«To, ka dzīvoju, uzskatu par Dieva sodu…» Roka leģendu Jāni Grodumu pieminot

Skarbs vīrs ar trauslu dvēseli

«Kad televīzijas rīta ziņu kanālos slīdošā lente mēmi vēstīja par Jāņa Groduma nāvi, ietrīsējās sirds. No dzīves aizgāja Latvijas roka leģenda, neparasta vokāla īpašnieks, mūziķis, ar kura izpildītajām dziesmām uzaugusi mana paaudze. Ar Jāņa Groduma aiziešanu arī kāds manas dzīves pavediens pārtrūcis,» pēc Jāņa Groduma nāves žurnālam «Ieva» rakstīja Kaija Zemberga. Šis stāsts tapa uzreiz pēc Jāņa nāves 2015. gada jūnijā. 

Jānis man reiz intervijā teica: «To, ka dzīvoju, uzskatu par Dieva sodu. Jo nekas nav grūtāk kā dzīvot. Ne velti saka – nāve ir atpestīšana. Mirt – ne. Esam nosodīti dzīvot.»

Šķita, ka pēc traģēdijas 2003. gadā Daugavpilī, kad grupas līdera Ainara Virgas vadītā automašīna nobrauca no ceļa un apmeta vairākus kūleņus, izdzēšot skaņu operatora Jura Jakovļeva un bundzinieka Daiņa Virgas dzīvību, «Līvi» neatgūsies. Taču pēc diviem gadiem koncertā Dzintaru koncertzālē kopā ar Liepājas simfonisko orķestri viņi nospēlēja vienu no grupas labākajiem koncertiem. Atceros tajā piedzīvoto katarsi, «Līvu» mūzikas varu pār klausītājiem.

Cilvēki cēlās kājās un dziedāja līdzi, leģendārā «Dzimtā valoda» Jāņa Groduma izpildījumā skanēja tikpat aizkustinoši kā Atmodas sākumā.

Tad iedomājos: muzikantam piemīt kāds dievišķs spēks. Vien atšķirībā no baznīcas, kur dievišķas pielūgsmes vārdā cilvēki metas ceļos, koncertā zāle ceļas kājās.

Koncertā Rīgā, Vērmanes dārzā, kurā populārākie latviešu rokmūziķi, Jāņa kolēģi, veltīja viņam dziesmas, Groduma pietrūka. Trūka viņa čērkstošās balss. Uz skatuves, vietā, kur stalts, nemainīgā pozā, melnām brillēm uz acīm, «Līviem» muzicējot, parasti stāvēja Jānis, gūla ziedi.

Kas tālāk? «Līvi» vienmēr dzīvi? Jānis man teica: «Līviem ir kāds virsuzdevums, ko paši tā īsti nezinām. Varbūt mācīt cilvēkiem būt patiesiem pašiem pret sevi. It kā nekā īpaša tur nav, taču otru Līvu arī nav…»

«Līvs» Ainars Virga, ar kuru Jānis kopā bija divdesmit piecus gadus, ceturtdien sava drauga piemiņai spēlēja divos koncertos – Rīgā un Liepājā. «Mēs viens par otru zinām visu,» viņš saka. «Kopā mācījāmies jau Liepājas mūzikas skolā. Jānis studēja kordiriģentos, atceros, viens sēdēja skaistu meiču pulciņā, jo tajā kursā studēja tikai meitenes. Viņš meitenēm paticis vienmēr. Jānis bija superdžeks – labsirdīgs, ar labu humora izjūtu, viņam patika filozofēt. Viņam piemita augsts intelekts. Jānis zināja etiķeti, nekad ne par vienu nerunāja sliktu.» Jautāju, vai Ainars savam draugam veltīs dziesmu. «Jā, noteikti,» viņš apsolīja.

Guntars Račs teic, ka Jānis esot iesācis komponēt dziesmu ar viņa vārdiem «Nezāles neiznīkst». Diemžēl to pabeigt nepaguva. Dziesmu solījies pabeigt Ainars Virga.

«Jānis bija ļoti erudīts cilvēks. Tāds savpatis, intraverts. Viņš nebija ārišķīgs, savā būtībā vientuļš,» teica grupas «Līvi» solists Aivars Brīze. «Viņš mācēja uzklausīt cilvēkus, daudziem palīdzēja, bet sāpi, kas gruzdēja viņa dvēselē, citiem neizteica. Jādomā, ka tajā saulē viņam būs vieglāk nekā šajā ellē uz zemes.»

