Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
10
-
1
-
2
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Iestrēgusi kā Vinnijs Pūks
Lelde Vikmane PDz stāsta, lai gan jau ilgus gadus ir parīziete, tomēr ar vienu kāju vienmēr bijusi Latvijā – vismaz reizi trīs mēnešos apciemojusi dzimteni un vasaras šeit pavada ik gadu. Šogad ir citādi. Viņa ir Rīgā jau kopš februāra beigām.
«Man šeit ir mammīte un draugi, tāpat arī jāapkopj kapi…» teic Lelde un stāsta, ka nu viņai esot darba pilnas rokas, jo gluži negaidīti pagājušā gada pavasarī ievēlēta par Eiropas Latviešu apvienības (ELA) kultūras nozares vadītāju.
«Tas bija negaidīti. Atgriezos no ELA kopsapulces Londonā, un brīdī, kad jau devos uz lidostu, metro man zvanīja ELA pārstāvis un vaicāja, vai es būtu ar mieru uzņemties šo amatu. Tā kā zināju, ka tūliņ beigsies mans divu gadu līgums Sorbonnas universitātes valodu institūtā INALCO, kur mācīju latviešu valodu, sapratu – šī iespēja jāizmanto. Kultūras lietas, kas arī diasporā nav tikai tautas dejas un dziesmas, bet vēl daudz kas cits, man vienmēr bijušas tuvas. Tā nu šis gads rit ļoti rosīgi,» saka Lelde.
Pirms dažiem mēnešiem viņai bija paredzēts komandējums uz Latviju, kur Ārlietu ministrijā bija svarīga sēde par kultūras jautājumiem diasporā.
«To negaidīti pārcēla uz martu, tāpēc nolēmu palikt Rīgā, jo te taču ir tik daudz ko baudīt – teātri, muzeji, opera! Tas, par ko, Parīzē dzīvojot, var tikai sapņot, jo tur viss ir trīsreiz dārgāks.»
Attiecīgie kultūras jautājumi netika izlemti un nācās aizkavēties uz vēl vienu sēdi, pēc kuras vairs atpakaļ netiku, jo robežas bija ciet,» atceras Lelde. Tolaik jau uz Latviju bija atlidojis arī Leldes vīrs Ēriks. Pirms četriem gadiem viņa apprecējās ar francūzi Eriku de Dreizī, kurš tolaik bija Air France iekšējās kontroles uzraudzītājs. Arī dēls Rū no Londonas bija atpakaļ.
«Tā mēs tagad visi dzīvojam vienā dzīvoklī Rīgā,» stāsta Lelde un priecājas – viņi visi trīs te ir laimīgi iesprūduši gluži kā Vinnijs Pūks Trusīša alā. Latvijā daudzējādā ziņā ārkārtējā situācija tomēr noritēja labāk nekā Francijā vai Anglijā. Sadzīvot trīs pieaugušiem cilvēkiem vienā mājvietā neesot grūti.
«Mājas katrs strādājam pie sava datora. Man ir dažādas videokonferences, bet vīrs, kurš līdz oktobrim ir pārejas posmā līdz pensijai, šobrīd raksta grāmatu par savu senci, kuram ir saikne ar Latviju – ar Bībeles tulkotāju Ernestu Gliku. Viņš patlaban pēta daudz vēsturisku dokumentu par Livonijas un baltvāciešu saistību ar Franciju, un arī man tas ļoti patīk un interesē. Jau pirms mēs iepazināmies, viņam ļoti patika viss, kas saistīts ar Latviju,» atklāj Vikmane.
Par dēlu Lelde stāsta: «Lai gan joprojām Rū vada fitnesa nodarbības tiešsaistē, viņš aktīvi pievērsies arī mācībām un programmēšanai, un krīzes laikā pat nodibinājis savu firmu, kas piedāvā viedo bišu stropu uzraudzīšanas sistēmu.»
Lelde stāsta – šī piespiedu pauze viņai ļāvusi iepazīt daudz gudru un interesantu cilvēku.
«Man bija laime saskarties ar patiesu enerģijas inteliģenci,» gandarīta ir viņa. Šobrīd, kad jau atsākušies avioreisi uz Parīzi, viņa ar vīru plāno aizlidot uz mājām Francijā, bet jau pirms Līgosvētkiem atgriezīsies Latvijā, lai vasaru pavadītu pie jūras. Līgosvētku svinības un Jāņu sagaidīšana abiem iecerēta pat vairākās Latvijas vietās.
Gadi iet, bet Lelde nemainās!
Jūlija vidū Lelde svinēs apaļu jubileju, taču gadus viņa neskaita un arī citiem iesaka darīt tāpat. «Es par to nedomāju, jo ticu, ka viss ir galvā. Protams, saprotu, ka jābūt nedaudz nopietnākai, taču to iekšējo bērnu sevī nav iespējams izmainīt. Agrāk domāju – četrdesmit gadu ir daudz, bet tagad jau piecdesmit man šķiet smieklīgi. Visas sievietes varu iedrošināt – piecdesmit gadu vecumā var sākt dzīvi pilnīgi no nulles.»
Un, ja nepieviļ veselība, tad dzīve ir skaista!
«Vienīgais, ko es pirms divām nedēļām izdarīju – beidzot iegādājos sev brilles lasīšanai, kuras jau Parīzē man ārsts bija izrakstījis. Tagad, visu laiku sēžot pie datora un attālināti piedaloties dažādās videokonferencēs un sēdēs, ir sajūta, ka man acis jau kļuvušas sīkrūtainas, un labi, ka nav kvadrātainas!» smejas Lelde.
Kopš filmas Vajadzīga soliste pirmizrādes pagājuši 36 gadi, bet Leldi vēl aizvien atpazīst uz ielas. Seksīgās latvju zeltenes Evijas tēls daudziem bija skaistuma etalons, un Lelde vēl aizvien ir tāda – sievišķīga un stilīga. «Esmu diezgan paškritiska. Jābūt reālam, un jāsaprot, kas tev piestāv,» saka viņa. Taču galvenais ir dzīvesprieks un aizrautība, jo tas atspoguļojas gan acu skatienā, gan stājā. «Es vienmēr esmu kādā lietā vai cilvēkā iemīlējusies.
Pāris reižu dzīvē ir bijusi tukšuma sajūta, tāda, ka šķiet – nav dzīvei jēgas.
Tomēr tagad vienmēr atrodu par ko priecāties. Ja pats to neatradīsi, neviens cits tev to neiedos. Bet citādāk – galvenais ir nomazgāt seju ar aukstu ūdeni no rīta, turēt tīru ķermeni un prātu,» pamāca aktrise. «Piedomāju arī par fizisko slodzi, cenšos pēc iespējas vairāk kustēties, staigāt. Gribētos te Latvijā nopirkt arī velosipēdu, lai gan vīrs kreņķējas par manu drošību,» pasmaida viņa.
Lelde atklāj – viņu pieskata arī dēls, kurš seko, lai ikdienā tiktu lietots figūrai draudzīgs un veselīgs uzturs. «Brokastis ēdu vēlu, kad organisms jau pamodies. Vakariņās dēls mums vienmēr pagatavo dažādus dārzeņus, taču man ir dažas vājības – Ķelmēnu maize, kaņepju sviests un melleņu jogurts, ko ēdu kopā ar biezpienu. Par laimi, baltmaize man negaršo. Daži kilogrami tomēr ir nākuši klāt, jo pēdējos mēnešus visu dienu sanāk daudz sēdēt internetā.»
Aicina latviešus vīt vainagus
Lelde atzīst – nereti sastapusies ar Latvijas iedzīvotāju viedokli – uz ārzemēm braucot vieglas dzīves tīkotāji. «Es noteikti zinu, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši daudz domā par Latviju un kopj tradīcijas. Pagājušogad biju gan Īrijā, gan Gruzijā, un pat Islandē, kur latvieši ir trešā lielākā diaspora,» atklāj Lelde. To, cik svarīga ir Latvija aizbraucējiem, īpaši viņa izjutusi tagad, kad nācies uzmundrināt bērnu kolektīvus, kas šovasar tā arī netiksies, jo XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki pārcelti uz nākamo vasaru.
Lelde ir arī idejas autore skaistai akcijai Savij Latviju vainagā, kur latvieši no visas pasaules sociālajos tīklos priecē cits citu ar saviem vainagiem. «Man bija laime piedalīties Daces Melbārdes un Nacionālā kultūras centra iniciētā desmit dienu vebinārā par to, kā darboties tiešsaistē. Kopā bijām piecsimt cilvēku, un mums tika doti uzdevumi, kā interneta vidē pēc iespējas labāk varētu radoši darboties šajā neparastajā situācijā."
Saņēmusi piedāvājumu no teātriem
Lelde Vikmane atzīst – Latvijā viņu kā aktrisi arī nav aizmirsuši, un beidzamajā laikā viņa saņēmusi divus piedāvājumus saistībā ar teātri.
«Vēl jāpadomā par to. Es gan domāju, ka tās iemaņas man nav zudušas. Ja reiz esi iemācījies ar divriteni braukt, tad jau noturēties vari, ja vien nav pārāk bīstams ceļš un asi pagriezieni,» prāto viņa.
«Es tomēr esmu pagājušā gadsimta aktrise, un bērni mani, protams, nezina. Taču viņu vecāki atceras, un reizēm pat jaunieši atpazīst. Varbūt Zītaru dzimtu, kur atveidoju Elzu, skatījušies vēstures izziņas nolūkos, vai arī kaut kur redzējuši filmu Vajadzīga soliste,» teic Lelde un stāsta – saistībā ar jauno amatu, viņai ir izveidojusies laba saistība ar amatierteātriem, un pagājušajā vasarā ar lielu prieku pieņēmusi ielūgumu uz Alūksnē notiekošu amatierteātru skati, kur piedalījās pāri par 100 amatierteātri no Latvijas, kā arī latviešu diasporas teātru režisori no Eiropas.
«Mani priecē, ka vēl aizvien ir saikne ar amatierteātriem Eiropā un arī ar Sanfrancisko teātri, un šajā noslēgtajā laikā visi ļoti radoši darbojas.»
Lelde priecājas, ka vasarā dzīve Latvijā kļūst brīvāka no ierobežojumiem, un nupat atkal abi ar vīru varējuši aiziet uz kino. Viņa joprojām dzied Parīzes latviešu korī Latve, un katru otrdienu septiņos vakarā Leldei jābūt mājās pie datora, lai tiešsaistē piedalītos mēģinājumā.
