Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šis pavasaris Līvijai Volkovai izvērsies sarežģīts. Nepatīkama kritiena dēļ nu jau vairāk kā mēnesi tikai pa istabu. Pēc rudenī pārciestas sarežģītas operācijas, vēl šogad viņa lēnītēm soli pa solītim devās strādāt uz Misiņa bibliotēku, iepirkties uz tuvāko veikalu, vēl kādu filmu kinoteātrī noskatīties. Nupat pēc piecu gadu darba ir iznākusi Līvijas sakārtotā Rūdolfa Blaumaņa darbu izlase ar apcerēm un komentāriem, un pēc grāmatām ar īpašajiem ierakstiem sev svarīgus cilvēkus viņa aicina pie sevis vēstures griežus pārdzīvojušajās Šarlotes ielas mājās, un atbild uz draugu zvaniem. «Nu gan lieliem darbiem punkts, kaut kad tas jāapzinās. Tagad tikai nelieli darbi, šobrīd svēts pienākums izpildīt Andra Krieviņa lūgumu uzrakstīt atmiņas par viņa tēvu Juri, jo viņš grib saglabāt piemiņai no senajiem draugiem un paziņām.
Fotografēties? Nē, man grāmata ir svarīgāka par manu ģīmi!»
Tāpēc fotogrāfijā – Līvija, dāvinot grāmatas Braku muzejam un memoriālmuzeja vadītāja Zinta Saulīte, tās saņemot.
Dzīvoju tēva celtajā namā
Dzīvokļu māju vēsturiskajā Šarlotes ielā, kurā Līvija dzīvo, viņas tēvs advokāts Jānis Volkovs ar kompanjonu Jāni Krūzi, pateicoties hipotēkai, cēla trīsdesmitajos gados. Līvijai bija četri gadi, kad māju pabeidza un ģimene sāka dzīvot skaistā piecistabu dzīvoklī kopā ar mammas Erīnas vecākiem Emīliju un Jēkabu Lagzdiņiem. Tētis vienu istabu paturēja sev darbam un klientu pieņemšanai. Jānis un Erīna bija apprecējušies 1930. gada maijā, pēc tam rudenī devušies skaistā kāzu ceļojumā uz Itāliju. Abu vienīgā meita Līvija piedzima 1931. gada 9. jūnijā – pavisam drīz svinama 92. dzimšanas diena!
«Ģimenē smējāmies – papus uzcēla pusmāju. Otram saimniekam bija dēls Jancis precīzi manos gados – mana pirmā kompānija. Vēlāk mūsu zaļajā pagalmā uzradās arī citi bērni – kā izgājām no rīta, tā mammas tikai uz pusdienām sasauca. Ņēmāmies ar bumbu, lēcām klasītes, skrējām sunīšus, iecienītas bija paslēpes, neizpalika arī kokos kāpšana. Pirmie gadi jaunajās mājās tika nodzīvoti absolūti brīvi. Kad sākās skolas gaitas Franču licejā, drusciņ bija jāsavācas.
Pirms tam vecākiem Dzirnavu ielā pretim zirgu pastam bija dzīvoklis pirmajā stāvā, viena istaba bija pavisam tumša un atceros, ka man bija bail tur ieiet. Esmu tai mājā arī dzimusi.
Prātoju, ka varbūt tāpēc, ka zirgu pasts blakus, man arvien gribējies pa pasauli dauzīties,» stāstot smaida Līvija Volkova.
«No jaunās mājas logiem manā bērnībā, ja pakāpās, varēja pat redzēt hipodroma aprises. Plaša būvniecība sākās vēlāk. Tēvam bija daudz jāstrādā, bet viņš atrada laiku man iemācīt spēlēt pingpongu, volejbolu, peldēt. Vēl, pateicoties mammas domai, ka svešvalodu vajadzētu dabūt iekšā jau no bērna kājas, man tika sarunāta sirsnīga ebrejiete Zibaļski jaunkundze – maziņa kuprīte, kura pelnījās ar vācu valodas privātstundām. Viņas metode – intensīvas sarunas un dot lasīt pusaudžu grāmatas vācu valodā, tās mani ļoti interesēja un es ātri iemācījos. Vēlāk skolā vācu valodas stundās man bija viegli un arī pēc tam darbā. Bez vācu valodas zināšanām es par Blaumani grāmatas nevarētu uzrakstīt. Atceros skolotājas pēdējo nācienu pie mums, kad vācieši jau bija iekšā Rīgā – viņa klusu atvadījās un aizgāja… Kad 1941. gada 14. jūnijā atnāca pakaļ vecākiem, biju apslimusi un gulēju. Omamma prata izlūgties, lai atstāj mani mājās pie viņas.»
Līvijas tēvs neatgriezās. Nomira 1943. gada 7. oktobrī izsūtījumā Sibīrijā, Kolpaševā. Mammai izdevās nelegāli atbēgt uz Rīgu 1948. gadā.
«Pēdējās nedēļas, pirms vācieši 1944. gada 13. oktobrī atstāja Rīgu, apkārt viss rībēja un mēs sēdējām Šarlotes ielas mājas pagrabā, kur bija ar akmeņoglēm kurināma krāsns un bunkurs, kur iepriekš ogles glabāja. Togad mēs tajā gulējām zābakos un ausainēs, visas segas, kas mājās bija, tur savilkuši. Atceros, ka bija viens drausmīgs rībiens, pēc trokšņa likās, ka māja sagruvusi uz galvas, taču tā bija māja tālāk – Brīvības ielas stūrī. Es nespēju aizmirst kara pirmo gadu necilvēcīgo skatu pa logu pāri ielai, kur atradās šampanieša fabrikas pagalmā ierīkota krievu gūstekņu nometne – kā ar utīm apauguši, izģinduši gūstekņi sēdēja saulītē un lasīja kukaiņus no saviem krekliem, un meta mutē, jo vācieši viņus turēja badā. Likās, ka kara šausmas vairs nevar atkārtoties, bet drusku citā variantā atkal atkārtojas vienkāršotā loģikā – ja nevar frontē, dragā pa tiem, kuri nevar pretoties…
Kā vācieši bija prom, uzreiz novembrī no Kolpaševas atnāca pirmā patskartīte no mammas, es tad vēl 7. klasē gāju. Nu varējām sarakstīties un sūtījam viņai arī naudu. Es kļuvu par spekulanti – gāju uz uteni pārdot lietas, kas bija sakrājušās no trīsdesmitajiem gadiem – tā mums nauda nāca, jo omammai pensija bija vien 15 rubļi. Mazliet vēlāk iecienīti kļuva komisijas veikali. Iebraucēji uz šīm lietām bija kā traki, visas vecās grabažas gāja no rokas. Es smejos, ka mamma bija atsitusies manī, jo es jau arī pēc dabas bišķi avantūriste. Izrādījās, ka sūtīto naudu viņa bija sakrājusi un ar kompanjoni divatā sagudroja bēgt. Pa savu mazo pilsēteli varēja brīvi apgrozīties, tālāk tikt vienīgā iespēja bija reizi dienā pienākošais, bet izsūtītajiem absolūti slēgtais satiksmes kuģis. Tomēr viņām izdevās uzpirkt kapteini, lai nokļūtu Tomskā. Bija gulējušas kapteiņa kajītē uz augšējā plaukta aiz smagiem aizkariem, pēc tam vilcienā uz Maskavu un tad Rīgu. Tajos gados savienības robežās dokumentus vairs neprasīja. Un vienā rītā mamma ieradās. Kad pagāja pirmie prieki, sākās smags nervus tricinošs laiks, katrs klauvējiens bie durvīm lika sarauties. Tolaik tos, kas tā atgriezās, meklēja un sūtīja atpakaļ. Labi, ka mammu pa laikam izmitināja atsaucīgi paziņas un mana krustmāte laukos. Kad piecdesmitajos gados varēja sākt legalizēties, mammai jau bija hroniska hipertonija. Arī mani čekā pratināja par mammu, galu galā pierakstīja, ka pazudusi. Pateicoties saprotošiem cilvēkiem, izdevās noformēt mammai dokumentus ar vienu no viņas kristītajiem vārdiem un dzimtajā uzvārdā. Hruščova laikā beidzot varēja atelpot, brīvi visur staigāt. Atceros, kad mamma skatījās kinoteātrī dokumentālu filmu par Itāliju, viņa teica, ka tā ir neiedomājama, nereāla situācija – pēc absolūtās bezcerības gadiem vēl redzēt pasakainās vietas, kur savulaik būts divatā. Liktenīgais insults mammu piemeklēja jau drīz pēc 60 gadu jubilejas.»
