Dzīve pēc krāpšanas — palikt kopā vai šķirties?

Attiecības
Vintra Vilcāne
25. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Vai vispār ir iespējams diviem cilvēkiem nodzīvot visu mūžu kopā, pat savās fantāzijās ne reizi nepieļaujot sānsoli? Tas ir jautājums par patiesumu un godīgumu pret sevi. Cik dziļi es spēju ielūkoties savā ēnas pusē, kur svešiem ieeja ir aizliegta? Konsultē Daiga Daize, psihoterapeite.

Bieži vien cilvēki, kuri dzīvo racionālā līmenī, saka: «Man nekad mūžā nav ienācis prātā krāpt, tas taču ir tik zemiski! Fui!» No šīs domas vien rodas nosodījums pret izvirtuļiem un netikļiem un visādi citādi noniecināmajiem, kuru kontā jau ir ne vienas vien ārlaulību attiecības. Tā ir iespēja paslēpt savu patieso seju zem svētulības un melu maskas un ar pārākuma sajūtu noraudzīties uz laicīgo, kaislību pārņemto pūli…

Un mēs nekad nezinām, kas notiek to cilvēku dziļākajā būtībā, kuri noliedz, ka viņiem ir bijušas fantāzijas par tēmu – viņš(-a) nu gan ir baigi iekārojams(-a), kā diez būtu ar viņu kopā?! Ir grūti iedomāties, ka vispār var nebūt fantāziju. Tomēr viens ir fantazēt, bet cits – realizēt šo fantāziju darbībā, apzinoties, ka no domas līdz rīcībai dažkārt mēdz būt ļoti īss attālums.

Krāpšana pāru attiecībās – tas ir ļoti intīms un delikāts jautājums. Lai arī pirmajā mirklī šķiet, ka tas, kurš krāpj, ir vainīgs un viņam jāsaņem sods, viss nav tik vienkārši. Katram ir savs iemesls, kāpēc viņš kādā dzīves posmā kaut ko dara vai arī nedara. Tā kā mums visiem gribas būt iekārotiem, mīlētiem, novērtētiem, ir tikai saprotami, ka mirklī, kad tādi nejūtamies laulībā, sākam meklēt iespējas ārpusē. Un šo iespēju ir bezgala daudz, jo kārdinājumi ir ik uz soļa.

Diemžēl krāpšana notiek gan attiecībās, kurās cilvēks jūtas slikti, gan arī attiecībās, kurās jūtas labi.

Sānsolis nav tikai tieksme pēc kaut kā jauna, nezināma. Tāpat kā sānsolis var nebūt attiecībās, kurās cilvēks jūtas slikti vai arī attiecībās, kurās jūtas labi.

Lai gan cilvēki vēlas būt mīlēti un drošībā un apzinās, cik sānsolis otram var izrādīties sāpīgs, tik un tā tiek pārkāpts šis tabu. Un tad jājautā, kas to liek darīt?! Nosodījums šinī gadījumā neko nedos, ir tikai jāmēģina saprast, kas ir tie iemesli, kas liek pieņemt lēmumu pārkāpt laulību.

Dēka kā grēks?!

Ja skatāmies kultūrvēsturiskajā kontekstā, tad dažādās tautās un laikos ir atšķirīga attieksme pret ārlaulības sakariem.

Atsevišķās ziemeļu tautās savulaik, piemēram, bija liels gods, ja ciemiņš saldajā ēdienā saņēma paša saimnieka piedāvāto sievu. Tomēr šim solim bija arī cita funkcija – ar svešinieka atnākšanu mazskaitlīgajā tautā tika ieplūdinātas jaunas asinis un uzlaboti gēni.

Ir arī citas kultūras, kurās pastāv ļoti strikti aizliegumi. Piemēram, sievieti var sadedzināt vai nogalināt tikai tāpēc vien, ka viņa kāda sveša vīrieša klātbūtnē atsegusi seju. Mēs lielākoties esam kristīgai kultūrai piederīgi, tāpēc jau pašos pamatos sānsolis tiek uzskatīts par tabu, grēku, kaut ko nepieļaujamu, par ko jāsaņem sods. Bet jebkurš tabu rada spriedzi un apzinātu vai neapzinātu vēlmi to pārkāpt.

Vislielākais pārbaudījums pārim ir situācijās, ja sānsoļa rezultātā pasaulē nāk ārlaulības bērni.

Vai tiešām vajadzētu ierobežot savu brīvību un dzīvot pēc noteikumiem, kuri ir tūkstošiem gadu veci un zaudējuši savu aktualitāti relativitātes teoriju un neirozinātnisko pētījumu par cilvēka psihi laikmetā?

Tiek uzskatīts, ka valsts sākas ar ģimeni un tā ir stabils sabiedrības pamats ar nosacījumu, ka ģimenē valda monogāmija. Tad ir tā drošība, kura mums ir nepieciešama, lai attīstītos.

Protams, viss evolucionē un mainās, un arī liela daļa cilvēku mūsdienu kultūrā vaļīgāk sāk raudzīties uz ārlaulības sakariem, maldīgi uztverot sānsoli kā savas personīgās brīvības paplašināšanu.

Sānsoļa iemesli

Vīriešiem un sievietēm mēdz būt atšķirīga izpratne par sānsoli. Vīrietis nereti to uztver kā nepieciešamību mazināt spriedzi, pašapliecināties, nomedījot kārtējo trofeju, neizjūtot pieķeršanos, bet sievietēm sānsolis biežāk saistās ar ilgām pēc mīlestības… visbiežāk gan pieķeroties savai ilūzijai par mīlestību.

Tas ir mīts, ka vīrieši krāpj biežāk. Arī sievietes krāpj, tikai daudz filigrānāk, nepamanāk. Turklāt tagad ir tik daudz erotiskās informācijas un iespēju, kas mudina ļauties, pārkāpt savu fantāziju robežas.

Nereti sievietes godīgi atzīstas, ka meklē kaislības. Un, ja vīrs nevar iedot to, ko viņas meklē, tad to iedos kāds cits. Nu, uz to viņas vismaz cer…

Ar kaislību trūkumu saskaras arī vīrieši, kuri saka: «Man ir ļoti laba sieva, es viņu cienu un mīlu, bet mums sekss ir retāk nekā Ziemassvētki. Un tāpēc man ir daudz citu sieviešu, pret kurām neizjūtu ne mīlestību, ne pieķeršanos. Tas ir tikai sekss.

Tā robeža nav īsti skaidra, lai pateiktu – krāpt ir slikti, bet būt uzticīgam – labi. Mēdz būt, ka ar uzticību kā vērtību tiek manipulēts, un vienam no partneriem tas ir izdevīgi. Ja attiecībās zudusi intimitāte, emocionālais kontakts, nav ne cieņas, ne uzticēšanās, ne seksa, tad uzticība mēdz kalpot kā varas ierocis, kas tiek izmantots, lai turētu otru cilvēku badā, vienlaikus mēģinot veicināt tik neizturamo vainas izjūtu, ja gadījuma pēc badacietējs lūkosies pēc izsalkuma remdēšanas ārpus mājas.

Tomēr kaut kas šajā dilemmā mēdz būt arī kopīgs – gan vīrietis, gan sieviete, saņemot atraidījumu (esmu noguris, man nav spēka, es šovakar negribu), bieži vien var justies nemīlēti, un no tā var rasties negatīvas pārliecības par sevi, piemēram, es esmu slikts, nemīlams, nederīgs, kas iedarbina kompensējošo mehānismu – es iešu tur, kur mani grib.

Bieži vien šīs negatīvās pārliecības par sevi izveidojušās kādas traumatiskas pieredzes rezultātā agrā bērnībā vai pusaudža vecumā un sakņojas tik dziļi personības struktūrā, ka smagākos gadījumos cilvēkam var izveidoties nepārvarama atkarība no seksa, kas rada grūtības kontrolēt impulsus. Dziņas ir tik spēcīgas un alkas pēc apmierinājuma tik lielas, ka ir vienalga, ar ko, galvenais – gūt īslaicīgu baudu par jebkuru cenu. Reizēm šī cena par baudu ir vaina, kauns un bailes tapt pieķertam. Cilvēks apzinās, ka dara nepareizi (ir grēkojis) un tāpēc jūtas vainīgs, bet nespēj ar to tikt galā.

Ja sānsolis ir vīrietim, kuram nav raksturīgi medīt trofejas, vai sievietei, kurai nav ilūziju par vienīgo un īsto, kurš noliks pasauli pie viņas kājām, pastāv nopietns apdraudējums laulības dzīves turpinājumam.

Rodas vilšanās, aizvainojums, dusmas. «Tu neesi tas (tā), kuru apprecēju. Tu neattaisno uz sevi liktās cerības!» Tiek meklēts trešais – liktenīgais, īstais vīrietis, liktenīgā, īstā sieviete – jebkurā gadījumā tas, kurš attaisnos cerības, vienlaikus kļūstot par grēkāzi jeb sava veida asenizatoru laulāto dzīvē, uz ko tiek uzlikta vaina par laulības graušanu.

Destruktīvās attiecībās, kurās ir gan emocionāla, gan fiziska vardarbība, reizēm sānsolis ir vienīgais iespējamais izdzīvošanas mehānisms.

