Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Viņas bija dziedājušas, smējušās un, atzīsim, arī dzērušas mazliet par daudz proseko. Ja tajā kastē, ko meitenes ar puķēm izrotātajā ķerrā atveda, vēl kāda pudele palikusi, šodien ar to jāaiziet līdz kaimiņiem, jo nez vai viņiem viss Dziesmusvētku repertuārs būs šķitis tikpat aizraujošs.
*
Ak, ja tagad man kāds pienestu kafiju gultā! Kristīne nodomāja, tīksmi izstaipījās, pa ceļam noglāstot savu kailo augumu – kājas, vidukli, sānus. Meitenēm taisnība – viņas apgalvo, ka vismaz figūrai šķiršanās ir nākusi par labu. Cik savādi – doma par šķiršanos vairs neliek vēderam sarauties čokurā. Agrāk, ja kāds ierunājās par viņas bijušo vīru Uldi, pat ja izdevās noturēt rāmu sejas izteiksmi, vēders vienmēr nodeva – sarāvās kā rūgušpiens, kam uzlieta citrona sula. Kristīne zināja, tas nebija zaudētās mīlestības dēļ. Sāpēja nodevība un riebīgā sajūta, ka tā otra izrādījusies interesantāka, smukāka. Mazpilsētas šarms te izpaudās visā krāšņumā – topošā bijušā vīra (likumīgais šķiršanās process vēl nebija beidzies) mīļāko bieži gadījās sastapt veikalos, pastā, koncertos estrādē.
Un tad Kristīnei gribot negribot bija jādomā – vai tiešām viņa ir labāka par mani?
Fui, beidz, Kristīne! Tūlīt pat beidz! Nekā labāka viņā nav! Staigājošs kartupelis! Tik vien kā aiz vientulības izmisuma izaugusi salda un lunkana mēle, ar kuru viņa mācēja vīrietim iedvest, ka mājās viņu nenovērtē, bet šī gan lolos un čubinās.
Tātad – dušu, kafiju, brokastis, un tad jau izdomāsim, jo ir taču brīvdiena! Ha! Vienai pašai. Meita vēl līdz sestdienai būs nometnē, darbā brīvprātīgi piespiedu kārtā visus aiztrenca atvaļinājumā, jo vasarā uzņēmumā ir klusais laiks. Apkopšu rozes, palasīšu grāmatu, varbūt aizbraukšu līdz ezeram nopeldēties. Ar velosipēdu – kā bērnībā.
*
Ejot uz vannasistabu, Kristīne slinki paņēma mobilo telefonu. 34 neizlasīti ziņojumu! Varbūt Margo atgadījusies nelaime, bet es, māte, guļu pēc uzdzīves! Nē, 28 ziņas bija no kora meitenēm – ballītes bildes un komplimenti par biezpienmaizi, rasolu un viesmīlību. Pārējās – novēlojušies apsveikumi no klasesbiedrēm, kolēģēm, pāris senajiem brūtgāniem, kuri šo statusu zaudējuši tik sen, ka drīkstētu Kristīni bučot un skaut pat vīra klātbūtnē, ja vien viņai tāds vēl būtu. Patīkami, ka atcerējušies, tas silda apskrambāto sievietes pašapziņu.
Un īsziņa no Viestura, Emīlijas tēta, abas meitenes šobrīd ir kopā tajā pašā vasaras nometnē. Johaidī, ka tik tomēr kaut kas nav atgadījies! Sarauktu pieri Kristīne atvēra ziņojumu.
«Lai gan nu jau ir Jēkabi, sūtu kvēlus vārdadienas sveicienus!» Un trīs simboliņi – rozīte, sirsniņa un šampanieša pudele, no kuras šaujas laukā korķis.
Kristīne pārlasīja ziņu vienreiz, otrreiz un tad trešo reizi. Paskatījās nosūtīšanas laiku. Pusdivos naktī. Viņa juta, ka vaigi piesarkst. Tātad Viesturs – mans vidusskolas klasesbiedrs, tagad meitas draudzenes Emīlijas tētis, paziņas Lienes vīrs – divos naktī ir atsūtījis īsziņu, kurā figurē vārds kvēls un ļoti dīvaina emociju zīmīšu izvēle. Uzrakstīt pliku paldies? Neatbildēt neko?
*
Kristīne nolika telefonu uz izlietnes malas un iekāpa dušā. Vēsais ūdens plūda pār sakarsušo ādu. Viņa aizvēra acis un ļāva tam tecēt pāri sejai, cauri matiem, iekšā un ārā no mutes. Viņa sasprindzināja atmiņu. Viesturs, patīkams, izskatīgs vīrietis, mūždien joko, gādīgs tēvs, skolas pasākumos gatavs visus izvadāt, būvēt skatuves un labot krēslus. Jāatzīst, kopš Uldis aizgāja pie tās savas slampas, Viesturs arī man ir izlīdzējis. Vienmēr, kad veda savu meitu no draudzeņu ballītēm, manējo paķēra līdzi, atveda mājās, līdz durvīm pavadīja, līdz redzēja, ka esam satikušās. Pērnruden, kad mums ar Uldi viss juka un bruka, tas bija Viesturs, kurš man atgādināja, ka apkures katlam granulas jānopērk, pats atveda un izkrāva. Nosmējās, ka, sev pirkdams, par mani iedomājies. Es pati par granulām droši vien būtu atcerējusies tikai tajā brīdī, kad mājā sāktu lāstekas augt. Bet vai tad normāli vīrieši, seni labi paziņas, tā nerīkojas? Nenāk talkā bēdās nonākušām sievietēm?
Jā, un vēl Viesturs ir Lienes vīrs. Kristīne bija ievērojusi, ka Liene nekad nesmējās, kad Viesturs rāva vaļā savus politnekorektos jociņus par blondīnēm vai čukčām. Un tas bija tik skumji, jo Kristīne zināja, cik dzidri un skaisti skan Lienes smiekli.
Kas tas ir, kāpēc sieviešu smiekli laulības gados sapelē un sažūst? Arī ar manējiem tā notika.
Slaukoties mazliet asajā linu dvielī, viņa nolēma: Kristīne, netaisi drāmu, dod vīrietim iespēju ar godu atkāpties. Gan jau arī viņš bija iedzēris, pamanīja kalendārā manu vārdu, nolēma apsveikt kā labs paziņa. Viņš nav dzejnieks – kā mācēja, tā uzrakstīja un neko TĀDU nedomāja.
Vēl kaila viņa paņēma telefonu un aši uzrakstīja: «Mamma vienmēr teica: ja būtu piedzimis puisītis, būtu Jēkabs. Tā ka – paldies, apsveikumi tiek pieņemti arī šodien!» Un parasts, nevis samulsis vai aci miedzošs smaidiņš.
Tas nu ir izdarīts! Godīgi, glīti un bez divdomībām.
*
Pacilājusi rokās krūšturi, Kristīne to iemeta atpakaļ atvilktnē. Tā jau karsts, tāpat dārzā neviens neredzēs. Uzvilkusi dzeltenu kokvilnas kleitu, viņa devās uz virtuvi.
Kamēr kafijas automāts omulīgi dūca, bet Kristīne domīgi vērās ledusskapī, nevarēdama izlemt, kā kārojas vairāk – vakardienas rasola, kas nu būs izcili sasūcies, vai kliņģera, kurā kā dārgakmeņi spīdēja krāsaini marmelādes gabaliņi –, uz galda malas ievibrējās telefons. Viesturs: «Ar tādu sievišķības devu kā tev?! Nē, tavai mammai varēja piedzimt tikai meita!!!» Un rozīte.
Tā, kas te notiek? Kristīne aizvēra ledusskapja durvis, ēst vairs negribējās. Viņa paņēma kafijas krūzi un izgāja dārzā. Tā bija viņas karaliste, vienmēr bijusi. Priekos un bēdās. Un šobrīd tajā valdīja pilnbrieda svētki – ziedēja gan milzīgais sarkano rožu krūms, gan karaliskās lilijas, triju krāsu dienziedes, šķiet, sacentās, kura šodien atvērs visvairāk krāsaino taurīšu. Pat garšaugu dobē rozmarīns bija izplaucējis mazas, zilas puķītes, bet baziliku Kristīne vairs necentās apkarot – lai zied!
Viņa nezināja, ko atbildēt, bet atbildēt tomēr gribējās, tādēļ nosūtīja īsu: «Hmm…» – un domīgu sejiņu.
Telefons kabatā atkal ievibrējās: «Pagājušajā vasarā tev bija zaļa kleita, kurai vienmēr slīdēja nost lencītes. Tā mani padarīja traku. Kad atceros, joprojām padara. Tev vēl tā ir?»
Izlasījusi īsziņu, Kristīne paskatījās apkārt, it kā kāds viņu varētu novērot: «Ir gan, jā.»
«Varbūt pat tagad uzvilkta?» Un kaķīšsejiņa ar sirsniņu acīm.
