Atkarīga no adrenalīna — Agnese Boža 38 gadu vecumā atgriežas boksa ringā

Ģimene
Gita Vīksne
8. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: VLADISLAVS PROŠKINS (F64)
«Man nav bail uzņemties atbildību ne ringā, ne dzīvē,» PDz saka boksere, kura pēc sešu gadu pārtraukuma 8. augustā atgriezīsies ringā. Ghetto Fight 2020 Grīziņkalnā viņa cīnīsies pret bokseri Zani Silmanoviču.

Vecums ir sirdī, nevis pasē

«Šobrīd sev patīku labāk nekā agrāk,» atzīst boksere Agnese Boža. PDz ar Agnesi tiekas dienā, kad boksere aizvada kārtējo fiziskās sagatavotības treniņu. Jau nākamnedēļ viņa ringā tiksies ar bokseri Zani Silmanoviču, lai pēc sešu gadu pārtraukuma atkal visiem pierādītu, ka savas iemaņas nav zaudējusi. Agnese ir vienīgā profesionālā boksere Latvijā, kas boksa ringā ir uzvarējusi vīrieti – desmit gadus jaunāku par viņu.

«Ātrumam, kas parasti piemīt gados jaunākiem bokseriem svaru kausos pretī varu likt emocionālo stabilitāti. Ar gadiem esmu iemācījusies ekonomēt spēkus un kustības. Kamēr jaunie veic desmitiem sitienu pa gaisu un varbūt tikai viens trāpa mērķī, bokseri ar pieredzi uzbrūk retāk, bet dara to precīzāk,» skaidro Agnese.

No 52 cīņām savā karjerā viņa ir uzvarējusi 45 un tic, ka uzvaras laurus boksa ringā plūks vēl.

«Maijā man palika 38 gadi. Ar boksu sāku nodarboties 19 gadu vecumā. Kāpēc izvēlējos tieši šo sporta veidu? Man labāk patīk individuālais, nevis komandu sports. Kad esi atbildīgs pats par sevi un neviens cits tavā vietā nevar neko izdarīt. Man patīk darboties individuāli visās dzīves jomās. Un man nav bail uzņemties atbildību ne ringā, ne dzīvē,» uzsver viņa.

 Bože ar boksu profesionāli nodarbojusies līdz 32 gadu vecumam. «Tad treneris man pateica – tu tam esi par vecu,» atminas Agnese un norāda – pasaulē ir sievietes, kas boksa ringā dodas arī 42 un pat 45 gadu vecumā. «Vecums ir tēma, par kuru pēdējā laikā bieži aizdomājos. Esmu sapratusi, ka tavs vecums nav gadu skaitlis, kas ierakstīts pasē, bet gan tas, kas tev ir sirdī. Tas, ko jūti. Ja tu domā, ka vari, vai domā, ka nevari, tad abos gadījumos tev ir taisnība,» saka Agnese, un tam, ka joprojām var, viņai ik dienas palīdz noticēt boksa treneris Aleksejs Docenko un fiziskās sagatavotības treneris Edgars Jirgens.

«Ja man šķiet, ka kaut ko nevaru, treneris atgādina, ka varu. Viņš dara to tik ilgi, līdz arī es sāku tā domāt, un mums abiem beigās izrādās taisnība. Edgars ir 10 gadus jaunāks par mani. Man patīk, ka viņš ar savu jaunības maksimālismu neļauj man novecot. Man, piemēram, visu mūžu ir bijis bail lēkt uz kastes, kas ir viens no funkcionālo treniņu uzdevumiem. Šķita – neuzlēkšu vai arī pārvelšos pāri. Pirmo reizi, kad lecu uz kastes, Edgars gaidīja septiņas minūtes, kamēr es šim uzdevumam saņēmos. Septiņas minūtes! Ja viņš nebūtu stāvējis blakus, es to nebūtu izdarījusi. Tagad varu, jo man ir ambiciozs treneris, kurš spēj iedot sajūtu – es varu,» stāsta Agnese.

«Bokss noteikti spēj iedot pašapziņu. Es ceru, ka ar cīņu, kurā uzvarēju vīrieti, spēju dot arī savu artavu tajā, lai cilvēki saprastu – sieviete boksā nav apsmiekla objekts,» uzsver sportiste.

Lai sagatavotos cīņai, viņa trīs reizes nedēļā dodas uz boksa treniņiem un divas reizes nedēļā aizvada fiziskās sagatavotības treniņus. «Pretiniece ir stipri garāka par mani. Vai garums boksā palīdz vai traucē? Tas atkarīgs no taktikas un profesionālajām iemaņām. Es zinu, ko ringā darīt ar ļoti gariem cilvēkiem,» pavēsta Agnese.

Piepilda sapni par savu sporta zāli

«Ja sāc domāt par traumām, tad ar boksu nevajag nodarboties. Manuprāt, ir daudz lielāka iespēja iekļūt autokatastrofā nekā tikt nosistam ringā. Boksā esmu guvusi daudz traumu. Kikboksā man savulaik bija atsists kājas muskulis tā, ka mēnesi nevarēju staigāt. Ir bijis piecas reizes lauzts deguns, lauzti vaigu kauli, roka, bet tas sadzīst un aizmirstas. Esmu redzējusi arī daudz smagākas traumas.

Personīgi pazīstu lielisku bokseri – manu vienaudzi, kas cīnījās par pasaules čempiona titulu un boksa ringā tika satraumēts tā, ka šobrīd ir ratiņkrēslā un neko nesaprot. Nav tā, ka es domātu – ar mani nekas tāds nekad nenotiks. Varbūt notiks. Es, protams, ceru, ka ne. Taču ir lietas, no kurām jābaidās vairāk. Kuram lemts noslīkt, tas boksa ringā netiks nosists.»

Beidzamos sešus gadus Agnese boksā trenēja citus un mēģināja tikt galā ar milzīgu tukšuma izjūtu, ko radīja ilgas pēc adrenalīna, kādu spēj dot tikai atrašanās ringā atbildīgas cīņas brīdī. «Sapratu, ka esmu atkarīga no šī adrenalīna un nekas to nespēj aizstāt. Apsvēru domu pievērsties autorallijam. Šķita, varbūt tas varētu mani pārņemt,» atceras viņa.

«Pirms trim gadiem man izdevās piepildīt vienu no savas dzīves sapņiem – izveidot savu sporta zāli Salaspilī. Man nav bijusi doma ar šo vietu pelnīt, tas drīzāk ir sirds darbs. Uz zāli nāk pieauguši vīri, kuriem bokss ir tāda pati sirdslieta kā man. Katram ir pieejama zāles atslēga, un viņš turp var doties jebkurā diennakts laikā. Jau desmit gadu vadu arī boksa nodarbības sporta klubā Tornado. Trenēju savus audzēkņus un paralēli meklēju treneri arī pati sev, jo sapņoju par atgriešanos profesionālajā boksā,» stāsta Agnese.

Par Agneses treneri pirms divarpus gadiem kļuva Aleksejs Docenko, profesionāls sportists, kas iekļauts Latvijas rekordu grāmatā kā pirmais Latvijas sportists, kurš izcīnījis Pasaules čempiona titulu kikboksā starp profesionāļiem. «Viņš apņēmās piepildīt manu sapni par atgriešanos ringā,» saka Bože. Cīņa notiks zem klajas debess. «Tā būs jebkuros laikapstākļos. Ja līs lietus, tad slīdēs kājas. Bet neviens nav no cukura. Protams, vieglāk ir boksēties telpās. Lietus vai saule, kas spiež acīs, rada papildu sarežģījumus. Es ticu, ka viss būs labi, jo nekad nemeklēju vieglāko ceļu,» uzsver Agnese.

Boksere, kas spēlē klavieres

Vaicāta, ko par gaidāmo cīņu saka viņas ģimene, Agnese atzīstas: «Viņi par to priecājas vismazāk. Ģimene bija atvieglota, ka beidzot esmu nomierinājusies un profesionālajās boksa cīņās vairs nepiedalos. Taču neviens nevar ielīst manā ādā, lai saprastu, cik tas man ir svarīgi, lai es spētu priecāties par dzīvi un neslīgtu depresijā.

Mana mamma darbojas finanšu jomā, manas meitas tēva ģimene ir inteliģenti mūziķi. Šādiem cilvēkiem nereti liekas – ja tu nespēj sēdēt birojā vai pie klavierēm, esi krāvējs vai bokseris. Es gan esmu mācījusies arī mūzikas skolā un vēl vakar uz klavierēm nospēlēju Džordža Gēršvina skaņdarbu. Tomēr ar to ne vienmēr ir gana, lai bokseri uzskatītu par inteliģentu cilvēku,» pasmaida viņa.

Divas sievietes nav ģimene

Agnese ir jau pieaugušas meitas māte. Šomēnes viņas meitai būs apaļa jubileja – 20 gadi. «Apzināti esmu izvēlējusies viņu neņemt līdzi uz saviem treniņiem. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt reizes, kad viņa ir bijusi līdzi. Meita ir uzvilkusi boksa cimdus un arī mazliet paboksējusies. No malas skatoties, bija sajūta, ka viņa ir trenējusies gadiem ilgi. Droši vien meita ir mantojusi bokseres talantu no manis. Es priecājos, ka viņa to neliek lietā. Meita studē biznesa psiholoģiju, pirmo kursu pabeidza kā teicamniece,» lepojas Agnese.

Boksere nekad nav slēpusi savu netradicionālo seksuālo orientāciju, taču viņa ir pārliecināta – divas sievietes nevar būt ģimene. «Es uzskatu, ka ģimene ir tēvs un māte. Protams, tīri tehniski bērnu var izaudzināt jebkuri divi cilvēki – tā var būt māte un vecmamma, un Latvijā tā notiek ļoti bieži. Var būt arī tēvs un vecāmāte. Bet tie nevar būt divi tēvi vai divas mātes. Es domāju – ja mēs pajautātu jebkuram bērnam, vai viņš gribētu sev tēvu un māti vai labāk divas mātes, viņš teiktu, ka grib gan tēti, gan mammu. Manuprāt, tas ir egoistisks solis no viendzimuma pāra – sagādāt kopēju bērnu. Šādu cilvēku atvasēm mūsdienās nav viegla dzīve,» uzskata Agnese. Viņa neslēpj – sabiedrības neiecietību pret viendzimuma attiecībām izjutusi arī viņas meita.

«Lai gan nekad viņai neesmu rādījusi šo, it kā slikto, ģimenes modeli, kur ir divas sievietes, meitai ir bijušas problēmas manas seksuālās orientācijas dēļ. Savulaik tas ticis pat apspriests skolas vecāku sapulcēs, man klāt neesot. Pēc katras šādas sapulces tolaik draugiem.lv strauji pieauga mana profila skatījumu skaits. Meitas skolasbiedru mammas gribēja redzēt, kā īsti izskatos. Es gan nekad neesmu gājusi ar varavīksnes karogu rokā un nevienam ar savu orientāciju virsū nebāžos. Ja man paprasa, godīgi atbildu,» atzīst Agnese

. Viņa saka – meitai nekad nav rosinājusi kādu no draudzenēm saukt par otru mammu. «Līdz septiņu gadu vecumam meita auga ģimenē, kurā bija tēvs. Pārējā laikā esmu bijusi vientuļā māte, taču meita ar tēvu tiekas joprojām. Kopā ar meitas tēti esam iedevuši viņai sajūtu, ka abi vecāki ir svarīgi cilvēki viņas dzīvē, kurus neviens cits nevar aizvietot. Man ir bijušas vairākas attiecības ar sievietēm, tikai ar divām esmu iepazīstinājusi savu meitu. Tas vienmēr bija nodalīts – ir meitas ģimene, un ir manas un tēta jaunās attiecības. Kad meita bija maza, nekad neesmu vēlējusies, lai kāds ienāk mūsu ģimenē un uzņemas vecāka lomu, jo viņai jau ir abi vecāki,» saka Agnese. Arī iestāšanās par viendzimuma laulībām, viņasprāt, ir nevajadzīga. «Neko nevajag legalizēt. Jebkuri divi cilvēki var reģistrēt kopēju īpašumu. Tā Latvijā nav problēma. Tikt pielaistam pie otra slimnīcā – jā, ar to ir sarežģījumi, bet viss pārējais ir risināms.»

Par mīlestību domās vēlāk

Vaicāta, vai viņas dzīvē šobrīd ir kāda īpaša sieviete, Agnese ir atklāta: «Es neiespringstu uz attiecībām. Man šobrīd vienkārši tam nav laika. Mana dzīve aizrit, trenējoties un trenējot audzēkņus. Ārpus sporta zāles man vajag daudz personīgās telpas, un šobrīd man ir labi tā, kā ir.

Kad beigšu profesionālo karjeru, varbūt sākšu domāt par attiecībām. Pēc kādiem trim četriem gadiem.

Pateicoties sportam, esmu pašpietiekama. Attiecības man nekad nav bijušas pirmajā plānā.» Viņa neslēpj – ir piedzīvojusi situācijas, kad meiteni, kas nāk pie viņas trenēties, patiesībā interesē nevis bokss, bet gan Agnese pati.

«Parasti šādus cilvēkus ātri vien ievirzu draugu zonā. Es negribu jaukt kopā divas lietas – attiecības un darbu.» Taujāta, vai nepietrūkst kāda, kas dienās, kad viss ir slikti, palutina, Agnese saka: «Man to nevajag. Un man nav tādu dienu, kad viss ir slikti. Esmu laimīgs cilvēks, jo man vienmēr viss ir labi. Pat tad, kad nav. Jo viss ir galvā. Pateicoties boksam, man ir augsta psiholoģiskā noturība. Gadiem ejot, tā tikai pieaug. Tā ir viena no manām superspējām.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+