Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija ar Lasmaņu pāri tapusi žurnālam Ievas Stāsti 2022. gadā.
Ar Daci un Uģi Lasmaņiem tiekamies viņu mājā Ventspilī. Ir silta novakare, saules stari apspīd skaisti iekoptu dārzu ar glīti apgrieztiem skujeņiem, sniegbaltām hortenziju bumbām un siltumnīcu, kur sārtoties sākuši tomāti. Sēžam uz terases, ēdam saldējumu ar riekstiem un ievārījumu un meklējam ideālo augstas raudzes sportista audzināšanas formulu.
Stadiona māsiņa un airētājs
Dace: «Mēs abi esam ventspilnieki. Es absolvēju Ventspils māsu skolu un 18 gadu vecumā ar pilnu jaudu sāku strādāt poliklīnikā, ķirurģijas un procedūru kabinetā. Pēc dabas biju šiverīga, un ķirurģe, kas strādāja arī par dakteri stadionā, man piedāvāja māsiņas vietu. Šķita interesanti, jo tā bija mana vide – stadionā trenējās un strādāja mani vienaudži. Vasarā un līdz pat vēlam rudenim spēļu laikā dežurēju futbollaukumā. Ar pirmās palīdzības čemodānu rokās skrēju apkārt stadionam, kad futbolists nokrita zālē un palika tur guļam. Biju ļoti atbildīga, sākumā nesapratu, ka viņi tēlo. Spēlētāji bija noguruši, un guļot bija iespēja mazliet atvilkt elpu. Viens nokrīt laukuma vienā galā, otrs – otrā, un es tik skrienu pa riņķi! Futbolisti uzjautrinājās par manu joņošanu. Kad sapratu – tas ir futbols, nomierinājos. Bet bija arī nopietnas veselības problēmas. Virves vilkšanas sacensībās vienam sportistam sākās stenokardijas lēkme. Sacensībās, kurās piedalījās sportisti ar īpašām vajadzībām no visām Baltijas valstīm, kādam dalībniekam nebija kāju, un skrienot viņš krita un salauza roku. Fiksēju lauzto kaulu, iešļircināju pretsāpju zāles un izsaucu ātro palīdzību. Viss beidzās labi. Par māsiņu Ventspils stadionā nostrādāju desmit gadus. Kad darbam stadionā bija nepieciešama sporta ārsta izglītība, no turienes aizgāju. Tā bija laba pieredze, un vēlāk mani aicināja uz orientēšanās sacensībām un citām sacīkstēm sniegt medicīnisko palīdzību dalībniekiem. Ne katram mediķim ir drosme rīkoties apstākļos, kad tikpat kā kailām rokām esi viens pret vienu ar cietušo, kad nav pieejama aparatūra, atbilstoši medicīniskie līdzekļi, zāles.»
Uģis: «Es līdz dienestam armijā nodarbojos ar vieglatlētiku – Ventspils stadionā trenējos augstlēkšanā, lēcu trīssoli. Kad atgriezos mājās no armijas, Dace strādāja stadionā. Nebijām pazīstami, bet, kad pirmo reizi satikāmies, pārņēma sajūta, ka viens otru zinām.
Biju iegājis ģērbtuvē, ienāca Dace un apķēra mani. Hm, nodomāju, mēs neesam nekur kopā bijuši, ballē neesam dejojuši…
Trenējoties bija nepieciešamas šādas tādas medicīniskās procedūras, un pamazām iepazināmies tuvāk.»
Dace: «Izdomāji šo un to, lai varētu ienākt pie manis kabinetā. (Smejas.) Es zināju Uģa māsu Baibu (pazīstamo vieglatlētu māsiņu Grīvu mammu, kas savā laikā bija Latvijas rekordiste augstlēkšanā – aut.), mēs kopā bijām apmeklējušas kursus. Uģis ir garš, un, atklāti sakot, es neticēju, ka mēs varētu būt tuvi. Mēs bijām draugi. Mums izveidojās sava draugu kompānija, kopā gājām uz dejām, un tad es sapratu – tas viens no draugu loka simpatizē vairāk. Patika, kā Uģis dejo, arī humors mums sakrita. Man bija viegli ar viņu. Ir svarīgi apzināties, ar ko tu saisti savu dzīvi, – ja ar muzikantu, tev jāzina, ko preci; ja viņš ir ārsts, sportists, jānojauš, ar ko kopdzīvē būs jārēķinās. Dinamiska dzīve ir mana būtība, un tāda ir arī sportistu ikdiena. Pati neesmu profesionāli sportojusi, taču skolas laikā spēlēju basketbolu, trenējos vieglatlētikā. Fizkultūras stundā padevās viss – lēcu pār buku, rāpos pa virvi. Kad mācījos par māsiņu, piedalījāmies rudens un pavasara sporta spēlēs, kur mērojāmies spēkiem ar citām medicīnas skolām. Vienu gan es nevarēju – nolēkt ar izpletni. Tajā laikā medicīna bija pakļauta armijai, mūs uzveda ūdenstornī, un bija jālec. To es nespēju…»
Uģis: «Kad dienēju armijā, man jautāja – vai gribi nokļūt sporta rotā? Protams, ka gribu! Vieglatlētikā man nebija tik augstvērtīgu rezultātu, tāpēc pārkvalificējos par airētāju. Airēšana man bija svešs sporta veids. Mūs aizveda uz Maskavu, baseinā iesēdināja laivā, iedeva airi un teica – airē. Viss šūpojās, pirmo reizi dzīvē kaut to tādu darīju, ārprāts! Krievu armijas funkcionāri un treneri gāja uz armijas daļām un tos, kas bija fiziski attīstīti, gara auguma, savāca un no viņiem kaut ko lipināja. Šī sistēma strādāja – četros gados no sportistiem izveidoja olimpiskos čempionus. Bijām atlasīti kādi četrdesmit airētāji, no kuriem pulēja kristāliņus. Augumā biju 1,98 metrus garš, svēru 78 kilogramus. Sākumā nebiju fiziski tik spēcīgs kā puiši no Sibīrijas, bet dzinulis bija, gribēju sevi pierādīt. Mums visu laiku bija jākārto normatīvi. Majors teica: ja noairēsiet šajā laikā – un nosauca ciparus –, paliksiet airēšanā. Mēs ar pārinieku viņam par brīnumu pat sasniedzām labāku rezultātu par noteikto. Rezultāti arvien uzlabojās, un armijas beigās vinnējām PSRS čempionātu akadēmiskajā airēšanā, bet pasaules čempionātā izcīnījām otro vietu. Gatavojāmies Barselonas olimpiskajām spēlēm, taču 1991. gadā uz ūdens notika čē pē (ārkārtas gadījums – red.). Airēšanas treniņos lielākā ūdenstilpē ir jāskatās pār plecu, lai nesadurtos ar citu laivu, bet, trenējoties kanālā, kārtība ir kā uz ceļa – pa vienu pusi brauc uz priekšu, pa otru – atpakaļ.
Es airēju pa pareizo pusi, bet viena laiva brauca pa pretējo pusi un ar laivas galu ietriecās man mugurā. Mani izmeta no laivas, mugurā bija caurums.
Kad ārsti apskatīja traumu, domāja, ka esmu sadurts ar nazi. Caurums nebija liels, bet centimetrs šķīra no mugurkaula, un es varēju zaudēt spēju kustināt kājas. Laimīgā kārtā nebija skarti orgāni. Bet bija lauzti mugurkaula skriemeļi. Pēc operācijas mēnesi gulēju kara slimnīcā. Ārsti bija augsta līmeņa profesionāļi, bet pēc operācijas mani ielika atsperu gultā, kurā nevarēju nogulēt. Gulēju sāniski uz gultas dzelzs maliņas. Treneris man nesa mājās gatavotu ēdienu. Ja nebūtu traumas, iespējams, es būtu palicis savā komandā, turpinātu trenēties un, tāpat kā basketbolisti Gundars Vētra, Igors Miglinieks, airētājs Ģirts Vilks, startētu olimpiādē Neatkarīgo valstu savienības sastāvā. Varbūt būtu izcīnījis olimpisko zeltu… Treniņu apstākļi Krievijā bija labi, maksāju algu. Bet sākās juku laiki, es atgriezos Latvijā un turpināju profesionāli trenēties akadēmiskajā airēšanā. 1992. gadā Barselonas olimpiādē akadēmiskā airēšanā pārstāvēju Latviju un vieniniekā ieguvu 9. vietu. Nākamajās olimpiskajās spēlēs – Atlantā – pārī ar Andri Reinholdu arī izcīnījām 9. vietu. Trenējoties airēšanā, maksāja maz, bija jānodrošina ģimene, un 1996. gadā airēt beidzu. Kārlim tad bija divi gadi. Kamēr dēls bija mazs, viņa audzināšana bija uz Daces pleciem. Pēc sacensībām, nometnēm man bija dažas brīvas dienas. Atbraucu mājās, izmazgāju drēbes un atkal devos prom.»