Tā izveidojas tik slavenie mīlas jeb atkarības trīsstūri. Un šajā ziņā sievietēm (akmens daiļā dzimuma lauciņā) ir raksturīga tendence izvairīties no vainas un pagriezt visu tā, lai vainīgais un sliktais būtu vīrietis. Vai sākt vainot vīra mīļāko, ar kuru viņam ir sakars. Jo «mums jau abiem problēmu nav, tikai tā draiskule, pavedinātāja ir pie visa vainīga».

Kas vēl?

Nereti par iemeslu sānsolim ir partnera alkas visu kontrolēt – kur tu iesi, cikos tu nāksi, ar ko tu runāji, kāpēc tu darīji šo, kāpēc nedarīji to? Kāpēc tu ne tā paskatījies? Greizsirdības skandālu gaisotnē, kuru pamatā visai bieži ir murgainas iedomas un nepamatoti pārmetumi, lietā tiek likti virtuves priekšmeti un pazemojoši epiteti. Vainīgais domā: «Ja reiz mani visu laiku vaino par sānsoli, tad ko man zaudēt? Iešu ar!»

Destruktīvās attiecībās, kurās ir gan emocionāla, gan fiziska vardarbība, reizēm sānsolis ir vienīgais iespējamais izdzīvošanas mehānisms. Jo pēc kā gan cilvēks alkst? Būt mīlēts un būt pieņemts. Ja paša mājās vainošana, nosodīšana un prasības pēc nedalītas uzmanības un aprūpes kļuvusi par normu, rodas vēlme meklēt siltas un maigas attiecības ārpus mājas.

Dažādās reakcijas uz sānsoli

Viena no populārākajām reakcijām uz sānsoli ir strausa taktika jeb izlikšanās, ka viss ir kārtībā. Vīrietim ir grūti atzīt zaudējumu, grūti pieņemt, ka viņa trofeja nonākusi cita rokās. Tāpēc izdevīgāk ir ignorēt apstākļus, kas liek piedzīvot zaudētāja jeb lūzera lomu. Savukārt sievietes šīs taktikas ietvaros nereti izvēlas piemiegt acis uz vīra sānsoli, jo baidās zaudēt materiālo drošību un aizsardzību, ko nodrošina vīrietis. Bailes zaudēt, bailes par savu izdzīvošanu rada klusās ciešanas, kuras nes līdzi bezgalīgas skumjas, aizvainojumu, naidu un bezpalīdzības izjūtu. Klusēšana mīļā miera labad noved pie autoagresijas, iznīcinot pašam sevi.

Bet dusmas paliek, pieaug un veļas. Apzināti vai neapzināti sākas atriebības spēle – es tev, tu man.

Nereti, ja laulības dzīve nenes iecerēto apmierinājumu un it kā pat gribētos šķirties, bet nav acīm redzama iemesla, lai to darītu, rodas klusa cerība – ja viņš (viņa) aizies pa kreisi, es varēšu viņu vainot. Un tad man būs attaisnojošs iemesls aiziet… pie mīļākā (mīļākās). Vīriešiem parasti šādas shēmas nav populāras, jo retajam ir vēlme demonstrēt upura lomu, kas sagrauj viņā visvareno veci, kurš visu var.

Toties sievietēm šis ir viens no visvairāk iecienītajiem scenārijiem, jo tad var ciest uz velna paraušanu, sakost zobus un gaidīt brīdi, kad būs iespēja vīrieti padarīt par sliktāko radījumu pasaulē. Turklāt ne mazums sieviešu upura, cietējas loma mēdz būt sirdij tuva, skandējot: «Kā es tevis dēļ visu darīju, kā es centos, un tu man šitā. Es tev devu visu to labāko, tikai tu, mērkaķi, to nenovērtēji.»

Palikt kopā vai šķirties?

Daži sānsoļus slēpj, jo uzskata to par savu personīgo izvēli, par ko citiem nav nekādas daļas, bet daži labprātīgi atzīstas – jā, man bija sānsolis. Es tagad jūtos kā nodevējs, un netieku ar to galā. Tomēr, lai gan sānsolis ir grēks un pasliktina attiecības ar laulāto, daudzi atzīst, ka tas ļāvis justies dzīvākam, derīgam, novērtētam un tas bijis tā vērts.

Bieži dzīve iegriežas vecajās sliedēs un laulības pārkāpējs kā nopērts suns atgriežas ģimenē, kur viss turpinās pa vecam – nav uzticēšanās un cieņas starp laulātajiem, nav kopīgu mērķu un interešu, nav vēlmes pieskarties, ir tikai otra vainošana un nederības izjūta. Vara starp laulātiem tiek sadalīta pēc principa – vienam ir tiesības, bet otram pienākumi. Cīņa ir beigusies, un mīlestība ir mirusi. Ja starp partneriem ir pārāk daudz naida, aizvainojuma un attiecības ir tiktāl sabojātas, ka neko vairs nevar vērst par labu, tad labākais, ko var izdarīt, lai nenogalinātu viens otru, tomēr ir izšķirties.

Reizēm tikai pēc sānsoļa attiecības sāk kļūt patiesas un godīgas un cilvēki sāk risināt svarīgus jautājumus savā dzīvē, kā varētu dzīvi padarīt labāku, nevis sliktāku.

Bet ir arī attiecības, kuras pēc ārlaulības sakariem iegūst pavisam jaunu perspektīvu uz nākotni. Lai cik dīvaini tas arī būtu, bet reizēm sānsolis veic atveseļošanās funkciju attiecībās. Caur zaudējumu mēs ļoti bieži spējam novērtēt attiecību vērtību. Zaudējuma klātbūtne dod iespēju novērtēt to, kas ir radīts kopējiem spēkiem, novērtēt vienam otra nozīmību savā dzīvē, apzināties ģimeni kā vērtību. Laika gaitā atjaunojas uzticēšanās, draudzība un attiecības kļūst ciešākas nekā pirms krīzes.

Reizēm sānsolis veicina lielāku izpratni par attiecībām – ko man nozīmē būt kopā ar šo sievieti (vīrieti), kā es jūtos šajās attiecībās, kāpēc es esmu tieši ar šo cilvēku kopā. Mēs pieaugam caur kļūdām, jo kaut ko no tām tomēr mācāmies, izdarām kaut kādus secinājumus, kaut ko nožēlojam, izmainām, un caur to notiek attīstība gan personiskajā, gan pāra līmenī.

Un neko jaunu jau neviens nepateiks – pie attiecībām ir ļoti jāpiestrādā. Ķermenis nekad nemelo, tāpēc cilvēks nevēlas sev laist tuvumā kādu, kurš sāpina. Tas būtu mazohisms, ilgas pēc ciešanām. Tomēr veselīgāk būtu laist sev klāt cilvēku, kuram var uzticēties, kurš ir mīļš un jauks un ar kuru var justies droši. Pāros, kuru attiecības balstās uz draudzību, cieņu, uzticēšanos, arī seksuālā dzīve parasti sniedz apmierinājumu un baudu.

Vislielākais pārbaudījums pārim ir situācijās, ja sānsoļa rezultātā pasaulē nāk ārlaulības bērni. Taču arī šo jautājumu var risināt, ja abi ir gatavi iesaistīties. Nevajag prasīt no partnera uzreiz pieņemt šo faktu, jo ievainojumiem ir jādod laiks, lai tie sadzītu. Tāpat ir jāatrod veids, lai atzītu un dotu vietu šim bērnam ģimenes sistēmā, jo šie bērni savas dzīves laikā piedzīvo milzīgas ciešanas iztrūkstošā vecāka dēļ. Tāpēc bieži vien pieaugot atkārto līdzīgu dzīves scenāriju, tādējādi turpinot ciešanas no paaudzes uz paaudzi. 

Ja sānsolis nebūtu tabu…

Cilvēks bieži vien dzīvo ar pārliecību, ka, pārkāpjot kādu aizliegumu, tiek iegūta brīvība. Diemžēl iedomātā brīvība nereti pārtop par visatļautību, kurai nav nekā kopīga ar atbildību. Tādējādi ģimene kā vērtība zaudē savu nozīmību un tiek devalvēta.

Domājot par to, kā būtu, ja būtu… ja laulības pārkāpšana nebūtu tabu, tad visticamāk rastos nekontrolēts haoss un visatļautība, jo aizliegumā tomēr ir kaut kāda pašregulācija.

Ideja par brīvo gribu diemžēl ir ļoti ierobežota. Reizēm tā aprobežojas tikai ar darīt vai nedarīt, pateikt jā vai nē iespējām, ko dzīve piedāvā. Skatoties no garīgā jeb vērtību līmeņa – ja es otru cienu un respektēju un ja man ir svarīga uzticība attiecībās, tad varu izvērtēt – vai nu ļauties mirkļa kaislībai vai palikt pie tā, kas man ir un kas man ir svarīgs. Jo ir jau tikai divas iespējas – vai nu es to daru, vai arī nedaru. Vai es esmu savu kaislību vergs vai arī neesmu.

Jebkurā gadījumā sānsolis var būt saistīts gan ar ilgām pēc neizdzīvotām kaislībām, gan ar ilgām pēc garīgas tuvības ar otru, pēc intimitātes, ko nereti tautā dēvē par dvēseļu radniecību.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs