Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Viegli ar īkšķi pārrullējusi neatbildētos zvanus, viņa nolēma nevienam neatzvanīt. Ja kādam no zvanītājiem jautājums būtu svarīgs, viņš tāpat būtu atrakstījis īsziņu. Ralfs WhatsApp atsūtījis iepirkumu sarakstu, kā vienmēr, noslēdzot ar jautājumu: «Vai tev vēl kaut ko nevajag? Bučiņa!» Vendija, nepārlasījusi sarakstu, atbildē aizsūtīja paceltu īkšķi un bučiņu. Pēc pāris sekundēm Ralfs atsūtīja video – ļoti netīri dvīņi smilšukastē cīnījās par kaut kādu plastmasas štruntu. Vendija noskatījās video līdz pusei, bet neatbildēja. Iepriekšējā vakarā viņa nebija aizbraukusi uz vasarnīcu, bet palikusi Rīgas dzīvoklī. Brīdi Vendija apcerēja ideju atmest visam ar roku, iesēsties mašīnā un tūlīt doties uz Saulkrastiem. Bet iecere bija nenoturīga – vai nu karstuma, vai konkurējošo domu dēļ tā izkusa vēl īsti nenoapaļojusies.
Kamēr Vendija turēja plaukstā telefonu, ziņas, e-pasti un zvani turpināja pienākt neapturamā, nervozā ritmā, telefonam vibrējot kā nemitīgi pieprasošam organismam. Mirkli pasvārstījusies, Vendija atstāja telefonu uz rakstāmgalda un devās uz drēbju skapi kabineta otrā pusē.
Atbīdot durvis, atklājās uz pakaramajiem sarindotas četras teju identiskas melna zīda kleitas un divas melnas žaketes.
Vendija bija pati sev radījusi noteiktu zīmolu, kurā iederējās konstants, ikonisks vizuālais tēls. Nepieskārusies apģērbiem, viņa ciešās laiviņas ar smailajiem papēžiem nomainīja pret melnām sandalēm ar trauslu ādas siksniņu tīklojumu. Vendijas pēdas bija garas un šauras, tikai īkšķa kauliņš sācis deformēties uz āru, nagi lakoti tumši sarkanā, gandrīz melnā tonī, bet uz kreisās kājas potītes ietetovēts neuzkrītošs zvaigznīšu mākonis. Kā teica Pīters Pens: «All it takes is faith and trust… Oh! And something I forgot: dust. Just a little bit of pixie dust.»[1]
*
Vendija dievināja kopā ar mazulīti Vī saritināties uz dīvāna un skatīties klasiskās Disneja multenes. Tās bija reizes, kad oficiālais gulētiešanas laiks tika aizmirsts. Pīteru Penu viņas bija noskatījušās vismaz reizes piecpadsmit. Reiz Viviāna piktojās: «Jā, mammu, tev ir sava forša multene par Vendiju, bet Viviāna ir tikai kaut kāda stulba, kautrīga princese Sofijas seriālā. Jūs varējāt mani nosaukt par Arielu vai Meridu!» Vendija paņēma Viviānu klēpī: «Bet, Vivīt, tu vari būt drošsirde Merida! Tu pati vari izvēlēties, kura varone vai varonis esi. Gribi – pateikšu noslēpumu? Īstenībā es nemaz neesmu Vendija. Es esmu pats Pīters Pens!» Viviāna neticīgām acīm paskatījās uz Vendiju un, mirkli apdomājusies, sāka smieties: «Iedomājies, ja ome tevi būtu nosaukusi par Pīteru? Un viņas abas ilgi kratījās sirsnīgos smieklos.
*
Vendija iemeta rokassomā ūdens pudeli un izgāja pa kabineta durvīm. Telefons palika, vibrēdams pret rakstāmgalda tumšo koka virsmu.
Kamēr viņa mēroja ceļu cauri pusdienlaikā pustukšajai biroja koptelpai, piesteidzās Sintija. Ar sānu redzi Vendija piefiksēja, ka viņa zem plānā T krekla nav uzvilkusi krūšturi.
– Vendij, es gribētu apspriest pāris ideju, kas man radās investīciju fonda reklāmai, – Sintija teica, apņēmīgi sekodama priekšnieces trajektorijai.
– Četros varēšu tev veltīt piecpadsmit minūtes laika, – ne par milimetru nepagriezusies pret Sintiju, Vendija turpināja iet. Viņai krita uz nerviem deviņdesmito gadu vidū dzimušas sievietes, kas bija nepieklājīgi jaunas, bet skaitījās pieaugušas.
Sintija bravūrīgi iesmējās un palika viņpus biroja durvīm, kas aizcirtās Vendijai aiz muguras.
– Vecā kuc…, – līdz Vendijai atnāca vāra, durvju stikla apslāpēta balss. Sintijas pārbaudes laiks jau tuvojās beigām, bet viņa acīmredzot vēl nebija pamanījusi, ka biroja skaņas izolācija ir pārvērtēta.
Uz ielas uzklupa visaptverošs karstums, cieši sažņaudzot savā apskāvienā. Centra namu mūri virmoja versmainajā saulē, un asfalts lēnām kusa, izplatot asu piķa smaku. Vendijas melnā kleita alkatīgi pievilka saules starus, miesa ātri vien kļuva spīdīgi mitra, tomēr zīda gludais vijīgums ap karstajiem augšstilbiem bija patīkams. Tumšās saulesbrilles ne tikai sargāja acis no sāpīgi spilgtās gaismas, bet arī piesedza pusi sejas. Vendija sakārtoja pāri matiem bālgano zīda šalli un devās uz priekšu kā kaķene medībās. Gurni plūstoši līgojās, ar neredzamu tinti zīmējot gaisā noslēpumainus rakstus, un Vendija īsi, skaļi iesmējās – tik absolūta šajā mirklī viņa pati sev šķita.
Edmundu Vendija nebija satikusi divas garas nedēļas. Pa šo laiku mīļākais bija sūtījis Mesendžerī pikantas bildītes, dažas reizes arī pa kādai romantiskai muļķībai. Saulrietu jūrā. Vendijai riebās jūra. Viņa izdzēsa bildi un neatbildēja Edmundam, līdz viņš atsūtīja savu kailfoto. Grodi muskuļi, liels daikts.
Vendija šķērsoja Elizabetes ielu un iegāja Esplanādē. Alejas otrā galā gaidīja Edmunds, garā auguma dēļ viņu varēja atpazīt jau pa gabalu. Viņi bija pazīstami gandrīz trīs mēnešus, kopš aprīļa vidus, kad Vendijas aģentūra rīkoja kastingu kādai reklāmai. Edmunda vaibsti bija klasiski skaisti un simetriski, augums tuvojās metram deviņdesmit centimetriem, taču viņam nepiemita gariem cilvēkiem nereti raksturīgais lempīgums. Viņš bija vienlaikus atlētisks un graciozs. Vendija atlasē izvēlējās citu kandidātu, jo Edmunds bija pārāk skaists, lai ar viņa tēlu varētu identificēties plašāka auditorija, bet smejoties apsolīja, ka noteikti paziņos, ja viņai būs nepieciešams princis baltā zirgā. Un izrādījās, ka princi viņai vajadzēja drīz vien – nevis reklāmai, bet dzīvei.
Viņi nebija satikušies divas garas nedēļas. Augas dienas brīvdabas filmēšanās laukumā bija nobrūninājušas jaunā vīrieša ādu, matiem uzstājīgās saules iedarbībā bija klājies gluži pretēji – tie, blondi un izspūruši, izcēlās pret tumši iedegušo miesu. Viņš izskatījās nevīžīgs un vienlaikus svaigs savā banālajā žilbinoši baltajā, bet nedaudz saburzītajā, T kreklā un pusgarajos balināta džinsa šortos, nevērīgo vasarnieka izskatu vēl pastiprināja gumijas iešļūcenes. «Nez, cik sieviešu viņš ir izdrāzis pa šo laiku,» cauri Vendijas smadzenēm izšāvās jautājums un izkūpēja, pirms vēl viņa sāka apdomāt atbildi.
