Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc aiziešanas pensijā ilggadējā Rundāles pils muzeja direktora un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa ikdiena paiet rimti un nesteidzīgi Rundālē. Viņš bauda mieru un var nodoties savai sirdslietai – gleznošanai. Arī dzimšanas dienā, 29. jūlijā, viņš nepārdzīvoja par lietavām un gaudojošo vēju aiz loga, bet mierīgi sēdēja mājās un gleznoja.
«Mums paveicās, jo Rundāli vētra īpaši neskāra. Vējš bija, koki locījās, lietus lija, bet lielu postījumu nebija,» priecājas viņš. Apmācies gan visu dienu bija pamatīgi. «Ieslēdzu lampas, jo tumsa bija drausmīga, un turpināju gleznot. Nolēmu, ka labākais veids, kā cīnīties ar negaisu, ir izlikties, ka tā nav,» nosmej Lancmanis.
Pēc sievas mākslas vēsturnieces Ievas Lancmanes došanās mūžībā Imants savas dienas vada plecu pie pleca ar māsu Laumu Lancmani. «Dzīvojam ar māsu trīsistabu dzīvoklī. Neko vairāk mums nevajag, rūmes pilnībā pietiek,» saka viņš. Divatā ar māsu viņi atzīmējuši arī viņa 83. jubileju. «Vienā brīdī pēkšņi pazuda elektrība, tādēļ mana gleznošana beidzās.
Sešas stundas vajadzēja sēdēt pie svecītēm.
Ēdām pašu gatavotus salātus un dzērām aukstu degvīnu. Nolēmām, ka darīt to sveču gaismā ir pat ļoti stilīgi,» smaidot atminas Lancmanis. Viņš atklāj, ka ar māsu Laumu svētkus svin vismaz piecas dienas. «Nopērkam kaut ko ļoti garšīgu. Piemēram, kaviāru vai kādu izmeklētu zivi. Ļoti rūpīgi to pagatavojam. Mēs tādā veidā priecājamies.»
Plašāk par Imanda dzīvi pensijā un mazajiem prieciņiem lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
