• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    100. debijas līderis Agris Semēvics: Esmu kā laika mašīna

    Mūzika
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    21. augusts, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Dmitrijs Suļžics (F64)
    Pēc 20 gadu pauzes par atgriešanos Latvijas mūzikā paziņojusi pagājušā gadsimta 90. gadu kulta grupa 100. debija. Lai arī grupas sastāvs nedaudz mainījies, tās līderis palicis nemainīgs.

    – Jūlijā nosvinēji 50 gadu jubileju. Bija liela balle?

    – Es nesvinēju. Atceros laikus, kad vēl biju puišelis un populāri bija svinēt apaļas jubilejas, īpaši mūsu dižgaru – aktieru, kuru vērienīgās svinības raidīja pat Latvijas Televīzija. Viņi sēdēja uz skatuves, visi nāca ar ziediem un viņus sveica. Toreiz jutu: jā, šiem jau viss ir beidzies. Tāpēc negribu atzīmēt gadskārtu, kura pēc manām bērnības izjūtām nozīmē, ka viss ir cauri.

    – Ar ko atšķiras Agris Semēvics 90. gados no Semēvica šodien?

    – Pilnīgi ne ar ko. Un, iespējams, šobrīd tā ir mana laimīgā loterijas biļete – gan radoši muzikālajā segmentā, gan dīdžeja platformā. Esmu tāda kā laika mašīna cilvēkiem, kas tos gadus atceras ar nostalģiju un siltumu sirdī, un grib caur mūsu dziesmām tur atgriezties.

    Esmu apstājies savā muzikālajā attīstībā? Lai! Mani tas neuztrauc.

    Nesen noskatījos vecu VHS videokaseti, kur mēs 1996. gadā uzstājāmies Rock Summer festivālā Mežaparkā. O, jā, lai atgūtu to jaudu un tonusu, kas bija, man tas muskulis šobrīd nopietni jātrenē. Ar to arī nodarbojos, gatavojot 100. debijai jaunu programmu.

    – Šobrīd 90. gadu stils ir modē, īpaši mūzikā. Jūti, ka šis ir tavs laiks?

    – Pozitīvais signāls atnāca pavisam nesen. 100. debija viesojās TV3 raidījumā 900 sekundes, pēc kura raidījuma veidotāji man atsūtīja ziņu – pēc mūsu sarunas par mums sākuši interesēties jaunieši un atzinuši 100. debiju par stilīgu.

    – Kāpēc grupa ir jaunā sastāvā? Kur pazudis Skaistkalns?

    – Kopš 2000. gada viņam ir citi plāni un izaicinājumi. Cik zinu, viņš nevēlas, lai 100. debija būtu saistīta ar viņa vārdu, un otrādi. Un es to respektēju. Šobrīd man izveidojusies lieliska radošā ķīmija ar vienu no labākajiem šī mūzikas segmenta producentiem Gintu Stankeviču, kurš nu ir mans grupas biedrs.

    – Kura ir Latvijas slavenākā 90. gadu grupa uzreiz pēc 100. debijas?

    – Nepārprotami Tranzīts. Tā sevi pierādījusi kā ilgdzīvotāju, un tas raisa cieņu.

    – Kuri bija jūsu lielākie konkurenti?

    – Tādu nebija.

    – Grupas lielākais hits ir Man dimantu nav!. Kas tad tev ir?

    – (Smejas.) Bet jūra vēl zila ir lai… Ja nopietni, šīs dziesmas filozofiju varbūt tikai tagad sāku apjaust. Kad dziesmai rakstījām 25 gadu jubilejas versiju, sākām runāt – par ko tad tā vispār ir? Galvenā fabula – materiālās vērtības dzīvē nav svarīgākās, bet lielākā vērtība ir izjūtas.

    – Vai ir kāds kultūras nams Latvijā, kur neesi uzstājies?

    – Piemēram, Viļānu kultūras nams. Mums bija paredzēta tur uzstāšanās, bet saslimu. Man bija 40 grādu temperatūra, un koncertu nācās atcelt. Tā bija vienīgā reize, kad neaizbraucu uz koncertu.

    – Kur ir palikušas diskotēkas?

    – Tās vairs nav modē, kā produkts vairs nav pieprasītas un vajadzīgas. Diseņu īsti nav ne skolās, ne kultūras namos. Tie laiki ir pagājuši… Domāju – neatgriezeniski.

    – Tev ir bijis peidžers?

    – Vai, tas bija tik skaisti! No tehniskā progresa, kas tolaik nāca iekšā, burtiski elpa aizrāvās.

    – Bet bija taču mulsinoši teikt privātas lietas operatoram?

    – Kas tur mulsinošs? Mēs taču nesām uz fotosaloniem arī fotogrāfijas attīstīt, kurās bija redzamas neiedomājamākās lietas. Par mulsumu tad nedomājām. Toreiz peidžers maksāja milzu naudu. Mēnesī vajadzēja maksāt 16 latus. Tas tolaik bija nopietns cipars, ģimene laukos par šo naudu varēja pārtikt ilgu laiku. Taču tā bija fīča, ko vajadzēja atļauties. Šķita – zeme atveries – beidzot ir kaut kas tik fantastisks izdomāts!

