Rīga +18°C 
Izpildi testu
Receptes
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man bija 24 gadi, kad Imants 1976. gadā komplektēja savu dižkoku atbrīvotāju grupu, un viņš arī mani uzaicināja. Nezinu, kāpēc viņš mani izvēlējās, Ziedonis tobrīd bija milzīga sabiedrības autoritāte un iemīļots dzejnieks, bet es tikko sāku, tomēr Ziedonis bija mani ievērojis,» sastapšanos ar dzejnieku Imantu Ziedoni sarunā žurnālam Ievas Stāsti atminas dzejniece Māra Zālīte. «Piecpadsmit gadus mūsu kompānija braucām pa visu Latviju, ziema vai vasara, atbrīvojot no džungļiem varenos dižozolus un citus dižkokus. Tas darbs mums izbeidzās, kad Latvijā atgriezās privātīpašums, bet draudzība ar Imantu un Ausmu turpinājās,» stāsta dzejniece.
«Reiz, kad viņi pie mums ciemojās,
Ilžuks, gadu vecs, maziņš, aizrijās ar gurķi.
Nopietni, pārbijāmies, sāka smakt. Tad Imants paķēra bērnu aiz kājām, ar galvu uz leju un sāka kratīt. Gurķa gabals izkrita. Viss laimīgi beidzās, tad jau Ausma atkal varēja smiet savus garšīgos smieklus,» atceras Māra.
«Un atkal liktenis! 2021. gadā, atzīmējot Dailes teātra simtgadi, tika izveidots uzvedumu cikls Dailes kanons. Viena Dailes izcilība jeb kanons un pretī kāds no jaunajiem. Ausmai Kantānei pretī tika nolikta Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Tā pati, kura aizrijās ar gurķi,» pasmaida Zālīte.
