«Man viss palika pie bijušās dzīvesbiedres!» Žoržs Siksna atklāj, ko vēlētos saņemt dāvanā no fanēm

Ko jums var dāvināt, lai tiešām nenošautu greizi?

Labu konjaku. Vismaz desmit gadu vecu. Tīri simboliski, protams, jo daudz nedzeru. Tikai šad tad kādu glāzi, ja ir noskaņojums. Savulaik man fanes koncertos dāvināja skaistas veco laiku grāmatas, bet tās visas diemžēl palika Mežciema dzīvoklī pie bijušās dzīvesbiedres. Labprāt tagad tās palasītu. Tāpēc, ja manas pielūdzējas vēlas man kaut ko uzdāvināt, ar prieku pieņemtu arī kādu skaistu grāmatu.

Siksnas nevar dāvināt?

Var, kāpēc ne? Siksnu nekad nevar būt par daudz.

Cik gadu jūs sev dotu, ja nezinātu, kad esat dzimis?

Pēc uzvedības un domāšanas kādus astoņdesmit. Pēc izjūtām – piecdesmit. Taču pēc nerātnībām un fiksām idejām jūtos kādus trīsdesmit gadus vecs. Man patīk draugi, kuriem varu piezvanīt jebkurā laikā un pateikt: «Aizejam uz krogu!» Un viņi uzreiz atsaucas šai idejai, nevis saka: «Tad jau sarunāsim, pēc mēneša ieplānosim.»

Taisnība, ka padomju laikos koncertos krievu publikai tikāt pieteikts kā Žoržs Remņovs?

Savulaik piepelnījos Jūrmalas restorānos. Bija tāds restorāns Rubīns Dubultu centrā. Ar mani kopā strādāja visādu tautību forši puikas. Kā smejos, mūzikā ir divas tautības – vai nu māk spēlēt, vai nemāk. Tajā laikā vilcienos vajadzēja iegādāties mēnešbiļeti, uz kuras nez kāpēc bija jāraksta vārds un uzvārds. Bija mēneša beigas, es kavējos, biju aizrunājies ar foršu kompāniju, tāpēc kolēģim lūdzu, lai viņš, vakarā braucot uz mājām, nopērk man mēnešbiļeti.

Viņš nopirka un vārda vietā ierakstīja Georgij Remņov. Mēnesi nobraukāju kā Remņovs.

Viss jau būtu jauki, bet vienā reizē vilcienā iekāpa latviešu kontroliere, kura mani atpazina un neizpratnē skatījās te uz biļeti, te mani. Nomierināju, sakot, ka tas ir mans skatuves vārds.

Neapvainojaties, ka daudzi jūs mīļi dēvē par Žoržiku?

Man tas pat patīk. Arī bērnībā mani sauca par Žoržiku. Vecāki gan mani sauca par mazo Žoržu, jo arī tēvs bija Žoržs. 

Tēvs bija Žoržs, jūs esat Žoržs, kāpēc jūsu dēls ir Jēkabs?

Sieva ļoti gribēja likt vārdu Žoržs, bet es biju kategoriski pret. Par daudz to Žoržu.

Varējāt puikam vismaz otru vārdu iedod tādu – Žoržs.

Daļēji šīs vēlmes tika uzklausītas. Dēlam otrs vārds ir Juris. Taču mācītājs, kad bija Jēkaba kristības, nemitīgi pārteicās un dēvēja viņu par Žoržu Juri. Iespējams, Dieva priekšā viņš ir Žoržs.

Cik Siksnu ir Latvijā?

Daudz. Kādi 300–400 noteikti. Kurzemē daudziem ir šāds uzvārds. Esmu izpētījis, ka tas nācis no Liepājas puses. 

Bērnībā bieži esat dabūjis ar siksnu pa dibenu?

No tēva – nekad. Bet mammai paziņoju, ka ar siksnu pērt mani nevar, jo siksnu ar siksnu neper. Tikai ar žagariņiem.

Jaunībā uzstājāties apavos ar augstiem papēžiem, jo vēlējāties būt vienā augumā ar savām garajām fona dziedātājām. Tā vairs nedarāt?

Nē, tagad no sava nelielā auguma vairs nekautrējos. Tolaik kurpes ar augstiem papēžiem vīriešiem bija modē. Tādas valkāja arī daudzas ārzemju zvaigznes – Prinss, Eltons Džons.

Cik garš tad esat?

172 centimetri. Latviešiem tas ir ļoti maz. Tāpēc laikam man neveicas ar latviešu meitenēm, jo viņas grib tos garos, skaistos basketbolistus. Latvieti man tā arī neizdevās apprecēt. Mana sieva Anna ir krieviete, un mana iepriekšējā dzīvesbiedre arī bija jauktenīte.

