, tiek piedāvāti arī tik lietišķi laiki.
Laipna meitene pa telefonu saka: jā, lūdzu, un kāds ir jūsu vārds? Nebiju izdomājusi segvārdu un… uztraukumā nosaucu ne vien vārdu, bet arī uzvārdu. Bāc! Neesmu ne Anna Bērziņa, ne Ieva Ozoliņa, tāds vārds un uzvārds Latvijā ir man vienai!
Teikšu godīgi – ja es strādātu seksa veikalā, noteikti ielūrētu sociālajos tīklos un izpētītu, kā izskatās sieviete, kas nupat pieteicās ekskursijai! Vēl man bija jānosauc savs telefona numurs, uz kuru noteikti zvanītu, ja nu es neierastos: «Labdien, te no seksa veikala zvana – kur jūs esat?»
Todien nevaru nociesties un kolēģei pačukstu: mēs ar vīru pusdienlaikā iesim seksa ekskursijā. Viņa iesaka prātīgi apdomāt katru vārdu, jo tur noteikti uzmanīgi klausīšoties un stāstījumu bīdīšot tieši mūsu specifisko interešu virzienā. Piemēram, ja es izskatīšoties valdonīga, piedāvāšot pātadziņas un pletnes vīra dresēšanai. Un vēl viņa izsaka cerību, ka esmu taču bijusi tik prātīga un uzvilkusi izejamo apakšveļu… Oi, arī tas vēl!
Mēs abi izvēlētos sievieti
Vīrs beidzot ir noticējis manam plānam un priecīgs berzē rokas – o, forši! Esam klāt. Veikalā pircējs labākajos gados norēķinās par pirkumu un jau dodas prom, bet stūrītī dāma mēra augstpapēžu kurpes seksam. Zinu, ka katrai sievietei ir kurpes, ar kurām var tikai sēdēt, bet izskatās – ir arī tādas, ar kurām var tikai gulēt. Mēģinu runāt tādā tonī, it kā pirktu divas vistas filejas: labdien, mēs esam pieteikušies ekskursijai!
Kad pārdevēja jautā, kurš no mums maksās, kļūstu aizdomīga – gan jau tas ir testiņš, un no tā, kā mēs rīkosimies, noteikti tiks izsecināts, kādas mums attiecības, lai saprastu, kas mēs par putniņiem. Samaksāju es. Jauns puisis, ekskursijas vadītājs, kas stāvējis turpat blakām, aicina doties līdzi uz otro stāvu – lekcija būšot nevis veikalā, bet atsevišķā telpā. Ejam garām pāris darba kabinetiem ar atvērtām durvīm, un es nodomāju: ak, kā man gribētos dzirdēt šo cilvēku iekšējos jociņus un apzīmējumus, ko viņi izdomā tiem, kas nāk uz seksa ekskursijām!
Redz, te nu mēs nākam kā brieži – divi cilvēki, kas iekāpuši piektajā gadu desmitā, bet pirmo reizi iegājuši seksa preču veikalā.
Telpas vidū – mīksts dīvāniņš ar spilventiņiem. Mēs ar vīru iekārtojamies katrs savā pusē. Plauktos izkārtotas tās pašas preces (droši vien), kas veikalā – lubrikanti, bumbiņas, simpātiski un pat jautri dažādu izmēru, krāsu un lielumu vibratori un arī nenormāla – nu tiešām nenormāla! – izmēra miesaskrāsas TIE. Kas mums vēl aiz muguras un sānos, īsti pat neaplūkoju – jā, esmu samulsusi. Jautāju, vai ekskursijas vienmēr vada vīrietis. Viņš atbild: kā sanākot. Un vēlāk atzīstas, ka viņu esot ļoti samulsinājis šis vārds – vīrietis.
Lielām acīm prasu, kā tad man viņu vajadzēja saukt. Nu, nezinot, par jaunekli, par puisi, bet vīrietis – tas skanot tā neierasti… Patiesībā par to, vai ekskursijas vienmēr vada vīrietis, jautāju tāpēc, ka redzēju nenoslēpjamu vilšanos sava vīra sejā.
Ak, kā viņš būtu varējis izpausties, ja ekskursiju vadītu sieviete, – koķetētu un šķeltu divdomības, jautātu un izzinātu visu līdz intīmākajam sīkumam! Bet džeks, turklāt jaunāks, viņam acīmredzami neiet pie sirds.
To nu jums, meitenes, iesaku: ja kopā ar vīru ejat ekskursijā uz intīmpreču veikalu, noteikti vispirms savstarpēji izdomājiet – gribat, lai to vada vīrietis vai sieviete. Es arī, visticamāk, izvēlētos sievieti. Bet – mums bija kritusi loze ar vīrieti. Mans vīrs, ierāvies dīvāna stūrī ar padusē iespiestu sarkanu spilvenu, sēdēja pavisam kluss un sabozies kā slapjš zvirbulis. Izskatījās, ka es viņu te būtu ar varu atvilkusi. Saprotot, ka lielākajai runātājai nāksies būt man, histēriski domāju, kā lai izvairās no pletnīšu un pātadziņu stūrīša, jo tās mani tiešām neinteresē.
Orgasmu skaitli nenosaucu
Tad viss sākas. Puisis jautā, ko mēs no šā pasākuma sagaidām. Tā un šitā, saku, esam jau tādu labu laiku kopā, bet seksa veikalā bijuši neesam – esam kā baltas lapas, gribam zināt, ko te īsti pārdod. Puisim šī atbilde tīri labi patīk. Apjautājos arī, vai tad bieži nāk tādi balodīši kā mēs – pusmūžā un divatā. Nākot gan, bet visbiežāk te tomēr esot vecmeitu ballīšu dalībnieces.
Un dažkārt varot tikai pabrīnīties, cik lielu daļu ekskursijas laika sievietes patērējot tam, lai aizrautīgi dalītos savās seksa neveiksmēs: oi, devočki, kā man toreiz gadījās!
Bet viņam, ekskursijas vadītājam, tas esot jo labāk: lai tik runā, tad viņam mazāk darba. Nākot arī puišu kompānijas, un nupat bijis bariņš, kam viņš prasījis uzrādīt dokumentus – izskatījušies dikti jauni. Mēs neesam tik runīgi kā vecmeitu ballītes meičas, tādēļ ekskursijas vadītājam ir ko ņemties.
Esmu pārsteigta, kad mūsu cienījamais lektors izvelk elektronisko cigareti. Man top skaidrs: te ir citi noteikumi – te dāmai neprasa atļauju, vai drīkst viņas klātbūtnē smēķēt. Vēlāk gan izrādās, ka šī cigarete nikotīnu nesaturot, bet tas mani vēl vairāk samulsina: kāpēc tad jāsmēķē? Bet nekas cits neatliek – pieņemu spēles noteikumus.
Tātad – sākam pa īstam! Ekskursijas vadītājs ķeras pie lietas un jautā man skaidri un gaiši: cik veidu orgasmi jums bijis?
Bāc! Saprotu, ka izgāzīšos jau pirmajā eksāmenā jautājumā un mēģinu precizēt: «Tagad man vajadzētu nosaukt kādu skaitli? Nē, to es nevarēšu!» Puisis stāsta, ka līdz šim rekordskaitlis, ko viņš no sievietes dzirdējis, ir 12 veidu orgasmi. Man tā vien gribas veikli piemest uz pirkstiem un teikt: bet es tikko tā parēķināju – man sanāk trīspadsmit! Tomēr iespēju iekļūt intīmpreču veikala rekordu listē neizmantoju.
Vēl man jautā: vai ir bijis orgasms sapnī? Jēziņ, pat mans vīrs man neko tādu nav prasījis, arī ginekoloģe nav jautājusi, un tagad man tas jāstāsta šim svešiniekam?! Ja tā godīgi, tā vien šķiet – vēl viens neatbildēts jautājums, un viņš teiks: ei, nav te ko vilkt garumā, parādiet abi, kā un ko jūs gultā parasti darāt, lai es saprotu, vai jums vispār vērts ko stāstīt!
Saprotu, ka neesmu gatava stāstīt intīmas detaļas. Laikam biju iedomājusies, ka lekcija pārim notiks smalkāk. Nekādi nevaru piekrist arī ekskursijas vadītāja spriedumam, ka ar gadiem sieva vīru uzbudinot tieši tikpat daudz kā galds vai krēsls. Ko viņš tur muld! Man vīrs jau pēc brokastīm kniebj dibenā un gaida vakaru. Ne galdu, ne krēslu viņš tā neknaiba! Bet nu labi, esam atnākuši ekskursijā – klausāmies un mācāmies.
Ahā, tātad ir mēģināts!
Rūpīgi sekojot ekskursijas vadītāja jautājumiem, secinu, ka viņš ļoti metodiski un profesionāli cenšas izzināt gan mūsu seksa pieredzi, gan vēlmes un eksperimentus, jo ik pa laikam gardi secina: tātad ir mēģināts, un tūliņ pat piedāvā attiecīgajai tēmai atbilstošās preces. Pamazām esmu jau apradusi ar gaisotni un to, ka lietas sauc īstajos vārdos. Piemēram, pie tādām ekskursijas vadītāja frāzēm kā: džeki prasa, ko varētu iedzert vai uzsmērēt, lai varētu dāmu zāģēt visu nakti. Nu nepatīk man tāds vārds, nepatīk… Bet, jo vairāk klausos, jo vairāk visādu brīnumu uzzinu, tāpēc nolemju: labi, nauda samaksāta – ņemu, ko varu.
Puisis sāk runāt par sievietes fizioloģiju, par priekšspēli un tā. Lai būtu, kur likt rokas, viņš paņem no plaukta vienu smuku normāla izmēra pincīti un vai nu dauza ar to sev pa plaukstu vai pakasa deniņus, vai izmanto kā rādāmkociņu. Ar acs kaktiņu paskatos uz savu vīru. Izskatās, ka viņu tas viss besī ārā, taču ar laiku viņš tomēr atplaukst un izmet pa kādam jokam.
Tā kā esam seksa veikala pirmklasnieki, lekcija sākas no nulles – uzzinām gan to, kā masēt klitoru, gan to, kur īsti atrodas G punkts un kā to atrast. Erotisks stāsts puisim izdodas par to, kā īpaši maigi izmīlēt sievieti, kairinot šo īpašo punktu. Sievietei esot jānoguļas uz spilventiņa ar vēderu uz leju, lai vīrietim mīlas punkts jāmeklē nevis uz augšpusi, bet uz leju – tā esot daudz ērtāk. Un par to, kas ir maigi, ikreiz jāapjautājas sievietei – lai viņa, mirkli pamasējot vīrieša plaukstu, parāda, kas viņai šodien ir maigi – jo katru dienu tas nozīmē citu intensitāti un spēku. Šis man šķiet forši! Ar interesi klausos arī stāstus par lubrikantiem.
Ka, tos pērkot, noteikti jāapjautājas pārdevējai, ko īsti izvēlēties – katra vecuma sievietei un katrām seksa rotaļām der kas cits. Mēs gan pazirgojamies, ka diez vai Statoil vai Elvi pārdevēja varēs kaut ko sīki izskaidrot par lubrikantu sastāvu un specifisko lietošanu, bet atbilde ir skaidra: lubrikanti jāpērk tikai specializētās tirdzniecības vietās. Nopūšos: kas nekait rīdziniekiem, viņiem ir seksa veikali, bet ko lai dara tie, kas dzīvo Alūksnē vai Pelčos?
Nekādu problēmu – lai pasūta internetā, tas esot iespējams pilnīgi anonīmi, ar izdomātu segvārdu, jānorāda tikai tālruņa numurs, kur saņemt īsziņu, kad prece nonākusi pakomātā.
Puisis iesaka nekavējoties izmest lubrikantus, kas it kā saveļas, veidojot bumbiņas. Un uzsver, ka labākie noteikti esot to ražotāju lubrikanti, kas specializējušies tieši lubrikantu, nevis arī, piemēram, prezervatīvu vai citu intīmpreču ražošanā. Un vēl atgādina, cik svarīgi ir lubrikanta vietā neizmantot siekalas – tās sievietes intīmo daļu mikrofloru nojaucot tik ļoti, ka pēc tam jāmokās, lai tiktu vaļā no sēnītes.
