Rīga +19°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
22. maijā, kas parasti iekrīt Kannu kinofestivāla laikā, kinokritiķe Daira Āboliņa svin savu dzimšanas dienu. Tas ir arī laiks, kad viņa pati parasti r Kannās un piedzīvo tās visā krāšņumā gan uz kinoekrāna, gan sarkanā paklāja. Arī šogad viņai jau izdevās satikt Kristenu Stjuarti, kura savu filmu veidojusi Latvijā. Pirms vairākiem gadiem Daira uzticēja žurnālam Ievas Stāsti savas košās Kannu piezīmes.
Rindā kā pie zobārsta
«Lai nebūtu ilūziju, pasaku uzreiz, un pavisam atklāti – attiecības žurnālistam ar zvaigznēm ir žurnālista un zvaigznes attiecības, un tās ir ārkārtīgi reglamentētas,» saka Daira, sākot stāstu par slavenībām, kas viņai palikušas prātā no saskarsmes brīžiem dažādos augsta līmeņa kinoforumos, kuros Daira kā žurnāliste tiek akreditēta jau vairāk nekā desmit gadus.
«Ja es tiekos ar Merilu Strīpu, Šāronu Stounu, Patrīciju Ārketi, Katrīnu Denēvu,
Pjēru Rišāru, Alēnu Delonu vai jebkuru citu zvaigzni, tad tikai viena vienīga iemesla dēļ – man rokā ir mikrofons. Ikvienā festivālā intervijas ir aktieru ikdienas sastāvdaļa. Jau pirms festivāla katrs tajā akreditētais žurnālists saņem vairāku lappušu biezus sarakstus, kuros ar minūtes precizitāti ierakstīts katram paredzētās intervijas laiks un minūtes, cik tai ir dotas. Parasti tādai valstij kā Latvija tas varētu būt pulksten 16.45, un sarunai ir atvēlētas astoņas minūtes. Es uz tām stāvu rindā kā pie zobārsta. Līdz manīm tajā dienā šai zvaigznei jau ir notikušas divdesmit divas intervijas. Es viņai esmu divdesmit trešais žurnālists, kurš šajā konveijerā ienāk uz savām astoņām minūtēm. Un var gadīties, ka tas nemaz nenotiek. Man ir jārēķinās, ka no tiem žurnālistiem, kas ir pirms manis, kāds pārkāpj reglamentu, pārtērē savu laiku – man tā vairs nav, un intervijas arī nav. Tāpat kā pēdējam žurnālistam, kas rindā ir vēl aiz manis. Un nav nekādu mēģinājumu sarunāt ar aģentu, lai arī mēs tiekam pie aktiera. Viņš atbild uz jautājumiem astoņas stundas, un, ja tās ir pagājušas, viss ir beidzies.
Bet tad, kad es sev paredzētajā laikā tieku pie zvaigznes, kas, ar piespraustu mikrofonu, tā tur sēž visu dienu, jau nogurusi no divdesmit divu žurnālistu līdzīgajiem jautājumiem,
viņai ir bijusi tikai viena kafijas pauze, ir grūti runāt par kaut kādiem cilvēciskajiem kontaktiem.
Taču, kā jau visur, arī šādās situācijās ir izņēmumi.
