Aivars Hermanis: Man savulaik bija grūpijas

Intervija publicēta 2020. gadā žurnālā «Privātā Dzīve».

– Kāpēc jūs uz jubilejas koncertu afišām izskatāties tik dusmīgs?

– Es neesmu dusmīgs, tas ir mans dabiskais stāvoklis. Vienkārši esmu ļoti nopietns. Uz afišām man jābūt tādam, kāds esmu faktiski, nevis jātēlo tas, kas neesmu. Ar to arī atšķiros no lielākā vairuma, kuri pozējot smaida.

– Pirms pieciem gadiem kādā intervijā teicāt – jubilejas ir jāatzīmē, citādi draugi un kolēģi nesapratīs. Arī šoreiz to darāt šā iemesla dēļ?

– Neņemot vērā manu darbošanos publiskajā jomā – koncertiem un to rīkošanu, kas paģērē strādāt ar cilvēkiem, savā dziļākajā būtībā esmu introverts cilvēks. Man patīk sēdēt mājās un lasīt grāmatu vai rakāties pa internetu. Pūļa instinkts manī sen ir atmiris. Agrā jaunībā jau katram gribas tusēt un iet uz dančiem, bet tur ir savi instinkti, kuru dēļ tā notiek. Runājot par jubileju atzīmēšanu ar koncertiem, mūziķu lauciņā tas tā vienkārši ir pieņemts. Ja es to nedarītu, mani varētu nesaprast.

Ja būtu mana izvēle – svinēt vai nesvinēt –, es droši vien to nedarītu. Godīgi sakot, iniciatīva par jubilejas koncertiem nāca no producenta Jāņa Kļaviņa. Sākumā gan teicu, ka 65 gadi nav nekāds apaļais cipars, un no piedāvājuma atteicos.

– Pēc 60 gadu vecuma vīriešiem būtu jāsvin katrs gads!

– Tā gan ir. Kad producents man ieteica nedēļu padomāt, ieskatījos internetā un izlasīju, ka vidēji latviešu vīrietis dzīvo 69 gadus. Sapratu, ka nākamā apaļā jubileja var arī nepienākt. Protams, varbūt vēl kustēšu un man nekas nekaitēs, bet paspēlēt vairs nevarēšu. Tāpēc piekrītu, ka pēc 60 gadu sliekšņa sasniegšanas katrs rīts, kad pamosties un ieraugi griestus virs sevis, nozīmē – diena ir izdevusies!

– Vai esat kādreiz domājis, kā būtu, ja jūs būtu piedzimis nevis 7. bet 8. martā?

– Tad pirmajā dzīves pusē, kas pagāja padomju laikā, man dzimšanas diena būtu izpalikusi.

– Dāmas Starptautiskajā sieviešu dienā sveicat?

– Boļševismu nekādā veidā neatbalstu. Tas ir principiāls jautājums. Nesvinu arī 23. februāri.

– Cik gados nogriezāt savus garos matus?

– Pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē. Bija, protams, žēl. Biju pie tiem pieradis. Taču bija apnicis ar tiem ķēpāties, turklāt man jau nebija baigi kuplie un biezie mati – tādi locinieki. Tos katru dienu vajadzēja mazgāt, lai pēc kaut kā izskatītos.

– Kāds koncerta tērps no vecajiem laikiem jums ir saglabāts?

– Remix laikā man bija spilgti rozā džinsa jaka ar caurumiem.

– Kas jūs Remix laikos ģērba? Bez asarām uz tām bildēm šodien nevar paskatīties…

– Mūsu tērpu māksliniece bija Elita Patmalniece. Marhils tolaik ar viņu tusēja. Tajos laikos tāds apģērbs skaitījās ārkārtīgi moderns. Sporta frotē zeķes un importa sporta čības, kuras nevarēja pie mums tik viegli dabūt, bija augstākā pilotāža.

– Jums labāk patīk, ka koncertos publika stāv vai sēž kā filharmonijā?

– Atkarībā no tā, kāda stila un žanra koncerts, bet, rokmūziku spēlējot, protams, labāk patīk, ka publika stāv.

Jūsu uzticamākajiem faniem varētu būt ap 50–60 gadiem. Vai spēs visu koncerta laiku kājās nostāvēt?

(Smejas.) Šis nebūs rokmūzikas koncerts, satraukumam nav pamata.

– Kā reaģējat, kad kāda sirma kundzīte jums saka – es izaugu, klausoties jūsu dziesmas?

