Aizsardzības ministrs Artis Pabriks: Mūsu tanki ir ātrāki par zirgiem

Privātā Dzīve
Zane Piļka-Karaļeviča
10. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks nekad nav vairījies paust savu viedokli nedz tvitera dzīlēs, nedz publiskās diskusijās. PDz tiekas ar Pabriku nedēļu pirms viņa ilgi gaidītā atvaļinājuma.

Kā tiekat ministrijā, ja mājās esat aizmirsis dokumentus?

Mani jau atpazīst – pēc drošības pārbaudēm un kodiem, kas jānosauc, tieku iekšā.

Uz darbu braucat ar automašīnu vai ar velosipēdu – kā jūsu kolēģi Krišjānis Kariņš un Nauris Puntulis?

Nedzīvoju tik tuvu darbam kā viņi, tāpēc braucu vai nu ar darba, vai personisko automašīnu.

Cik reizes ministrēšanas laikā esat aizgulējies?

Ministri jau neaizguļas, viņi šad tad kavējas! Esmu praktiski uz visām vietām vienmēr paspējis. Piemēram, šodien savā izpratnē es piecēlos par vēlu. Tas nozīmē, kas nedabūju pietiekami pasportot. Bet uz darbu tik un tā tiku laikā.

Kāpēc aizgulējāties?

Lietus lija, un miegs nāca.

Kādas slimības esat izgudrojis, lai tikai nenāktu uz darbu?

Patiesībā šajā amatā slimības nepalīdz. Ja tu esi slims, vienkārši strādā no mājām. Taču es cenšos neslimot.

Spējat saģērbties, kamēr sērkociņš nodeg?

Agrāk varēju, tagad neesmu mēģinājis. Jautājums – kāds apģērbs? Attiecībā uz pašreizējo Latvijas karavīru formas tērpu droši vien ir nedaudz grūtāk iekļauties sērkociņa degšanas laikā, jo ir saišu zābaki, nevis kā padomju armijas laikā – ievelkamie.

Jums pašam ir militārais formastērps?

Ir! Esmu zemessargs.

Mulstat, ja redzat – Zemessardzes bataljonā pie sienas piekārts jūsu portrets?

Nē. Tas ir normāli, ja jebkurā kazarmā un šāda mēroga drošības institūcijā pamatā ir trīs galvenās fotogrāfijas – Valsts prezidents, aizsardzības ministrs un komandieris. Karavīriem un zemessargiem ir jāzina savs komandējošais sastāvs.

Jūsu kabinetā gan neredzu nevienu fotogrāfiju.

Es pats sevi pazīstu. Citā telpā gan ir prezidenta portrets.

Kad ierodaties ministrijā, padotie jūs sagaida ar smaidu vai aiz bailēm sāk salutēt?

Daži salutē, kuriem tas obligāti jādara. Bet pārējie atkarībā no statusa un mūsu iepriekšējām sarunām. Šķiet, vairākums tomēr ir priecīgi mani redzēt. Es vismaz tā gribētu cerēt.

Kolēģi jūs ir redzējuši bļaujot?

Reti. Es vispār nekliedzu. Varu būt nedaudz skaļāks vai dusmīgāks. Spēks vai tāda veida agresija kā kliegšana nepalielina respektu. To var palielināt arī ar klusām darbībām.

Noņemot daļu algas, piemēram.

Vai nepieliekot pie tās? (Smejas.)

Kur ērtāk – ārlietu vai aizsardzības ministra krēslā?

Abi labi. Es varu gan tā, gan tā. Tas gan nenozīmē, ka varētu ērti sēdēt pilnīgi visos ministru krēslos, jo uzskatu, ka nevajag cilvēkiem iet tur, kur viņi neiederas. Manuprāt, šīs divas nozares ir tās, kurās es varu atrasties.

Un kā ar Ministru prezidenta krēslu?

Nu, es biju partijas virzīts kandidāts, bet pašlaik tas nav aktuāli, līdz ar to man tāda plāna nav.

Mākat šaut?

Jā!

Un trāpīt?

Arī.

Kad pēdējo reizi šāvāt?

Pirms kādām divām nedēļām.

Jums ir personiskais ierocis?

Jā, gaisa šautene.

Ar ko atšķiras pistole no šautenes?

Pistolei stobriņš ir īsāks.

Ja jūs būtu Sprīdītis, kuru no ieročiem jūs izvēlētos – sprunguliņu, stabulīti vai gredzentiņu?

Droši vien, ka stabulīti. Jo tad var likt citiem dancot pēc savas stabules.

