Andris Brīnums par neārstējami slimās sievas aprūpi: Nekādu atbalstu no valsts nesaņēmām

Ārstēšanās
Zane Piļka-Karaļeviča
14. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
Radio Pieci.lv labdarības maratons Dod pieci! pērn tika veltīts paliatīvajai aprūpei. To, cik neapskaužamā situācijā Latvijā ir nedziedināmi slimi cilvēki, sievas slimības laikā pārliecinājās arī grupas Duets Sandra mūziķis.

Grupas Duets Sandra soliste pēc mokošas cīņas ar smagu un retu slimību mūžībā aizgāja 2017. gada 10. februārī. Veselības problēmas Sandrai Brīnumai sākās ar balsi. Sākumā šķita – parasta saaukstēšanās un pārgurums, drīz pāries. Taču, lai turpinātu dziedāt, Sandrai bija jāpiepūlas arvien vairāk. Pēc pusgada ilgās kakla ārstēšanas līdzcilvēki ieteica vērsties pie citiem speciālistiem. Drīz vien Sandras ģimenei tika paziņota diagnoze – amiotrofā laterālā skleroze (ALS).

Reta neirodeģeneratīva slimība, kas skar kustību neironus galvas un muguras smadzenēs, izraisot vājumu un muskuļu masas samazināšanos, turpmāk arī ekstremitāšu kustīguma pieaugošu zudumu, grūtības norīt, elpot un runāt. Sandras veselības problēmas samilza lielā ātrumā. Arvien biežāk tirpa mēle, dziedātāja sāka runāt pavisam neskaidri.

Strauji progresējoša kāju vājuma dēļ Sandra bija spiesta pārvietoties ratiņkrēslā. Decembrī izskanēja ziņa – Sandrai steidzami nepieciešama specializēta ikdienas aprūpe un palīgaprīkojums.

Lai Sandra varētu dzīvot, bija nepieciešami gandrīz 12 tūkstoši eiro. Par šo naudu bija plānots sagādāt speciālu ratiņkrēslu, pacēlāju mājās, funkcionālo gultu un palīgiekārtas vannasistabai un tualetei, kā arī speciālus medikamentus.

Atminoties Sandra slimības laiku, Andris PDz atzīst – bija ļoti smagi.

«ALS nevar izārstēt, zāļu nav. Ar citām slimībām vēl var pacīnīties, bet ar šo – ne. Ārsti nolaiž rokas, un viss. Nevienam nepalīdz…» nopūšas viņš. Ar nožēlu mūziķis secina – mūsu valstī invalīdi un nāvei nolemtie cilvēki ir visneaizsargātākie. Birokrātijas dēļ tiek zaudēts tik dārgais laiks. «Lai atzītu invaliditāti un saņemtu palīdzību, pie mums ir pamatīga birokrātija. Jāstāv rindā vismaz trīs mēneši – tad papīru kaudzes, visur slims cilvēks jāvadā līdzi, lai iestādes redzētu, ka nemeloju. Pateicoties birokrātijai, mēs nekādu pabalstu no valsts nesaņēmām, jo slimība negaidīja…» atceras viņš.

Pateicības vārdus Andris velta Motus Vita fondam, kuri vienīgie sniedza palīdzīgu roku. «Tur nebija nekādas birokrātijas, bija ļoti atsaucīgi ļaudis, kas sagādāja gan ratiņkrēslu, gan paceļamo gultu, elpošanas masku un citus piederumus. Bez šīs iestādes mums nekā nebūtu, jo cilvēks ar ātri progresējošu slimību valsts birokrātijas dēļ neko nevar saņemt,» atzīst Brīnums.

Viņš priecājas, ka labdarības maratons Dod pieci! veltīts neārstējami slimu cilvēku aprūpei, jo šajā jomā valstī situācija ir patiesi skaudra.

Andris cer, ka, runājot un izglītojot sabiedrību, kopējiem spēkiem tiks atrasts risinājums, un pienāks diena, ka nedziedināmi slimam cilvēkam nebūs jāizbrien birokrātijas džungļi, lai pierādītu, ka viņš tik tiešām ir slims, un saņemtu nepieciešamo palīdzību.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs