Šlāgermūziķis Heinrihs Kalvītis atklāj dzīves smagākās lappuses: Dēlam kritiens bija liktenīgs

Mūzikai pievērsās jau briedumā

Heinrihs Kalvītis, kurš nesen nosvinēja 70. jubileju, plašāku atpazīstamību ieguva, pateicoties raidījumiem Latvijas šlāgeraptauja un Latvijas sirdsdziesma. Viņa dziesmai Kaut kur vējā šogad izdevies ierindoties pavasara starpfinālā. «Mans iemīļotais mūzikas žanrs ir melodiskais hārdroks, taču man nav tāda balss materiāla, lai varētu dziedātu roku,» teic Heinrihs, kurš šlāgerdziedātāju pulkam pievienojās pirms 31 gada, kad pašam bija 39. «Egila Dambja dzejoli nosūtīju mūziķim Artūram Reinikam ar vārdiem: «Vecīt, pamēģini uzrakstīt kaut ko šlāgerroka manierē!» Artūrs trāpīja tieši desmitniekā,» atzīst Kalvītis, kurš Reiniku uzskata par īpašu komponistu.

Heinrihs nekad nav mācījies mūzikas skolā vai apguvis kāda instrumenta spēli. «Esmu dziedātājs amatieris,» smej viņš.

Pirms kļuva par mūziķi, Kalvītis 10 gadus pavadīja pie auto stūres.

«Strādāju par tālbraucēju,» stāsta Heinrihs, kurš ar fūri savulaik izbraukājis Baltkrieviju, Moldāviju, arī Ukrainu. Viņš atzīst, ka mūziķa karjerai pievērsās samērā vēlu. «Tā gan mani interesēja jau no mazotnes, atminos, kā, piespiedis ausi pie radio, bērnībā klausījos Valentīnu Butāni, Edgaru Zveju. Tad nāca 60. gadi un Zigfrīds Račiņš. Paldies Dievam, mana muzikālā gaume veidojās tieši tad, nevis tagad, kad ir milzīga kvantitāte, bet kvalitātes trūkst. Visas leģendārās grupas ir radušās 70., 80. gados – Deep Purple, Led Zeppelin. Arī mums, latviešiem,

nav nekas labāks par Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu, Ritu Trenci…

Kad braucu automašīnā, uzlieku Noru Bumbieri un raudu, jo skan tik skaisti,» atzīst Kalvītis. Daudzi uzskata, ka viņa dziedāšanas maniere ir ļoti līdzīga Latvijas estrādes leģendai Lapčenokam. «Nekad mūžā neesmu viņu kopējis, daba man devusi līdzīgu balsi,» smej Kalvītis. Viņam šo gadu laikā bijusi ražīga karjera – izdevis jau sešus mūzikas albumus.

Uz jautājumu, vai ir radinieks ekspremjeram Aigaram Kalvītim, Heinrihs smaidot atbild: «Kad mans tēvs vēl bija dzīvs, es viņam par to jautāju, taču viņš apgalvoja – nē, neesot. Uzvārds Kalvītis gan ir rets. Gribētu kādreiz dzīvē ar viņu satikties un par mūsu saknēm aprunāties.»

Dēls motokrosā piedzīvo liktenīgu kritienu

Viņš dzimis Valmierā. Kamēr pēc vidusskolas domājis, kurā augstskolā iestāties, paņemts armijā. «Nenožēloju, ka dienēju.

Katram vīrietim jāiziet cauri armijas posmam.

Tā ir disciplīna, iemāca būt vīrietim. Uz tiem, kas izvairījās, skatījās šķībi, ka kaut kas ar viņiem nav kārtībā. Esmu stipri nacionāls cilvēks savos uzskatos un domāšanā, tādēļ arī tajā laikā tikpat kā nerunāju krieviski. Kur vien varēju, centos runāt latviešu valodā,» teic viņš.

Jau no bērnības Heinrihu vilināja viss vīrišķīgais. «Esmu uzaudzis līdzās kādreizējā motokrosa trasei Gaujas līči, kas atradās Putriņu mežā. Atminos, kā uz to devos, pieķēries tēvam pie rokas. Kopš tā brīža motokross kļuva par iemīļotāko sporta veidu. Man tas šķiet vīrišķīgs, jo mīkstie motokrosā nebrauc,» nosmej viņš. Vislabāk Heinriham patīk blakusvāģu motokross. Vaicāts, vai šajā sporta veidā arī pats izmēģinājis spēkus, Kalvītis atbild: «Nu, kur tad es! Esmu tikai skatījies.» Toties viņš motokrosam mēģinājis pievērst dēlu Kasparu. «Pamatskolas laikā Kaspars gāja mūzikas skolā, apguva saksofona spēli. Jau sāka uzstāties koncertos, taču ar nepiepildīto sapni par motokrosu, izrāvu viņu no skolas un aizvedu uz motokrosu.

Viņš četrus gadus nobrauca un tad manā acu priekšā smagi krita.

Krīt arī pasaules čempioni, taču dēlam kritiens bija liktenīgs. Viņš lauza kakla piekto skriemeli… Es tobrīd visu sapratu,» traģisko dienu atminas Kalvītis. Nu jau 25 gadus Kaspars pārvietojas ratiņkrēslā.

Lepojas ar dēla panākumiem

«Dēls ir apbrīnojams cilvēks – bezgala pozitīvs, spēcīgs un aktīvs. Būdams invalīds, viņš lidojis ar deltapānu, bijis drifta sacensībās, guvis neaizmirstamas izjūtas Aerodium vēja tunelī un pat lēcis ar gumiju,» ar asarām acīs stāsta Heinrihs.

«Pirmie divi gadi bija ārkārtīgi grūti, taču nepadevāmies.

Kaspars pabeidza vidusskolu, iestājās augstskolā. Gribēja studēt Banku augstskolā, bet šī vieta tolaik nebija pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā,» atminas Kalvītis, kura dēls absolvējis Rīgas Stradiņu universitāti. «Dēls mācījās klātienē, un es četrus gadus kopā ar viņu diendienā devos uz augstskolu. Īrējām Ziepniekkalnā dzīvokli, un es visu laiku biju viņam klāt,» stāsta Heinrihs.

Dziedātājs neslēpj, ka ilgu laiku sev uzdevis jautājumu – vai dēla aizvešana uz motokrosu nav bijusi kļūda. «Iespējams, man nevajadzēja viņu tur sūtīt, bet, no otras puses, ar visu, ko jau izdarījis un vēl dara, viņš, iespējams, iedvesmo daudzus citus,» spriež Heinrihs. Viņa dēls pats vada automašīnu un ir sociāli aktīvs – bijis TV raidījuma Trīs ceturtdaļas vadītājs, tagad darbojas Latvijas Paralimpiskajā komitejā. «Priecājos, ka dēlam ir arī brīnišķīga draudzene,» saka Heinrihs, kurš šobrīd ar dēlu mitinās privātmājā Tūjas pusē. «Dzīvoju visakmeņainākajā posmā.

Kā tieku pie jūras, tā izmetos pa pliko.

 Neciešu drēbes, tādēļ pludmalē, cik vien varu, dzīvojos bez tām,» smej viņš.

Alkoholu nav lietojis jau 28 gadus

Aprīlī Heinrihs nosvinēja 70. jubileju. «Dzimšanas dienā mājās apēdu mazu tortes gabaliņu, un tas arī viss,» atklāj dziedātājs. Kalvītis neslēpj, ka jūtas daudz jaunāks par saviem gadiem. «Jūtos fantastiski – tā kaut kur ap gadiem četrdesmit,» saka viņš. Vaicāts, kas ir viņa labās pašsajūtas noslēpums, Heinrihs pavēsta:

«Nesmēķēju un nelietoju alkoholu.

Smēķējis savā dzīvē esmu ļoti maz – mazliet vidusskolā un armijā. Ar nikotīnu niekoties pārtraucu 1977. gadā, savukārt pēdējo alkohola glāzīti malkoju pirms 28 gadiem. Jaunībā mēdzu kādā krogā ieķert, bet nekad neesmu bijis tā piedzēries, kas vāļātos pa zemi. Kādā brīdī sapratu, ka ir tik maz lietu, kas šajā dzīvē atkarīgas no mums. Daudz ko ietekmēt diemžēl nav mūsu spēkos, bet ne to, ar cik svaigu galvu pamostamies no rīta. Parasti kompānijās esmu tas, kurš izvadā pa mājām.»

Heinrihs ir šķīries, taču sociālajos tīklos pie attiecību statusa norādījis, ka šobrīd ir aizņemts. «Būs labāk, ja cilvēki tā domās…» noslēpumaini smaida Kalvītis.