Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ilgu laiku ar sieviņu bijām lieli slinkotāji, kas nelabprāt sportoja, taču pirms četriem gadiem viss mainījās,» atminas dziedātājs Atis Ieviņš, kurš kopā ar sievu Renāti atgriezies no kāpiena 2503 metrus augstā kalna virsotnē Augstajos Tatros uz Polijas un Slovākijas robežas. Ieviņi jau tagad var lepoties ar ievērojamu kalnu un aizu pārgājienu pieredzi – bijuši gan Teides vulkānā Kanāriju salās, gan «Elles rīkles» aizā Spānijā. «Risija kalnā bijām jau otro reizi. No tā ziemeļu nogāzes paveras pasakains skats uz Jūras acs ezeru,» zina teikt Atis.
Ceļš līdz Risija virsotnei no nepieredzējuša kāpēja prasot gana lielu izturību, ik pa brīdim jāpieturas arī pie kalnā nostiprinātām dzelzs ķēdēm. «Neslēpšu, ka baidos no augstuma. Jo īpaši brīžos, kad visapkārt ir akmeņi, kas, šķiet, jebkurā brīdī varētu sākt ripot lejā. Bet pie visa pierod. Arī augstuma. Tu kāp aizvien augstāk un augstāk, līdz kādā brīdī nonāc kalna virsotnē. Lai tiktu pašā smailē, ir jāpāriet spicai kalnu grēdai. Viens neveikli sperts solis un tevi sagaida 200 metru garš kritiens.
Bīstamākajos brīžos es vienkārši turējos pie ķēdes un sev teicu – tas ir fināls, zaudēt vairs nav ko, ir vienkārši jākāpj,» smejoties stāsta Ieviņš.
Risija kalnā pirmo reizi Ieviņi bijuši pirms diviem gadiem. «Toreiz bija skaidras debesis, no smailes varēja redzēt fantastiski skaistu ainavu. Šajā reizē iekāpām mākonī. Viss, kas atradās apkārt, slīga tik biezā miglā, ka brīžiem uz priekšu varēja redzēt labi, ja metru,» piedzīvoto atminas Atis, uzsverot, ka pirms kāpiena kalnā cēlušies četros no rīta, un mājās atgriezušies vien ap desmitiem vakarā.
Taujāts, kas kalnos patīk, mūziķis atklāj: «Kalni ir mūsu ģimenes meditācija. Esi tikai tu un kalns. Neviens nevar sazvanīt, jo telefonam parasti nav zonas. Kalni savstarpējās attiecības noteikti uzlabo, jo beidzot ir laiks izrunāt visu, kam ikdienas steigā nav pieticis laika. Vienā brīdī atveras arī milzīga radošuma čakra. Galvā sāk skanēt jaunas melodijas. Galvenais ir tās neaizmirst, nonest lejā un kaut kur pierakstīt. Kalna galā dziesmu diez vai uzrakstīsi,» spriež mūziķis.
Viņš uzsver, ka, protams, dodoties kalnos, jābūt labiem apaviem. «Mitruma necaurlaidīgiem un ar biezu zoli. Svarīgi, lai tie būtu vismaz pus izmēru lielāki par to, kādu nēsā ikdienā. Ja kājas piepampst, tad pēdai vismaz ir kur izplesties,» bilst Atis. «Ejot lejā liela slodze ir uz kāju nagiem, tādēļ tie pirms došanās kalnos ir jānogriež. Citādi slodze uz tiem ir tik liela, ka beigās var palikt arī bez nagiem,» ar padomu dalās Atis.