Kļošenes no tiem laikiem jums ir saglabājušās?

Kāda jēga? Tāpat tajās vairs nevarētu ielīst. Man savulaik bija daudz kļošeņu – tās man speciāli šuva un tika sūtītas no Rietumiem, jo mana vecāmāte dzīvoja Austrijā.

Jūs vienmēr esat bijis ar lielākām vai mazākām brillēm. Jums ir kolekcija?

Brilles tiešām jau ir kļuvušas par manu firmas zīmi. Es, tāpat kā mana publika, pie tām jau esmu pieradis. Man ir ļoti slikta redze. Bieži brilles mainīt nevaru atļauties, jo tās ir dārgas. Lielākoties izvēlos hameleonus, kuru stikliņu krāsa mainās saulē un prožektoru gaismā. Šādas tādas brilles man saglabājušās arī no veciem laikiem, taču tās vairs neder, redze pasliktinājusies.

Esat daudz dziedājis krogos un restorānos. Kuras ir stulbākās dziesmas, ko jums lūguši izpildīt?

Vistrakāk ir, kad pasūta izpildīt vienu dziesmu visu vakaru. Reiz man 70 reizes vajadzēja dziedāt Eruption dziesmu One Way Ticket. Četros rītā aizej gulēt, un ausīs turpina skanēt tas meldiņš.

Ar ko atšķiras simpātiska sieviete no skaistas?

Ar simpātisku sievieti patīkami ilgstoši kontaktēties un baudīt tikšanos. Skaistās ātri apnīk. Arī man jaunībā bija kāda skaista modele, tāpēc ir bijusi iespēja salīdzināt.

Cik šlipšu jums ir?

Vai, daudz! Tās man gan dāvina, gan pats pērku. Kad strādāju uz Tallink prāmja, divreiz nedēļā devos uz Stokholmu. Kad tur sākās izpārdošanas, dārgajos veikalos varēja dabūt labas mantas par lētu naudu. Zviedrijā pirmo reizi redzēju, kā ierēdņi dārgos uzvalkos stāv rindā pēc šlipsītēm un krekliņiem. Tas šķita ārprātīgi dīvaini. Kurš Latvijā vecis stāvētu rindā pēc kaklasaites? Ieskrien veikalā, paķer pirmo un laimīgs dodas prom.  

Ko darāt, ja uzstājoties aizmirstat dziesmai vārdus?

Kaut ko mēģinu sadzejot vai dodu iespēju dziedāt publikai, kura lieliski pārzina manu repertuāru. Reiz bija tā… Vecākai auditorijai ļoti patīk slavenā dziesma Silavas valsis. Viens pats to nodziedāt nevaru, putrojos vārdos, tāpēc parasti dziedam kopā ar sievu. Beidzamos divus gadus sieva uz koncertiem īsti nebrauca, bija citas jaukas meitenes no Jelgavas. Taču viņas nebija iemācījušās šīs dziesmas vārdus, maldīgi domājot, ka tos zinu es. Tā nu, sākot izpildīt šo dziesmu, pusceļā sapratām – ir ziepes, jo vārdus tālāk nezinām. Izglāba tantes, kuras to zina no sākuma līdz galam. Paldies viņām!

Cik ilgi varat dziedāt, neievelkot elpu?

Neesmu trenējies, bet varētu ilgi. Tur jāsadala gaisa plūsma. Kamēr neprofesionāls dziedātājs jau sarkans bez elpas ģībtu, dziedātāji, kas pārzina tehniku, turpinātu dziedāt vēsā mierā.

Kāds ir jūsu iecienītākais tosts?

Kad neviens vairs nevar parunāt, pacelt glāzi ar tekstu: «Nu!» Vai vienkārši: «M!» Šo tostu visi saprot bez vārdiem. Principā tas nozīmē arī balles beigas.

Kāds esat dzērumā?

Jautrs. Kārs uz muļķībām. Neesmu agresīvs un neraudu pie galda. Jāatzīst gan, ka tā kārtīgi piedzēries esmu tikai reizi mūžā. Un arī tad tikai tāpēc, ka saderēju. Jaunības muļķība. Toreiz laimēju astoņas pudeles laba konjaka.

Kāds ir bijis vispārdrošākais eksperiments ar jūsu ārieni?

Kādā fotosesijā mani ietērpa disko tērpā. Tas man ir absolūti neraksturīgi.

Jums agrāk bija pusgari, lokaini mati. Neesat domājis lokas atkal atlaist?

Nē, gari mati baigi jākopj, esmu tam par slinku. Starp citu, čirkainie mati iedzimuši manam dēlam Jēkabam, kuram pavasarī nosvinējām jau 3 gadu jubileju.

Kuram no dziedātājiem filharmonijas laikos bija vislielākā likme?

Ja nemaldos, Margaritai Vilcānei.

Mazākā?

Man.

Kāpēc?

Es nebiju favorītu sarakstā, nebiju īsts paulists. Atceros, reiz mūs radio noķēra par haltūru. Rājienu dabūju tikai es, pārējie tika cauri sveikā.

Ar Raimondu Paulu bieži kasījāties?

Nebija īsti iemesla. Vienmēr esmu viņu cienījis, cienu joprojām, bet tāda liela draudzība mums nav bijusi. Tā bija citādāka – sirdī. Jaunībā kaut kad slikti biju izteicies par Maestro kā kultūras ministru. Uzskatīju, ka mūziķiem un radošiem cilvēkiem politikā nevajag iet. Viņš par to bija ļoti dusmīgs. Nesarunājāmies desmit gadus. Atsākām kontaktēties nejauši. Paskaidroju viņam, ka mani izteikumi bija par viņu kā ministru, jo kā mūziķis viņš ir izcils.

Ar ko var atkausēt jūsu sirdi?

Nodziedot kaut ko skaistu. Pielīst gan nevajag, pielīdējus ciest nevaru un redzu pa gabalu.

Ar gadiem muļķe sirds kļūst gudrāka?

Tā kļūst saprātīgāka.

Cik gados izslimojāt zvaigžņu slimību?

Man tā gājusi secen. Vienmēr esmu uzstājies kopā ar brīnišķīgiem mūziķiem, kuri bija vecāki, profesionālāki par mani. Tur nevarēja lekties, nez ko no sevis sadomāties. Tautas mīlestību gan esmu jutis, taču savtīgos nolūkos neesmu izmantojis.

Savu atpazīstamību savulaik esmu izmantojis tikai, lai tiktu pie labiem dakteriem.

Padomju laikā medicīnas centrs ARS bija valdības poliklīnika, kur varēja tikt tikai nopelniem bagātie un izredzētie. Es tāds nebiju. Nevienu medāli neesmu dabūjis ne tajā, ne šajā varā.

Jūs tiešām neesat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni?

Nē! Tas jau palicis par ceļojošo vimpeli. Turklāt par kādiem nopelniem? Ko tādu esmu paveicis, lai man to piešķirtu? Nav jādod ordenis visiem, kas stāvējuši uz skatuves. Taču, atgriežoties pie valdības poliklīnikas, tur dažādos dakteru pasākumos mani bieži aicināja uzstāties. Tāpēc varēju pa blatu tikt pie poliklīnikas labākajiem dakteriem. Tas ir vienīgais bonuss, ko devusi atpazīstamība. 

Seriālus skatāties?

Esmu mūžā noskatījies vienu seriālu, jaunībā – 1989. gadā, kad slimoju ar veģetatīvo distoniju. Tas bija seriāls Bagātie arī raud. Ar to pietika.

Ar ko atšķiras šlāgeris no ziņģes?

Vienu vairāk dzied Vācijā, otru Latvijā. Citādi nekādas atšķirības. Man nepatīk, ka mūziķi par skaņdarbiem saka – gabals. «Esmu sarakstījis jaunu gabalu.» Kas tas ir – gaļas gabals? Viens pat reiz teica, ka sarakstījis jaunu kluci.

Jums ir maniere ļoti ātri runāt. Dziedot jūs arī steidzaties?

Nē, dziedot strikti ievēroju ritmu. Bet runāju tiešām ātri, jo ātri domāju. Tāpēc kolēģi bieži mani pārprot. Viena pianiste mani ātrās runāšanas dēļ pat iesauca par Puļu (Lode – no krievu val. – PDz).

Armijā esat dienējis?

Paldies Dievam, nebiju derīgs. Būtu šāvis pa savējiem, jo slikti redzu.

Jūs mikrofonu vienmēr turat rokās. Garākos koncertos roka nenogurst?

Pēdējā laikā mikrofons ir statīvā. Agrāk varēju brīvi to turēt labajā rokā, jo man pirkstā nebija laulības gredzena. Tagad roka no pielūdzējām jāslēpj kabatā, tāpēc dziedu, stāvot pie statīva.

Nojaušat, kāpēc dāmām jūs tik ļoti patīkat?

Es domāju, ka tas ir apmāns. Viņas par mani pārāk labi domā.