Daļu ekskursijas laika aizņem stāsti par intīmajiem trenažieriem. Mani visvairāk pārsteidz to mūsdienīgās iespējas. Iedomājies, intīmos trenažierus var kontrolēt ar mobilo lietotni – trenē maksts muskuļus, un lietotne izvērtē tavus rezultātus. Man ienāk prātā: gan jau kaut kur tiek rīkotas arī sacensības… Man uzdāvina rožainu bukletiņu, ko ielieku somā. Pēc divām dienām, saņēmusi bērnudārzā pirkumu sarakstu bērnam, skatos: re, cik labi, ka somā ir kaut kādi vāciņi! Runādamās ar skolotāju, izvelku vāciņus no somas, ielieku tajos nule saņemto sarakstu un tikai tad ieraugu, ka tā taču intīmpreču veikalā saņemtā grāmatiņa par to, kā izvēlēties intīmo trenažieri. Pfff…
Neticiet, ka TAS ir jauns!
Daudz košu stāstu ir par seksa rotaļlietām – meitenes, atvainojos! – gan vienam, gan otram caurumiņam. Apžēliņ, kāda izvēle un greznums, ir pat ar zaigojošiem akmentiņiem! Par izvēli un izmantojumu klausīties ir tīri interesanti – tiešām daudz kas no dzirdētā nav pat prātā ienācis un kaut kas tajā visā ir, ne jau velti piedāvājums ir tiks plašs.
Puisis ik pa brīdim atgādina, ka ir vērts izmēģināt arvien ko jaunu – pirmkārt, kā var zināt, ka kaut kas nepatīk, ja tas pat nav mēģināts; otrkārt, ne viss izmēģinātais iepatīkas jau ar pirmo reizi, tāpēc jāpamēģina vēlreiz. Puisis daudz dalās savā personīgajā pieredzē (gan jau liela daļa ir izdomājums, bet tas nekas). Piemēram par to, cik ilgam laikam bijis jāpaiet, kamēr viņa draudzene pieņēmusi to, ka viņš strādā intīmpreču veikalā.
Vēl viņš pastāsta, kā reiz mājas saldētavā aizmirsis stikla pincīti. Atnākuši draugi ciemos, gribējuši piemest dzērienam ledu, atver saldētavu – bet tur TAS! Esot atteikušies tādu ledu likt dzērienā, bijis jāiet uz veikalu pēc svaiga.
Nespēju noticēt stāstam, ka ik pa laikam veikalā vīrieši taujājot pēc vibratoru oriģinālajiem iepakojumiem. Notiekot tā: puisis nopērk vibratoru, kasti izmet, pēc laika izšķiras ar meiteni, bet mantiņa skapīti paliek. Atnāk nākamā meitene, puisis grib palepoties, ka tieši viņas prieciņam ir nopircis jaunu mantiņu, – grib to izņemt no skapīša un meitenes acu priekšā atvērt oriģinālo iepakojumu. Izrādās, meitenēm ļoti nepatīkot, ja tā mantiņa esot lietota. Ironiski apjautājos: kā tad tā, tas, ka aiz bikšu rāvējslēdža noslēptā mantiņa ir lietota, viņas neuztrauc, bet lietotais mākslīgais – fui!? Jā, tā esot – mākslīgais un īstais esot divas pilnīgi dažādas lietas. Es vairs lieki nečivinu, kad puisis izstāsta, ka pavisam nesen pie ārsta nonākušas četras meitenes ar vienādu sifilisu, jo visas paslepeni esot lietojušas vienas draudzenes vibratoru. Tā, redz!
Protams – sava daļa laika tiek veltīta vibratoru parādei. Nu smuki tādi – košās krāsās un dažādās formās. Prasu: kā var zināt, kādu pirkt? Puisis saka: parasti trešais izrādoties īstais, bet varot palaimēties arī ar pirmo reizi, ja vien (atkal jau) ir gudrs un pacietīgs pārdevējs.
Piemēram, kad vibratoru nākot pirkt vīrietis, viņam sīki izprasot, kādas seska pozas sievietei visvairāk patīk, jo no tā varot izsecināt, kāds vibrators viņai varētu derēt. Diezgan kategoriski noraidu piedāvājumu paklausīties par menstruālajām piltuvēm: nē, to es divu vīriešu klātbūtnē negribu, tas man šķiet vēl intīmāk nekā seksa rotaļlietu apskate.
Toties ar interesi paturu rokās vomenaizeru (womanizer) – klitora stimulatoru. Kādus tikai vīrieša aizvietotājus neizdomā – mazi, kompakti, smukiņi! Ekskursijas vadītājs stāsta, ka tad, kad sāk runāt par vomenaizeriem, kompānijas nereti dziļdomīgi saskatoties – laikam jau visi nojaušot, kurai tieši kolēģei vai draudzenei tādu vajadzētu uzdāvināt. Izmantoju izdevību un izmēģinu vomenaizeru uz īkšķa. Ā, tagad sapratu, kur tas labums, – pieskāriens ir tāds, it kā rokai būtu pielikta zivtiņa, kas ar savu muti mīlīga pakšķina ātrāk vai lēnāk, maigāk vai spēcīgāk atkarībā no izvēlētās intensitātes.
Vīrs pēc tam saka: viņam tā lietiņa patikusi, varētu man uzdāvināt. Man gan šādas tehniskas ierīces nešķiet pietiekami seksīgas, es dodu priekšroku vīrietim.
Ekskursijas vadītājs piekrīt: lai cik skaista un modīga ir kāda seksa rotaļlieta, emocionālo tuvību no tās nesagaidīt. Aizrunājamies par gadījuma sakariem. Puisis, nosaukdams tinderi par kniebēju platformu, stāsta, ka tajā tomēr esot daudz džentlmeņu, kas domā nevis par savu apmierinājumu, bet tieši par labsajūtu sievietei. Pieļauju, ka ir sievietes, kas ir tā piešāvušās, ka viņus prot atšķirt jau pēc fotogrāfijas…
Ceļā uz praktiskajām nodarbībām
Tam visam pa vidu redzam arī daudzas preces, kas, manuprāt, tomēr robežojas ar perversiju, bet – neviens jau ar varu neko pirkt neliek, un puisis saka: daudzām no precēm, par kurām es grozu galvu, pārdošanas apjomi esot neiedomājami lieli. Meitenes, daži eksemplāri tur bija nu tāda izmēra, kā milzim Lutausim noskrūvēti! Sākumā domāju, ka tie ir suvenīri, ko nolikt kā statuju istabas stūrī, bet izrādās – nē, tādus pērkot lietošanai. Vēl varu iedomāties, ka kāds aurojošu čaļu bars kādam no savējiem varētu to uzdāvināt kā stulbāko un nekam nederīgāko dāvanu, bet ka kaut ko tādu var izmantot – neiedomājami. Bet ekskursijas vadītājs māj ar galvu: lieto, lieto.
Un vēl parādīja masturbatoru! Tāda kā kastīte, kā penālis ar caurumu galā un stīpu riņķī. Sākumā nesapratu, kas tas ir. Izrādās – iekšpusē ir kaut kas līdzīgs sievietes makstij: izcilnīši, gropītes un vadziņas, viss tāds maigs un stingrs. Cik saprotu, to izmantojot, aizver acis un iedomājas, ka viņš ir kopā ar sievieti.
Puisis gan stāstīja, ka šīs kastītes mammas pērkot saviem pusaudžiem, lai viņi tā tiek galā ar savu nenormālo gribēšanu. Nedomāju, ka tā ir laba ideja Ziemassvētku dāvanai, bet ko vairs šajā trakajā pasaulē sapratīsi…
Ko mēs nopirksim par ekskursijai bonusā saņemto dāvanu karti, vēl nezinām. Bet tiem, kas šaubās, iet vai neiet uz ekskursiju intīmpreču preču veikalā, varu ieteikt: jā, aizejiet. Es noteikti uz turieni neietu draugu kompānijā – smieties un apcelties noteikti ir jautri, bet diez vai jēdzīgi. Ja mēs ietu otrreiz, stingrāk noteiktu toni no savas puses – uzreiz pateiktu, ka mūsu mērķis nav zāģēt visu nakti, bet kāds jaunums pieredzes dārziņā par ļaunu nenāktu.
Kad ekskursijas noslēgumā mums jautā, kas patika un kas ne, atzīstos, ka tomēr jūtos maķenīt apdalīta – vīram tika sniegtas dažādas pamācības, ko, kur, kad un kā, bet es, ak nabadzīte, nesaņēmu nevienu padomu! To tūdaļ puisis steidzas labot. Paņem vienu smuku normāla izmēra karali no plaukta un parāda, kā vajag: vispirms šitā un tā, bet pēc tam tā – tā vīrietim esot augstākā bauda! Vakarā, braucot mājās, vīrs, protams, jautā: nu, sieva, kad sāksies praktiskās nodarbības?
