Mūsdienu latvietes sekss

Vasaras saulgriežu laiks ir latviešu skaistākie svētki. Un tie ir arī seksuāli svētki! Daba briest, mēs novelkam nepieklājīgi ieilgušā pavasara mēteļus, ieejam pļavā un palaižam matus vaļā. Iespējams, šis ir brīdis, kad palaist vaļīgāk arī dažas savas bremzes, sastāvējušos standartus. Laiks, kad padomāt un parunāt par seksu. Ko tas mums nozīmē? Kā tajā jūtamies? Kā gribētu justies? Konsultē psiholoģe KRISTĪNE BALODE.
Sekss
Zane Strūberga
13. jūnijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Tumsā, zem segas

Vesela mūsdienu latviešu sieviešu paaudze izaugusi, savu seksuālo identitāti veidojusi un apzinājusies laikā, kad sekss bija tikai tumsā, zem segas, ar mērenu vainas izjūtu. Laikmetā, kad, kā mēdza jokot, seksa nebija vispār. Daudzām vienīgā iespēja uzzināt kaut ko vairāk bija atrast grāmatplauktā labi paslēpto Jāņa Zālīša Mīlestības vārdā vai, ja ļoti paveicās, pikanto romānu par Emanuelas seksuālajiem piedzīvojumiem. Vai kāds var izmērīt, cik ļoti tas mūs ietekmējis? Un vai daudziem mūsu seksuālajiem kompleksiem kājas neaug tieši tur?

Grūtības, ar kādām saskaras sieviete pasaulē, ir tās pašas, ar kurām saskaras arī sieviete Latvijā. Un ir jautājums – kā tad tās citas sievietes, kas padomju laikus nepieredzēja, pie tā paša ir tikušas?

«Protams, padomju režīms ir ietekmējis mūsu domāšanu, to, kā funkcionējam, saskaņā ar kādām vērtībām dzīvojam, bet vai tas ir kaut kā ļoti specifiski ietekmējis mūsu seksuālo dzīvi? Es teiktu, ka drīzāk ne. Patiesībā šaubos, vai mūsdienu latviešu sievietes seksualitātei ir tik cieša saistība ar padomju laikos pieredzēto, kā par to mēdz runāt un domāt, un vai tikai tas nav kļuvis par ļoti ērtu veidu, kā daudz ko norakstīt,» saka psiholoģe Kristīne Balode. «Iespējams, viena patiešām ļoti spilgta lieta, ko esam paņēmušas līdzi no šiem laikiem, ir dubultmorāle, kad uz āru rādījām ko citu, nekā dzīvojām patiesībā. Arī nespēja runāt par seksu, kaut mūs tas ļoti interesē. Kopumā negribētu apgalvot, ka latviešu sieviešu pieredze stipri atšķirtos no visas pasaules sieviešu pieredzes.»

Sekss nekad līdz šim nav bijusi sievietes privilēģija nedz Latvijā, nedz arī citur pasaulē. Nekad līdz šim sievietes par seksu nav runājušas kā par baudas avotu, nevis dzimstības vai izsargāšanās jautājumu. Bauda, kas izriet no seksa, globālās vēstures mērogā ir kaut kas pavisam jauns. Mēs to vēl tikai mācāmies.

Arī ideja par to, ka vīrietim seksā ir jābūt dominējošam, vienmēr gribošam, bet sievietei – vienmēr iekārojamai, mums visām ir iemācīta ļoti ilgā laikā.

Tas, ka mūsu vērtību nosaka, vai mūs kāds grib, nevis vai gribam mēs. Lai šo dabūtu ārā no savām galvām un būtu arvien mazāk pakļaujošu, vardarbīgu attiecību, mums katrai jāsāk kultivēt kvalitatīvas attiecības pašai ar sevi. Jāsaprot, ka mūsu ķermenis ir spējīgs uz baudu un kā viņš ir uz to spējīgs. Jāsaprot, ka ķermenis ir un būs mūžam mainīgs. Jāatrod dažādi veidi, kā varam nonākt līdz baudai. Jāzina, kā baudu paprasīt un kā to izrādīt. Jāzina robežas, jāzina, kā sevi sargāt, kā interesēties par otru un kā otram palīdzēt interesēties par mani. Tas ir mūsu visu mājasdarbs.

Viss jāiztur?

