Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
3
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Artura Šulca klātbūtnē jūtos viegli. Viņš ir atraisīts, brīvs, daudz smaida, joko, kā no lielgabala šauj drosmīgas sentences par attiecībām, sievietēm, seksu. Tajā pašā laikā sarkst kā puišelis, pieskardamies savas pagātnes ēnām. Jo, lai gan teic, ka spēj nodalīt pagātni no tagadnes, ejot dabā, dejojot tango, rakstot dzeju un apmeklējot psihoterapeitu, viņš joprojām ir ceļā pie sevis un, kā mizojot sīpolu, kārtu pa kārtai attīra pagātnes nosēdumus.
Seksologs norauj apģērbu un fotografējoties kails metas purvā.«No cilvēkiem jābīstas, nevis no čūskām un akačiem,» viņš saka. Šajā brīdī viņš man šķiet vispatiesākais.
Saulgriežu svētceļojums
«Purvs ir kā sievietes klēpis,» saka seksologs. «Saullēktā iegremdējoties jūrā, ezerā vai upē, pārņem sajūtas it kā ieslīgtu sievietes auglīgajā klēpī. Daba māca izjust to, ko cilvēks bieži vien neizprot, neatklāj.»
Arturam Šulcam kopš bērnības ir cieša saikne ar dabu. Vasaras saulgriežos 21. un 22. jūnijā viņš dabā dodas kā svētceļojumā. «Šajās dienās visbiežāk ir labs laiks, tikai reizi esmu piedzīvojis nelielu, veldzējošu lietu. Paņemu telti un guļammaisu un vai nu viens, vai ar kādu kopā dodos mežā vai pie jūras.
Vasaras saulgrieži nav tikai dabas pilnbrieds, šajā laikā var iegūt augstākas garīgas, ezoteriskas atklāsmes.
Tas ir ceļš pie sevis, kas ietver arī sakrālu seksualitāti. Ja kāds vēlas doties dabā, piedzīvot jutekliski emocionālu, sakrālu atklāsmi, intuitīvi satiks cilvēku, kas vēlas kopā ar viņu to gūt. Ja partneris neļaujas šim piedzīvojumam, jādomā, kāpēc, – varbūt trūkst mīlestības piepildītu attiecību. Tad tā ir prostitūcija ģimenes ietvaros. To neizjutīs tie, kas dzīvo pēc principa – iedzer sīvo, ieliec stīvo un tik dzīvo nost. Arī tie, kas noliedz seksualitāti, uzskatīdami, ka fiziskā tuvība ir tikai bērnu radīšanai.
Saulgriežu (arī pavasara un ziemas) laiks ir seksuālas juteklības pilns, TO gribas visiem. Svētkiem vienmēr ir seksuāls komponents. Ja to nepieņem, svētki bieži vien pārvēršas par dzeršanu, kam seko roku palaišana. Tas ir likums – svētkos vai nu orgasms, vai skandāls. Bet tad svētki asociējas ar kaut ko riebīgu.
Sekss = vitalitāte
Kā tad tā? Pirms aptuveni simts gadiem cittautieši par latviešu streļķiem teica: latvietim tik vien ir kā sekss un dvēsele. «Jā, man viens krievs tā arī teica: «Što u latiša – h… da duša.» Neraugoties uz totalitārisma režīmu, izvešanām, krīzēm, spītējot tam, ka mūsu sabiedrībā vīrieši ir sieviešu neatzīti un nicināti, viņi spējuši saglabāt vitalitāti, ir labi uzņēmēji, izgudrotāji, pētnieki, zinātnieki. Ap sievieti, kas pieņem un atzīst stipro dzimumu, pulcējas vīrieši, viņai ir nauda, iespējas, bauda. Šādai būtnei ir lielisks vīrs, pozitīvs mīļākais, interesants kolēģis. Ja sieviete nicina vīriešus, uzskata, ka visi ir dzērāji un lupatas, ap viņu arī koncentrējas mērkaķi un alkoholiķi. Viņai nav vīrieša, seksa, veiksmīga biznesa, deju, iespēju. Viņa slīgt depresijā, dusmojas par to, ka kaut kā dzīvē trūkst.
