Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Spriedums tika pasludināts 28. janvārī, kas bija piektdiena, un jau pirmdien manā kontā ienāca nauda,» PDz pastāstīja Kaspars Zāle.
Tiesā viņu pārstāvēja biroja «Znotiņš un Krūmiņš» advokāti Kalvis Krūmiņš un Raivis Znotiņš, prasot atjaunot aktieri darbā un piedzīt kompensāciju. Rīgas apgabaltiesa sprieda, ka darba algas piedziņa 12 378,31 eiro apmērā izpildāma nekavējoties.
«Novelkot nodokļus, uz rokas saņēmu ap 8000 eiro. Man bija jānomaksā vairāki ātrie kredīti, un pēdējo nokārtoju šodien,» PDz atklāja Kaspars. «Par atlikušo naudu – aptuveni 3000 eiro – plānoju nokārtot autovadītāja tiesības.» Vēl neesot izmaksāta nauda par morālo kaitējumu.
«Mēs prasījām piecu mēnešalgu apmērā, taču iedeva viena mēneša apmērā – 950 eiro. Pēc nodokļiem sanāk ap 600 eiro,» rēķināja Kaspars, piebilstot – salīdzinājumā ar līdzīgām situācijām citviet Eiropā šāda summa par morālo kaitējumu esot smieklīga.
«Morālais ieguvums šajā gadījumā ir lielāks par naudu. Tas ir neatsverams un vairojis manu spēku. Protams, šis viss arī daudz ko ir atņēmis, sevišķi maniem tuviniekiem. Cik manas mammas un vecmāmiņas nervu tas nav prasījis!» atklāts bija Zāle.
Rīgas apgabaltiesa apmierinājusi arī Kaspara prasību par atjaunošanu darbā Dailes teātrī, no kura viņš tika atlaists 2020. gada decembrī. Togad maijā no darba teātrī tika atbrīvoti vairāki aktieri, bet Kaspars ar to nesamierinājās.
«Tas bija mana goda un cieņas jautājums,» komentēja Zāle, kas darbā teātrī uz neilgu laiku bija atjaunots 2020. gada septembrī.
«Man toreiz tika ierādīta 75. mēģinājumu telpā un dots uzdevums radīt monoizrādi. Tāpēc darbā Dailes teātrī savā ziņā tagad esmu atgriezies jau otro reizi. Mana pirmā darbdiena pēc šiem notikumiem bija otrdien, un tas bija īpašs mirklis. Saņēmu elektronisko ieejas karti, aizgāju apskatīties savu veco grimētavu, kurā biju kopā ar Kasparu Dumburu, jau pirms mani atlaida no teātra. Viss palicis savās vietās – gan Ivetas Vecenānes gobelēnu gleznas, gan fotogrāfijas no izrādēm,» pasmaidīja Kapars.
Vaicāts, kā uz Kaspara atgriešanos reaģēja viņa kolēģi, Zāle sacīja: «Dažādi. Ir tādi, kas atbalsta un apsveic ar īsziņu vai piezvana. Un ir, kas baidās. Cik zinu, teātrī šobrīd daudzi dzīvo bailēs, arī aktieri. Cilvēkiem Latvijā ar to baidīšanos vispār ir diezgan sarežģīti…» sprieda viņš.
Aktieris neslēpa – lepojas, ka neatmeta visam ar roku un cīnījās par savu taisnību.
«Tas tomēr ir bezprecedenta gadījums, ka arī aktierim var būt teikšana. Tā ir indivīda cīņa ar sistēmu. Skaidrs, ka man nav ne tādas ietekmes, ne naudas kā manam pretiniekam, taču advokāti parādīja, ka nevajag baidīties. Nekādā ziņā šo visu nenožēloju, jo tas man bija lielisks izaugsmes posms. Viss šis process man ir nācis pat par labu. Es tik daudz uzzināju! Arī to, kā tas ir – kā frīlancerim iesaistīties dažādos projektos. Esmu ieguvis arī nelielas zināšanas jurisprudencē.
Tagad man daudzi, arī nepazīstami cilvēki, raksta vēstules, ka šis viss, ko mēs kopā ar advokātiem esam paveikuši, viņus ir iedvesmojis. Ne tikai aktieru vai juristu profesijas pārstāvjus, bet ikvienu – ka var paust savu viedokli un cīnīties par savām tiesībām.»