Salmu atraitne
Dace: «Daudzi man jautā – kā es tajā laikā jutos. Viss bija tādā virpulī, un es nezināju, ka var būt citādi. Dzīvojām Pārventā, mana tēva mājās, mammīte bija mirusi. Man patika gaidīt, gatavoties atkal satikšanās mirklim – tas bija kā attiecības sākt no jauna. Pēc dažām dienām jau kļuva grūti, jo vairs nebija manas kārtības, mana ierastā cikla. Nu man bija jārēķinās ne tikai ar bērnu, bet arī ar vīru! Kad pamazām apradu ar jauno kārtību, viņš aizbrauca, un bija skumji. Vienmēr, kad Uģis devās prom, likās, ka kaut kas salūst. Melanholiskās sajūtas kompensēja mana un Uģa ģimene. Mēs vienmēr bijām kopā, cits citam palīdzējām.»
Uģis: «Mums nebija telefona. Zināju, ka aprīļa sākumā jādzimst dēlam, un, braucot mājās no nometnes, Rīgas autoostā satiku pazīstamu virves vilcēju. Autobusā visu ceļu runājām un, tuvojoties Ventspilij, viņš man saka – Dacei puika piedzimis! Johaidī, ko tu visu ceļu klusēji!? Biju pikts uz viņu.»
Dace: «Skatos pa logu – Uģis, noguris no ceļa, nāk mūs apciemot pa slimnīcas laukumiņu.»
Uģis: «Kad Rūta auga, mājās biju biežāk. Piecus gadus profesionālā līmenī spēlēju basketbolu Ventspils komandā. Nebiju nopietni trenējies basketbolā, bet vieglatlēti vairāk vai mazāk visas sporta spēles pieprot. Pirms treniņiem mētājām bumbu, driblēt mācējām. Kad Ventspilī uzbūvēja basketbola halli, komandai parādījās lielāki mērķi, centra spēlētāju augums bija virs diviem metriem, un man pateica – paldies. Man bija elektriķa izglītība, bet es aizgāju strādāt par ugunsdzēsēju. Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā nostrādāju divdesmit gadus – līdz izdienas pensijai. Dzēšot ugunsgrēkus, staigāju gan pa jumtiem, gan pa pļavām, braucu uz avārijām.»
Dace: «Uģis saka – jābrauc uz diskotēku. Brīnos – uz kādu diskotēku darba laikā?! Izrādās, pavasarī kūlas ugunsgrēka dzēšanu viņi iesaukuši par diskotēku, jo, likvidējot liesmas, ar kājām mina gruzdošo sauso zāli.»
Uģis: «Paralēli ugunsdzēsēja darbam vēl trīs gadus spēlēju basketbolu Rojas un Liepājas komandā.»
Dace: «Un es atkal kā salmu atraitne – pa mājām. Bet te mēs atgriežamies pie sākumā teiktā: ja tu nesaproti sportista psiholoģiju, sajūtu, ko viņš var noķert tikai sportā, nevari būt blakus.»
Uģis: «Kad spēlēju Ventspilī, trenējāmies un spēlējām 6. vidusskolas sporta hallē. Cilvēki jau no rīta nāca aizņemt vietas, nolika šallītes. Spēles laikā zāle bija pilna, mēs spraucāmies cauri skatītājiem, lai tiktu uz laukuma. Tās tik bija emocijas! Kad sports bija jāpamet un es sapratu – nu ir viss, bija sāpīgi. Iekšā viss vārījās. Nevarēju sagaidīt autobusu un ar stopiem no Liepājas atbraucu uz Ventspili. Pēc nedēļas nomierinājos.»
Dace: «Sākām renovēt Uģa tēva māju, un strādājot viņš pamazām atvēsinājās no emocijām.»