– Tas ir diezgan interesanti. Paši jau mēs nejūtam, kā novecojam. Bet, kad ieraugām mūsu vecās pielūdzējas, kas atnāk uz kādu jubilejas koncertu, viņas nevar atpazīt. Tikai tad, kad nosauc savu vārdu un atsauc atmiņā, kur viņas fanojušas…  Mums savulaik bija tādas grūpijas, kuras pa visu plašo Krieviju braukāja mums līdzi uz koncertiem. Brauca ar autostopiem un klīda tur vienas.

– Jūs katru rītu gandrīz stundu vingrojat. Kādu mūziku šajā laikā klausāties?

– Latvijas Radio pirmo programmu, klausos ziņas un kaut kādus stāstus. Mūziku gan ne. Fonā skanoša mūzika vienkārši piesārņo smadzenes.

– Jūs joprojām katru pirmdienu badojaties?

– Jā, jau daudzus gadus. Svētdien paēdu ap septiņiem vakarā, un nākamā ēdienreize man ir otrdienas rītā.

– Skolas laikā paralēli mācībām spēlējāt restorānos. Kura tolaik bija visvairāk pieprasītā dziesma, ko iereibuši ļaudis gribēja dzirdēt?

– Jurija Antonova megahits Gusi–ļebedi. Reiz, spēlējot krogā, sēdēja viena kompānija, kurai visu vakaru no astoņiem līdz vienpadsmitiem spēlējām vienu gabalu. Bet, ja cilvēkam patīk un viņš maksā – mums nav žēl!

– Jūs esot ļoti lecīgs tips, kurš vienmēr saka to, ko domā. Kautiņi ar jūsu dalību bāros ir bijuši?

– Baigais kauslis nebiju. Man bija tikai tādi aizstāvēšanās gadījumi, jo kauties ar kulakiem nevarēju, man bija jāsargā rokas un pirksti, citādi nevarētu paspēlēt.

– Emociju uzplūdā esat kādreiz sasitis ģitāru?

– Nekad!

– Jaunībā esat pagaršojis teju visu alkoholisko dzērienu sortimentu. Kas ir trakākais, ko ir nācies iedzert?

– Odekolonu Rīdzinieks.

– Cik ģitāru jums ir mājās?

– Tagad nav pārāk daudz – četras. Objektīvi vairāk man nav nepieciešamas.

– Kas uzvarēja pērnā gada Eirovīzijā?

– Nav ne jausmas, es tam konkursam vairs īsti nesekoju līdzi.

– Ja jums ar Igo piedāvātu pārstāvēt Latviju – brauktu?

– Ko mēs veči tur darītu? Tā jau tāda jaunu cilvēku būšana.

– Jums bail no koronavīrusa?

– Ne ar vienu slimību nav patīkami saslimt, bet paniskas bailes man nav.

– Ja Burovs jums piedāvātu sarakstīt džingliņu viņa priekšvēlēšanu kampaņai, piekristu?

– Nepiekristu! Man vecaistēvs teica – tu dari, ko gribi, tikai nelien politikā. Un es to ievēroju, lai arī mani vairākas reizes mēģinājuši tajā ievilkt.

– Jums nekad nav nejauši atsūtīts Alvim Hermanim domāts ielūgums vai vēstule?

– E-pasti ir sūtīti. Alvis, cik zinu, man domātos arī dažreiz saņēmis – viņam piedāvātas kaut kādas spēles. Cilvēkus jau var saprast: viņiem gadžetos ierakstīts kontaktos A. Hermanis, un automātiski arī sūta, domādami, ka nonāks pie Alvja, bet patiesībā atsūta man. Ja man ir labs garastāvoklis, dažkārt atbildu Alvja vārdā un varu diezgan ilgi cilvēkam makaronus karināt uz ausīm.

– Kura ziņa jūs pēdējā laikā ir patiesi satraukusi?

– Tas, ka bālģīmju civilizācija pamazām iet uz beigām. Un tas ir acīm redzams.

– Vai esat lietojis narkotikas?

– Esmu mēģinājis zālīti.

– Skatoties vecos Mikrofona aptaujas koncertu ierakstus un dziesmu klipus, jums nenāk smiekli?

– Protams, nāk! Tas ir ļoti jautri. Īpaši, skatoties vecās fotogrāfijas, kur ballītēs visi tādi nedaudz iereibuši.

– Ja notiktu ģitāristu konkurss, kurš, jūsuprāt, uzvarētu – jūs, Zemītis vai Auziņš?