Jums tas patīk?

Kuram gan nepatīk!? (Smaida.)

Cik degvielas tanks patērē uz 100 kilometriem?

Oi, no galvas tā uzreiz nepateikšu, jo ir dažādi tanki. Domāju, ka mūsu kāpurķēžu benvāgens patērē mazāk par 100 litriem uz 100 kilometriem.

Kas ātrāks tanks vai zirgs?

Kā kurā vietā. Mūsu tanki ir ātrāki par zirgiem.

Pats ar zirgu esat jājis?

Jā, vienīgi pēc aulēkšiem nākamajā dienā sāp atsevišķi muskuļi.

Kādas ir izjūtas, lidojot ar militāro lidmašīnu?

Tīri labas. Jūtos daudz drošāk nekā civilajā, lai arī vajadzētu būt otrādi. Lidojot ar militāro lidmašīnu, jūti tās darbību, bet pasažieru lidmašīnā esi nodalīts no visa, kas notiek. Cilvēkiem bieži vien lielāka drošības sajūta ir tad, kad viņš iesaistās procesā, un militārajā lidaparātā esi daļa no tā.

Ja pilots pēkšņi noģībtu, spētu nosēdināt lidmašīnu?

Droši vien ne.

Vai kaut reizi esat izlēcis ar izpletni?

Nekad! Nav arī bijusi tāda vēlme.

Vai kaķi, kas krituši no vairāku stāvu augstuma, atzīmē gaisa desantnieku dienu?

Man žēl kaķīšu. Ceru neviens viņus nav metis, jo pats kaķis jau nav tik stulbs, lai apzināti to darītu. Tāpēc nedomāju, ka viņus šī diena interesē. Turklāt ar Latvijas armiju tai nav nekāda sakara.

Ko jums kā aizsardzības ministram visbiežāk dāvina?

Tā saucamos koivus. Tā ir tāda piemiņas emblēma – monēta, kas ir katram virsniekam, aizsardzības ministram. Mana, piemēram, ir ar ezīti un ministra karogu. Kad tu ar kādu satiecies, tu šo koivu iespied cilvēkam saujā. Un, kad tu ar viņu pēc kāda laika atkal satiecies, ir tāda tradīcija – ja es izvelku no kabatas viņa dāvināto koivu un parādu viņam, bet šim cilvēkam mans koivs nav līdzi – viņš man izmaksā alu. Savukārt, ja viņam manis dāvinātā monēta ir līdzi, es izmaksāju alu.

Kā jūs sauc bērni – par tēti, senci vai varbūt veco?

Par papu. Tas gan nenozīmē, ka viņi mani tā sauc arī citu klātbūtnē.

Ciemiņu priekšā uzrunā uz jūs?

Jā, man ienākot istabā, pieceļas kājās un sauc par ministra kungu. Dēls šad tad tā ironizē.

Ja kāda no jūsu meitām paziņotu, ka vēlas dienēt armijā – laistu?

Protams! Kāpēc ne? Mums tik daudzas sievietes ir armijā. Cilvēkiem jādara tas, kas viņiem patīk.

Uzskatāt, ka tā ir sievišķīga profesija?

Armijai ar vīrišķību vai sievišķību nav nekāda sakara. Tas ir viens no stereotipiem, kuriem es nepiekrītu. Ja mēs skatāmies kaut vai uz samuraju sievām, arī viņas ir gana izglītotas kara mākslā.

Kāpēc nikniem suņiem sabiedriskajā transportā jāvelk uzpurnis, bet niknām tantēm – nav?

Tā laikam ir viena no diskriminācijas pazīmēm?

Cik zvaigžņu uz uzplečiem ir virsleitnantam?

Hmm… Trīs! Oi, nē – divas, trīs ir kapteinim.

Lasīju, ka jums patīk rosīties dārzā. Kā jūs ravējat – tupus vai stāvus?

Parasti es pļauju zāli. Protu to darīt arī ar izkapti, tēvs man to iemācīja. Ravēt man nepatīk.

Jums ir divas melnās jostas.

Patiesībā man ir trīs melnās jostas, trešo man uzdāvināja Ārlietu ministrijas protokols – kā tā laika labākajam ministram.

Cik viena josta ir gara?

Tā, lai to var apsiet apkārt konkrētajam viduklim.

Tievajiem tās ir īsākas?

(Smejas.) Nezinu… Ja godīgi, neesmu mērījis.

Strādājot virtuvē, jums patīkot lietot alkoholu. Vai ir bijis tā, ka vakariņas vairs neatceraties?