Neveiksmīgu attiecību iemesls ir arī vienpusēja enerģijas plūsma. Proti, vīrietis sievietei dāvā baudu, atzīšanu, viņš viņu iepriecina, aicina, rosina, piepilda ar pozitīvām domām un gaida, kad viņa sacīs labus vārdus, smaidīs, mīlēsies. Ja atgriezeniskās saites nav, vīrietis ar laiku jūtas emocionāli izsmelts, viņam nav enerģijas, un viņš no sievietes aiziet. Tad ierodas pie manis un sūdzas par krīzi attiecībās. Izrādās, viņas nemāk komunicēt, dusmojas par to, ka vīrietis kaut ko grib. Māte un vecāmāte iepotējusi: tas, ko vīrietis vēlas, ir perverss, slikts, ļauns. Tas ir strupceļš attiecībās. Man pašam bijusi attiecībās pieredze – es tikai dodu, dodu, bet neko nesaņemu pretī.»
Kailuma pieredze
Dažas pārmaiņu trenera profesionālā darba metodes, strādājot ar klientēm, var šķist visai drastiskas. «Jā, kad noguļos uz muguras uz stikliem un sieviete man uzguļas virsū, no malas tas izskatās mazliet biedējoši. Esmu tikai instruments, kas cenšas sievietei dāvāt jaunu pieredzi – viņa ir tik vērtīga, ka viņas dēļ vīrietis gatavs riskēt, piedzīvot sāpes. Esmu vadījis arī kailuma pieredzes nodarbības sievietēm un pāriem. Cilvēki kaunas no sava kailuma, nepieņem savu ķermeni, jo uzskata, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Pieņemot savas krociņas, ādas pigmenta īpatnības, pēcdzemdību strijas, pēcoperācijas rētas, kuplāku vai kalsnāku miesas uzbūvi, sieviete iepazīst savu dziļāko būtību, vairāk smaida. Vietējās pašvaldības ļaudis pēc kailuma pieredzes nodarbībām jautā – kas ar tevi ir noticis, kāpēc tu visu laiku smaidi? Mainās cilvēku attieksme pret viņu.
Izmantojot šādas metodes darbā ar sievietēm, man jābūt augstiem atbildības, iekšējās disciplīnas un brīvības kritērijiem. Lai kāds būtu sievietes ķermenis, man jāatrod tajā skaistais un pozitīvais. Nīderlandē ir psihoterapeitu seminārs, kura dalībnieki strādā kaili. Kādam jābūt krampim, cieņai, uzticēšanās pakāpei, lai kails sēdētu blakus kolēģim un spriestu par profesionālām tēmām. Tā ir papildu uzmanība, atdeve, disciplīna. Taču cilvēks iegūst pievienoto vērtību, ko citur nevar saņemt.»
O, bauda!
Arturs Šulcs nekontaktējas ar vecākiem. Emocionālie un zēna fiziskai attīstībai traucējošie ierobežojumi ir pārāk sāpīgi. Analizējot savu dzīvi, viņš tam pat radis klīnisku terminu – emocionāls incests. «Tā ir dzīves daļa, kas palikusi pagātnē,» saka pārmaiņu treneris. «Priecājos par to, kas man ir, cenšos dzīvot pozitīvi, jo tikai tad paveras jaunas iespējas. Vīrietim grūtāk nekā sievietei piekļūt saviem kompleksiem, sevī jāinvestē vairāk laika, enerģijas, naudas, lai tos izprastu. Tiklīdz apzinies, no kurienes tie nāk, viss atrisinās. Darbs ar sevi turpinās joprojām – gan ejot dabā, gan dejojot.
Pusaudža vecumā robeža ir trausla. Ja nav vecāku un skolas atbalsta, pienāk brīdis, kad sāc domāt par galēju soli.
Mani izglāba pirmā seksuālā pieredze. Sapratu: o, dzīvē ir saldums, o, sieviete var sniegt tādas sajūtas!
Kad saproti baudas jēgu un avotu, veidu, šķiet sīkums, ka neklājas skolā, arī mājās ir ne tā. Nolēmu dzīvot, jo parādījās spēcīga motivācija priecāties un pēc kaut kā tiekties. Ja vīrietim tādas pieredzes nav, tā tiek atlikta reliģisku motīvu vai vecāku aizlieguma dēļ (māte vienīgo dēlu tur īsā saitītē; kļūst slima, tiklīdz viņš izsaka vēlmi doties uz ballīti), jaunais cilvēks var ātri aiziet pa pieskari. Nav iespēju ārpus ģimenes emocionāli (sekss ir tikai viens no ārējo emocionālo izjūtu komponentiem) kontaktēties ar vienaudžiem, iemīlēties. Mūsu sabiedrībā ir problemātisku jauniešu grupa, kas 25 līdz 30 gadu vecumā nevar uzsākt dzimumdzīvi. Meitenei, kam nav bijusi dzimumdzīve, kauns rādīt sevi ginekologam, bet puisis kautrējas meitenei atzīties, ka viņa nav bijis seksa. Viņš baidās, vai izdosies dzimumakts, un attālina šo pieredzi. Normāli vīrieši daļai sieviešu nav pieejami, jo viņš baidās, vai varēs, vai viņai patiks un vai viņu pieņems.
Ierodas pie manis uz konsultāciju sieviete, kurai dzīvē bijuši divi trīs dzimumakti, un saka: «Man vajag vīrieti, gribu bērnus.» Nevaru izvilkt no skapja veci, teikdams: «Še, vīrietis, priecājies.»
Kamēr cilvēks nepārkāps vecāku aizliegumu, uzdrošināsies ballītē apkampties, skūpstīties, izzināt otru, mīlēties, tikmēr attiecībās būs problēmas.»
Laulību derīguma termiņš
«Likumsakarīgi, mana pirmā laulības pieredze nebija veiksmīga, jo partneris atspoguļo mūsu dzīvi, kas nāk līdzi no ģimenes,» par vienīgo laulību, kas ilga septiņus gadus, stāsta seksologs. «Protams, sevi mānīju: kad man būs ģimene, dzīvošu citādi nekā mani vecāki un vecvecāki. Nekā tamlīdzīga! Man nebija citas atskaites sistēmas, pieredzes, visu uztvēru pārāk personiski. Tā kā nebiju apmeklējis psihoterapeitu, nespēju neko sasmelt, gluži otrādi – atkārtoju priekšteču kļūdas kubā. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka mums ar partneri nav neviena kopīga atskaites punkta, neviena iemesla, lai paliktu kopā. Sekoja vilšanās, vientulības izjūta, bezizeja. Bet tas ir pagājis… Ko es šodien sūkāšu to mironi no bedres?
Tagad spēju nodalīt savējo no citu dzīves, taču, ņemot vērā personīgo, profesionālo un citu cilvēku pieredzi, man nav iemesla pārskatīt savas attiecības ar sievietēm. Nevēlos ierobežot personisko brīvību.»
Arī satiekot sievieti, kas norautu jumtu, seksologs nemainīs savus uzskatus. Viņš paskaidro, kāpēc. «Ja nav bijusi pietiekami pozitīva pieredze iepriekš, vai nepieciešams to vēlreiz atkārtot?
Pēc statistikas datiem, Latvijā tradicionālas laulības derīguma termiņš ir 12–14 gadu.
Tie, kas dzīvo kopā ilgāk, acīmredzot atklājuši jaunas nianses, lai viens otram neapniktu. Tomēr lielais alkohola patēriņš valstī ļauj secināt, ka monogāma laulība ne visiem ir piemērota. Laimīgi, kas spējuši no tās izbēg un salāpīt brūces pie narkologa, psihoterapeita. Kopdzīvē nevar ilgi noturēt emocijas orgasma kulminācijā jeb orgastiskā stāvoklī. Nepieciešams vēl kāds motīvs, lai cilvēki būtu kopā, – parasti tās ir bailes no vientulības, bažas, ka nevarēs samaksāt dzīvokļa rēķinus, nepietiks naudas līdz nākamajai algai, nevarēs atļauties noteikta dzīves līmeņa standartus. Cilvēkus dzen kopā nevis mīlestība, bet bailes. Man ir pāri piecdesmit un es negribu, dzīvojot kopā ar otru, lauzt savus paradumus – lasīt līdz trijiem naktī vai piecos no rīta celties un rakstīt dzeju; trīs dienas pavadīt teltī mežā, doties uz tango maratonu vai vakaros apmeklēt profesionālus kursus.
Arī dzīvojot neatkarīgi, spēju rūpēties un uzņemties atbildību par savu dēlu. Viņam ir 13 gadu. Bērns bija gaidīts, mīlēts, es piedalījos dzemdībās. Mums ar puikas mammu bijušas pretrunas, mēs kopā nepalikām, bet jautājumos, kas saistīti ar bērna audzināšanu, varam vienoties.
Dēlam nav visatļautība, bet neesam arī diktatoriski vecāki, nepārdzīvojam, ja viņš nav teicamnieks.
Es arī nebiju labākais skolnieks klasē, bet beidzu Medicīnas akadēmiju, tajā laikā labāko augstskolu. Dēlam tiek dota brīvība – ja viņš vēlas skrituļot, viņam tas ir jāļauj –, bet prasām arī atbildību. Nedzenam strupceļā, prasot rezultātu, tikai kuru sasniedzot viņš varētu būs vērtīgs. Puika apmeklēja mūzikas skolu, stiepa tauri, kuru pat man bija grūti nest.
«Tēt, es negribu iet uz mūzikas skolu,» viņš man reiz teica. Atbalstīju viņa izvēli, bet ar noteikumu, ka viņam ir jānodarbojas ar kaut ko radošu. Kad dēls bija mazs, uzcēlu viņu plecos, staigājām pa mežu, lasījām čiekurus un izdomājām divdesmit dažādus izmantojuma veidus. Es no dēla daudz esmu mācījies, pirmām kārtām emocionalitāti un jūtas. Viņš, mazs zēns būdams, parkā spēja iepazīties ar meitenēm. Es to nevaru. Dēls jūtas mierīgāk, labāk, nekā es jutos pusaudža gados.»
Viņas mani izmanto. Es ļaujos
Arturs Šulcs dod priekšroku poligāmām attiecībām, bet nemin skaitu, ar cik sievietēm dzīvo paralēlās attiecībās. «Skaits nav ļoti liels,» viņš noslēpumaini saka. «Dažas ir precētas, citas, aplauzušās attiecībās ar vīrieti, kas jāuztur un ar kuru jāauklējas, vēlas brīvību. Viņas zina, ka man ir vairākas partneres. «Es to gribu, un man to vajag,» viņas man saka. Tas, kas ēd, tam garšo,» filozofiski saka Arturs Šulcs. «Vai es mīlu viņas visas? Mīlestību nevar iekonservēt burciņā ziemai un teikt – es tevi mīlēšu visu mūžu. Jūtas rodas saskarsmē ar cilvēku, tās var izdzīvot, bet ne vienmēr mīļotajam jābūt blakus un viņš jāapzīmogo ar valsts iestādes zīmogu. Man patīk gudra sieviete, ar kuru varu atļauties kaut ko vairāk.»
Vai tuvība ar viņām notiek pēc pulksteņlaika? – provocēju seksologu.
«Nē, pēc vienošanās,» viņš smaida. «Tas notiek tad, kad rodas impulss, gribas izlauzties no miera stāvokļa, ir pietiekami daudz enerģijas un abi to vēlas. Tuvības mirkļiem ir vērtība, kad abiem tie ir gribēti un ir interesanti. Tas nenozīmē, ka mēs visi ar visiem visās kombinācijās. Svarīgi, lai spējam vienoties, par to runājam, un mums abiem tas ir juteklisks piedzīvojums. Ja divi cilvēki var kopā doties baudīt ķīniešu ēdienu, kāpēc viņi nevar kopā gūt juteklisku baudu?
Galvenais, lai nepaliek nerealizētas vēlmes, nepiezogas stagnācija.
Esmu bijis kopā ar sievieti, kas nav mana kliente, bet vēlas sajūtas, – mēs mīlējamies, un viņa caur šo tuvību kaut ko atrisina savā dzīvē. Jā, no vienas puses, viņa mani izmanto, bet es to zinu un ļauju, jo mums abiem tas ir interesants piedzīvojums.
Viņa ir saņēmusi apliecinājumu, ka ar viņu viss ir kārtībā, un jūtas laimīga. Es vēlos sievietei dāvāt pozitīvas emocijas caur seksu, deju, kopīgu pārgājienu.
Man patīk seksuālas sievietes. Viņas ir vitālas, viņās ir degsme. Acīs ir dzirksts, redzams, ka viņas TO vēlas. Bez seksualitātes tu nevari uzrakstīt rakstu, piezvanīt cilvēkam un sarunāt interviju. Mīlestība un seksualitāte atspoguļojas tavā rakstā, un to var sajust. Vai, piemēram, sieviete, kas vada semināru… Viņa var būt ģērbusies garos, smagnēja auduma brunčos un svīterī ar augstu apkakli, bet seksualitāti viņa nevar noslēpt. Dažām skaistām, labi ģērbtām sievietēm negribas pieskarties.»
Viss ir iespējams. Līgo naktī
«Saulgriežu laikā novēlu sievietei vairāk uzdrošināties. Atļauties teikt vīrietim labus vārdus, aicināt viņu kailai izpeldēties ezerā, iekurt nelielu ugunskuru un lēkt kailiem tam pāri. Un vēl mīlēties. Tas neko nemaksā, bet emocijas, jutekliskā pieredze, atbrīvotā seksuālā enerģija iedvesmo, motivē jaunam biznesam, radošam projektam. No vienas epizodes var izaugt attiecības gadu garumā, ja nē, labāk mīlestības un kaisles apdvestas dažas naktis, ko sieviete atcerēsies visu mūži, nevis nerealizētas ilgas. Ja vīrietis patīk, aicinu viņam pieskarties, stāstīt par savām izjūtām. Ja viņš nav sists ar maisu, atbildēs.
Dejojot var pieglausties, izjust vīrieša smaržu, arī tas var būt iemesls dialogam, bet varbūt kaut kam vairāk. Daiļā būtne var iesēsties klēpī, lai vīrietis izjūt viņas dibena apaļumus. Ķermeniskā sajūta saglabājas visu mūžu. Joprojām atceros meiteni ar apaļu dibenu, kas augstskolas laikā, braucot uz kolhozu mazā autobusā, man iesēdās klēpī. Kad tad ļauties, ja ne tagad, kad cilvēki ir jauni, veseli, spēcīgi. Vai bijušā skolasbiedra bērēs teiksi: tu man patiki, es pirms 65 gadiem gribēju tev iekniebt dibenā, bet biji tik augstprātīga, neatļāvos? Viņa atbildēs: es gaidīju, kad tu to izdarīsi…»
*Materiāls publicēts 2013. gada žurnālā IEVA.