– Gints Smukais. Viņš ir trešais labākais akustiskās ģitāras pirkstu spēles ģitārists pasaulē. Bet trīs iepriekš nosauktie ir vietējā mēroga spēlētāji.

– Jums nekad nav mēģinājuši pierakstīt romānu ar Ievu Akurateri?

– Pieņemu: kāds par kaut ko tādu apkārt ir klačojies, bet tas jau mūsdienu pasaulē ir normāli.

– Ja izdzirdat, ka kūko dzeguze, skaitāt, cik viņa jums nokūkos?

– (Smejas.) Nē, neskaitu!

– Vai viegli būt pieaugušam?

– Smagi jau nav.

– Ar kuru latviešu dziedātāju nekad neesat bijis uz vienas skatuves?

– Ir parādījušies daudzi jauni dziedātāji, un kopš neesmu tajā apritē un spēlēju ar vieniem un tiem pašiem, ir vesela rinda mūziķu, ar kuriem neesmu bijis.  Bet, ja jūs man šo jautājumu uzdotu pirms gadiem 30, man būtu grūti nosaukt tādu, ar kuru nebūtu sadarbojies.

– Cik kaitīgu ieradumu jums vēl palikuši?

– Man ļoti garšo saldumi, bet nedrīkst tos daudz ēst. Kad noraujos, nopērku Ferrero Rocher šokolādes konfektes. Vismazāko iepakojumu – ja nopirkšu lielāko, mierā nelikšos, kamēr nebūšu tās likvidējis.

– Daudzus gadus paralēli muzicēšanai un pasniedzēja darbam Kultūras koledžā strādājat Arēnā Rīga par konsultantu un pasākumu menedžeri. Vai tiekat par velti uz visiem koncertiem un spēlēm?

– Jā, man pienākas divi ielūgumi!

– Jūs tos izmantojat?

– Reti, jo es tur strādāju. Jūs, piemēram, nāktu uz darbu brīvdienās aiz neko darīt parakstīt?

– Kur tad jūs liekat tos ielūgumus?

– Domājat, ka tos tirgoju vai dalu par puscenu? (Smejas.) Nē, protams. Dažreiz bērniem iedodu, ja viņiem ir vēlme kaut ko apmeklēt.

– Ja varētu atgriezties pagātnē uz vienu dienu, kura tā būtu?

– Labprāt vēlreiz nokļūtu Indijā, bet šajā vecumā un ar apziņu un zināšanām, kas man ir tagad.

– Katru gadu dodaties pie jaunākās meitas uz Spāniju, kur atpūšaties, peldaties. Kāpēc nevar iesauļot plaukstas?

– Nu jau gadus trīs mums ir jādodas uz Londonu, jo meita ir pārcēlusies. Bet par plaukstu sauļošanu nezinu. Droši vien tās nevar iesauļot tāpēc, ka tās nemitīgi kustas. Es gan neesmu sauļošanās fans, kurš pie pirmās saulītes metas uz pludmali ar plaukstām gaisā un cenšas kaut ko iesauļot.

– Pēc dažiem gadiem ar sievu Silviju svinēsiet zelta kāzas. Kā jums, mūziķim, izdevies tik ilgi nodzīvot ar vienu sievu?

– Kas lai to zina! Mūziķu aprindās, ar kurām es komunicēju, neesmu tāds vienīgais. Bez Raimonda Paula ar vienu un to pašu sievu dzīvo arī mans cīņu biedrs Marhils, Zemītis un daudzi citi.

– Jūsu ģimenē valda patriarhāts vai matriarhāts?

– Mums valda līdzsvars.

– Vai jums vēl ir kaķis?

– Diemžēl nav. Pirms pusotra gada viņš devās uz citiem medību laukiem. Viņš bija kā ģimenes loceklis, tāpēc pagaidām psiholoģiski ir grūti domāt par citu dzīvu radību mājās. Sieva kaķim bija ļoti pieķērusies, jo viņa jau lielākoties laiku pavadīja mājās, un kaķis tieši viņu uzskatīja par īsto saimnieci.

– Kādas ir jūsu attiecības ar naudu – protat krāt un taupīt vai ar vieglu roku tērējat?

– Māku krāt un taupīt, jo ar ekonomiku esmu uz tu, lai arī man nav nekādas izglītības šajā lauciņā. Par grāmatvedi varētu kļūt pēc vieniem kursiem pilnīgi mierīgi.

– Savulaik atzināt, ka jums visvairāk patīk trīs lietas – spēlēt ģitāru, sēdēt internetā un lasīt grāmatas. Kaut kas ir mainījies?

– Absolūti nekas!