Nē, tāda gadījuma vēl nav bijis. Pārsvarā es spēju sevi kontrolēt. Domāju, ja jau tevi piespiež strādāt virtuvē, bez nelielas devas laba alkohola tas darbs tik labi nesokas.

Neliela deva – cik tas ir?

Atkarībā no tā, cik ilgi jāgatavo. (Smejas.)

Kādā intervijā teicāt: «Kad vairs nebūšu politikā, man būs daudz brīvā laika, tad varēšu nopietni pievērsties dejošanai un mēģināt kļūt par čempionu senioru dejās Latvijā.» Vai cerības vēl neesat atmetis?

Esmu šo sapni nedaudz modificējis. Tagad man vairāk interesē Argentīnas tango. Tā ir lieta, ko varētu iemācīties un uzlabot, jo šī deja ir diezgan specifiska.

Savulaik esat cepis Afganistānā dienošajiem karavīriem cepumus. Kas bija to sastāvā?

Tas gluži nebija cepums, tā bija tāda saldā maize, pa pusei kūka, kurā bija ļoti daudz sastāvdaļu – sukādes, rozīnes, labs sviestiņš, pūdercukurs pa virsu.

Vai tiešām karavīri ko tādu vēlējās?

Viņiem garšoja, pēc tam bija ļoti pateicīgi.

Vai atceraties savu pirmo tvītu?

Nē. Es pat neatceros, kurā gadā es sāku lietot tviteri. Laikam tad, kad pirmo reizi biju aizsardzības ministrs.

Jūs pats tvītojat vai to jūsu vietā dara kāds palīgs?

Pats. Ja kaut kas ienāk galvā, uzrakstu. Gribu paskatīties uz sabiedrības reakciju, kas tur tajā burbulī dzīvo, kuri saprot, kuri nesaprot. Dažreiz man vienkārši gribas pasmieties par cilvēkiem, kas sevi sauc par influenceriem, blogeriem. Un man kā cilvēkam ar politologa izglītību ir diezgan interesanti paskatīties, cik daudz lasītāju reakcijas piesaista nopietns teksts un cik nenopietns, ironisks vai retvīts, kad mēs kaut ko pārpublicējam bez komentāra.

Iesaistāties arī asākās vārdu pārmaiņās?

Dažreiz, kad liekas, ka viņi galīgi nogājuši no ceļa vai apmaldījušies savās domās.

Sliktos komentārus dzēšat?

Ļoti reti. Dažreiz vienkārši komentētājiem esmu stingrāk atbildējis. Lai tie rupekļi vai nepieklājīgie Instagram, Facebook vai Twitter cilvēki atnāk un pasaka man to sejā, ja var to izdarīt.

Pie jums jau nevar tik vienkārši iekļūt.

Es iziešu pie viņiem ārā, ja vēlēsies.

Ko jums grūtāk cilvēkam pateikt – ka jūs viņu mīlat vai ka nemīlat?

Ar tādiem vārdiem jau pārāk daudz nemētājas, bet domāju – ja cilvēku nemīl, tad par to nav jārunā, tas tāpat ir skaidrs. Bet, ja mīl, droši vien tos apliecinājumus gaida. Pie mums Ziemeļeiropā jau ir kā tajā anekdotē – pēc 20 gadu kopdzīves sieva prasa vīram, kāpēc ilgi neesi teicis, ka mani mīli? Uz ko vīrs atbild – ja kaut kas mainīsies, es tev to pateikšu.

Kāds bija jūsu pats pirmais darbs?

Vasarā, būdams skolnieks, kolhozā Padomju Latvija krāmēju kastes.

Jums ir paveicies ar matu rotu – mati nosedz visu galvu. Lietojat kādu īpašu matu kopšanas līdzekli?

Vajag dzīvot veselīgu dzīvesveidu un masēt galvu katru otro dienu.

Esat kādreiz nēsājis bārdu vai ūsas?

Bārda ir bijusi, bet tas nav mans iecienītākais veidols.

Ja jums pusstundas laikā būtu iespēja iemācīties jebko uz zemes, ko jūs vēlētos apgūt?

Gribētu iemācīties spēlēt ģitāru vai mutes ermoņikas.

Kāpēc cilvēkiem dzērumā patīk runāt par politiku?

Cilvēkiem šķiet, ka tā ir viegla tēma un var izteikt visu, kas sasāpējis.

Kā jūs nosauktu savu autobiogrāfiju?

Īsa pamācība dzīvošanā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+