Pirms vairākiem gadiem mani aizkustināja tikšanās ar Brendu Bletinu. Viņa ir pazīstama vecākās paaudzes britu teātra aktrise. Tolaik bija nominēta arī Oskaram un atradās popularitātes pacēlumā ne tikai kā lieliska dramatiskā aktrise un traģikomiķe britu teātrī, bet arī kino pasaulē. Un tā – mani ielaiž intervijas telpā pie viņas. Tieši tobrīd Brenda kādam no saviem cilvēkiem, kas arī tur atrodas, palūdz pūdernīcu. Man it kā būtu jāsēž un jāgaida, kamēr viņa nopūderēs seju. Šādas lietas parasti nekad netiek filmētas. Var jau mēģināt to darīt, ja uzreiz nav pateikts, ka tas nav atļauts. Taču tad, ja ir, nekādā gadījumā filmēt nedrīkst. Toreiz šāda, vārdos izteikta, aizlieguma nebija un, vēl pūderējoties, Brenda Bletina sāka ar mani sarunāties. Jūtot situāciju, mans operators ieslēdza kameru, lai gan tas bija diezgan privāts brīdis. Brenda man jautāja: «No kurienes jūs esat?» Pateicu un nosaucu savu vārdu. Brenda pārjautāja: «Vai jūs man varat to pateikt vēlreiz?» It kā nekas jau tas nav, bet šādā jautājumā ir arī sava veida atbilde: «Es tevi dzirdu. Es gribu ar tevi runāt un atcerēties tavu vārdu.» Jo Brendai Bletinai un vēl dažām zvaigznēm, ar kurām esmu sarunājusies, ir gribējies intervijas laikā žurnālistu uzrunāt vārdā, vērsties pie viņa ļoti personīgi. Un tā ir forša sajūta. Tāda tā ir arī tad, kad preses konferencē aktieris ar mani sasveicinās ar acīm vai arī tad, kad uzdodu savu jautājumu un viņš man pajautā: «Kā tev iet?» Tas ir viņa vēstījums – tu esi labs savā profesijā, un mēs viens otru respektējam tajā, ko darām, un tajās attiecībās, kurās satiekamies. Kā cilvēkam un profesionālim man vairāk arī nevajag.»
Sveika, Daira!
«Manā dzīvē ir bijis gadījums, kad aktrise pēc piecpadsmit gadiem, kuros ne reizi neesam tikušās, kinofestivālā man saka: «Sveiki, Daira!» Šis stāsts ir par Ingeborgu Dapkunaiti. Nezinu, kāds ir iemesls, kāpēc viņai mans vārds bija palicis atmiņā. Toreiz Dapkunaitei bija galvenā loma Rīgas kinostudijas filmā «Apstākļu sakritība». Es viņu intervēju, un viss. Tā bija vienīgā reize, kad tikāmies. Pēc piecpadsmit gadiem viņa atbrauca uz Rīgu, lai strādātu festivāla «Baltijas pērle» žūrijā, un
satiekoties mani atcerējās. Viņa tad jau dzīvoja Londonā, bija kļuvusi par Anglijas aktrisi, bija filmējusies kopā ar Džonu Malkoviču, Tomu Krūzu megabudžeta filmās.
Dapkunaites gadījums ir īpašs – tāds pasakai līdzīgs Pelnrušķītes stāsts, mazliet neticams ar to, ka kaut kas tāds ar vienu Baltijas valsts aktrisi vispār var notikt. Viņu kā Ņekrošus teātra aktrisi uzaicināja uz Londonu spēlēt vienā izrādē, un šis piedāvājums mainīja visu viņas dzīvi. Tas bija viņas liktenis. Dapkunaite Londonā apprecējās ar angļu teātra režisoru, vēl arvien tur dzīvo un ir kļuvusi patiešām zvaigzne.
Toreiz, «Baltijas pērles» laikā, man ar viņu bija gara intervija. Dapkunaite ir no tām zvaigznēm, kas ar žurnālistu meklē cilvēcisku kontaktu. Tas ir vajadzīgs viņas komfortam. Taču intervijas kameras priekšā ar viņu ir ārkārtīgi sarežģītas. Mēs pirms tam esam draudzīgi sēdējušas pie brokastu kafijas tases, bet, ieslēdzoties kamerai, viņa šīs abas situācijas ļoti strikti nodala. Intervijā Dapkunaite pārdomā katru vārdu, ko saka, un patiesībā ir ļoti maz lietu, par kurām viņa ir gatava kaut ko stāstīt. Par personisko dzīvi pilnīgi neko, tāpat kā par teātra un kino aizkulisēm un attiecībām ar partneriem. Taču tajā pašā laikā Dapkunaitei patīk sniegt intervijas, kurās ir ļoti maz tās informācijas, ko gaida žurnālists, bet ir vārdu spēles, ko īsts profesionālis novērtē. Kas attiecas uz Dapkunaiti un vēl dažām zvaigznēm, viņi kameras priekšā var pateikt: «Es uz šo jautājumu neatbildēšu» vai: «Šis jautājums neattiecas uz mūsu sarunas tēmu», bet visbiežāk aktieri izvairās no jautājuma, runājot par kaut ko citu. Bet tajā brīdī, kad izslēgsies kamera, piemēram, Dapkunaite pateiks: «Daira, viss ir kārtībā. Tagad mēs varam iet iedzert sulu.» Tas ir tāds rafinēts zvaigžņu profesionālisms, kad uz savu jautājumu pie ieslēgtas kameras rikošetā dabūju atpakaļ tā, ka reizēm zilumi paliek, bet tie neattiecas uz mūsu cilvēcīgajām attiecībām.