Lauku reālijas zinu no bērnības
Līvijai bija arī lauku vecmāmiņa Maija Volkova. «Es viņu pielīdzinu Poruka Kukažiņai. Mūža darbos salīkusi, nepārtraukti rosīga, rūpējoties par savējiem.Viņas sirds siltumu bagātīgi izbaudīju personiski. Krapes pagasta Sniedzēs pie onkuļa, tantes un viņas dzīvojos no pavasara līdz rudenim. Man tur bija arī brālēns, māsīca.
Mana paziņa, kura strādā arhīvā, bija atradusi ļoti interesantu dokumentu, no kura sapratu, ka Zaubes pagastā, no kura mana tēva senči, bija pareizticīgo draudze. Tie cilvēki 19. gadsimta pirmajā pusē, lai kaut drusku tiktu vaļā no muižnieku patvaļas, pārgāja ķeizara ticībā. Toreiz zemnieku puikām ieteica mācīties pareizticīgo seminārā, tas bija izdevīgi – apģērbs, mācīšanās, ēdiens, dzīvošana par brīvu. Tur četru gadu laikā tika ielikti respektējami pamati arī vispārējā izglītībā, tādēļ bija iespēja tālāk iet uz augstākām mācību iestādēm, ko liela daļa latviešu arī darīja. Tā kā maniem vecvecākiem bija divi dēli, jaunākajam tika lemts palikt zemnieka kārtā, bet vecāko – manu tēvu – aizlaida uz semināru. Pēc tam viņš pabeidza Varšavas universitātes Juridisko fakultāti. Bet tēva brālis aizprecējās uz Krapes pagastu un vecākus paņēma līdzi. Viņiem bija vidēja saimniecība. Krapes vasaras, it sevišķi pēc kara, es gaidīju – kad varēšu aizbraukt un staigāt plikām kājām, doties mežā, pie govīm, zirgiem. Govis slaucu, ar zirgu jāju, sienu grābu, labības kūlīšus sēju, ganīju.
Kad man vēlāk vajadzēja komentēt Blaumaņa darbos lauku leksiku, piemēram, zirglietas, es sapratu – visas lauku reālijas zinu no saviem laukiem!
Brālēns un vecmāmiņa 1949. Gadā, kad Krapi iztīrīja gandrīz pa tīro, aizbrauca tālus ceļus. Kukažiņa palika ceļa malā, brālēns atgriezās, bet pēc tam ilgi nenodzīvoja. Es vienreiz biju aizbraukusi to vietu apskatīt – agrāk Kukažiņai bija gaiša, sakopta māja, istaba ar augstu spilvenu, cakiņām. Man pavērās drausmīga apkārtne ar lauksaimniecības mašīnu lūžņiem, pa pagalmu izmētātiem veciem spaiņiem. Skatoties uz dubļu dangu kādreizējā mauriņa vietā, es domāju, kaut nemaz nebūtu braukusi. Nu es prātoju – reāli taču sarakstus taisīja vietējie, no kuriem dažs labs varēja arī savus personiskos rēķinus kārtot. Mums par to ir jādomā dziļāk.»
Kļūt par mediķi nebija lemts
«Kad vācieši Rīgu atstāja, pēc mēneša jau bijām vecajā Franču licejā. Pirms tam bijām uz vairākiem gadiem izmesti citās telpās. Tobrīd, kā jau visā Rīgā, elektrības nebija, apkures nebija, ūdens nebija, bet tur, kur tagad Krišjānim Valdemāram piemiņas akmens, bija ūdenspumpis, uz kuru gājām ar spaiņiem. Pēc emigrācijas viļņa Licejā bija palikuši tikai daži no vecajiem skolotājiem, tāpēc ieguvām daudzus jaunus, arī brīnišķīgu literatūras skolotāju Ilgu Rugāju.Viņas stundās vienmēr bija kāds interesants āķītis, piemēram, tika noorganizēta literārā tiesa – pret purva bridēja Edgara apsūdzētājiem uzstājās viņa aizstāvji. Strīdnieki iekarsa, un analīzē tika ievilkti arī citi, pirmkārt, protams, Kristīne. Rugājas mīlestība pret Blaumani bija lipīga, un man jo sevišķi. Kad bija jāraksta referāts, es izvēlējos tematu «Liene un Kristīne». Pamīšus mijās kautrība un lepnums, kad tas tika lasīts klasē priekšā. Tik spilgts pārdzīvojums! Rugāja izveidoja arī literāro pulciņu, tur daudz guvu.
Mēs pēdējo klasi sarāvām divos gados – jā, normāli vajadzēja beigt 1950. gadā, bet izrēķinājām, ka togad visi pāries no 12 uz 11 klasēm, tātad būs dubultie izlaidumi, to nu negribējām. Nezinu, kā to visu varēja noformēt, bet mums izdevās.
Vēlāk, desmit gadus skolā nostrādājusi, sapratu, ko tas nozīmēja skolotājiem.
Izlasījuši A. Dž. Kronina romānu Citadele par jaunu ārstu, bijām tā aizrāvušies ar medicīnu, ka no 16 klasesbiedriem pieci aizgāja to studēt. Mana klasesbiedrene Krūmiņa Anita, varen sprigana meitene kļuva par Dzemdību nama galveno ārsti Anitu Cauni. Arī mikrotraumatalogs Roberts Drāke – mūsējais. Mana solabiedrene uz psihiatriem aizgāja, bet tas bija par smagu, pati traģiski salūza. Abus gadus, ko stājos, mediķos bija milzīgs konkurss, es netiku, kaut gan man atestātā bija tikai viens četrinieks. Man ieteica Pedagoģiskā institūta dabaszinātņu fakultāti, kas iemitinājās mūsu vecajā skolā. Sākumā domāju, ka tur tikai gadu studēšu un nemūžam nebūšu skolotāja. Bet pirmajā pedagoģiskajā praksē 6. vidusskolā man trāpījās ļoti laba klase un man iepatikās. Tā es paliku, pabeidzu un strādāju par ķīmijas skolotāju, līdz iestājos filologu neklātienē. Nenopietns cilvēks?
Tagad no klases meitenēm esam vien četras, bet sazināmies divas. Es jau esmu relikts. Manas draudzenes dakteres visas prom, ārstiem tā sadegšana ir ātrāka.»
Interesanta dzīvīte man bijusi
Līvijas krustmāte savulaik bija strādājusi pie notāra un tāpēc prata stenografēt, kā arī pazina valodnieku Konstantīnu Karuli, mūsu stenogrāfijas sistēmas autoru. Lai Līvijai būtu iespēja piepelnīties, pēc krustmātes ieteikuma viņa divus gadus mācījās stenogrāfiju kursos. «Karulis bija mans skolotājs, jo talantīgi mācēja apvienot pliko stenogrāfiju ar dzīves mācību, liekot stenografēt diktātus ar izglītojošiem tekstiem. Man tā bija kā neliela kultūras universitāte. Lai visu apgūtu, bija vajadzīgs liels treniņš un kursus pabeidzām tikai trīs. Tas bija piecdesmito gadu vidus. Šis amats bija neparasts un stenogrāfiem nebija oficiālu štata vietu, tāpēc Karulis, kad vajadzēja pierakstīt dažādas sanākšanas, diktēja savus noteikumus – bija uzstādījis samaksu pieci rubļi par stundu. Man bija iespēja pastrādāt pat rakstnieku un mākslinieku kongresos. Tur stenografēt vajadzēja piecas sešas stundas, rezultātā – vismaz 30 rubļi. Tad nācu mājās, kur mani gaidīja mana personiskā palīdze. Jā, mamma bija profesionāla mašīnrakstītāja kopš jaunības, un mēs varējām pastrādāt kopā. Iegādājāmies vecu rakstāmmašīnu, un es varēju diktēt – par katru pārrakstīto lapu atkal maksāja. Tā mēs pelnījāmies, jo nekur oficiāli nopietnā darbā mamma nebija. Tagad arī vēl māku stenografēt, izmantoju, ja ko vajag ātri sev piezīmēt.»