Kristīne iesmējās un veikli uzrakstīja atbildi: «Tagad nav zaļā. Ir dzeltena, bet bez nekā apakšā, jo šausmīgi karsts. Ha!» Un smejošais ģīmītis.
*
Tiklīdz nospiedusi nosūtīšanas pogu, Kristīne sagrumboja pieri – ko es daru? Skaidrs, ka patīkami un jautri, bet – viņš ir Lienes vīrs! Emīlijas tētis! Kā mēs pēc tam stāvēsim blakus skolas Ziemassvētku koncertos?
«Ja tu zinātu, cik karsts tagad ir man!» Sejiņa, kas slauka sviedrus.
Un uzreiz nākamā: «Kristīne, ja tu gribi, tad es ļoti, ļoti gribu tevi satikt. Jau sen. Tikai pasaki, kad un kur. Es būšu.»
Kristīne vēlreiz pārlaida skatienu tukšajam dārzam. Neviena nav, tikai es un mana sasodītā sirdsapziņa.
Viņa uzrakstīja un nosūtīja vienīgo iespējamo pareizo atbildi Lienes vīram: «Viestur, klau, beidzam! Tu esi foršs vīrietis un man ļoti patīc, bet mēs tā nedrīkstam. Paldies, ka uzpulēji manu pašapziņu!»
Es gandrīz esmu pārkāpusi robežu un no tās, kuru krāpj, kļuvusi par to, kura krāpj! Kaut tikai ar vārdiem. Jau tagad ir par daudz. Tālāk nedrīkst spert ne soli, pēc tam atpakaļceļa var arī vairs nebūt.
Atbilde bija zibenīga: «Saprotu. Viss kārtībā.»
Nevienas sejiņas, nevienas rozītes vai sirsniņas. Kāpēc viņš nevarēja uzstāt? Teikt, ka nevajag mulst, ka viss kārtībā, ka neviens neko neuzzinās?
*
Apsēdusies zem sava rožu krūma zālājā, Kristīne juta pelēku skumju vilni, kas neapturams vēlās virsū. Kāpēc es esmu tik pareiza? Kāpēc es nevaru kā citas? Paflirtēt, pajokoties? Pie velna! Pat pārgulēt ar kādu vienkārši tīrā prieka pēc un, kā vecmāmiņa teica par sava konjaka špicglāzīti, ko iemalkoja pie rīta kafijas, – asinsrites uzlabošanai. Viestur, ko tu manī sakustināji un pamodināji? Es biju atradusi stabilo, komfortablo punktu, nobalansējusi uz vienas kājas savā jocīgajā pasaulītē starp bērnu, darbu un mazpilsētas sieviešu kori, kas man bija kļuvis par labāko atbalsta grupu. Sieviešu solidaritāte kristāltīrākajā veidā. Bet tā prasa arī nelokāmu lojalitāti. Es biju pamestā sieva, tāpēc citas sievietes mani gluži vai uz rokām nēsāja – atbalstīja, zvanīja, izklaidēja, vilka uz aerobikām un pierunāja apmeklēt koncertus.
Bet, ja manas dāmas uzzinās, ka es flirtēju ar precētu vīrieti, nez vai man vairs atradīsies vieta šajā klubiņā.
Viss, beidz, vecenīt, kādi darbi mums šodien bija ieplānoti? Kāršu pupiņas saaugušas kā rungas, jānovāc, jānotīra, jāsaliek saldētavā. Dažas pēdējās zemenes jāieliek turpat, lai meitiņai tiek, kad atbrauks, jāsakopj dobes, ja gribam ogas arī nākamvasar. Pareizi kaimiņiene teica, ka tik mazā dārzā kartupeļus nav ko stādīt. Bet man taču vajadzēja redzēt, kas no tiem lillā importa tupeņiem izaugs! Tagad Kolorādo vaboles uzklupušas, jānolasa. Arī mauriņš galīgi ataudzis, jānopļauj. Parasti to darīja Uldis. Bet es jau pati arī varu.
Neskatoties uz svilinošo karstumu, Kristīne, nežēlojot rokas un muskuļus, visu dienu nesa, raka, grieza, rāva, kapāja, mazgāja un centās nedomāt. Vienkārši dari, kas tev ir jādara, – viņa sev skaitīja kā mantru un turpināja kapāt, plūkt, plēst, kārtot un locīt.
*
Atliekusies no izravētās zemeņu dobes, viņa sajuta negantu reiboni. Laikam tomēr pārcentos, Kristīne nodomāja, savācās, lai noturētos taisni, un, kad līdzsvars atkal ļāva, aizgāja līdz šļūtenei. Viņa pacēla to sev virs galvas un nospieda mēlīti. Vispirms nāca saulē sakarsis, tad silts, bet beigās ledusauksts lietus tieši no akas dziļumiem. Atliekusi galvu, viņa baudīja valgmi. Es taču šodien gribēju atpūsties, lasīt grāmatu šūpuļtīklā. Ak, es muļķe, viss, kā parasti, viņa sev pasmaidīja. Toties, paskat, cik tagad mans dārzs ir skaists!
Vismaz aizbraukšu nopeldēties, kā šorīt sev apsolīju. Lielā ezera tālākajā peldētavā nevar piebraukt ar mašīnām, tur parasti mazāk cilvēku. Jāpaķer tas sintētiskais štrunts līdzi, bet, ja paveiksies un neviena nebūs, varēšu peldēties pa pliko, kā mēs toreiz skolas izlaidumā darījām. Ak, jā, Viesturs arī tur bija. Mēs vēl ar meitenēm nospriedām, ka viņam ir vissmukākais dibens no visiem klases puišiem. Kristīne pie sevis ieķiķinājās kā skolniece.
*
No šķūnīša izstūmusi velosipēdu, viņa apstājās starp flokšiem, matiolām un rožu krūmu. Vakara smarža. Reibinoša, traka, pilna ilgu. Puķes zied un smaržo, it kā domātu, ka rītdiena nepienāks. Un jau nu tiešām nepienāks? Sasodīts, un ja nu tiešām nepienāks?
Kristīne apgriezās uz papēža un iegāja atpakaļ mājā. No jauna stāvot uz sliekšņa zaļajā kleitā, kuras lencītes negribēja turēties uz pleciem, viņa nosūtīja ziņu:
«Braucu peldēties. Uz lielā ezera tālāko peldētavu.»
Tagad vai nekad. Ja viņš atbrauks, tad tagad. Ja ne, tad nekad.
Viņa ielika telefonu blakus mājas atslēgām mazajā somiņā, pārmeta to krusteniski pāri mugurai, piestiprināja dvieli uz drebelīgā bagāžnieka, atspērās un nozuda siltajā mijkrēslī.
*
Tālāko peldētavu zināja tikai vietējie. Svešie tur ieklīda reti, jo sākumā meža celiņš veda prom no ūdens, kļuva šaurs un šķita, ka tūlīt izšķīdīs melleņu un brūkleņu mētrās, bet tad taka apmeta līkumu un izveda tieši pie ezera. Lai tur nokļūtu, jānobrauc krietni pāris kilometri pa grubuļainu, koku saknēm izvagotu ceļu. Ja nokritīšu, es salauzīšu roku vai kāju un palikšu viena guļam mežā, Kristīne domāja, bet nespēja sevi apturēt un mina pedāļus kā prātu zaudējusi. Ko es darīšu, ja viņš atbrauks? Ja nu viņš patiešām atbrauks? Nē, diez vai. Viņš taču ir ģimenes cilvēks. Un kas esmu es? Apdullusi pusmūža sieviete viena pati uz velosipēda meža vidū.
Pie slepenās peldētavas Kristīne piebrauca aizelsusies. Kā viņa bija nojautusi un cerējusi, mazajā, retiem krūmiem aizaugušajā laukumiņā neviena cita peldētāja nebija.
No ezera otras puses, kur varēja piebraukt ar mašīnām, skanēja jautra jezga. Bet Kristīnei bija sava peldētava. Uzmetusi zaļo kleitu uz riteņa stūres, viņa kaila brida ūdenī. Maigs kā zīds vakars glāstīja ķermeni – seju, plecus, krūtis, vēderu, rokas, ciskas, lielus. Kristīne klusi ieslīdēja ezerā. Ūdens šķita tikpat silts kā gaiss. Viņa iepeldēja dziļi ezerā, apmeta plašu loku, atkal pietuvojās peldvietai, apgriezās uz muguras un ļāva ūdenim sevi turēt. Kristīne nekustējās un raudzījās debesīs. Ja mākslinieks tā uzzīmētu, skatītāji neticētu, teiktu, ka dabā tādu krāsu nav – gaiši zils, rozā, bet pamalē jau tumšs.
*
Viņa nemācētu atbildēt, cik ilgi tā nogulējusi, saplūstot ar debesu spoguli ezerā. Varbūt minūti, bet varbūt jau stundu? Gaiss kļuva vēsāks un ādu, kas atradās virs ūdens, pārklāja zosāda, krūšu galiņi savilkās cieti un mazi kā avenes. Bet Kristīnei negribējās brist krastā. Viņa vairs nejuta ne savādo trauksmi, ne skumjas, ne apjukumu, pat ilgas ezers bija uzsūcis.
Sīku vilnīšu ņirba viņu iztraucēja no mierpilnā stāvokļa. Ūdenī kāds brida.
Varēja redzēt tikai plecīgā vīrieša siluetu rietošās saules staros. Kristīne nostājās kājās, ķermenis joprojām šķita kā bez svara. Vīrietis tuvojās.
*
– Labvakar, – Viesturs smaidot čukstēja.
Kristīne atbildei pasmaidīja, uzgrieza viņam muguru un vēlreiz iepeldēja ezerā. Viņa neskatījās, bet zināja, ka viņš peld tieši blakus. Atgriežoties tuvāk krastam, kur viņa vēl nevarēja aizsniegt zemi, Viesturs satvēra viņas roku un pievilka sev klāt. Kristīnes augums reaģēja ātrāk nekā prāts, rokas apķērās ap vīrieša kaklu, krūtis pieglaudās viņa torsam.
– Jā? – viņš jautāja Kristīnes slapjajos matos.
– Jā, – viņa atbildēja viņa kakla bedrītei un nekautrējoties apvija savas kājas ap viņa vidukli. Vīrieša rokas spēcīgi un vienlaikus saudzīgi turēja viņas muguru.
– Es negribu būt konfekte, kuru tu sagribēji, apēdi un aizmirsi, – skatoties Viesturam tieši acīs, Kristīne teica.
– Tu nekad tāda nebūsi, – viņu lūpas atradās tieši blakus.
Klusi iesmiedamās, Kristīne atlaida rokas no Viestura kakla un uz mirkli atliecās ūdenī. Vakara nopūta atvilnīja liegu kalmju smaržu. Zemeņu tumšumā piebriedušie krūšu galiņi un baltās smagās krūtis balsnēja kā ūdenspuķes zilganajā novakarē, pievilkdamas Viestura lūpas. Tās apklāja nekautro baltumu un kā izsalkumā plūca tumšās ogas, maigi glāstīdamas to grubuļaino virsmu.
– Tu esi ezera lauma, tu esi piebūrēja, tu vairs no manis neaizbēgsi!
Viestura rokas kā ūdenszāles vilka viļņu musturus uz Kristīnes muguras, meta lokus ap dibenu un aizstīdza gar kājām, vijās un neatlaidās, arvien ciešāk piekļaudamas viņu savam ķermenim. Kristīnes pirksti pētīja vīrieša sejas arhitektūru, deguna kumpumu un uzacu izliekumu, slapjo spuraino matu faktūru, apņēmīgo lūpu kontūras. Viņa piejaucēja Viestura auguma tāpat kā viņš viņējo, izjuta ar plaukstu viducīšiem Viestura plecu paralēlas, ar pirkstu galiņiem nogludināja piemirkušos krūšu matiņus, ar īkšķi izpētīja viņa mugurkaulu no sprandas izciļņa līdz astes kaula iedobītei, sajuta un izbaudīja Viestura auguma atbildes uz katru viņas roku un lūpu pieskārienu.
Kristīne vairs nespēja atšķirt, kur beidzas viņas āda un sākas Viestura, saprast, kas radīja trīsas – atdevīgo ķermeņu deja vai ezera veldze.
Vārds nē bija pazudis uz neatgriešanos. Krēsla saplūda ar vieglo miglu virs ezera, un pasaule savilkās ap viņiem diviem vien.
Kristīne aizvēra acis un atvērās Viesturam kā reibinoša matiola tumsā. Viestura rokas, vairs nevairīdamās sava nodoma, cieša aptvēra viņas gurnus, ūdenī kā līgodamas viegli pacēla sievietes augumu un instinktīvi ieslīdēja viņā. Izliekums pie izliekuma, elpa pie elpas, abu ritms lēnām izauga no ezera viļņošanās, pārauga to un aizviļņojās vakara klusumā.
*
– Šis esot karstākais jūlijs pēdējā desmitgadē, – vēlāk Kristīne klusu teica, guļot uz dvieļa ezera krastā.
– Mums tas pilnīgi noteikti tāds būs, – ar melleņu mētru Viesturs zīmēja neredzamus rakstus uz viņas kailā vēdera.
