Kurš attiecībās ir galvenais?

Ja parādījies šāds jautājums, diezgan droši, ka harmonisko attiecību kuģis ir sašūpojies. Konsultē ģimenes psihoterapeite ANDŽELIKA KĀLE.
Pāra attiecības
Dace Rudzīte
13. aprīlis, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

«Veselīgās partnerattiecībās neviens nav galvenais, jo abi spēj vienoties, kurš ko darīs, kurš par ko atbildēs. Šādās attiecībās vairāk vai mazāk valda līdzsvars. Tiklīdz rodas jautājums kurš ir galvenais?, runa jau ir par varas pozīciju.

Daudzas sievietes ir visu varošas un visu darošas, velk gan darba, gan mājas dzīvi. Sajūta, ka var noteikt attiecību dienaskārtību, kādu brīdi var būt pacilājoša, ar gandarījuma piegaršu, jo viss notiek, kā sieviete vēlas. Taču tā ir mānīga sajūta, kas ilgst līdz brīdim, kad iestājas pārgurums un kad dabiski gribas, lai arī otrs uzņemas savu daļu atbildības.

Sieva sāk sūdzēties, ka vīrs neko nedara, viņai par visu jāuzņemas atbildība. Bet vīram ir jautājums: kāpēc lai viņš kaut ko darītu, ja viss tiek izdarīts? Kāpēc lai pūlētos un censtos, ja mājās viss ir kārtībā?

Ir izveidojušās līdzatkarīgas un neveselīgas attiecības. Reizēm man jautā: vai tad slikti, ja sieviete ir galvenā? Nav slikti, ja vien abi šādā modelī jūtas labi,» atzīst ģimenes terapeite.

Bērnības ģimeņu musturi

«Praksē esmu novērojusi, ka dažkārt partneri domā, ka abi ir atbildīgi, taču patiesībā klausa savus vecākus. Piemēram, abi izplāno, ko darīs nedēļas nogalē, bet tad piezvana viena partnera mamma un paziņo, ka jābrauc radiem palīgā. Kurš noteiks to, ko abi darīs? Brauks palīgā un tādējādi apliecinās, ka attiecībās galvenā ir viena partnera mamma?

Ja guļ trijatā, nekas labs nevar sanākt. Veidojas destruktīvas attiecības, kurās agri vai vēlu kāds būs apvainojies, un labi būs, ja pietiks resursu no tā izkulties.

Tāpēc, runājot par galveno, vienmēr jāņem vērā paaudžu musturi, kas tiek nodoti mantojumā un ietekmē pāra attiecības. Katrs nāk no savas bērnības ģimenes ar tās modeli. Varbūt vienam bija tā: tētis rūpējās par materiālo pusi, bet mamma bija atbildīga par mājas dzīvi. Ja šādā bērnības ģimenes modelī visi bija apmierināti un jutās daudzmaz vienlīdzīgi, turklāt partneris piekrīt, šādu scenāriju var īstenot arī savā jaunajā ģimenē.»

Bet partneriem var būt arī atšķirīgi uzskati. Andželika Kāle ir pārliecināta, ka partneri izvēlamies, lai risinātu lietas, kas bērnības ģimenē nav īsti patikušas, lai atstrādātu iepriekšējo paaudžu nepilnības:

«Ja vīrietis nāk no ģimenes, kurā dominējošais bija tēvs, un sievietei tas ir pieņemami, var jau tāpat dzīvot arī jaunajā ģimenē. Taču te ir smalka robeža starp veselīgām un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Ja galvenais ne tikai visu nosaka, bet arī uzņemas atbildību, viss ir kārtībā.

Ja kāds sevi pasludina par galveno, kurš nosaka, kā darbosies ģimenes mehānisms, taču pats neko nedara, neuzņemas atbildību, tikai sēž ar TV pulti rokā un kasa vēderu, tad ir jautājums: vai viņš tiešām ir galvenais vai tikai sevi par tādu ir pasludinājis?

Vai viņam ir arī padotie? Var jau sevi pasludināt par karali, bet karalis var izrādīties bez galma, jo neviens viņu neklausa. Tad, visticamāk, starp partneriem sākas nesaskaņas un ieslīdēšana neveselīgo attiecību lomu trijstūrī: varmāka, upuris, glābējs.»

Kā ir veselīgi?

«Veselīgās partnerattiecībās atbildības sadalījumam vajadzētu būt 50 pret 50. Bet tas, ka sākusies viena partnera virsvadība, bieži notiek neapzināti. Piemēram, lemjot ikdienišķus sadzīves jautājumus: uz kuru veikalu brauksim, ko ēdīsim vakariņās, kur pavadīsim nedēļas nogali? Ja to, kā būs, lielākoties nosaka viens no pāra, viņš apzināti vai neapzināti ir uzņēmies vadību.

Ja temperamentīgāks cilvēks, ar izteiktāku spēju organizēt un darīt satiekas ar mierīgāku un klusāku, ārēji var šķist, ka aktīvais nosaka visu dzīvi. Patiesībā, iespējams, viņi jūtas tā, ka viss ir līdzsvarā.

Viens ir vēja slota, otrs – mierīgs mājinieks. Šajā modelī svarīgi, lai mierīgais kādā brīdī var pateikt stop! un aktīvais spēj piekāpties.

Lai attiecības būtu veselīgas, svarīgi ir trīs vaļi: cieņa, uzticēšanās un spēja uzņemties un deleģēt atbildību. Lai tiktu līdz veselīgajai situācijai, vienmēr svarīgas ir robežas, sarīvēšanās un pierīvēšanās. Tikai tad, kad abi spēj uzņemties atbildību, iespējams to sadalīt pa jomām.

Ja visu atbildību cenšas uzņemties viens, jājautā: cik daudz akmeņu var sakraut vienā mugursomā? Būs jāmet soma zemē, bet bail to darīt. Jo gribas paturēt kontroli pār otru. Ja viens grib būt galvenais un kontrolēt otru, tas parāda, ka viņam no kaut kā ir bail. To vajadzētu noskaidrot – par ko ir bail? Bet reizēm gadās, ka abi sāk vilkt deķīti katrs uz savu pusi un nespēj vienoties.

Ja partneri sāk cīnīties par to, kurš attiecībās ir galvenais, jāuzdod sev jautājums: no kā abi esam nobijušies? Baidāmies, ka pazaudēsim otru?»

Purini nost!

«Ja partneri labi saprotas, atbildības dalīšana notiek plūdeni un dabiski. Ja sākusies spēlīte kurš kuru?, vajadzīga saruna, kurā abi runā un viens otru arī sadzird. «Es esmu atbildīga par šo, vai tu vari uzņemties atbildību par to? Šodien būšu mājās vēlu, vai tu parūpēsies par bērniem, vakariņām un māju? Rīt to darīšu es…»

Varbūt otrs vispār nezina, ka partneris jūtas pārlieku noslogots: «Man ir par grūtu, es vairs nespēju uzņemties atbildību. Vai tu varētu…»

Protams, var gadīties, ka otrs atsakās sadzirdēt.  Tad ātrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad nāksies pārdomāt, vai šīs partnerattiecības vērts turpināt.

«Ja tev ir sajūta, ka uz tava kakla sēž galvenais, met viņu no kakla nost – tieši tik vienkārši! Runā par savām izjūtām, jo varbūt otrs nemaz nezina, ka ir uzsēdies uz kakla. Saki: «Man ir izjūta, ka man vienai viss jānes, vai tu vari man palīdzēt?» Svarīgi ir neuzņemties upura lomu. Ģimene var veiksmīgi funkcionēt, ja partneri spēj elastīgi mainīt robežas, lomas,» uzsver ģimenes terapeite.

Testiņš, kurš attiecībās ir galvenais

Paņem sava mājokļa (dzīvokļa) plānu un iekrāso, cik daudz vietas tajā aizņem tu, cik partneris, cik bērni, ja tie ir. Tādu pašu uzdevumu lai veic partneris! Kas tik neatklājas!

  • Reizēm izrādās, ka vīrietim vietas ir tik vien kā viena atvilktne skapī, stūrītis guļamistabā (ja viņam ir garāža, viņš ir ķēniņš!). Reizēm viņam ir tikai taciņa no ārdurvīm līdz gultai, pa ceļam iegriežoties virtuvē.
  • Bieži izrādās, ka bērna teritorija ir visur, pat vecāku guļamistabā.
  • Un reti gadās, ka visiem mājoklī ir līdzvērtīga vieta. Viela pārdomām!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs