Jāņunakts šamaniskais ceļojums — papardes zieda meklēšana

Nu jau visi latviskie saulgriežu rituāli mums šķiet mazliet maģiski. Bet mošķu sargātā papardes zieda meklējumi ticējumos patiešām līdzinās šamaniskam ceļojumam. Ko drosminieki meklēja mežā saulgriežu naktī?
Jāņu nakts
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
18. jūnijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Zelta miglu uzmigloja

«Papardes ziedu var iet un meklēt uz mežu fiziski, var to meklēt sevī,» daudznozīmīgi saka folkloriste un folkloras pētniece Aīda Rancāne. 

Lai noslēpumaino ziedu iegūtu, bija jācīnās ar mošķiem un tumsas spēkiem. Bet, ja to izkaroja, varēja gan neredzams kļūt, gan zvēru valodu saprast, gan apslēptu mantu atrast. Zieds varēja zelta miglu uzmiglot uz zīda lakatiņa. Un zieds varēja nejauši iekrist zābakā, ļaujot pasauli ieraudzīt brīnumainu un citām acīm.

Tie ir šamanisma elementi, teic Aīda Rancāne. «Ticējumos un dainās minētā vienatne mežā, apļa apvilkšana ap sevi, cīņa ar briesmoņiem un dzīvniekiem – tas izklausās pēc pārcelšanās citā realitātē. Arī raganošanās Jāņos sievietēm ir klasiska apziņas izmainīšana un ceļošana.»

Kāpēc tieši Jāņu naktī? «Jāņi ir laiks, kad esi vistuvāk dabai, – vari gulēt uz zemes, iet ūdenī, brist pļavā… Gadskārtu svētki ir tādi kalendāra punkti, kad pasaules satuvinās. Tas nav jāuztver tikai ārēji, bet arī iekšēji. Ja tie ir tradīcijā nozīmīgi svētki, cilvēks tiem gatavojas, un tas sagatavo arī citam apziņas stāvoklim. Gadskārtu svētkos vienmēr svarīga bijusi kontaktēšanās ar nākotni, lai uzzinātu savu likteni.»

Vai es sapņoju?

Kas tad ir šamaniskais ceļojums? Kaut kas starp sapni un īstenību. Es arī esmu mēģinājusi tādā doties.

Tu guli ar aizvērtām acīm, kaut kur dun bungas un varbūt deg sveces, bet tu nejūti un nedzirdi neko ārpus sevis, tikai koncentrējies uz savu iekšējo pasauli. It kā sapnī, tomēr paliekot arī nomodā. Un pamazām aizceļo kaut kur citā realitātē. Dodies šajā citā pasaulē uz priekšu un ar satraukumu un nepacietību gaidi, ko tu tur satiksi.

Mūsdienās praktizētos ceļojumus dēvē par neošamanismu jeb jauno šamanismu, un tajā izmanto paņēmienus no dažādām tradīcijām. 

«Mūsdienās tas ir rituāls, lai iekļūtu pats savā zemapziņā, tajā pasaulē, kurai ar racionālo prātu netiekam klāt. Tradicionālajā izpratnē tā ir nokļūšana citā, neredzamajā pasaulē. Ja šī pasaule ir trīsdaļīga, tā ir nokļūšana apakšējā vai augšējā – debesu – pasaulē.

Ceļojums nekad nav bez jēgas. Tam vienmēr ir savs jautājums, uz kuru tiek meklēta atbilde, vai nodoms. Viss ir mūsos pašos. Paši varam izdziedināties, paši varam spēku rast,» stāsta Aīda.

Savā ziņā tādu mazu ceļojumu mēs veicam katru nakti. Ne velti, ja vakarā pirms gulētiešanas uzdodam sev kādu jautājumu, no rīta mostoties, nāk arī atbilde.

Ceļojumu katrs iziet pats sev, nebāžot degunu citu dvēselē, nemēģinot kaut ko noskaidrot vai izdarīt otra vietā. Nevis citam vai visai tautai, kā to dara tradicionālie cilts šamaņi.

Avatāra pasaule

Aīda ir piedalījusies tādos rituālos, un pie dažādiem skolotājiem tie mazliet atšķiras. Vispirms drosmīgo ceļotāju enerģētiski attīra – apkūpina ar smaržīgām zālītēm, nopurina ar spalviņām. Uz galda ar svecēm un simboliem iezīmēta pasaules aina ar debespusēm un pirmelementiem. Tad šamanis lūdz garu pasaulei atļauju veikt šo rituālu. Un sākas nezināmais.

Lai vieglāk koncentrēt uzmanību, palīdz bungu ritms, kas ļauj nonākt viegli mainītā, meditatīvā apziņas stāvoklī, mazliet kā pirms miega.

Ļoti spilgti un dzīvi jāiedomājas sava spēka vieta un domās turp jādodas. Reizēm var ceļot klusumā, reizēm jāstāsta par redzēto šamanim un jāļauj, lai viņš uzdod jautājumus un ceļojumu mazliet vada. Vispirms jāiziet it kā caur vārtiem – dažam tas ir tunelis, caur kuru izvirpuļot, citam ala vai šaura sprauga akmeņos. Dažviet kaut kas domās jāziedo – ziedu pušķis vai kas cits. Pieredzējušiem ceļotājiem tas notiek ātri. Un tad jāskatās, ko tu tur redzi, ko satiec.

Kāds redz skaistas dabas ainavas, kāds pilsētas. Aīda sākumā vienmēr redzēja ziedošas Latvijas pļavas. Un tad agrāk vai vēlāk ceļā tiek satikts kāds dzīvnieks. «Tas ir tavs spēka dzīvnieks,» teic Aīda. Laikam ejot, tas var mainīties, jo tu arī mainies, dažkārt ir vairāki spēka dzīvnieki. Pirmajos ceļojumos vispirms jāatrod savs spēka dzīvnieks, vēlāk var sākt uzdot viņam jautājumus vai uzdevumus.

«Dažkārt, ja tavs nodoms tavam spēka dzīvniekam ir par sarežģītu, viņš tevi aizved pie tā, kurš tev spēs palīdzēt. Iepazīsties ar savu dzīvnieku, tad atvadies un arī viņam kaut ko pateicībā atstāj kā ziedojumu. Kad ceļo atpakaļ, bungu ritms mainījies, tu pa to pašu ieeju atgriezies realitātē. Cerams – ar atbildi. Varbūt saprotamu tūlīt, varbūt vēlāk.

Sava spēka dzīvnieka atrašana dod ļoti labas emocijas. Un tas, kādu dzīvnieku tu ieraugi, daudz pasaka par tevi pašu. Tas ir tas, kas tu esi.

Varbūt tu ikdienā centies būt stiprā sieviete un panest visus smagumus, bet tur satiec trauslu taureni un patiesībā tev jādzīvo citādi. Jālido, pasaule jāuztver vieglāk, jādejo. Arī tā ir terapija – uzzinot, kas jāmaina, lai būtu harmonijā ar sevi,» stāsta folkloriste.

Spēka dzīvnieki nebūt noteikti nav lāči, vilki un citi tradicionālie stiprinieki. Tie var būt dažādi, dažam varde vai čūska, dažam putns, dažam zaķis vai lapsa… Ja parādās alnis vai briedis, ceļotājam pašam, iespējams, ir dots šamaņa spēks. 

«Pēc tam var iet dziļāk, meklēt savus skolotājus, ceļot uz savām ēnas pusēm, uzzināt savus patiesos talantus. Tu vari ne tikai iet, bet ar savu dzīvnieku pārvietoties, lidot, lēkt, – kā filmā Avatārs. Avatāra pasaule savā ziņā ir izmainītās apziņas ainu paraugs,» domā Aīda.  

Varbūt arī režisors Kamerons pirms tam bija devies šamaniskā ceļojumā?

Prāts maisās pa kājām

Vienam šajā ceļojumā doties vieglāk, citam grūtāk, jo loģiskais prāts traucē koncentrēties. Var traucēt arī apkārtējie apstākļi – varbūt cilvēks, kas vada ceļojumu, nav īstais, varbūt nav patīkama vide, smaržas, krāsas? Ne velti šamaņi saka: lai būtu harmonijā ar sevi, nevajag tik daudz domāt. Sākumā ceļo ar pavadoni, pēc tam var iemācīties ceļot pats.

Kādi ir mērķi? Mūsdienās tā ir veselības problēmu risināšana – kad atbrīvo zemapziņu, tā pati sāk kaut ko organismā sakārtot vai parāda ceļu, kuru iet. Tā ir arī sava veida psihoterapija ar senām saknēm.

Mūsdienu šamanismā tiek uzskatīts, ka lielajos pārdzīvojumos tiek pazaudēta dvēseles daļa un ar ceļojumu starpniecību dvēsele atkal tiek salikta kopā.

Tā tiek uztverta kā palīdzība dažādās dzīves situācijās. Sākot no tā, kā satikt mīļoto vīrieti, līdz pat tam, kā atrast darbu. Eksistenciāli jautājumi. Ir cilvēki, kas vienkārši gūst prieku no paša procesa, no ceļojuma.

Varbūt to reizēm dara arī vienkārši prieka pēc. Mūsdienās tas kļūst aizvien populārāk, pasaulē cilvēki gatavi dārgi maksāt, lai nokļūtu šajās citās pasaulēs. Katram jau kaut ko vajag – mīlestībā, darbā, bankas kontā vai vismaz sakārtot sevi.

Arī Latvijā laiku pa laikam var redzēt aicinājumus uz šamanisma semināriem.

Uz kurieni kāpa kaza?

Mūsu izpratnē šamanisms saistās ar indiāņiem, ar burjatiem, ar mongoļiem un citām tautām, kur tas saglabājies līdz mūsu dienām. Aīda ir pārliecināta – tas pastāvēja arī Latvijā. «Tas, ka Latvijā nav saglabājusies grāmata ar nosaukumu Šamanisms, nenozīmē, ka nekas tāds nav bijis. Daudz kas ir zudis, jo netiek plaši mantots no paaudzes paaudzē. Bet par to, ka Latvijas teritorijā bijušas prakses, kas saistāmas ar šamanismu, – par to nav šaubu,» stāsta folkloras pētniece.

Latviešu mitoloģijā mēs atzīstam garu pasaules eksistenci, mums ir dažādas mātes, spīganas, raganas, vērpējas, kas nāk rudeņos, svētās meitas ticējumos, – tas viss stāsta par neredzamās pasaules eksistenci.

Ja skatās dziļāk, šamanisms ir universāla parādība – gan garu pasaules pastāvēšana, gan četras debespuses, gan daudz kas cits. Latviskumu tam piešķir mūsu folklora un mīti.

«Šamanis var veikt daudz dažādu darbu – būt gan dziednieks, gan pareģis, gan rituālu vadītājs, gan dvēseļu aizvadītājs uz viņsauli, gan zālīšu zinātājs… Latviešu tradīcijā tādus cilvēkus sauca par zāļu sievām, raganām, burvjiem, zintniekiem, reģiem, vārdotājiem… Latviešu mitoloģijā parādās gan sievietes, gan vīrieši. Citur pasaulē šamaņi pārsvarā ir vīrieši, sievietes ar to lielākoties nodarbojas tikai pēc reproduktīvā vecuma. Bet Latvija ir īpaša ar to, ka sievietēm arī senāk te bijusi ļoti liela loma – kultūras glabātājas, zintnieces. Viena no versijām par vārda šamanisms izcelšanos saistīta tieši ar zināšanām – zināšanas par neredzamo pasauli.

Šamanis ir cilvēks, kas ar smalku jušanu spēj sajust neredzamās pasaules, un viņa otrs galvenais uzdevums ir ar tām komunicēt.» 

Šamanismā viss ir dzīvs – akmens, augs –, visam ir dvēselīte, un tas ir tik tuvu senajai latviskajai pasaules uztverei.

Daudz tulkotajās un pētītajās dainās joprojām ir daudz nesaprotamu lietu, atzīst folkloras pētniece. «Kaut vai par slīkšanu rasā un ceļošanu pa ezeru, upi vai jūru, par pārvēršanos kokā vai ziedā un zieda raušanu… Un kaza, kas kāpa debesīs? Vai tas ir šamanisks ceļojums vai mēģinājums mītisko pasauli izteikt vārdos? Taču vārdi nebūt nav noteikti jāsaprot. Tas ir kā dziedināšanā ar mūziku, kad izdzied līdz galam nesaprotamos vārdus, bet tos uztver tava zemapziņa. Uzskatu – visi, kas dzied latviešu tautasdziesmas, savā ziņā ir šamaņi, jo viņi verbalizē un ievibrē melodijas un vārdu nozīmes.»

Arī mīlēšanās

Šamaņi nereti izmanto šova elementus – arī tam ir sava loma, jo cilvēki jāspēj izsist no ikdienības. Tērps arī dod spēku, tāpat kā sieviete jūtas spēcīgāka tautastērpā un tautiskās rotās. Arī tautastērps savā ziņā ir rituālais tērps.

Savādā tautasdziesma «Tēvs mani nošāva, Māte mani pakāra", kur teicēju »no kauliņiem saliek atpakaļ", stāsta par šamaņu slimību.

Lai kļūtu par šamani, jāizslimo šamaņu slimība, – tas ir veids, kā gari uzrunā cilvēku, pavēstot, ka viņš ir šamanis. Cilvēks to izjūt kā sevis nomiršanu vai sadalīšanos pa gabaliem, no kuriem pēc tam izveidojas jauns veselums. Pēc šā pārdzīvojuma cilvēkam ir skaidrs, ka viņam jāpilda šamaņa loma. Arī dziednieki nereti stāsta, kā pārdzīvojuši klīnisko nāvi, pirms apjautuši savas spējas. Aīda teic: ko tādu var vēstīt arī salīdzinoši vieglākas sajūtas.

Varbūt papardes zieda brīnumam piekļuva, pat lietojot kādu apziņu mainošu eliksīru, teic Aīda.  Daudzās pasaules tautās zināmi augi, kuru eliksīru iedzerot var nonākt citās realitātēs.

Varbūt kādam no tiem, kas cīnās ar veģetatīvo distoniju un ģībst, arī piemīt šamaņa jūtīgums un neizmantotas spējas?

Taču nekur nepazūd arī erotika. Pasaulē daudzos reliģiskajos rituālos un garīgajās praksēs izmantota nonākšana transā un ekstāzē mīlējoties. Kā tantrismā. Kāpēc gan to nevarēja zināt arī senie latvieši?

Iespējams, papardes zieda meklēšana patiesībā bija gan garīgs ceļojums, gan mīlēšanās, atzīst Aīda Rancāne. 

Ko pati varu saulgriežos?

«Tas ir tāds saulgriežu laika mazais brīnums. Pati esmu to sajutusi. Kad ej lasīt zāles mājas rotāšanai vai vainagiem vai pin vainagus, reizēm var izjust tādu neaprakstāmu saplūšanu ar dabu. Tas arī ir sava veida šamanisms, kad tev paplašinās apziņa un tu sajūti vienotību ar pasauli. Paturi šo izjūtu, tā ir tava! Arī gatavojoties svētkiem un svētku rituāliem, tos nevar ar ikdienas apziņu paveikt,» teic Aīda Rancāne.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs