Rīga +5°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Režisore un aktieru mīļā skolotāja Anna Eižvertiņa šo pasauli pameta pērn 20. novembrī, nesagaidot savu 80. jubileju. Viņa par to bija daudz domājusi, ļoti cerēja, ka šajā dienā turēs rokās savu izloloto grāmatu un satiks visus savus mīļos studentus, kolēģus, draugus. Annas vairs nav starp mums, bet viņas mīlie kuplā skaitā sapulcējās rezisores jubilejas dienā, lai svinētu viņas radošo dzīvi un grāmatas iznākšanu.
«Pēdējos divus gadus šīs grāmatiņas saistībā es biju Annas acis un rokas,»
stāsta Annas Eižvertiņas bijušais audzēknis, aktieris un teātra mākslas pedagogs Dainis Bērziņš. Studiju gados viņš nāca talkā Annai, lai Maskačkā pamestam kinoteātrim palīdzētu tapt par Eižvertiņas izsapņoto teātri Skatuve – vāca būvgružus, ar āmuru kala nost vecās kāpņu flīzes. Annas dzīves nogalē viņš uzņēmās ne mazāk izaicinošu darbu – palīdzēja tapt viņas pēdējai grāmatai Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem. «Laika bija tik, cik bija, bet visi zina, kāda ir Anna. «Bērziņ, man ir jāpagūst!
Es nedrīkstu nomirt, kamēr neesmu šo pabeigusi,» viņa teica.
Mums gāja tiešām spilgti, jo emociju gradācija bija no «Bērziņ, tu man te netaisies par līdzautoru» līdz «Mīļais bērns». 18. novembrī manuskripts jau bija gatavs, es viņai to lasīju priekšā, bet Anna sēdēja savā gultā un teica:
«Es beidzot jūtos tukša. Es taču pilnīgi visu esmu atdevusi.
Man nekā vairs nav.» Bet jau nākamajā mirklī piebilda: «Bet zini, es par pēdējo pensiju nopirku kursiem baltas klavierītes.» Tāda bija Annas būtība,» pasmaida Dainis.
