«Nemāku sievietēm teikt skaistus vārdus…» Janas Duļevskas un Rodrigo Laviņa mīlestības stāsts

Iepazinās caur jociņu

Par hokejista sievu Jana Duļevska kļuva pirms 23 gadiem, bet kopā Jana un Rodrigo ir jau no agras jaunības. Kā Rodrigo satika savu Janu? Pavisam vienkārši! Pēc hokeja sezonas vasarā Rodim patika izklaidēties kopā ar draugiem. Kādu vakaru puiši atrada brīvu galdiņu vasaras kafejnīcā Doma laukumā. Pie blakus galdiņa sēdēja Jana ar klasesbiedreni Alisi. Gribēdams Janu pavilkt uz zoba, Rodrigo jautājis, cik viņai gadu – vai trīspadsmit? Jana ir piecus gadus jaunāka par Rodi.

«Satiekoties nākamajā reizē, kopā aizgājām uz Vernisāžu padejot, un es Janu uzaicināju pie sevis uz Somiju,» atceras Laviņš. Izrādījās, ka viņš ir saticis savu īsto meiteni, kura vēlāk viņa dāvāja divus talantīgus dēlus. Vecāko – Martinu Laviņu – mēs tagad redzam hokeja laukumā.

«Nemāku sievietēm teikt skaistus vārdus. Domāju, ka Jana to gribētu, bet es neesmu liels runātājs,» Rodrigo savulaik kautrīgi atzinās. Taču allaž bijis pārliecināts  – viņi viens otram ir kā radīti, lai arī atšķirīgi kā pluss ar mīnusu.

Hokejista dzīves skarbums

«Jana ir gaišs cilvēks, apkārtējie viņai līp klāt. No tā, kas viņai virmuļo apkārt, Jana uzlādējas, bet es dažreiz nogurstu. Kad esmu noguris no treniņiem un spēlēm, varu kļūt drūms nūģis. No dēla mācos būt pozitīvāks, viņš man aizrāda, kad nevajadzīgi uzvelkos,» neslēpa Rodis.

Spēlējot Somijā, Zviedrijā un Krievijā, Rodrigo dzīvoja viens. «Jana un Martins brauca pie manis ciemos. Kad spēlēju Zviedrijā, nolēmām kādu laiku dzīvot kopā. Janai kļuva garlaicīgi, tur nebija, ko darīt. Man bija žēl arī Martina. Viņš nevarēja apmeklēt vietējo bērnudārzu un ar mammu sēdēja mājās, gaidot mani pārnākam no treniņiem. Kad spēlēju Permā, Jana pie manis dzīvoja pāris nedēļu.

Kad vajadzēja doties uz izbraukumspēlēm, man bija bail viņu atstāt vienu.

Maskavā bija vēl grūtāk. Tur tādi mērogi! Trenējos Piemaskavā Dinamo kluba bāzē, no kurienes līdz centram pusstundu jābrauc ar metro, bet dzīvoju divdesmit minūšu attālumā no centra. Trenējāmies armijas režīmā – treniņi divas reizes dienā, bez brīvdienām. Jana atbrauca ciemos, bet mēs gandrīz nemaz nebijām kopā. Lūdzu, lai sieva atgriežas Latvijā, – lai man nav jāraizējas par viņas drošību. Iespējams, velti baidījos, bet… Tāda ir kriminālā Krievija,» atklāti stāstīja viņš.

Galvenais – uzticēties otram

«Mēs viens otram uzticamies. Nekad neesmu pārbaudījis Janas tālruņa zvanus, sekojis, ko viņa dara, kurp iet. Janai ir daudz draugu un paziņu, un

savu reizi man varbūt būtu iemesls kļūt greizsirdīgam,

jo viņa ir ļoti atvērta, un, iespējams, vīrietim kādreiz šķiet, ka ar viņu varētu kaut ko sarunāt, kāds uz kaut ko varētu cerēt. Šad tad Janai arī pasaku, ko vīrietis domājis, ar viņu flirtēdams, lai gan viņa to uzskatījusi par nevainīgu vārdu spēli. Tomēr es zinu, ka sieva man ir uzticīga, un arī es viņu neesmu krāpis. (..) Es nespēju dzīvot bez ģimenes,» stāstīja Laviņš. 

Kāpēc neiziet kopā sabiedrībā?

Rodrigo nekad nav rāvies uz saviesīgiem pasākumiem. To prieku viņš atstāj Janai. Tāpēc ļoti retas bijušas tās reizes, kad sabiedrībā Laviņi izgājuši kopā. «Jana ir māksliniece, viņai patīk būt cilvēkos. Man būšana sabiedrībā atņem enerģiju. Mēs gan abi kopā apmeklējam teātra izrādes, pavadu Janu uz pasākumiem, taču burzmā nejūtos labi.

Neeju uz koncertiem, neapmeklēju hokeja spēles, kad pats neesmu laukumā, jo tas mani nogurdina.

Man patīk būt vienam, labprāt atpūšos pie dabas, un ģimene to respektē,» atklāts bija Rodis. Tolaik viņš solīja – kad beigs hokejista karjeru, vairāk nodosies būšanai pie dabas, jo pēc tā vairāk ilgojas viņa sirds.

Martins – vēl dziļāk hokejā nekā tētis

Vecākajam dēlam Martinam – tagad jau Latvijas izlases spēlētājam – hokejs ir asinīs. Jau agrā bērnībā šī spēle viņu pa īstam aizrāvusi. «Dēls ir vēl lielāks hokeja fanātiņš, nekā es biju viņa vecumā. Mājās Martins runā tikai par hokeju, pēc spēles viņam ir simts jautājumu. Man gan ir dienas, kad negribu neko dzirdēt par hokeju… Dēlam ne īpaši patīk treniņi – vienmuļi uzdevumi, slidošana bez ripas, bet, kad jāspēlē, jāpiedalās turnīros, viņš ar prieku metas cīņā,» tolaik stāstīja Rodrigo.

Jana neslēpj – viņai ar Martinu ir īpaša saikne, jo pēc rakstura abi ir ļoti līdzīgi. To Rodrigo pamanījis jau dēla bērnībā. «Cenšos audzināt stigri, bet man

ir patīkami vērot, kā Jana saprotas ar Martinu, kā viņa dēlu mīl.

Viņi pat strīdas īpaši. Es daudz mācos no šīm attiecībām,» atzinās Laviņš.