Arī komponists Uldis Marhilēvičs ar Jāni ir pazīstami jau no mūzikas skolas laika. «Varbūt kāds Jāni uzskatīja par vienpati, bet viņš bija vienkāršs, patiess, godīgs.

Reizēm viņa rīcība pārsteidza – viņš, piemēram, koncerta laikā varēja nolikt ģitāru malā un aiziet uz tualeti.

Viņš speciāli savu dzīvi neveidoja, tā ritēja savu gaitu, tā, kā viņš to bija iedomājies. Bet visam pāri stāvēja viņa dziesmas, kas tautā ir iegājušas uz visiem laikiem.

Aiz skarbā «līva» veidola, akmens cietās sejas izteiksmes slēpās trausla un maiga dvēsele. To mēs sapratām tikai beidzamajā laikā. Jāņa fotogrāfijās atklājās viņa labestīgais skatījums uz dzīvi. Es būtu laimīgs redzēt viņu ar sirmu bārdiņu taisām bildes. Bet ir labi, kā ir. Dievs viņam neļāva ilgi mocīties.»

Jāņa pēdējā sieviete

Pie Jāņa Groduma dzīvesbiedres Elitas Patmalnieces durvīm stāv divas baltas rozes ar pavadvēstuli. Tās nolicis Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš ar kundzi. Elita, verot vaļā aploksni, paskaidro: Kalniņi nesen ievākušies viņai kaimiņos.

Elita uzliek grupas «Līvu» disku. Vakar Jānis aizgāja no dzīves, un šodien Elitai ir daudz darāmā. No rīta viņa pabijusi slimnīcā, pēc tam krematorijā. Runājusi ar mācītāju Juri Rubeni, kas mūziķi izvadīs. Mobilais tālrunis zvana gandrīz nepārtraukti. Darbojoties ir vieglāk. Zaudējuma sāpes viņa izsāpēs pēc tam. «Grūtāk ir tad, kad cilvēks pavadīts. Kad nav tuvā cilvēka roku, ko saņemt savās.»

Uz galda stāv Jāņa jaunības melnbaltās fotogrāfijas. Elita tās sagatavojusi žurnālistiem, kas beidzamajā laikā pastiprināti interesējas par Jāni. «Skat, kāds viņš bija jaunībā – kā eņģelīt’s. Slaida auguma, garš, ar kraukļa skatienu. Te viņš ar sievu Liepājā pie jūras.» Elita pēta bildi, tad novērš skatienu. «Jānim ir dēls Elvis un meita Kristīne. Jā, un vēl viens dēls. «Draugos» pētījām viņa bildi. Teicu: viņš ir tavs dēls, skat – tava stāja, sejas vaibsti.»

Otrā istabā pie sienas pieslietas divas ģitāras. «Ģitāra sver septiņus kilogramus. Ar to rokās nospēlēt koncertu nav joka lieta. Jānis tā īsti nepaguva pie manis pārcelties ar savu iedzīvi. Esmu straujas dabas sieviete, man vajag visu ātri nokārtot, turpretī Jānis ir lēns, mierīgs, kamēr viņš atveda to, tad to… Viņa mantība laikam pa visu pasauli ir izkaisīta. Pie visām viņa sievietēm. Smejos, ka esmu viņa pēdējā sieviete. Viņam bija tāds briesmīgi ellīgs krekls. Jānis dusmojās, kad to izmetu. Labi…» Elita nopūšas, draiskais balss tonis pārvēršas. «Kāda tagad mantai nozīme. Viņa gars, dvēsele paliks kopā ar mani. Īsti vēl neizprotu, kā tas būs, bet zinu, ka viņš pie manis atnāks sapnī. Pie manis cilvēki nāk sapņos. Jānim saku: pasaki man kaut ko, bet viņš vēl neko nav teicis. Sajūtās nevaru pieņemt, ka viņa nav.»

Elita viņas iepazīšanos ar Jāni nodēvē par brīnumu, mistiku, prātam neizskaidrojamu.

Lūdzu Dievam vīrieti, un viņš man iedeva Jāni.