Uģis: «Man bija 34 gadi, kad aizgāju no lielā sporta, bet es joprojām piedalos veterānu sacensībās vieglatlētikā un basketbolā. Pasaules līmenī lecu augstlēkšanu. Man nepatīk zaudēt, es trenējos, nereti spītējot muguras sāpēm, un mačos esmu pirmais vai otrais. Pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm, kad Kārlis izcīnīja zelta medaļu, man zvanīja airēšanas veterāni un apsveica ar uzvaru. Parunājāmies, un es teicu – ja man būtu laba laiva, varbūt uzairētu veterānu mačos… Rudenī man viens no veterāniem zvana un saka – pusstundas laikā tev ir jāizlemj, mums ir laba akadēmiskās airēšanas laiva, tieši tavam augumam. Tā maksāja dārgāk, nekā es būtu gribējis tērēt par laivu, bet piekritu. Nopirku un šogad esmu nobraucis jau apmēram 70 kilometru. Airējot es noķeru kaifu, atceros tos laikus, kad trenējos. Un man sanāk arvien labāk un labāk! Nē, es nedomāju startēt veterānu mačos, airēju savam priekam. Mums Ventā ir lieliska airēšanas bāze. Viss jauns, smuks, man ļauj tur turēt laivu.
Mans treneris ir miris, bet es aizsūtīju bildi ar jauno laivu viņa sievai. To parakstīju ar vārdiem: «Man ir jauns draugs.» Viņa apraudājās…»
Dace: «Gan jau kādu dienu startēsi veterānu mačos arī airēšanā…»
Kā izaudzināt sportistu
Uģis: «Rūta ir nedaudz vairāk kā sešus gadus jaunāka par Kārli. Tas ir labi. Kad dēls aizgāja savā dzīvē, palika meitiņa peciņa. Ja būtu dzimuši viens pēc otra, abi vienlaikus pamestu ģimenes ligzdu, un tad būtu skumji. Mēs nespiedām bērniem trenēties kādā no sporta veidiem. Kad Liepājā spēlēju basketbolu, Kārli ņēmu līdzi, un viņš, maliņā dzīvodamies, mētāja bumbu. Mums mājās bija malkas apkure, pie krāsns bija piestiprināts grozs, un dēls meta grozā bumbu. Kārlim basītis iepatikās. Viņš mazliet trenējās vieglatlētikā, bet tā viņu neaizrāva. Rūta savukārt izvēlējās vieglatlētiku.»
Dace: «Kārli gribēju vest uz modernajām dejām, bet viņu nekas cits kā basketbols neinteresēja. Visi sacerējumi bija ap un par basketbolu. Rūta bija pieprasīga – ja kaut ko ieņēma galvā, panāca savu. Krustmāte aicināja mūs uz Mārtiņdienas pīli, un meita jau bija izdomājusi, ko vilks mugurā. Man šķita, ka tērps nav piemērots viesībām, taču viņa tik ilgi spītējās, līdz es padevos. Rūta bija kautrīga un dziļa savā cilvēciskajā būtībā, tāpēc sūtījām viņu uz mākslas un mūzikas nodarbībām. Citas mammas, kuru bērni mācījās mūziku, nāca skatīties, kā Rūta spēlē klavieres. Viņa ar savu tēlu, roku kustībām mācēja skaņu vizualizēt. Vispārējai fiziskai sagatavotībai aizvedu viņu uz sporta vingrošanu. Rūta bija bailīga, sporta vingrošana viņai nepatika, bet izturēja piecus gadus.»
Uģis: «Kad skatījos, kā viņa uz šaurā baļķa taisa salto, bija sajūta, ka man sirds apmetīs kūleni. Viņa nekad neiekļuva pirmajā trijniekā, bet, ja citas meitenes par to raudāja, Rūta optimistiski teica – būs citas sacensības, tajās veiksies labāk.»
Dace: «Kad meita sāka apmeklēt skolu, sapratām, ka viņai nav bērnības, ir tikai režīms, turklāt visās jomās kaut kas paliek pusdarīts. Paga, paga, ir jāpiebremzē, un es viņai jautāju: «Rūtiņ, ko tu izvēlētos?» «Sporta skolu,» viņa atbildēja. Kad gājām ar puķu pušķi atvadīties no sporta vingrošanas skolotājas, viņa teica, ka redzot Rūtu vieglatlētikā.»