Vēl studentes gados Līvijas dzīvē nopietni ienāca galda teniss. Pirmo reizi tas bija spēlēts vēl ar vecākiem, kad vasarā izbraukuši ārpus Rīgas. «Skatījos, kā pieaugušie spēlē pie tik smuka zaļa galda un paziņoju, ka arī gribu. Tad vēl man galds bija par augstu, taču vecākiem bija pacietība ar mani plinkšķināt un es iemācījos bumbiņu dabūt pāri tīklam. Tad viss pagaisa un atsāku pirmajā gadā, kad pēc viduskolas netiku mediķos – bija jāiet strādāt un es togad strādāju Ūdens un kanalizācijas trestā par rakstvedi. Tur visi bija diezgan aizrāvušies ar galda tenisu un spēlēšana notika ne tikai pusdienlaikos, bet arī pēc darba. Sievietes tolaik vēl spēlēja ļoti mazkustīgi, gandrīz atspiežoties pret galda galu un bumbiņu diezgan vienmērīgi klikšķinot pāri tīklam. Vīriešu stils bija asi uzbrūkošs, ar gremdēšanu, aktīvi pārvietojoties ap savu galda daļu. Ar darbabiedru Imantu Kasperoviču daudz spēlējot, es pārņēmu vīriešu stilu un pārsteidzu citas dāmas, 1951., 1952. un 1953. gadā izcīnot republikas čempiones titulu. Tā, pateicoties galda tenisa sacensībām, pirmo reizi tiku izbraukāt ārzemes – Viļņu, Tallinu, Ļeņingradu.»
Man ir laimējies ar atbalstu
Otrreiz, studējot neklātienē, Filoloģijas fakultāti Līvija pabeidza 1971. gadā ar diplomdarbu par Eduardu Veidenbaumu. Tā bija liktenīga sakritība, jo, vēl strādājot par skolotāju, ekskursijā ar audzināmo klasi Līvija bija devusies skatīties Cēsis un pēc tam nolēma izmest līkumu līdz Kalāčiem.
«Vēl nekad tur nebiju bijusi. Mūs tur ļoti laipni uzņēma. Mani īpaša sajūta pārņēma, ieejot rentnieku istabā. Tur dzīvojis mans vecvectēvs Jānis Ciguzis ar sievu un tikko pasaulē nākušo abu pirmdzimto – Emīliju, kura pēc četrdesmit pieciem gadiem kļuva par manu vecmāmiņu. Es uzzināju, ka Veidenbaums mācējis stenografēt, tiesa – vācu valodā pēc citiem principiem. Viņa stenogrammmas nebija šifrētas un es apņēmos to izdarīt. Vajadzēja gadu. Tikai tāpēc filologos par Veidenbaumu izvēlējos rakstīt kursa un pēc tam diplomdarbu pie iecienītā pasniedzēja Viļņa Eihvalda. Viņš jau tad sāka runāt par publicēšanos. Kad mana draudzene Saulcerīte Viese aizgāja strādāt uz literārā mantojuma redakciju izdevniecībā Liesma, ieteica man rakstīt grāmatu. Tā sākās mana rakstīšanas karjera. Manai pirmajai grāmatai redaktore bija jauniņā Silvija Radzobe. Kā viņu Veidenbaums ieinteresēja! Esmu savā privātajā arhīvā saglabājusi dažas slejas, ko viņa laboja. Toreiz redaktori zināja, ko nosvītrot, lai materiālu dabūtu cauri cenzūrai.