Edmunds metās Vendijai pretī, plati smaidīdams un atplezdams rokas skāvienam. Bet Vendija zibenīgi pastiepa labo plaukstu, un viņi sarokojās kā paziņas. No Edmunda uzvējoja svaiga šampūna, veļas pulvera un piparmētru dražeju smarža. Pāris sekundes, pirms pārņēma kontroli pār vaibstiem, viņš izskatījās apjucis un sāpināts kā norāts bērns. Vendija pastiepās uz augšu un noskūpstīja viņu uz vaiga: «Drīz tu būsi slavens kā Artūrs Skrastiņš, un mēs nemaz vairs nedrīkstēsim satikties uz ielas. Citādi nokļūsim kādam dzeltenajam žurnālītim uz vāka.» Vendija redzēja, ka puisim šie vārdi glaimo, un viņas piesardzīgā atturīguma radītā vilšanās lēnām sāk balēt.
Gadu gaitā Vendija ar pārsteigumu bija konstatējusi, ka cilvēki tiešām pavelkas uz visbanālākajiem komplimentiem.
Un viņa jau sen bija pazaudējusi pēdējās kauna paliekas tos teikt. Abi gāja cieši līdzās, smalkie roku matiņi ik pa brīdim saskārās, un Vendijas ķermenis rezonēja kā viegli ietrīsināts zvaniņš. Pārņemta pati ar saviem impulsiem, viņa tomēr manīja pretim nākošo sieviešu pārāk ilgos Edmundam kā piekausētos skatienus, tie uzjautrināja un vienlaikus kaitināja.
«Es tevi drāzīšu maigi līdz nāvei,» apstājies pie gājēju pārejas, Edmunds klusi noteica, bez izteiksmes skatīdamies uz luksoforu, kurā jau parādījās zaļais vīriņš. Vendijas kājstarpe iepulsējās, un viņa pasmaidīja. Viņi pagāja garām grāmatnīcai un iegriezās blakus nama smagajās durvīs, strauji nocērtot ielas trokšņaino versmi. Vendija zibenīgi piekļāvās vīrieša ķermenim un juta pie vēdera piespiežamies tīkami cietu izcilni. Viņa bija nepacietīga, taču Edmunds mazliet atvirzījās, ļoti lēni atbīdīja no Vendijas matiem šalli un uzmanīgi, it kā pirmo dienu stažētos optometrijas veikalā, noņēma viņai saulesbrilles. Edmunda acis bija bezkaunīgas un kundziski vēsas. Vendija zināja, ka tā ir uzspēlēta poza, tas kaitināja, bet uzvilka vēl vairāk. Viņai būtu gribējies saplosīt jaunā vīrieša ķermeni, uzbrukt tam strauji un brutāli, bet viņa pieņēma noteikumus un nekustīgi stāvēja, kamēr vilkme abu ķermeņu starpā pieauga arvien vairāk un vairāk, un viņi kūpēja tāpat kā asfalts tur ārā, pilsētas ielās.
Vendija gribēja pārraut mēmi nekustīgo, elektrizējošo uvertīru, apvīt rokas ap vīrieša kaklu un alkaini skūpstīt viņa muti, iekosties šajā kanoniskajā veidojumā, bet viņa to nedarīja, tikai nobrauca ar zobiem pati pār savu asimetrisko apakšlūpu un nikni skatījās Edmunda nepieklājīgi zilajās acīs. Viņš, pamanījis Vendijas bērnišķīgās dusmas, iesmējās un izkrita no bezsirdīgā zēna lomas.
Ar brāzmainu entuziasmu Edmunds pacēla Vendiju uz rokām un gandrīz vai skrēja augšup pa stāvajām kāpnēm.
Viņi joprojām nebija saskūpstījušies. Vendija juta Edmunda lielo roku, kuras pirksti maigi ķircinājās cauri kleitas plānajam zīdam un biksīšu reljefam, un nopriecājās, ka uzvilkusi mežģīnes. Ne jau estētisku, bet taktilu iemeslu dēļ.
Viņš apstājās trešajā stāvā pie Vendijai labi pazīstamajām augstajām divviru durvīm, saudzīgi nolaida sievieti zemē un atslēdzis palaida mīļāko pa priekšu. Vendiju Edmunda dzīvesvieta vienlaikus pievilka un mulsināja. Šobrīd viņu kaitināja garā distance, kas vēl jāpārvar koplietojamā, ne privātā telpā. Cauri nolaistajam komunālajam dzīvoklim asos līkumos izlocījās gaitenis, kādā posmā paplašinoties un pārvēršoties atpūtas telpā ar izsēdētu dīvānu, bet noslēdzoties lielā, nemājīgā virtuvē. Gaiteņa abās pusēs durvis veda uz septiņām vai astoņām istabām. Nekad nevarēja zināt, ko šajā dzīvoklī sastapsi, – kārtējo iemītnieku daiļo mākslu studentu vai no aizvakardienas ballītes aizķērušos akadēmijas profesoru. Šoreiz Vendiju nikni nopētīja vien kāda neglīta skuķe un, neatņēmusi sveicienu, nozuda līkumā.
Ieejot pa Edmunda istabas durvīm, Vendiju pārņēma mājās pārnākšanas sajūta. Sensenos laikos, vēl pirms karjeras, vēl pirms vīra un bērniem, laikos, kad vienīgais, ko viņa varēja zaudēt, bija sapņi un ilūzijas, Vendija bija dzīvojusi līdzīgā vietā. Reizēm viņai šķita, ka tā bija šī pati istaba. Plašās un gandrīz tukšās telpas sienas bija vienkārši izbalsinātas, parkets laika gaitā nodilis palss. Uz istabas centrālā objekta – liela matrača – bija parādījusies jauna, ar apkārtējo telpu kontrastējoši eleganta gultasveļa. Pret gaišo sienu izdalījās drēbju statīvs ar vientuļu uzvalku, kuru Edmunds ģērba, vadot korporatīvos pasākumus. Otrā pusē gultai slējās neliela grāmatu kaudzīte. Piestiprinātas pār spoguli nostieptai auklai, kaltējās rozes – Edmunds krāja pēc izrādēm pielūdzēju pasniegtos ziedus. Šī bija jaunības un cerību mājvieta. Šī bija naiva vieta, bet šobrīd vienīgā telpa pasaulē, kur Vendija bija ar mieru pieņemt maigumu.
Edmunds viņu cieši aptvēra no aizmugures, un Vendija ļāva vīrietim sevi improvizētā dejas rakstā vadīt līdz pat matracim.
Bam, klik, klak – ik pēc pāris soļiem viņa nometa somu, vienu un tad otru sandali. Edmunds Vendiju maigi, bet noteikti noguldīja palagos, kas bija nedaudz stīvi un smaržoja pēc pilnīgi jaunas un svaigas veļas, un pats apgūlās līdzās. Pa lielajiem, atvērtajiem logiem istabā ieplūda Valdemāra ielas urbānā duna. Nez no kurienes cauri visaptverošajam karstumam parādījās viegla vēsmiņa un sāka spēlēties ar matiem. Vendija pagriezās uz vēdera, un Edmunds lēnām atvilka kleitas rāvējslēdzēju, skūpstot zīda ietverto kailās miesas strēli. Viņu lūpas joprojām nebija saskārušās. Atbrīvojusies no kleitas, Vendija veikli paslidināja rokas zem Edmunda baltā krekla un sajuta viņa stingro vēdera un krūšu muskulatūru, kuru, par spīti karstumam, klāja uzbudinājuma zosāda. Tas bija tieši tik ideāli kā ar izdomu īpaši neapveltītā reklāmā, un tas strādāja. Vendija atbrīvoja ciešo matu mezglu un, viegli papurinot, tie tumši dzintarainā, smagā vilnī noslīga pār palagu. Edmunds aizlidināja T kreklu istabas stūri un ar abām plaukstām ieslīga Vendijas matu mākonī. Viņa garie pirksti spēlējās ar zīdaino zeltu, un Vendija, pieverot acis, dzirdēja kluso sanoņu, kas radās, matiem saskaroties ar Edmunda plaukstu ādu. Cauri blīvajam džinsa audumam viņa sataustīja Edmunda stīvo locekli un veikliem, bet nepacietībā drebošiem pirkstiem atpogāja bikšu priekšu. Edmunds novilka šortus, un daikts, lepni izslējis piebriedušo galvu, salutēja Vendijai. Viņa ar plaukstām juta Edmunda ādas un apmatojuma glāsmainumu, kas uzbudinoši kontrastēja ar muskuļotā ķermeņa spēku. «Burvīgs, jauns dzīvnieks,» Vendija iekārē nodomāja.
Edmunds atbīdīja, bet pavisam nenovilka krūšturi un ar mēli saudzīgi pieskārās tumšajiem, jutīgajiem krūšu galiem. Viņa acis meklēja Vendijas atbildes reakciju, un, gūstot apstiprinājumu baudai, Edmunds turpināja ar mēli darboties aktīvāk, liekot krūšu galiņiem piebriest pavisam cietiem un Vendijas zobiem baudā iekosties apakšlūpā.
Edmunda matu šķipsnas kņudināja Vendijas ādu, kad viņš skūpstu pēc skūpsta mēroja ceļu lejup līdz pat smalkajiem matiņiem, kas kā pirmie pavasara dīgsti spraucās no mežģīņu melnzemes.
Edmunds pabīdīja biksītes uz sānu, un Vendija kājstarpē sajuta vieglu piparmētru vēsumu kontrastējam ar klēpja intensīvo karstumu, pavēdere pulsēja arvien alkatīgāk.
Bet Edmunds atrāvās un cauri pāri pierei krītošo blondo, izspūrušo matu biežņai ieskatījās Vendijas acīs. Viņa lūpas un mēle mēroja atpakaļceļu augšup, uz mirkli aizkavējoties pie nabas, apdejojot katrai krūtij, silti slīdot pār kakla izliekumu, līdz viņa lūpas sastinga pāris centimetru attālumā no Vendijas pavērtās, karstās mutes. Vendija pastiepa lūpas pretim pati sava klēpja smaržai, kura vijās ap Edmunda spēcīgo zodu un izteikto muti, precīzu kā ģipša figūrai. Bet Edmunds viņu nenoskūpstīja. Tā vietā loceklis ar vienu precīzu dūrienu pāršķēla viņas trīcošās gaidas, un Vendija noelsās. Mešanās aizmirstībā sākās maigiem, bet spēcīgiem grūdieniem. Viņu saplūsmes akts bija pirmatnīgs, bez sarežģītām pozām vai izsmalcinātiem glāstiem. Viņi kustējās viens otra un Valdemāra ielas spēcīgajā ritmā, līdz Vendija eksplodēja baudas virsotnē. Tur nebija vairs ne aģentūras un kampaņu, ne Ralfa un dvīņu, ne zīda kleitu, ne kauna un vainas, ne Edmunda un Vendijas pašas. Pat ne mazulītes Vī. Bija tikai liels, absolūts viss un nekas.
Smagi elpodami, viņi tā gulēja, pamazām atgriezdamies dzīvē. Vendija ar patiku nolūkojās piesārtušajā sejā, kas joprojām izskatījās jauna un skaista, bet vairs ne bezpersoniski ideāla. Viņa pabužināja mīļāka paspūrušos, nedaudz mitros matus, piecēlās no gultas un, ar ierastu kustību sakārtojusi krūšturi un biksītes tiem paredzētajās vietās, piegāja pie atvērtā loga.
Atspiedusies pret plato palodzi, Vendija skatījās uz mašīnu pārpildīto ielu un tai pāri – uz saules piekarsēto laukumu Kongresu nama priekšā. Ķermenis un prāts bija atbrīvojušies no spriedzes un kļuvuši patīkami mierīgi. Cilvēki devās dienas gaitās, pa strūklaku bradāja bērni, tālumā, izskatīdamies smieklīgi mazs, vīdēja Andreja Upīša drūmais piemineklis. Lejā bija dzīves realitāte, viņa laiski skatījās tai pāri, nesatraukdamās ne nieka, ka biksītes caurcaurēm pievilgst no spermas un viņas pašas sulām.
Vendijas augumam no mugurpuses pieglaudās Edmunds, nolieca seju pie viņas pakauša un ar plaukstu lēnām glāstīja sievietes viegli izliekušos vēderiņu.
– Kurā vietā jūs īsti filmējāties? – Viņa patikā nožāvājās.
Edmunda plauksta apstājās. Vendija dzirdēja, kā gaiss, spēji ievilkts, nošvirkstēja pret viņa zobiem.
– Bernātu pusē. – Edmunda balss bija ļoti klusa. Vendijai sarāvās vēders un aizcirtās elpa.
– Es tikai pēdējā vakarā uzzināju par tavu meitiņu. Man ļoti žēl, Vendij. Es negribēju… negribu tevi sāpināt.