Uģis: «Žēl par klavierēm, viņa tik skaisti spēlēja…»
Dace: «Mēs Rūtu saucām par Forestu Gampu – viņa skrēja, leca, divas biželes vien plīvoja. Kad gājām uz jūru, es sauļojos, lasīju, bet Uģis nevarēja pludmalē nogulēt, un viņi abi ar Rūtu lēkāja pa smiltīm. Rūtai padevās skriešana, bet pēc sporta vingrošanas viņa skrēja savādi – ar taisnām rokām. Kad bija jāizvēlas disciplīna, prātojām par augstlēkšanu, taču viņai bija bail no augstuma, un izvēle krita par labu trīssoļlēkšanai un tāllēkšanai. Pati vide – brālis, tētis, māsīcas – viņu veidoja par sportisti. Ar pātagu nevienu nedzinām uz treniņiem, galvenais – lai ir nodarbināti.
Kārlim sportā palīdzēja personīgās īpašības – viņš ir mērķtiecīgs, stūrgalvīgs, mazliet lecīgs.
Viņam vienmēr ir bijis savs domu gājiens, ko ne visi treneri, skolotāji saprata, tāpēc ir bijuši konflikti. Personīgo īpašību dēļ viņš ir palicis aiz svītras jauniešu izlasē, ceļā uz izlasi traucējušas arī traumas.
Jūs jautājat – kā izaudzināt augsta līmeņa sportistus? Vieglāk ir izstāstīt, kā gurķus marinēt. Viņi paši izaug, tikai jāatbalsta, virziens jāparāda. Naudas vienmēr ir bijis tik, cik bijis, bet uzskatījām – sporta čībām jābūt labām. Mēs vienmēr esam centušies apmierināt bērnu vajadzības. Mans tēvs agri nomira, mamma viena audzināja mūs, trīs bērnus, un, ja kādam kaut ko vajadzēja, naudiņa vienmēr tika dabūta. Daudz bērnu trenējas, pieliek pūles, ne jau nodarbībās taurītes pūš, bet tas, kuram lemts sasniegt virsotnes, atkarīgs gan no ieliktā darba, gan Dieva gribas. Svarīgi atrasties īstajā laikā īstajā vietā, ceļā uz mērķi ir daudz sakritību. Mēs dzīvojam bērniem līdzi, lūdzam par viņiem Dieviņu. Priecājamies, ka viņiem darbs sakrīt ar hobiju. Ja tā var, tad dzīve ir vieni vienīgi svētki. Bet ir arī ikdiena. Kad Uģis trenējās un startēja olimpiskā līmenī, viņam tāpat bija jāgādā malka, jāpalīdz ģimenei.»
Uģis: «Kārlim es varu dot padomu – viņš vai nu pieņems, vai ne. Bet ar Rūtu jārunā caur puķēm. Rūta Amerikā studē psiholoģiju un uztura zinātni. Mācīties un trenēties uz Ameriku viņa brauca ar rozā brillēm uz acīm, bet pēc dažām nedēļām saprata, ka nav viegli, un rozā brilles nokrita.»
Dace: «Latvijā Rūta trīssolī un tāllēkšanā bija labākā, bet
Floridas universitātē uzradās konkurentes, viņa piedzīvoja mobingu. Nācās mainīt skolu
– viņa aizgāja līdzi trenerim uz Labokas universitāti Teksasā –, un tagad Rūta jūtas labāk, komandas biedri ir saprotošāki. Kārlis ir brīvs savā domāšanā, viņam ir viegli atrast kontaktu ar cilvēkiem, bet Rūta visu laiž caur sevi, šķiet, ka pedantisms viņu sadedzinās. Mēs nevaram palīdzēt, varam tikai uzklausīt. Reizēm stundām sarunājamies. Es atnāku no darba, ēdu vakariņas, Rūta Amerikā brokasto. Es jautāju – ko tu ēd, stāstu, kas man uz šķīvja. Padomu mums neprasa, tikai stāsta, un mēs uzklausām. Kad gribu dot padomu, strikti saka – es tev nezvanīju, lai tu mani mācītu.
Mums ar Uģi ir paveicies, ka bērni izvēlējušies sportistu ceļu. Taču tāpat atrod laiku patrakot. Atceros, Kārlim bija 15 gadi, mēs bijām aizbraukuši uz Ventspils brīvostas sporta spēlēm. Puika bija filmās saskatījies, kā tādās situācijās rīkojas Amerikas jaunieši, un Draugos ierakstīja – vecāki divas dienas nav mājās, māja brīva. Ak Dievs, no malu malām uz tusiņu mūsu mājās sāka plūst jaunieši – ne tikai draugi, bet arī draugu draugi. Kārlis pārbijās un lūdza kaimiņieni palīdzēt tikt no viņiem vaļā.»
Uģis: «Ne viss bijis rožaini, bet ir jāpalīdz atkal nonākt uz pareizā ceļa.»
Dace: «Kad bijām jauni, tāpat visur gājām. Bērni jau gulēja, bet mēs turpinājām viesībās līksmoties.»
Uģis: «Dzīvojām Pārventā, līdz jūrai bija kādi seši kilometri, un, nolikuši Kārli gulēt, braucām ar riteņiem uz jūru. Izpērušies stundu pa viļņiem, satraukušies kā uz mačiem – kurš pirmais, traucāmies pie bērna – ja nu pēkšņi pamodies.»
Dace: «Viss bija kārtībā, rausītis gulēja, bet vispār bijām nenopietni. Abiem mūsu bērniem ir divi vārdi – Kārlis Pauls un Rūta Kate. Viesojos Kanādā pie brālēna, kuram otrs vārds ir Pauls. Mēs iedvesmojamies no cilvēkiem, kas patīk, un,
kad pieteicās Kārlis, zināju, ka viņš būs Pauls. Atklāju vārdu vīram, bet viņš teica – nē, visi Pauli tādi un šitādi.
Nu, labi, nonācām pie kopsaucēja – būs Kārlis. Kad gājām reģistrēt bērnu, klusībā nodomāju – būs arī Pauls. Ja brālim ir divi vārdi, māsa ar vienu vārdu jutīsies apdalīta, tāpēc arī viņai jāliek divi! Kad meita piedzima, es viņā redzēju Grietu. Uģis teica – nemūžam, kas tas par vārdu?! Pētot vārdus, iepatikās Rūta, bet Kate atnāca dabiski. Kad Rūtiņai bija pusotrs gads, ejot pastaigā pa Lielo prospektu, pretī nāca pazīstama sieviete. Viņa jautāja: kā tad mazajai Grietiņai iet? Tas, ka es viņā redzēju Grietu, nebija tāpat vien.»
Mīlestības formula
Dace: «Mēs esam kopā 28 gadus, un mūsu mīlestības formula ir – ļaut otram dzīvot. Mēs abi esam Lauvas, mums katram ir sava aizraušanās, katram vajadzīga sava telpa. Es šad tad ģenerēju idejas, bet Uģis ir brīnišķīgs izpildītājs. Kad viņš tās realizē, man prieks. Šogad viņš kopā ar palīgu uzbūvēja šķūnīti!»
Uģis: «Es neskaitu, cik gadus esam nodzīvojuši kopā, bet mums kopā ir labi. Man attiecībās svarīga sapratne, mēs nekad viens otram neko nepārmetam.»
Dace: «Šad tad jau pastrīdamies, bet svarīgi visu izrunāt. Sākumā Uģim nepatika runāt, likās, ka problēma atrisināsies pati no sevis. Bet tā nepazūd, tikai aug augumā un atgriežas ar jaunu sparu. Gadiem ejot, viņš ir sapratis, ka bez runāšanas nevar, un no sarunas vairs nebēg. Otrs nevar uzminēt, kāpēc tev ir slikts garastāvoklis. Kad sāc runāt, ne vienmēr dzirdi patīkamas lietas, bet vismaz nonāc pie kaut kāda risinājuma, kopsaucēja.
Ja cilvēki nerunā, pienāk brīdis, kad viņiem vairs nav par ko runāt.»
Uģis: «Es kā ugunsdzēsējs saņemu izdienas pensiju un Ventspils brīvostā strādāju par tauvotāju. Man patīk medīt un makšķerēt. Kārlis aizraušanos ar copēšanu pārņēmis no manis. Esmu priecīgs, ja izdodas kaut ko izvilkt, bet tagad makšķernieki iebrauc jūrā, viņiem līdzi eholots, kur ekrānā caur satelītu redzamas zivis. Viņi iemet ēsmu, velk āķi gar muti un prāto – ņemt šo zivi vai ne… Es piederu pie makšķerniekiem, kas uz ūdens ir viens pret vienu ar zivi. Ja pieķeras, labi, ja ne – jācer uz veiksmi nākamajā reizē.»
Dace: «Man ir svarīgs dārzs. Pēdējā laikā priekšroku dodu hortenzijām, kas zied līdz vēlam rudenim, vienīgā rūpe – tās pavasarī apgriezt. Es strādāju par podoloģi, man ir privātprakse, un, dienu pavadot ar cilvēkiem, izlaižot caur sevi tik daudz enerģijas, vakarā gribas rokas zemē ielaist. Nekas tā nenomierina kā darbošanās dārzā. Es spēlēju arī tenisu, slēpoju, man patīk braukt ar riteni. Ventspilī pa veloceliņiem var nobraukt 38 kilometrus. Vakarā, uzbraucot zinātnes centra Vizium uzkalnē, var vērot, kā saule riet. Bet, braucot cauri jaunajiem rajoniem, savā iztēlē fantazēju, kā cilvēki te dzīvo.
Es priecājos par brīžiem, ko mēs pavadām kopā, bet, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka par katru cenu visiem hobijiem nav jābūt kopīgiem. Rudenī mēs daudz staigājam pa mežu, takām, ārzemēs bieži vien ejam bez mērķa. Tas tāds izaicinājums – tu ej, vēro dabu, nezinot, kur nonāksi.»
Uģis: «Uz veterānu mačiem braucam kopā, vienlaikus apskatām valsti, pilsētas. Kopā braucam uz sacensībām, kurās piedalās bērni. Atbalstījām Rūtu Eiropas čempionātā vieglatlētikā Minhenē.»
Zvaigžņu stunda
Dace: «Mēs nekad neesam tiekušies pēc slavas, pompozitātes, bet
dēla izcīnītā olimpiskā medaļa uzliek zināmus pienākumus
ne tikai pret žurnālistiem. Par uzvaru olimpiskajās spēlēs Kārlim piešķīra Ventspils Gada lielo balvu, bet, tā kā viņš spēlē Big3 līgā Amerikā, es kāpu uz skatuves to saņemt. Viņa vietā piedalījos Starptautiskā ziedu paklāju festivāla vērtēšanas žūrijā.
Uģis: «Tokijas olimpiādes laikā mājas pagalmā uzvilkām mastā olimpisko karogu, bet mūsu komandas spēles bija grūti skatīties. Tiešraidē noskatījāmies tikai finālspēli, pārējās, kad uzzinājām rezultātu, vērojām ierakstā. Kad sākās spēle, Dace bija dārza otrā galā un ravēja. Izdzirdējusi manus uzvaras saucienus, nāca skatīties. Pašam sportot ir vieglāk, nekā skatīties. Tās desmit minūtes pavadi milzīgā stresā, jo gribas, lai viņi vinnē.»
Dace: «Olimpiādes laikā Tēvreizi biju pārskaitījusies. Finālspēles galotnē izskrēju laukā, nokritu zālē un gaidīju, kas nu būs – nopūta vai skaļš bļāviens. Un tad es dzirdu – no visām malām atskan uzvaras kliedzieni. Tie skan visapkārt! Tas bija nacionāls sprādziens – kā Dziesmu svētkos. Gribu piecelties, bet no stresa nevaru tik ātri uztuntulēties augšā.
Es skrienu istabā, Uģis vienkārši stāv un bļauj, bet Rūčuks sēž un raud no laimes.
Brauc garām mašīnas, signalizē. Vārti ir vaļā, un draugi, kaimiņi nāk pie mums – kāds brauc ar mašīnu, cits skrien kājām… Mēs runājam par Kārli, bet nopelni ir visam zelta kvartetam.»
Uģis: «Nesen noskatījos filmu No Ghetto līdz olimpiādei, un tirpiņas skrēja pa kauliem. Ir pagājis gads pēc olimpiādes, bet vēl joprojām emocijas nerimst. Iespējams, ka to, ko es muguras traumas dēļ nesasniedzu olimpiādē, paveica dēls. Kad komanda izcīnīja vietu startam olimpiskajās spēlēs, es Kārlim teicu: tu jau esi labāks; tev ir 8. vieta, lai kā olimpiāde beigsies.»