«Sākumā neafišējām attiecības, jo paši bijām apjukuši. Juris Rubenis saka: dzīve divus cilvēkus saved kopā ar daudziem pavedieniem. Nekas nenotiek tāpat vien. Mēs bijām ļoti atšķirīgi: es impulsīva, viņš – īsts mieramika. Bet viens otram šajās attiecībās kaut ko devām. Viņam vairs nebija jāmelo, Jānis kļuva atvērtāks, bet es – drusku atturīgāka. Viņš bija liela personība, īsts vīrietis – stingra rakstura, ar savu viedokli. Dzīvot ar viņu kopā – tā nebija joka lieta. Šad tad viņš bija skarbs, bet arī ļoti labs, dvēselē sirsnīgs. Viņš bija mans prieks, un es biju viņa prieks. Man nav vajadzīga šī ārišķīgā atzīšanās mīlestībā: es tevi mīlu. Svarīgi just otra cilvēka dvēseles stīgu, kā to pateikt… esību.» Elita melnajā sarafānā noslauka asaras. «Jānis teica: ja mēs būtu satikušies agrāk, pirms gadiem divdesmit, mana dzīve būtu citāda. Atbildēju: viss notiek savā laikā. Cilvēka dzīves ceļā viss ir ierakstīts, arī mokas un ciešanas. Mēs bijām kopā tikai divus gadus. Tas nav daudz. Bet no svara, ja cilvēks ir laimīgs kaut vienu dienu. Visiem teicu: esmu laimīga. Arī tad, kad gāju pie Jāņa uz slimnīcu, kur pavadīju pusi, reizēm visu dienu. Zināju, ka ar savu klātbūtni viņam palīdzu. Draugi jautāja: kur ir tavs «radošais»? Nē, pēdējā laikā es nespēju neko radīt, šūt.»

Jānis dzīvē bieži teicis, ka viņam palīdz sargeņģelis ar ragiem.

Elita saka: «Es kā katoliete skaitīju lūgšanas, un viņš, tajās klausoties, jautāja: kā tas var būt, ka Dievs man tevi iedevis? Citreiz viņš teica: re, jums katoļiem viegli, Dievs visu nokārto! Skaidroju, ka ir labi, kad ir uz ko paļauties, kad esi nonācis pie kādas svītras.

Jānis mētājās ar vārdiem, ka lieliski sadzīvojot ar kritušo eņģeli sātanu, kā tajā dziesmā: «Ai, Dieva dotajiem, viss jau ir velna dots…»Viņš bija godīgs, vēlējās palikt uzticīgs saviem ideāliem, tāpēc viņam bija grūti sevi lauzt. Teicu: dzīve ir īsa, bet mūžība gara. Viņš pēdējā laikā apmeklēja Jura Rubeņa meditācijas, mācītājs viņu nokristīja. Varbūt man bija lemts ar viņu satikties, lai viņš nokārtotu attiecības ar Dievu? Šīs attiecības bija svētīgas mums abiem.»

Jāņa teikto, ka «Līvi» būs dzīvi, kamēr viņš būs dzīvs, Elita pārfrāzē: «Līvi» ir mūžīgi, jo viņu mūzika skanēs vienmēr. Jānis bija īsts «līvs», patiess, godīgs. Konservatīvo uzskatu dēļ negribēja spēlēt citās grupās. Vienlaikus viņš pārdzīvoja, ka pēdējos gados nevar aktīvi darboties mūzikā. Mākslinieks sevi dedzina no iekšpuses un ārpuses, māksliniekam ir jārada. Tāpēc viņš pievērsās fotografēšanai. No viņa man ir fotogrāfija «Ziepju gabaliņš». Vai viņš veltījis man arī kādu dziesmu? Kad iepazināmies, Jānis sacīja, ka man veltīšot «Līvu» dziesmu «Zelta sirds.» Elita atver par «Līviem» sarakstītu grāmatu un meklē šīs dziesmas vārdus. «Tos lasot, sapratu: cilvēku nevar aizturēt vai paturēt. Viņam ir savs ceļš ejams – viņu var paņemt cita sieviete vai Dievs…»

Jāņa Groduma pēdējā vēlēšanās bija, lai viņa pelnus izkaisa Liepājā, Rožu laukumā.