– Skaidrs. Esmu tikusi tam pāri. Kaut kādā mērā. Laiks dziedē. – Vārdi Vendijas lūpās virknējās gan ar lielām atstarpēm, bet precīzi kā ķieģelīši. Ķermenis vairākas reizes konvulsīvi sarāvās, un viņa pēkšņi sāka raudāt. Aizgūtnēm, krampjaini, bet gandrīz bez skaņas. Minūtes piecas Edmunds turēja Vendiju cieši apskautu, kamēr viņa izraudājās. Tikpat strauji kā sākusi, viņa pēkšņi apstājās, spēji nopurinājās un spēcīgi izpūta elpu.
– Puisīt, māmiņai tagad jāatgriežas darbā. Bet es gribu, lai tu to zini, – Vendija skaļi un bezbēdīgi ierunājās. – Tu esi manas visgaršīgākās pusdienas! – Un Vendija smejoties iekodās viņam plecā.
– Au! – Vīrietis salēcās. Viņa neviļus bija iekodusi pa īstam. – Tu esi mīļa, maza, riebīga meitenīte. Tik maza, ka man tevis vienmēr ir par maz. – Viņa rokas cieši sažmiedza Vendiju, un viņa sajuta atvieglojumu.
Vendijai tik ļoti patika rotaļāties, un sekss bija vislabākā viņai zināmā rotaļāšanās forma, kas pieejama pieaugušā vecumā.
Vendija ar skatienu meklēja kleitu, bet Edmunds aplika roku ap viņas pleciem un kļuva nopietns.
– Vendij, tu jau zini, ka Nacionālais mani paņēma štatā un es tikko dabūju lomu jaunajā seriālā Samaitātie. Visādas haltūras arī tīri labi nāk… Nē, nu, es, protams, netaisos izkaisīties haltūrās, galvenais jau ir pierādīties teātrī. Un es to izdarīšu, Vendij!
– Jā, Edmund, tu to izdarīsi. Nešaubīgi. – Vendija pārliecinoši teica. Pie sevis viņa domāja, ka Edmundam klāsies grūti. Viņam vienmēr būs jāattaisnojas par savu izskatu. Vai viņš bija pietiekami talantīgs un interesants, lai pārspēlētu pats savu skaistumu, Vendija nebija pārliecināta.
– Vendij, esmu noskatījis dzīvokli. Savu. Īrēt, pagaidām. Slokas un Kalnciema krustā. Gribēju tev parādīt.
Vendija zibenīgi rēķināja. No biroja līdz šejienei bija piecas līdz septiņas minūtes kājām, līdz Slokas ielai – vismaz pusstunda. Vanšu tilts, sastrēgumi… Turklāt Edmundam būs pavisam cits dienas ritms, nekā šajā pavasarī, kad starp mēģinājumiem, eksāmeniem un diplomdarbu izrādēm viņiem izdevās atrast retas stundas, lai satiktos šajā brīnišķīgajā komunālajā Nekurnekadzemē. Vendijai nevajadzēja divas istabas, viņai pašai bija pulka vairāk, bet vienmēr pietrūka tās vienas.
Stop! Pēkšņi viņa saprata. Sieviete ieskatījās Edmunda acīs. Iekāres liesmiņas tajās bija pierimušas, un Vendija ļoti skaidri saskatīja ko citu. Viņa zināja, ko nozīmē siltā, spožā gaisma jaunā vīrieša skatienā. Vendijai tā glaimoja, bet ne pēc tās viņa bija šurp nākusi.
– Noteikti paskatīsimies. Un es jau zinu, ka man patiks, – viņa pastiepās uz pirkstgaliem un skarbā sirsnībā beidzot noskūpstīja Edmundu. Vendija gribēja skūpstu nobeigt tikpat noteikti, kā sākusi, bet Edmunds neatlaida viņas lūpas. Viņš tās skūpstīja vēl un vēl, it kā vēlēdamies stāstīt kaut ko, kas vēl palicis neizteikts ne ar vārdiem, ne ķermeņiem.
– Tagad man jāiet, mans lielais, skaistais vīrieti! – pēc krietna brīža atbrīvojusies, Vendija klusu teica. Ar rokām saglaudusi matus, viņa pārslidināja kleitu pār pleciem, atļaujot Edmundam aizvilkt rāvējslēdzēju, apāva kājas un atvadījās: «Nepavadi mani, princi!»