Latvietēm, ziemeļniecēm, jūtu ekspresija nav tik ārēja kā dienvidniecēm, kaislības nesit cunami cienīgus viļņus, daudz kas paliek noklusēts, nekad neizrunāts. Daudzi es gribu nepateikti. Daudzi es negribu – tieši tāpat. «Latviešu sieviete ļoti bieži nesaka, ko viņa seksā grib, nezina, ko viņa grib, un melo par to, ko viņa nezina. Daudz kas no tā, ko viņa grib vai domā, ka grib, bet nepasaka savam vīrietim, nāk pār viņa galvu pasīvi agresīvā formā, jo tas ir veids, kā sieviete var atgūt iekšējo līdzsvaru,» saka Kristīne Balode.

Ko tur liegties, mēs, latvietes, esam drīzāk ziemeļnieces, un arī mūsu seksualitātei ir ziemeļnieciska  mentalitāte.

«Latviešu sieviete ļoti bieži neuzdrošinās būt līdzvērtīga seksuālajās attiecībās ar vīrieti. Ir milzīga atšķirība kā, piemēram, uz krāpšanu reaģē Latīņamerikas valstīs un ko par to sakām mēs. Reti kura no mums, uzzinot par vīra sānsoli, atļaujas aiziet un par spīti izdarīt to pašu. Nav stāsts par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet par savas līdzvērtības izjūtu, par atļaušanos. Turklāt mums ir ieaudzināta milzīga atbildība par to, ka jātiek galā ar visām lietām, ka jāpacieš, jāiztur, viss jāvar. Tas ir kaut kas ļoti mums raksturīgs un kaut kas tāds, kas spilgti ienāk arī mūsu seksuālajās attiecībās.»

Tomēr latvietēm ir arī ļoti laba īpašība – vēlme un gatavība mācīties un attīstīties, pētīt sevi, analizēt. Vienīgais nosacījums, lai tas nestu augļus, – ir svarīgi pašai sevi nodefinēt kā vērtību, kurā ir svarīgi iedziļināties, veltīt uzmanību. «Arī seksā ir vērtīgi pētīt, eksperimentēt ar sevi un savu ķermeni. Cik vien daudz var, runāt par seksu, jo sarunas paplašina redzesloku. Skatīties izglītojošas filmas, lasīt izglītojošu literatūru,» iesaka Kristīne Balode. «Savukārt pret dažādiem ezoteriskajiem pulciņiem gan vajadzētu izturēties ar atbildīgāku attieksmi pret sevi. Bieži tie nesniedz gaidītās atbildes.»

Pati sev bauda

Statistika, kā zināms, ir nepielūdzama – brīvo sieviešu Latvijā joprojām ir vairāk nekā brīvo vīriešu. Attiecīgi ir gana daudz to, kurām seksa ir maz vai nav vispār. Iespējams, tie ir gadījuma sakari ar neīstajiem vīriešiem, ar aizņemtajiem, ar bijušajiem. Iespējams, tie ir ilgi klusuma mēneši, kuros ir daudz ilgošanās, cerību, vilšanās, vientulības, izmisuma, domu, ka tā būs mūžīgi mūžos. Ka būs jāpārtiek no pārpalikumiem, no surogātiem, no virspusējības, no garāmskriešanas un nepalikšanas.

Un šī ir tēma, par ko var lauzt šķēpus brīvās ar nebrīvajām, jo katra ilgojas pēc tā, kas ir otrai. Brīvā – pēc mīlestības un baudpilnām, dziļām attiecībām ar vienu mīļu cilvēku. Aizņemtās – pēc kaislīgiem vienas nakts sakariem ar iespēju pagriezties un aiziet atpakaļ dzīvē, kas pieder tikai pašai vien.

Brīvās met aci uz precētajiem, nebrīvās sēž uz siena kaudzēm, kuras pašām varbūt vairs nemaz tik ļoti nevajag, bet tā ir drošāk un vienkāršāk.

Protams, tur pa vidu ir arī gana laimīgas sievietes un laimīgi vīrieši. Bet, lai kā arī mēs justos pašas savā frontē, ir skaidrs, ka mūsu rokās ir viens visām kopīgs instruments – attieksme. Un to izvēlamies mēs.

«Arī sievietes bauda ir viņas pašas izvēle, neatkarīgi no tā, kādi vīrieši piedalās vai nepiedalās viņas dzīvē,» ir pārliecināta Kristīne Balode. «Sieviete var būt seksuāli aktīva, ja viņai ir desmit partneri un arī tad, ja viņai nav neviena. Daudzi sašutumā jautās – kā gan tas var būt? Tas ir tā, ka sieviete pati sev ir baudas avots. Diemžēl neesam vēl ne tik brīvas, ne tik emancipētas, lai spētu nodoties skaistām, baudpilnām attiecībām ar sevi. Dzenamies pēc partnera kā apliecinājuma, ka esam vērtīgas. Mums vajag baudu un, lai to dabūtu, vajag arī vīrieti.

Latviešu sievietēm ir liela atkarība no attiecībām. Bet mūsdienu sievietei ir pienācis laiks mācīties priecāties par sevi, kopt attiecības ar sevi. Būt seksuāli aktīvai pašai ar sevi. Sākt ar to. Protams, lai to izdarītu, ir jāaiziet prom no mūsos ieaudzinātās vajadzības nemitīgi uzņemties atbildību, būt varošām un darošām. Mēs nedodam sev atļauju vienkārši būt baudā. Vispirms padari darbu, tikai tad vari atpūsties. Varam paskatīties uz savām mammām un omītēm – cik daudzas no viņām atļaujas pazvilnēt sauļošanās krēslā un vienkārši pabaudīt, kā ķermenis sasilst saulē? Pakaplēšu vagas un pie viena pasauļošos – tāda ir ievērojamas daļas sieviešu pieeja dzīvei. Bet, ja gribam sākt baudīt sevi, seksu, attiecības, ir jāiemācās gūt baudu no jebkura procesa dzīvē, no katras detaļas.»

Glāze vīna

Piektdienas vakars pilsētā. Bārs. Sievietes un vīrieši – atnākuši kopā vai atrast viens otru. Un alkohols ir šīs spēles neatņemama daļa, jo palīdz noņemt spriedzi, atslābināties, justies šķietami labāk. Alkohols pārāk bieži ir mūsu priekšspēle seksam. Vispirms vīna vakars, un tikai tad uz gultu. Protams, runa vienmēr ir par daudzumu un pārmērīgumu.

Piecdesmit grami konjaka patiešām var palīdzēt iekustināt mūsu vēsās asinis. Divas pudeles vīna – diez vai.

«Ņemot vērā, ka sekss mums joprojām ir tabu tēma, alkohols ir kļuvis par loģisku veidu, kā sievietes mazina stresu. Un bieži vien seksuāli aktīvā dzīve tā arī sākas! Kā mēs iegūstam savu pirmo seksuālo pieredzi? Visbiežāk pusaudžu vai jaunības gados, kad dzert ir stilīgi. Ļoti mazs procents Latvijas sieviešu ir tādas, kam pirmā reize bijusi baudāma, tāda, ko gribētos atcerēties. Lielākoties visas gribētu tikt pie otras iespējas. Bet ieradums dzert un pēc tam mīlēties jau ir krietni nostiprināts, un otrā iespēja līdz ar to var neatšķirties no pirmās,» stāsta Kristīne Balode.

«Rūgstošie dzērieni ir maņas neitralizējoši un trulinoši, mēs kļūstam dūmakaini, un tādas kļūst arī mūsu sarunas. Jā, jā – Jāņu alus ir ļoti nelabvēlīgs papardes zieda meklējumiem. Kad pārāk daudz iedzeram, mums arī zūd empātijas spējas, kļūstam ļoti egocentriski un nespējam vairs otru cilvēku nolasīt, bet sekss tomēr ir par otra cilvēka lasīšanu. Un šādā seksa pieredzē visbiežāk viļamies, turklāt mēdzam izdarīt nepareizus spriedumus par otru.

Nevajag domāt, ka mūsu iekšējā spriedze jebkad mazināsies, ja mēs katru reizi to mazināsim ar alkoholu. Jāiet iekšā pieredzē! Ja esi brīva sieviete un atvērta jauniem sakariem, aizej uz bāru, apsēdies ar vienu glāzi, bet pēc tam pārej uz ūdeni. Noķer acu kontaktu, izjūti procesu. Sirds lec pa muti ārā? Gribas iedzert? Bet neiedzer! Kad tam visam iziesi cauri, nākamreiz sapratīsi, ka nav mirstamā kaite. Kļūs vieglāk. Kamēr neieejam šajā pieredzē un nesatiekamies pašas ar savām neērtībām, nekad nesapratīsim, ka mūsu kapacitāte ir daudz lielāka, nekā pašas ticam.»

Atpakaļ ķermenī

Ķermenis ir mūsu vienīgais instruments, ar ko varam sajust, sagaršot dzīvi visās tās formās un agregātstāvokļos. Ja gribam, lai mums sekss patīk un lai mēs patīkam pašas sev seksā, jāpāriet uz tu ar savu ķermeni. Tas jāmācās, un jāsāk ar pamatiem. Kad bērns savai mammai jautā par to, kā darbojas ķermenis, mamma var apjaust, cik viņa patiesībā daudz vai maz par to zina. Ja nav bērna, kurš uzdod jautājumus, vari pajautāt pati sev.

Net nepietiek ar teoriju vien – lai atgrieztos savā ķermenī un sāktu tajā dzīvot pa īstam, sāktu pieredzēt dzīvi caur to, tam jākļūst kustībās brīvākam, mazāk sasaistītam, tam jāļauj elpot.

Jebkura ķermeņa izpausme, tostarp arī sekss, latvietēm ir droši iesaiņota  kompleksu mētelītī. Mēs labāk izvēlamies būt gudras, nevis jutekliskas.

«Ir viena joma, kurā mūsu senču mantojums, šķiet, ir ticis kādam citam, – esam kļuvušas ļoti neķermeniskas. Un tas noteikti ir kaut kas tieši par latviešu sievietēm, nevis sievietēm kopumā,» saka Kristīne Balode. «Un mums ir ļoti grūti paciest tās sievietes, kuras savu ķermeni prot eksponēt, izcelt, izmantot, mums ir grūti uz viņām skatīties, jo bieži nevaram pieņemt pašas savu ķermeni un ķert no tā tādu kaifu, ka gribētos rādīt to arī citiem.»

Ir daudzas dažādas prakses, kuras izmantojot ķermenis var atgūt sajūtīgumu. Viena no tām noteikti ir deja, un par to neviena sieviete nav jāpārliecina – kad dabū kārtīgi izdejoties, jūties dzīvāka, enerģijas pilnāka, laimīgāka, arī seksuālās enerģijas stabiņš kāpj uz augšu.

Latviešu tautasdejas ir visai robustas, asas, tajās ir maz iespēju sievietei izpaust savu ķermeni vijīgumā, plūsmā. Bet deja ir brīnišķīga iespēja nonākt kontaktā ar sava ķermeņa jutekliskumu, ekspresivitāti.

«Dejas kultūra un pieredze latvietei nav ļoti dziļa un autentiska – mums nav sociālo deju, kas ļautu vienam otru atklāti erotizēt un izbaudīt. Vislabāk, ja ir iespēja dejot bez horeogrāfijas, – deja, kurā ķermenis var justies brīvi, izpaust sevi un tā brīža pārdzīvojumu. Kad sievietes iet uz dejām, kas prasa noteiktas horeogrāfijas apgūšanu, viņas bieži jau atkal iet sevi uzlabot – iemācīties kaut ko darīt smukāk, pareizāk. Protams, tas ir labāk nekā nekas, tomēr neveicina sava ķermeņa pieņemšanu, jo grupā vienmēr ir kāda, kura prot labāk, kura ir veiklāka. Un bieži vien šī horeogrāfija pieprasa arī konkrētus ķermeņa parametrus, apģērbu, lai šajā dejā izskatītos labi… Vieni vienīgi nosacījumi, kas nekādi neatver kustību brīvību,» novērojusi Kristīne Balode.

Ziemeļu sievietei ir grūtāk nonākt kontaktā ar savu ķermeni arī tāpēc, ka lielāko daļu gada mēs pavadām, saģērbušās piecās kārtās. Mums nav saskares pašām ar savu ķermeni! Tāpēc ir tik svētīgi laiku pa laikam aizbraukt uz dienvidzemēm, kur mums neierastā karstumā varam nomest visu lieko un beidzot sajust pašas sevi – saulē, glāsmainā vējā, siltā peldē, vieglās drānās, kas nenoslāpē ne savus, ne citu pieskārienus. «Šādu pieredzi mums būtu jācenšas pārnest un pielāgot mūsu platuma grādiem, jo nebūsim naivas – pie mums ir auksts un, visticamāk, tas nekad nemainīsies, tāpēc, lai būtu ar savu ķermeni jutekliskās attiecībās, mums jāmeklē pieredzes, kas sniedz iespēju izbaudīt ķermeni, tā kailumu un jutekliskumu, sevi palutināt. Kaut vai biežāk jāiet pirtī,» saka Kristīne Balode.

Folkloras zinātāja Iveta Medene uzskata, ka vēl viena ķermeniskā izpausme, ko latviešu sievietes aizmirsušas, ir baudpilna, jutekliska smiešanās, kas ir ļoti seksuāla izpausme un vairo enerģiju. Bet to, gluži kā kustību brīvību, nevar panākt, domājot par to, kā izskatos, smalki iznesoties. Agrākos laikos, dziedot nerātnās dziesmas un ķircinoties, sievietes dabūja šo dabisko seksuālo vieglumu. Arī mūsdienu sievietes to var vairot, runājot par seksu, daloties savos nerātnajos stāstiņos. Tas vienmēr dzīvē ienes vajadzīgo vieglumu, un tā trūkst gandrīz visām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs