Gribu tikai seksu

Kādas nepieredzējušas šķirtenes pirmie soļi lielo meiteņu rotaļu pasaulē.
Sekss
Žurnāls IEVA
20. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Tā bija vasara pēc šķiršanās. Kādu brīdi nomocījusies ar dusmām, sāpēm un šausmīgu zaudējuma sajūtu, nolēmu pielikt punktu un atšķirt jaunu lappusi. Pacelt galvu un paskatīties apkārt – izpētīt, kas man pa šiem daudzajiem precētas sievietes statusā pavadītajiem gadiem ir paslīdējis garām un būtu atgūstams. Flirts. Sekss.

Attapu, ka līdz šim nekad nebiju bijusi tādā īstā randiņā ar uzpucēšanos un skaistām vakariņām. Nekad nebiju ļāvusies vienas nakts sakaram vai iepazinusi attiecības ar vīrieti tieši no jutekliskās puses. Man vajag mīļāko!

Piepeši šķita, ka tam esmu gatava un šāda pieaugušas meitenes rotaļa man varētu novērst domas no manām dzīstošajām rētām.

Tāpēc ieelpoju tā dziļāk, pieņēmu lēmumu, atstāju atvases tēva un vecvecāku aizgādībā un nopirku biļeti uz kūrortu. Uz veselu mēnesi, kam taču vajadzētu būt gana, lai atkal iejustos vientuļas meitenes ādā ar visām no tā izrietošajām sekām un pieredzēm. Nolēmu – tālu no mājām, svešā dzīvē starp svešiem cilvēkiem es varēšu sevi izdomāt no jauna vai kaut uz brīdi izlikties. Nomest smagumu un ļauties lidojumam – mirklim, baudai, seksam.

Pirmā nedēļa pagāja diezgan atbilstoši manam skumjajam statusa apzīmējumam – vientuļi. Labi paziņas un draugi ieviesās ātri, dienas bija piepildītas un dzīvas, taču kājas pie zemes joprojām sēja ilgas pēc mājām un kaut kādā dīvaina piederības sajūta – piederība vecajai sev, sev kā sievai, mammai.

Taču kādā sestdienas ballītē notika, tā teikt, liktenīgs pavērsiens. Stalta, izskatīga, tumsnēja vīrieša veidolā, protams.

No mirkļa, kad ienācu pa bāra durvīm, mani sāka karsēt viņa intereses un iekāres pilnais skatiens. Karsēja tik uzstājīgi, ka sāku kvēlot. Mēs dejojām un dzērām, dzērām un dejojām un no rīta, gluži kā filmās, es pamodos viņa gultā. Neko daudz no agro rīta stundu piedzīvojuma neatcerējos – varat iedomāties kaut kur kino jau redzēto ainiņu: tu atver acis un mirkli vēl nesaproti, kur īsti atrodies. Tad, spēju galvassāpju pavadīta, uzpeld atskārsme par notiekošo. Tu klusās šausmās pagriez galvu un drusku satrūksties, ieraugot sev blakus svešu kailu cilvēku.

Mans pārsteigums gan bija tīri tīkams – arī rīta gaismā šis snaudošais Apollons izskatījās uzmanīgi izcelts no Gabbanas smaržu reklāmas.

Vārti bija vaļā.  Nezinu, vai manās asinīs vēl riņķoja iepriekšējās nakts rums vai mani apreibināja apziņa, ka biju savaldzinājusi tik neprātīgi izskatīgu vīrieti, taču sajutos kā tāda franču filmu varone. Nepatikas vai nožēlas vietā mani pārņēma absolūti bērnišķīgs prieks. Kādas vēl skumjas – ir vasara, esmu dzīva un ziedoša un varu darīt, ko vien vēlos! Varu pavedināt, varu mīlēties, varu baudīt un priecāties!

Tā vietā, lai bikli gaidītu Apollona mošanos, es, domās atspērusi durvis ar kāju, pametu daiļā ērzeļa dzīvokli un devos dzīvē. Amerikā rīta gājienu drusku saņurcītā ballītes kleitā mājup no sazinkurienes (un visi labi zina, kur tas ir) sauc par walk of shame – kauna parādi. Tajā rītā kauna man nebija it nemaz. Ha! Man bija sekss, es esmu iekārojama, saule smaida tieši man, un ceļi pašķiras!

Tai pašā vakarā ielādēju savā telefonā Tinder un sāku azartiski braucīt ar pirkstu pa ekrānu. Tāda gaiša dūdiņa vietā, kur nospiedošā vairākumā ir temperamentīgas tumšmates – skaidrs, ka ātri vien sapārojos ar veselu strīpu pretendentu.

Izvēlējos argentīnieti ar uguni acīs un pilnīgi atklātiem nolūkiem, kuros neietilpa ne romantika, ne attiecības, arī garas runas ne. No aicinājuma uz bāru atteicos – atmiņas par piedzīvojumu ar Apollonu jau bija noslīkušas alkoholā, tāpēc šoreiz kaut vai tīri aiz ziņkārības gribējās pa īstam uzzināt – kā tas būs?

Bija… dīvaini. Kad jutekļiem un prātam pāri nebija gūlusies reibuma migliņa, prāts kategoriski atteicās atslēgties vai vismaz nedaudz pieklust.

Bezmaz vai iekārtojies tā ērtāk ar popkorna tūtu, tas ņēmās izbrīnīti komentēt – ā, tagad notiek šitā. Nē, bet tu paskaties, kādas viņam jocīgi spalvainas krūtis! O, izrādās, ka šitā arī var darīt! Prāta tērgāšanas apmulsināts, mans ķermenis sajutās aizvien neērtāk un neveiklāk, kā notirpis – it kā notiekošajā piedalītos vēl kāds trešais, it kā es pati būtu izkāpusi no sava ķermeņa un ciniski vērotu, kā es te izpildos.

Jutos tāda neveikla, nepieredzējusi zilzeķe un nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu atsvabināties no argentīnieša skavām un tikt mājās dušā. Nē, plikam seksam tomēr nebiju gatava. Kad biju atguvusies no savas ārpusķermeņa pieredzes, nolēmu, ka man tomēr vajadzīga priekšspēle. Skaists randiņš.

Izvēlējos visizskatīgāko – tādu, uz kuru Rīgā pat nesaņemtos aci mest. Kad pēc pāris dienu sarakstes piekritu randiņam, dūša, protams, jau bija papēžos. Trīcošām rokām pāris reižu ar tušas slotiņu iebakstīju acī un uz sava kavaliera mašīnu devos kā noraudājusies. Bet, ak, kas par mašīnu, ak, kas par puisi! Labi, ka sēdēju, jo kājas, goda vārds, ļima. Viņš bija pasakains. Jā, kā Kerijai – Lieliskais Vīrietis baltā izgludinātā kreklā, tik nevērīgi ideāls.

Visu vakaru es sev domās kniebu, skatoties šajās acīs un klausoties šajos stāstos. Viņš sērfoja un fotografēja vaļus, viņš strādāja Der Spiegel un kāpa kalnos.

Nē, nedomājiet, Lieliskais nebija nekāds tukšs mutes braucējs un turklāt mācēja arī būt galants vakariņu biedrs. Viņš uzdeva man jautājumus un izteica komplimentus, kas man lika justies īpašai un inteliģentai. Prata nemanot pasūtināt dzērienus un samaksāt rēķinu. Ierosināja doties naksnīgā pastaigā un ejot cieši pievilka mani klāt. Un, protams, zināja «lielisku mazu bāriņu, kura saimnieks ir mans draugs». Kāpēc to visu stāstu? Lai jūs saprastu, ka jutos kā iemīlējusies, pilnīgi noreibusi šā vīrieša klātbūtnē. Šis bija tieši tas romantiskais filmu randiņš, kādu savās meitenīgajās fantāzijās biju uzbūrusi!

Tāpēc uz ierosinājumu – braucam šovakar pie manis, jā pateicu tik entuziastiski kā bērns, ko ved uz akvaparku. Reibu no šī naksnīgā brauciena, no mūsu sarunām, no šā skaistā piedzīvojuma. Ak, un, kad izrādījās, ka zem baltā krekla slēpjas supervaroņa augums, es metos Lieliskā apskāvienos kā tas ievas ziediņš dziesmā.

Bet. Šajos apskāvienos piepeši atžirgu. Ja līdz šim viss bija ritējis kā rožainā sapnī, šī nodaļa, man par pārsteigumu, galīgi nelīdzinājās manām fantāzijām. Kamēr es mulsu un brīnījos, Lieliskais netraucēti ļāvās kaislībai – tikpat pašpārliecināti un baudpilni, kā šovakar bija ēdis, baudījis vīnu, vadījis savu džipu un flirtējis ar izkusušo austrumeiropieti sev blakus.

Un nevilšus es sajutos kā… trenažieris. Trenažieris, uz kura ir svīsts tik daudz reižu, ka pat nedomājot un neiedziļinoties ķermenis automātiski atceras, kas darāms.

Vēl trakāk – šķita, ka arī mana iesaistīšanās nemaz nav būtiska, varēju tur būt, bet varēju arī nebūt. Varēju vienkārši atslābt un baudīt. Nekā, protams, nepatīkama, tikai… nu arī nekādu baudas virsotņu, kaisles vai sinerģijas. Kā vingrošana divatā.

Pamodos tik ļoti apjukusi, ka nemaz nepaspēju sajust vilšanos. Turklāt Lieliskais, naktī lieliski izvingrojies, atkal turpināja šarmēt. Pēc dīvainās trenažieru reklāmas pauzes biju sava sapņu randiņa nākamajā sērijā. Bija i brokastis gultā, i komplimenti, i arī galanta nogādāšana mājās, piepildīta aizraujošām sarunām.

Elegantā aplidošana aizbīdīja dīvaino nakts piedzīvojumu (un vispār – pati droši vien vainīga, nez uz ko sacerējusies, varēju tak ņemt iniciatīvu, un tā tālāk), un, tiklīdz saņēmu savu atvadu skūpstu, es jau sāku sapņot un gaidīt. Vai viņš atrakstīs, vai viņš piezvanīs, vai aicinās mani atkal.

Domāju par viņu no agra rīta līdz vakaram, sacerēju replikas un jokus, ko man vajadzēja pateikt vai ko noteikti izmetīšu mūsu nākamajā sarunā. Viņš atrakstīja. Reizes četras. Katru ziņu saņemot, no sajūsmas svīdu un atbildes sacerēju pa pusstundai. Bet sarakste, protams, ātri vien pārtrūka, un uzaicinājumi vairs nesekoja – mana nedēļu ilgā telefona hipnotizēšana neko nelīdzēja.

Vēl pēc nedēļas redzēju viņu restorānā ar jaunu trenažieri pie sāniem.

Turpmākās nedēļas piedzīvoju vairākus skaistus randiņus, kuros šoreiz nemetos vis kā teļš pavasara pļavā, bet ieslīdēju lēnītēm un ar baudu. Tas bija piedzīvojums kā tāda eksotiska spāņu olīva – sulīga, skaista, saulē briedusi, taču rūgtena arī. Un tas lika man secināt, ka franču filmā tomēr nedzīvoju – un labi, ka tā, jo nemaz tik rožaini tajā nav.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs