Kā tas ir — dzīvot kopā, bet atsevišķi?

Sekss un attiecības
Gundega Gauja
Gundega Gauja
22. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņa šeit, viņš – tur, kaut kur. Un otrādi. Attāluma attiecības tagad ir populāras. Bet vai tādā modelī vispār iespējams saslīpēt visu tā, lai šis organisms spētu elpot, turklāt ar prieku. Diezgan bezcerīgi – tāds ir uzskats. Psiholoģe Kristīne Balode gan tam nepiekrīt – viņa uzskata, ka patiesais attālums attiecībās nekādi nav saistīts ar kilometriem. Sēžot uz viena dīvāna vienā adresē, attālums starp vīrieti un sievieti var būt vēl lielāks.

Kas īsti ir attāluma attiecības?

Sastopu divas kādu laiku neredzētas draudzenes pārpildītā teātra kafejnīcā izrādes starpbrīdī. Tā ir viena no slavenajām izrādēm, uz kurām biļetes izpērk dažu minūšu laikā. Cilvēki ir sapucējušies, pie kaimiņu galdiņiem kavalieri pienes dāmām kafijas tases un mazās balzama glāzītes.

«Man liekas, ka tuvojas fināls un būs jāpieņem lēmums. Man ir sajūta, ka mums vairs nav, par ko runāt. Cik var tai klausulē teikt: es ilgojos, kā iet, kāda bija tava diena? Attālums atsvešina. Viņš mainās, es mainos, un vienā brīdī nekā kopīga vairs nav, galu galā – šis ir jau ceturtais gads. Pateicu, ka Ziemassvētkos vēlos palikt šeit – viena. Man vajag padomāt,» saka pirmā draudzene. Apmaisām kafijas, paklusējam.

Ierunājas otrā: «Mums gan laikam ir pavisam otrādi. Iesākumā, protams, tā bija vairāk izklaide. Tie taureņi vēderā, kad lidmašīna nolaižas un tu zini – tevi gaida… Likās – kāpēc ne kādu laiciņu? Bet tagad lietas kļūst nopietnas. Mums iet labi, mēs saslīpējamies, izskatās, ka nākamgad ar puiku pārvācamies pie viņa uz Franciju.»

Te nu tās ir – slavenās attāluma attiecības, ko globalizācija un tehnoloģijas padarījušas tik izplatītas. Cik žurnālu par šo pierakstīts un filmu uzfilmēts – ka tas grūti, gandrīz neiespējami, egoistiski, vientuļi un vispār ļoti reti beidzas ar ilgi un laimīgi, kaut dažkārt tiešām tā beidzas. Partnerattiecību speciāliste psiholoģe Kristīne Balode uzsver –

attālumam ar reālajiem kilometriem starp diviem cilvēkiem patiesībā ir maz saistības. Jo stāsts jau nav par valstīm, pilsētām un lidmašīnām.

«Nekas uz šīs pasaules nav paredzēts visiem cilvēkiem. Dzīvošana kopā, ilgtermiņa attāluma attiecības, partneru maiņa, bērnu laišana pasaulē vai adoptēšana un jebkuri citi lielie dzīves lēmumi – tie nav paredzēti visiem cilvēkiem. Ko mēs vispār saprotam ar terminu – attāluma attiecības? Vai iekāpšana lidmašīnā un aizlidošana uz citu valsti ir vienīgais veids, kā dzīvot attāluma attiecībās? Vai attāluma attiecības nav arī tad, ja guļam dažādās guļamistabās, tad, ja mēnešiem nesarunājamies, dzīvojot vienā mājā?

Realitāte ir tāda, ka ļoti bieži tepat līdzās ir cilvēki – bieži pat savās mājās –, ar kuriem mēs dzīvojam attāluma attiecībās. Iespējams, tāpēc, ka esam pārāk aizņemti paši ar savu dzīvi, lai vispār atcerētos, ka mums līdzās ir cilvēks, ar kuru derētu uzturēt kaut kādas attiecības. Es teiktu – tas, ka esam vienā telpā, neko par mums vēl nepastāsta. Mēs spējam būt tālu, ļoti tālu viens no otra gadiem ilgi.

Un reizēm tieši fiziskais attālums, kas ne vienmēr bijusi mūsu labprātīga izvēle, var pārim dot pat pozitīvu stiprinājumu, jo tad vairāk novērtējam, ka mums šīs attiecības vispār ir, jo tās nav tik pašsaprotama lieta, kā visu laiku līdzās esot.

No distances vairāk pamanām, ka attiecības mums arī kaut ko piedāvā, nevis tikai ņem un patērē.

Tas mazliet pamaina mūsu, iespējams, patērējošo attieksmi pret attiecībām.»

Ārējā fasāde un realitāte

Iespējams, sabiedrībā pārāk daudz tiek izcelti kaut kādi it kā pareizie attiecību modeļi un nopelti pārējie. Galu galā, jau pats fakts, ka tev ir cilvēks, ar kuru vari dalīties savā dzīvē, ir nenovērtējams – lai kur viņš ģeogrāfiski atrastos. «Tas nav nekas pašsaprotams, kas katram pienākas tikai tāpēc, ka viņš piedzimis par cilvēku,» skaidro psiholoģe.

«Cilvēks ir sociāla būtne, būtībā – grupas, bara dzīvnieks. Bet tas automātiski nenozīmē, ka mums šajā barā būs attiecības. Vai spēsim izveidot un noturēt attiecības, būs ļoti atkarīgs no katra paša ieinteresētības, gribēšanas, darbībām, kas tiks veiktas, lai tas notiktu.

Un nav lielas nozīmes, kur tieši mēs katrs fiziski esam. Mēs atradīsim veidu, kā pie otra aizbraukt, ieraudzīt, satikties, kā pateikt nozīmīgus vārdus, kā risināt konfliktus, kā atrast kopīgu virzību, ja kaut kādā dzīves posmā mums tā ir vajadzīga sinhrona.

Dzīvei nav obligāti visu laiku jārit kā pa divām paralēlām sliedēm.»

Nav tādu stiprāka vai vājāka formāta attiecību. Ir vien tas, ko divi cilvēki vēlas izveidot, un rezultāts ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem. Un neviens nezina, kas patiesībā slēpjas aiz ārējās publiskās fasādes tiem, kurus sabiedrība mums piedāvā par paraugu, kā tad būtu pareizi jādzīvo.

«Esmu pārliecinājusies, ka tā dzīve, ko rādām uz āru, ir pilnīgi citāda nekā tā, ko dzīvojam realitātē,» savu viedokli pauž Kristīne Balode. «Tas jāņem vērā, jo tad, kad ejam sabiedrībā prezentēt savas attiecības, vienmēr atrodam, kur tām vajadzētu uzklāt pūderīti, kādus auskariņus piekarināt, lai attiecības izskatās pēc iespējas labāk. Bet, ja pavaicā sev, kā es patiešām jūtos savās attiecībās, tad reizēm to ir grūti pat savam partnerim pateikt, kur nu vēl parādīt kādam ārpusē.

Diemžēl cilvēki bieži nav paši sev noformulējuši: kāpēc es vispār esmu tādās vai šādās attiecībās? Kas paliek, ja izslēdzam mainīgos lielumus – to, ka es viņu gribu, ka šobrīd viņu mīlu un jūtos ar viņu tuva –, jo attiecībās tas nav nekas statisks, tie ir mainīgi lielumi, kas nāks un ies.  Nemaz ne tik reti taču gadās – domājam, ka mūsu draugiem viss kārtībā, bet tad vienā dienā piezvana un paziņo, ka šķiras. Tātad starp viņiem jau ilgi ir bijis savstarpējs attālums, bet vai tad kāds to zināja? Un tā notiek bieži, jo uz āru taču rādām citu realitāti.

Patiesais attālums jau dzīvo katrā pašā – tajā, kā izolējam sevi no cilvēka, kuru it kā esam izvēlējušies.

Šis attālums nav izmērāms kilometros, valstīs, bet cilvēciskā piederības izjūtā, ieinteresētībā, pieredzē.

Ir cilvēki, kas, dzīvojot dažādos kontinentos, spēj saturēt kopā šo piederības izjūtu, un ir cilvēki, kuriem, katru vakaru uz viena dīvāna sēžot, tas nav iespējams.»

Divi procenti laimīgo

Runājot par attāluma attiecībām, kur cilvēki fiziski atrodas tālu viens no otra, nereti kā lielu plusu min iespēju iztikt bez ikdienas sadzīves un rutīnas. Nekādas pelēcības – jūs satiekaties un svinat savu kopā būšanu, labi apzinoties, ka par to vēlāk nāksies maksāt ar vientulības brīžiem. Toties katram no pāra ir tiešām daudz laika, ko veltīt sev, savām interesēm, hobijiem, izglītībai. Taču varbūt tā ir arī sava veida izvairīšanās no realitātes, no atbildības, jo jūs gribat tikai svinēt?

Bet kas tad tās par attiecībām, ja tajās nav leģendāro mūžīgi izmētāto zeķu un citu uz nerviem krītošu ikdienas sadzīves iezīmju, – kāds varbūt teiks. Psiholoģe Kristīne Balode uzskata: «Tas nozīmē, ka beidzot esam attīstījušies tik tālu, ka ieraugām –

nav vērts veidot attiecības ne ekonomisku, ne romantizētu dzīves ideālu dēļ. Ir jāmeklē kaut kas vēl!

Cilvēki vairs tik bieži nenoslēdz, piemēram, ekonomiska aprēķina laulības, un es uzskatu, ka tas ir forši, tā nav nekāda degradācijas pazīme.

Arvien mazāk cilvēku dzīvo vardarbīgās attiecībās, kaut tādu procents Latvijā joprojām ir diezgan augsts. Vai šādas attiecības mēs pasludinām par lielāku vērtību? Man reizēm nav skaidrs, kāpēc mūsu sabiedrībā ir šis retrospektīvais skatījums uz pagātni, it kā tur būtu noticis kaut kas labāks. Patiesībā tur ir bijis ļoti daudz ciešanu. Mēs varētu uzrakstīt romānus par ciešanām savu vecāku, vecvecāku dzīvē un varbūt dažas rindkopas par kaut kādiem tiešām apzinātiem partnerības mirkļiem, ko laikmets un pašu psihoemocionālā kapacitāte ir ļāvuši viņiem piedzīvot.

Cik daudz tiešām laimīgu pāru jūs varat nosaukt savā apkārtnē?» Kristīne retoriski vaicā. Šūpoju galvu – maz, ļoti maz. Taču, ja labi padomā, protams, ir pāri, kas arī pēc ilgiem kopdzīves gadiem sadodas rokās un skatās viens otrā ar siltu skatienu.

«Nezin kāpēc esam iedomājušies, ka tā būtu kaut kāda vispārēja norma un tikai mums, nabadziņiem, tā nav, bet obligāti vajadzētu būt! Vai nodomājam, ka ar mums kaut kas nav kārtībā vai ka mūsu šābrīža attiecību forma nav pareiza.

Taču šīs laimīgās attiecības vienmēr pasaules vēsturē ir bijusi minoritātes parādība.

Varbūt tie ir kādi divi procenti pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo mīlestībā, bet visi pārējie ir mūžīgos meklējumos. Jā, nav optimistiski, taču reāli, bet mums to negribas redzēt. Mēs nespējam izkopt attiecību kvalitātes, saprast svarīgākos jautājumus – kā virzīt savus iekāres mehānismus, ko darīt ar savu gribēšanu, negribēšanu, ar jūtu esamību vai neesamību?

Nav jau tā, ka cilvēki tā visu laiku sinhronizētos – kad viens jūt, otrs nejūt, viens grib, otrs negrib, viens ilgojas pēc tuvības, otrs ilgojas pēc attāluma. Tā mēs to deju dejojam, un tas ir ļoti individuāli, kur un kad kāds saskata jēgu un ieguvumu turpināt deju, pārtraukt to vai veikt partneru maiņu.»

Pieskārienu faktors

Tomēr viens gan attāluma attiecībās ir skaidrs: fiziskas klātbūtnes trūkums – tas, ka nesatiekas divu cilvēku ķermeņi, – tiešām rada problēmas. Šis izaicinājums ir reāls – ņemot vērā, ka dzīvojam fiziskā ķermenī. Psiholoģe skaidro:

«Pieskārieni nav iespējami, bet tie ir bāziski svarīgs nosacījums, lai cilvēki patiešām nepazaudētu savu piederības izjūtu.

Mēs nevaram gadiem dzīvot izolēti, nepieskaroties otram cilvēkam. Āda ir mūsu lielākais maņu orgāns, un tai nepieciešams kairinājums. Pieskāriens nomierina nervu sistēmu, mēs jūtamies kādam piederīgi. Fiziska tuvība ar otru cilvēku mums ir eksistenciāli svarīga.

Tomēr partneri kopdzīves attiecībās var gadiem pat nepieskarties viens otram. Protams, bojā neviens no tā neiet, tikai šie cilvēki kļūst arvien dzēlīgāki un agresīvāki viens pret otru. Kā es smejos, cilvēks jau ir gana izturīgs, tikai – cik nu kuram stipra imunitāte.»

Būs vēlme, būs iespējas

Attālumu starp cilvēkiem dažkārt veido mūsu iedomas un gaidas – nezin kāpēc liekas, ka man no otra kaut kas pienākas, lai gan patiesībā nevienam ne no viena nekas nepienākas. Ne vienmēr šo domu izdodas jau laikus pieņemt un sagremot, sevišķi, ja otrs cilvēks ir tālu un tu jau tāpat tik daudz laika pavadi savā iedomu pasaulē – kā būtu, ja būtu…

«Varbūt bērnībā varējām pretendēt uz to, ka tīri teorētiski mums no vecākiem pienācās aprūpe, bet no partnera neko tādu nevaram gaidīt. Tavs partneris – tuvu vai tālu – ir brīvs cilvēks brīvā pasaulē, kurš, visticamāk, ir dzimis, lai piedzīvotu pats savu dzīvi, nevis lai kaut ko obligāti nodrošinātu otram. Tas, vai protam ieaicināt otru savā telpā, lai viņš būtu ieinteresēts mums kaut ko dot, ir atkarīgs no katra paša.

Partnerība ir kā deja, tas vienmēr ir tāds saspēles jautājums – viens prot tikai stampāties un mīcīties, bet citam izdodas mākslas darbs.

Tā nav zinātne, bet vairāk māksla, kā mēs izkopjam savas prasmes, spējas un cik radoši mēs tām ļaujamies. To arī redzam attiecībās, kādās dzīvojam, – vai uzskatām tās par robustām matemātikas formulām, kur divi plus divi ir četri un citu variantu nav, vai arī tomēr redzam, ka četri var veidoties no ļoti dažādiem salikumiem un, iespējams, mums tas četri nemaz nav vajadzīgs!» skaidro psiholoģe.

Latvija ir salīdzinoši jauna valsts, mums ir atvērtas robežas, un skaidrs, ka nevaram palikt vienīgie uz pasaules, kur latvietis precēs tikai latvieti. «Ir globalizācijas laikmets, cilvēki ir sākuši migrēt, mainīt darbu, izglītoties, mācīties valodas – mēs nedzīvojam siltumnīcā. Ja būs vēlēšanās, tad cilvēki atradīs kopīgo, par spīti visiem šķēršļiem.

Cilvēka interese par kaut ko jau pati par sevi rāda ceļu – tiklīdz es pazaudēju interesi, īstenībā es tur nemaz negribu būt.

Tas ir tāpat kā ar mūžīgo man nav laika. Kam tieši mums nav laika? Tikai tam, kas mūs neinteresē.

Tie, kuri tiešām vēlas attiecības, atrod otru cilvēku un izdara visu, lai tās izveidotu un noturētu – vienalga, kādā attālumā.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+