Piecās minūtēs viņa sasniedza lielo puķudobi Esplanādes parka vidū un uz mirkli piesēda uz soliņa. Kleita bija nedaudz saburzīta, un Vendija saoda, ka miesa joprojām smaržo pēc sviedru, spermas un viņas pašas sulu sajaukuma. Šovakar viņa darbu beigs laikus, un, ja nebūs sastrēgumu, ap septiņiem viņa jau būs aizrullējusi pie savējiem. Vai tad nu viņa pati nesaprata, kas notiek? Viņa bija racionāla, izcili disciplinēta un efektīva. Viņa tiks ar sevi galā. Šovakar Vendija atļaus dvīņiem palikt augšā ilgāk, viņi pavadīs laiku kopā. Emīlija un Valters nekad nejautāja par Viviānu, viņi bija pārāk mazi, lai atcerētos.
*
Pirms 362 dienām bija tāda pati tveicīgi smacējoša diena kā šī, bet vakars piejūras gaisā bija salds un maigs kā mazuļa vaidziņš. Nelielās, mājīgās viesu mājas logi bija atvērti līdz galam, un vējš laiski spēlējās aizkaros. Dvīņi jau gulēja kā allaž necaursitamā miegā. Vendija ar mazulīti Vī, noskatījušās filmu un izrunājušās, slaucīja no acīm smieklu asaras. Vendija pieķēra sevi pie domas, ka šis ir no tiem bērnības vakariem, kurus Viviāna atcerēsies.
– Hei, metamies pliki un aši skrienam uz jūru! – Vendijai radās fiksā ideja. – Vivīt, tu taču nekad vēl neesi plika peldējusies mēnesnīcā.
Viņi nometa drēbes un kaili aizskrēja tos pārdesmit metrus līdz jūrai. Ralfs krastā aizsmēķēja, bet Vendija un Viviāna, sajūsmā spiegdamas, skrēja iekšā jūrā. Ūdens bija silts, un mēness visu izgaismoja ar sudrabaini brīnumainu gaismu.
– Es esmu Ariela! Es esmu Ariela! Es satikšu princi! – Viviāna laimīga sauca.
Vendija tikai uz pāris sekundēm pabāza galvu zem ūdens, bet, kad viņa iznira, Viviānas vairs nebija. Tas vienkārši nevarēja būt tiesa. Te nebija dziļš. Labi, ja līdz viduklim. Viļņu tikpat kā nebija. Viņa taču nebūtu apdraudējusi savu bērnu. Vendija ar rokām vēzējās vietā, kur tik tikko vēl bija meita. Viņa gribēja kliegt, saukt Ralfu, bet balsi bija nozagusi kāda ļauna burve. Ralfs jau skrēja šurp. Viņš metās ūdenī, metru pēc metra meklēdams meitu. Vendijas balss kliedza. Ralfam izdevās! Viņš atrada! Vendija vīra rokās pamanīja meitu. Viņa piepeldēja klāt. Ralfs stāvēja, turēdams trauslo augumiņu, un bezspēcībā raudāja. Mēness baltā gaisma nesaudzīgi apspīdēja mazo galviņu ar ūdenī tumši piemirkušajām matu šķipsnām.
*
Laiks dziedē. Vendija tam ticēja, bija izvēlējusies ticēt.
All it takes is faith and trust… Bet viņai kaut kā bija jāpavada šis sasodītais, bezgalīgi garais laiks, kamēr tā dziedināšana atnāks. To nevarēja pasteidzināt ar loģiku, pašanalīzi un disciplīnu. To varēja tikai kaut kā pārlaist, ik pa laikam atrodot mazas, šaubīgas aizmiršanās saliņas.
Vendijas domas pārtrauca velosipēda bremžu troksnis. Pie blakus soliņa divriteni nevīžīgi atbalstīja kāds zēns. Nē, jauns vīrietis. Vai tomēr zēns? Jaunais cilvēks, piemeties uz soliņa, kaut ko sparīgi ar īkšķiem rakstīja telefonā. Pelēku matu cekuls krita pār augsto, saraukto pieri, ķermenis bija vēl zēniski tievs, rokas un kājas likās nesamērīgi garas. Šķita, ka viņa miesa sastāv tikai no kauliem, slaikiem muskuļiem un ādas, bet ne gramiņa tauku. Ar kreiso roku turpinādams rakstīt, ar labo viņš izvilka no kabatas cigareti, ielika mutē un, joprojām skatīdamies telefonā, aizpīpēja. Vendija jau grasījās strupi aizrādīt, kad jaunais cilvēks pagrieza galvu uz viņas pusi un ar šarmantu nekaunību pasmaidīja.
– Pardon, mademoiselle! Atvainojiet, jaunkundz! Vainīgs.
Vendija pati sev par pārsteigumu samulsa un neko neatbildēja. Viņa nebija tik naiva, lai noticētu, ka vīrietis, kas pēc vecuma varētu būt viņas dēls, tiešām uzskata viņu par jaunkundzi. Taču viņa nevarēja saprast, vai viņš glaimo vai ņirgājas. Tikmēr jauneklis nekautrīgi nopētīja Vendiju.
– Skaistas brilles. Un brīnišķīgs tetovējums. Laumiņu putekļi, ja nemaldos.
Vendija pārlika kreiso kāju pāri labajai, instinktīvi piesedzot tetovējumu, un noņēma saulesbrilles.
– Nemaldies.
Viņa ar pārsteigumu konstatēja, ka cigaretes dūmu smaka viņai vairs nelikās pretīga, bet gan nostalģiska. Reiz, sensenos laikos, arī viņa te sēdēja, pīpēdama uz nebēdu un, iespējams, rakstīdama dzeju mazā, nodriskātā blociņā. Vendija jau gandrīz palūdza jauneklim vienu cigareti, bet laikus apstājās – ja viņa neatsāka pīpēt pirms gada, tad nesāks arī tagad. Viņa atkal pagriezās pret zēnu un ar vieglu smaidu lūpās vaicāja:
– Vai tu varētu man iedot piezvanīt? Nevaru somā atrast telefonu. Puisis, pienācis pie Vendijas, sniedza viņai telefonu. Uzvēdīja pēc sviedriem. Zēns tiešām bija ļoti jauns, izskatījās, ka viņš vēl nav īsti iemācījies pats par sevi parūpēties.
– Paldies! – Vendija sastādīja numuru un klausījās garos signālus. –Iespējams, būšu kaut kur atstājusi – viņa pasniedza telefonu atpakaļ zēnam.
– Lai izdodas! – puisis atteica. – Būtu ļoti skumji, ja tik brīnišķīga lēdija paliktu bez sakariem.
Vendija pasmējās. Zēns bija tik ārišķīgs un dabisks vienlaikus. Tā bija neparasta kombinācija, kādu viņa sen nebija satikusi, un Vendija jutās ieintriģēta. Viņa pamāja puisim ardievas un devās laukā no Esplanādes.
Ejot cauri birojam, Vendija pateica, lai Sintija ienāk pie viņas pēc trīsdesmit minūtēm. Pieslēgusi kabineta durvis, viņa iegāja privātajā vannasistabā un pēc trim minūtēm viņa atgriezās, bez nožēlas noskalojusi dušā pusdienlaika piedzīvojumu, paņēma no skapja atvilktnes svaigu veļu, uzvilka nevainojami tīru melna zīda kleitu un apāva smailās augstpapēžu laiviņas.
Vendija apsēdās ādas krēslā aiz rakstāmgalda un satvēra uz galda atstāto telefonu. Tas rādīja 15.33. Atvērusi Mesendžeri, viņa paskatījās pa logu, kur koku lapotnes vēlīgi bužināja sīksīks vējiņš. Mirkli apdomājusies, Vendija nosūtīja ziņu:
«Tu man vienmēr paliksi tik jauns, skaists un mīļš!» – un nobloķēja Edmundu.
Pēc tam viņa iegāja neatbildēto zvanu sarakstā. Pirms divpadsmit minūtēm bija ienācis zvans no nepazīstama numura. Piedomādama pie tā, lai rakstītu ar abiem īkšķiem, nevis tikai vienu vai, nedod dievs, rādītājpirkstu, Vendija nosūtīja īsziņu «Lēdijas sakari ir atjaunoti, valdzinošais svešiniek.»
Viņa nolika telefonu malā un pakustināja datorpeli. Vendijai bija tieši divdesmit minūtes laika, lai atbildētu uz e-pastiem.
[1] Viss, kas vajadzīgs, ir tikai ticība un uzticēšanās… Ak! Un kaut kas, ko es piemirsu: putekļi. Tikai nedaudz laumiņu putekļu. Teksts no Volta Disneja animācijas filmas Pīters Pens (1953).