Pēc Veidenbauma es atgriezos pie savas kādreizējās jaunības mīlestības uz Blaumani.
Man laimējies arvien just atbalstu. Arī, kad pa muzejiem kā čigāns klaiņoju. Jau filologos mācoties, sāku strādāt Raiņa Literatūras un vēstures muzejā, kur mani iemeta kā kaķēnu ūdenī. Toreiz muzeja direktoram Voldemāram Kalpiņam bija uzņēmība meklēt vēl studējošos filiāļu nodaļai – mēs bijām tie, kas devās pa provinces muzejiem. Jasmuižā mūsējiem gāja pavisam raibi. Tur galvenais valdnieks bija kolhoza priekšsēdētājs, kurš pagalmā pie Raiņa mājas bija ierīkojis kolhoza mašīnparku. Viņš pats dzīvoja mājas otrā galā, kur bijām iecerējuši vietu ekspozīcijai. Karš ar viņu vilkās gadiem, tomēr pamazām Jasmuižu iekarojām. Tā bija samiernieciska, diplomātiska misija, un galu galā viņš ar kolhoza materiāliem un līdzekļiem atjaunoja šķūni un ierīkoja arī keramikas muzeju. Mūsu sabiedrotais bija Latgales keramikas pamatu pamats Jānis Pujāts – bez viņa no vecajiem meistariem savākt podus neizdotos. Šāda veida darbošanās, meklējot lietas, mani ievilka muzejiskajā būšanā. Pēc tam arī Tadenavā neiztika bez ķīviņiem ar vietējiem, kuri uzskatīja – ko tie Rīgas kungi te savu degunu bāž, taču arī tur galu galā visi salīga mieru. Sākumā tur nebija nekā no Raiņa laika lietām! Tad sekoja Sprīdīši, Jāņaskola – tur palīdzēja fakts, ka Sudrabkalnam netālu krogā ir dzimtā vieta – citādi Dārziņam vienam pašam milzīgas restaurācijas neizdotos. Lejas stāvā viena istaba bija Sudrabkalna piemiņai, bet augšstāvā – viss Dārziņam. Mājas galā tapa liela telpa, lai atbraukušos var apsēdināt un atskaņot Dārziņa mūziku – mēs jau tajā laikā taisījāmies vaļā no aplīmētajām muzejam ierastajām planšetēm. Sākumā bija mazais magnetafons, lentes plīsa. Radiofona galvenais skaņu meistars bija ārkārtīgi labvēlīgs pret muzeju, un, kad norakstīja divus lielos magnetafonus, vedām tos uz Jāņaskolu. Tā nu muzeji pamazām tapa… Druvienā bija arī arī brāļi Egles. Tas man bija īpaši, ka es ar Kārli Egli varēju iepazīties un kopā būt. Tik interesants un mīļš, tik zinošs – mums no viņa bija informācija par veco Druvienas skolu. Viss bija – arī kreņķi, uztraukumi, brīžiem milzīga slodze. Tā desmit gadus. Kad man jau kā filiāļu nodaļas vadītājai kļuva par grūtu, jo saimnieciskā puse sāka ņemt pārsvaru, sākās mani klaiņošanas gadi – Kalāči, Braki, Skrīveri. Braku vide bija ļoti pateicīga, lai vairāk atklātu Blaumani. Visur dzīvoju uz vietas, citādi nevarēja izbraukāt. Atceros, kad strādāju Brakos, tur atradās vecas tāfelklavieres. Atbraucu uz Filharmoniju ar ideju, ka tās jāatjauno. Ieteica man vecveco meistaru Fominu. Un viņš bija ar mieru! Notikums bija jāatzīmē un tai maijā uztaisījām sarīkojumu. Brakos Blaumanis mani paņēma galīgi, bet, kad pārcēlos uz Skrīveriem pie Upīša, sāku Blaumani rakstīt. Tā nu, pie pārējiem mīļajiem izklaiņojusies, Upīša pajumtē galu galā nodzīvoju desmit gadus un beigās teicu, ka tas nemīlamais vīrs pret mani bija labs, un man bija laba dzīve. Turpat otrajā stāvā man bija smuka istabiņa. Piecos varēju aizslēgt vārtiņus un sēsties pie galda, lai nodarbotos ar Blaumani. Ne Brakos, ne Kalāčos to nevarēju atļauties, tur vārtiņu nav, ja atbrauca grupa, bija jāiet pretī un jāvada ekskursijas. Andreja Upīša dārzā pie oša varēju runāt par visu latviešu literatūru, tur arī apzinājos, ka dārzā pavērās Upīša cilvēciskā būtība. Tur bija drāšu pinuma žogs un vienu tā gabalu starp diviem stabiem es uzskatu par vienu no fantastiskākajiem muzeja eksponātiem, kādu domādams neizdomāsi. Tajā posmā bija kāda mašīna iebraukusi, un Upīts pēc parauga bija pats nopinis šo posmu no jauna. Un apbrīnojami profesionāli nopinis.
Jauno grāmatu sagatavojot, dažiem par izbrīnu es paņēmu vienu Upīša rokrakstu no viņa Blaumaņa kopoto rakstu sējuma – kolēģi uzvedināja – tas kā ilustrācija tagad redzams jaunajā grāmatā. Savos pēdējos gados, kad vairs nerakstīja publicēšanai, viņš piezīmēja, ko tiešām domāja – varēja just, ka jau grūti bija rakstīt, rociņa trīcēja. Diezgan nomocījos, kamēr atšifrēju. Bet interesanti bija Blaumaņa grāmatā ievietot bargā kritiķa Upīša tik neraksturīgos cildinošos vārdus.»
Blaumanis ir bezgalīgs
Balvu par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā Līvija Volkova saņēma jau 2018. gadā, bet darbs ar bezgalīgo Blaumani, kā pati viņu sauc, turpinājās. Kad jautāju, vai tagad būs par Blaumani viss uzrakstīts, Līvija atsmej: «Jūs tik jauki atkārtojat šo teicienu! Man ar to ir vēsture. Kad man rādīja gatavu pirmās grāmatas vāku ar tekstu, ka te ir viss par Blaumani, es kategoriski iebildu. Vienojāmies, ka iespieda vēl vienu vārdiņu – gandrīz. Toreiz vēl nezināju, ka Māris Sīmansons arī grāmatas mākslinieciski iekārto, es viņu pazinu no Braku laikiem kā Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļas vadītāju – viņš mums ar saviem puišiem izgatavoja kokā grieztas norādes. Man patika, un lai gan viņš pēc tam meta pie malas grāmatu apdares, jo pamatā ir metālmākslinieks, es viņu speciāli lūdzu līdzdarboties, kad ņēmu cauri Blaumaņa vēstules otrajai grāmatai. Tad nu arī trešajai atļāvos lūgt. Zvanīju un teicu, ka tas mans mūža pēdējais darbs, iznāks triloģija. Viņš laipni piekrita.
Šo trešo grāmatu par Blaumani strādājot, es vēl vairāk nonācu pie secinājuma, ka vēl tālu no visa, jo man pašai radās jauni secinājumi par Blaumaņa pieeju rakstīšanai un arī atklājās interesanti fakti, sevišķi par prototipiem, piemēram, par 1905. gada revolucionāru Pēteri Varaini, stāsta Mana bēgšana galvenā varoņa prototipu. Zināju dokumentētu faktu par viņa bēgšanu, vedot uz nošaušanu mežā starp Kalsnavu un Ērgļiem. Varainis bija pirms gada beidzis Kuldīgas skolotāju semināru – jaunieši un skolotāji tolaik bija tie dedzīgākie. Pamazām atklājās vēl fakti un mans tā saucamais komentārs par šo prototipu iznāca gandrīz vai garāks par Blaumaņa darbu. Manās rokās nonāca arī sens kalendārs, kurā 1925. gadā bija publicēts pamatīgs raksts Piektā gada piemiņai – divdesmitajos ļoti cienīja un augstu vērtēja tos notikumus. Tur piemin arī Kārli Dzeni, Ērgļu pareizticīgo draudzes skolotāju. Un vēl izrādījās, ka par šo pašu prototipu Varaini rakstījis arī Ezeriņš. To man atklāja mana Braku laika kolēģe Dace Zvirgzdiņa, Ezeriņš ir viņas mīļais autors. Tik interesanti, ka divi mūsu izcilākie noveļu meistari rakstījuši par vienu cilvēku, tik katrs atraduši citu gabaliņu no Varaiņa dzīves – Blaumanim ir aprakstīts tas posms, kamēr viņš nokļūst Ērgļos pie sava drauga Dzeņu Kārļa – un tur slēpjas, līdz viņam palīdz tikt tālāk, bet Ezeriņš apraksta tālāko posmu Krievijā. Viņš atgriezās 20. gadā, kļuva par Cēsu apriņķa priekšnieku un arī aizsargu priekšnieku, jo bija pabeidzis karaskolu – to viņam kā drošāko patvērumu bija ieteikusi viena labvēlīga muižniece. Paradokss paradoksa galā. Vai nav aizraujoši? Tāpat meklēju faktus arī par citiem prototipiem, piemēram, mīlestības dzejoļos. Ar drauga sievu un vēlāk atraitni Andrejanovu Jūliju Mariju Elizabeti Blaumanim bija ļoti sarežģītas attiecības, bet katrā gadījumā tā ir nepiepildīta mīlestība. Es pēc faktiem atšifrēju, ka dažos dzejoļos ir precīzi tas, kas vēstulēs. Diemžēl Blaumaņa vēstules mums ir gājušas postā – bet paku ar vairāk kā piecdesmit viņas rakstītajām vēstulēm smalkā rokrakstā vecajā gotu rakstā es jau senāk atšifrēju un zināju, ko viņa raksta. Un tas ir Blaumaņa dzejoļos.
Jā, jau iepriekš mums labi zināms fakts, ka Blaumanis savos darbos balstās uz realitāti – bet, ka tik precīzi, tas arī man bija pārsteigums.
Katram Blaumaņa teikumam pretī ir fakts no dzīves. Es pat atļaujos viņu par dokumentālistu nosaukt. Viņa darbos ir dziļā dzīves patiesība. Ja ir talants to mākslinieciskā formā pasniegt, tad arī ir rezultāts.
Katrā ziņā man pašai bija ļoti interesanti, jauno grāmatu sastādot un Blaumani apcerot. Komentāros uzrakstīju visu, ko varu pateikt. Esmu ļoti pateicīga, ka redaktore Ieva Jansone no tiem nenosvītroja ne vārda. Un vēl man gribējās pamainīt gadiem ilgo leģendu, ka Blaumanis bija no laukiem izlīdis, bez nopietnas izglītības. Bet Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā četros gados iegūtā izglītība nemaz nebija zemē metama. Blaumanis arī franču valodu bija labi iemācījies, un Brakos lasījis oriģinālā un pat mēģinājis tulkot. Man ir arī pierādījumi, ka liela daļa no tā, ko viņš lasīja, bija tā laika zinātniskā literatūra. Viņš ļoti interesējies par tā laika dabaszinātnēm. Divus gadus Pēterburgā viņš apmeklēja Ķeizarisko publisko bibliotēku, jo tur bija pieejama visa pasaules literatūra. Viņš no Viktora Andrejanova personiskās bibliotēkas izlasīja visus Nīčes darbus! Nu cik mums šodien tādu cilvēku būs? Tā nu es atļaujos atgādināt par pašmācības jēgu.
Man bija prieks konstatēt, ka Blaumanis prata aiz vienkāršām lietām paslēpt lielu domu! Nav taisnība tiem, kas teica, ka viņš primitīvi par lauku dzīvi raksta, bez augstākas idejas. Nē, Blaumanis smalki visu dzīvi ielicis savos darbos, vajag tikai šķetināt.»