    Atceros arī pirmos mobilos telefonus. Braucām turnejā, un Pro 1, kas bija mūsu tehniskie atbalstītāji, deva mums līdzi mobilo telefonu – tādu lielu kasti ar rokturi. Atceros, kā mēs Lēdurgā ar to kasti rokā meklējām zonu, uzkāpām uz nepabeigtas daudzdzīvokļu mājas jumta, kur sēdējām un runājām ar mājiniekiem. Jutos kā kosmonauts uz Marsa. Tas bija fantastiski!

    – 90. gadi bija arī visai baiss laiks. Tev bija tā saucamais jumts?

    – Nebija. Tur bija princips – vai nu tu maksā un tad dari to visu laiku, vai arī bišķiņ ciet un nemaksā. Es izvēlējos otro variantu. Protams, piedāvājumi bija, brīžiem pat vardarbīgi.

    – Tolaik par koncertiem maksāja skaidrā naudā. Kurš bija naudas glabātājs?

    – Mēs tolaik pasākumu apsardzei īrējām bruņotu policiju, reizēm pat ar suņiem.

    Un, kad dažos lielos pasākumos skaitījām naudu, aiz durvīm stāvēja čalis ar automātu.

    Tas bija tā duāli. Tu nemaksāji bandītiem, bet tā kārtīgi maksāji policistiem, kuri principā arī bija mūsu jumts.

    – Kas bija jūsu frizieris? Tev vienu brīdi bija pat oranži mati.

    – Nebija mums ne stilista, ne privātā friziera. Visu domājām paši.

    – Kopš tiem laikiem tavs matu griezums un krāsa īpaši nav mainījušies.

    – Labi, labi – pērku jau pērku matu krāsu, neslēpsim!

    – Cik gadu nēsā auskaru ar Māras krustu?

    – Kādus 30. Man ar šo zīmi ir arī kaklarota. Patiesībā, viss sanāca nejauši. Par ausu duršanu vispār ir stāsts pa rubli. Biju tikko kļuvis par dīdžeju, vajadzēja kaut kā stiloties. Viena no manām pastāvīgajām darbavietām bija Kuldīgas kultūras nams, kurp braukāju ar sabiedrisko transportu, vedot līdzi visus magnetofonus un lentes. Šodien tas šķiet neiedomājami.

    Pēc vienas diskotēkas mājas ballītē vannasistabā ar lāpāmo adatu viens rūdīts ausu dūrējs, kurš bija kādas divas trīs ausis savā dzīvē izdūris, izdūra arī man.

    Neteiksim, ka tas man baigi patika, bet apkārt bija meitenes, tāpēc cietu klusi. Sākumā man ausī bija riņķītis. Tad kādu dienu pie manis atbrauca mans tehnikuma biedrs, kurš bija no juvelieru dzimtas. Rādīja savus darbus, ko uztaisījis, arī šo Māras krustiņu. Joka pēc paskatījos, kā krustiņš izskatās uzvērts uz mana riņķīša. Paskatījos spogulī un teicu – viss, tas ir manējais. Pie šīs simbolikas esmu arī palicis.

    – Ir kaut kas tāds, kas jau sen izgājis no modes, bet tu tik un tā spītīgi to valkā?

    – Azartiski nesekoju līdzi modei. Man ik pa laikam aizrāda, ka šis krekls sen no modes ir izgājis. (Smejas.) Atceros, man bija kolosālas bikses, kuras arī bija no modes izgājušas – tādas vieglas, gaišas, nedaudz kļošīgas. Es pat tās nebiju nodzenājis. Bet nevarēja vilkt, jo izskatījās tiešām smieklīgi. Tad es tām nogriezu galus, un man ir labākie šorti pasaulē.

    – Kur glabājas tavi leģendārie koncerttērpi – žaketes, rakstainie krekli?

    – Skapī. Saglabājusies ir mana leģendārā 1995. gada ādas jaka – mana lielākā relikvija. Diemžēl rakstainie krekli gan aizgājuši zudībā. Ja kāds tos atradis un tie ir pie viņa mājās – atdodiet, lūdzu, es dāsni atalgošu!

    Zinu, ka krekli ir kaut kur Valkā. Mums tur bija koncerts. Kad devāmies naktī prom un krāmējām mantas mašīnā, savu lielo, zaļo somu ar skatuves tērpiem pie kultūras nama atstāju. Tie bija reāli autentiski afrikāņu krekli, kurus pirkām Stokholmā. Ar mūsu grupas būtību tie absolūti negāja kopā, bet toreiz jau mums par stilu nebija nekādas sajēgas.

    – Jūs bieži uzstājāties ar fonogrammu?

    – Kad tikko sākām, protams, dziedājām ar pilnu fonogrammu, jo es jau neesmu vokālists, nekādās mūzikas skolās neesmu mācījies. Vēlāk sapratām, ka varam dziedāt arī dzīvajā.

    – Kas tu esi pēc izglītības?

    – Nezinu, kuras kategorijas, bet sakaru tehniķis.

    – Kura bija tava pirmā mašīna?

    – Žigulis.

    – Kādā krāsā?

    – Bez krāsas. Tas bija ar grunteni nolaists. Vai, dieniņ! (Smejas.)

    – Ja tev obligāti būtu jāizvēlas kāds dzīvnieks, ar kuru uzstāties uz skatuves, kurš tas būtu?

    – Ezis. Eži ir manējie. Man pat saka, ka es izskatos pēc eža.

    – Kura no 100. debijas dziesmām būtu piemērotākā bērēm?

    – (Ilgi domā.) Es droši vien liktu dziesmas Noslēpums instrumentālo versiju. Tā varētu būt gaiša, uz mūžības pusi pavadoša mūzika.

    – Un kā ar dziesmu Piezvani man?

    – Tas varētu būt diezgan bailīgi.

    – Vai pie spoguļa kādreiz esi trenējis skaistākās grimases, smaidu?

    – Nekad. Godīgi.

    – Ko tu parasti atbildi sievietei, kura jautā – cik sieviešu tev ir bijis pirms manis?

    – Neviena man pagaidām to nav jautājusi.

    – Kuram no 100. debijas dalībniekiem bija visvairāk pielūdzēju?

    – Mixeriem jeb mūsu deju grupas dejotājiem. Godīgi sakot, vai nu no manis tādi fluīdi strāvoja vai kas, bet man tās meitenes nenāca virsū, tāpēc nevar teikt, ka katrā ciemā būtu bijusi pa kādai. Kad uz skatuves bija mūsu dejotāji, uzreiz kļuvu par otrā plāna aktieri.

    – Kad tu pēdējo reizi esi bijis precējies?

    – Nekad.

    – Negribas?

    – Tāds nebija jautājums.

    – Kāpēc sliekas lietus laikā pēkšņi sāk līst laukā no zemes?

    – Jo viņām sāk trūkt skābekļa. Ūdens satek virsū un nav, ko elpot, tāpēc izmisīgi meklē gaisu.

    – Kāpēc tad kurmji nelien laukā?

    – Acīmredzot var dziļāk ielīst, kur ūdens viņus neaizsniedz.

    – Kādu masku lietoji pandēmijas laikā?

    – Nekādu. Uzvilku vienu reizi, kad devos vizītē pie ārsta.

    – Tu esi dzimis un audzis rīdzinieks, bet jau vairākus gadus dzīvo arī Liepājas pusē. Tev nepietrūkst Rīgas?

    – Nē. Lai piedod man Rīga, bet tā šobrīd ir sāpju bērns – pamesta, bez saimnieka, nolaista. Rīgā tagad ir slikta enerģētika, nepatīkami te atrasties.

    – Vai var uzticēties sievietēm, kuras zīmē uzacis uz uzacīm?

    – Ja runājam par mākslīgo skaistumu, šobrīd vispār kļūstu par naturālistu. Piedodiet, meitenes, kas pumpē lūpas, es atklāti par jums iesmeju.

    – Dienā, kad 100. debija pirms 20 gadiem nospēlēja savu pēdējo koncertu, tu atmeti smēķēšanu.

    – Jā, kopš tā laika neesmu vairs smēķējis, esmu kaislīgs pīpētāju nīdējs. Lai arī pats savas smēķētāja karjeras beigās izsmēķēju pusotras paciņas dienā.

    – Ja vajadzētu pieņemt skatuves vārdu, kāds tas būtu?

    – Nē, es atsakos! Man kopš bērnības ir trauma, ka manu diezgan sarežģīto uzvārdu visu laiku kaut kā transformē. Semevičs, Simevics, Samēvics – kas tik neesmu bijis! Mani tas nenormāli kaitināja.

    Pat bērnudārza izlaidumā audzinātāja apliecībā ierakstīja Semevičs. Domāju – jo ma jo!

    Un tad, kad nāca tīņa gadi, sapratu, ka jākļūst pazīstamam, lai manu uzvārdu visi iemācītos izrunāt un rakstīt pareizi. Kamēr citi dīdžeji izgudroja sev visneiedomājamākos skatuves vārdus – jo angliskāk, jo labāk –, biju vienkārši Agris Semēvics.

    – Ja čūska uzvilks zeķi, viņa būs uzvilkusi zeķi vai bikses?

    – Man šķiet, ka zeķi.

    – Ja jau ir slavas aleja, kāpēc nav neslavas aleja?

    – Gan jau kaut kur ir. Pasaulē jau tukšas vietas nav. Ja ir Oskars un Avene, tad ir arī neslavas aleja.

    – Vai kāda 100. debijas fane nav nosaukusi savu bērnu par Agri?

    Gribu domāt, ka ir. Tas būtu mīļi.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+