Ir zvaigznes, kuras ir viegli intervēt, un ir zvaigznes, kuras ir grūti intervēt. Bijušas tādas intervijas, pēc kurām ir šķiet, ka man iekšā ir caurumi no tā, cik stipri esmu dabūjusi atpakaļ.
Bet tādām intervijām, pēc kurām nepaliek pat mazi zilumi vai nospiedumi, arī nav nekādas jēgas.
Lai arī cik reižu to bumbu būtu sāpīgi dabūjusi atpakaļ pati savos vārtos, tik un tā ir vērts, lai to spēli spēlētu. Tāda atklāta un pamatīga zaudējuma man pa šiem gadiem īsti arī nemaz nav bijis. Ir situācijas, kuras pirms intervijas esmu iztēlojusies pavisam citādas, esmu gribējusi veidot citu sarunu, bet šis aktieris ar mani tādu spēli nespēlē, bet man tā tik un tā ir jānospēlē līdz galam.»
Annijas Žirardo emocijas
«Televīzijas kamerai piemīt tā brīnišķīgā spēja atklāt cilvēku pat tad, ja sarunā jūti – tās durvis ir ciet. Arī aizkaitinājums par viņam netīkamu jautājumu, noraidījums, pēkšņi smiekli no neveiklības vai vienalga kāda cita attieksmes izpausme ir emocijas, par ko žurnālists jau ir laimīgs, jo tas ir kaut kas dzīvs, kas šādās īsās intervijās ar zvaigznēm notiek drīzāk reti. Tāpēc Annija Žirardo pārsteidza ar ļoti privātu un emocionālu stāstu, kas man likās pilnīga pērle un pasniegta man vienīgajai.
Tas notika Latvijā. Viņa bija atbraukusi uz Rīgu ar viesizrādēm. Man bija iecerēts par viņu liels televīzijas raidījums, un vajadzēja kārtīgu interviju. Kad Anniju Žirardo ieraudzīju, jāatzīstas, biju pārsteigta par viņas izskatu – stipri novecojusi, iekšēji ļoti izdegusi sieviete, neņemot vērā ārējo ņiprumu, kas piemita viņas figūrai. Mēs runājām par šo un par to. Es viņai gribēju jautāt par liktenīgajiem partneriem, ar kuriem viņai uz ekrāna ir tik skaistas attiecības un visa pasaule domā, ka arī dzīvē šajā cilvēkā esi iemīlējusies kā bez prāta, bet nepajautāju, jo Annija Žirardo man sāka stāstīt brīnišķīgu, emocionālu stāstu par kāda aktiera rokām. Cik tās bijušas vīrišķīgas, skaistas un jutekliskas. Aizkustināta klausījos šo ārkārtīgi privāto stāstu par aktieri, kas bijis arī viens no viņas tā laika personiskās dzīves vīriešiem. Intervija iznāca ļoti dzīva un emocionāla.
Un tad vakarā, aizgājusi mājās, paņēmu grāmatu, kas man par viņu ir, sāku lasīt un kādā nodaļā ieraudzīju tieši šo stāstu, ko aktrise man bija izstāstījusi. Lasīju tos pašus vārdus un dzirdēju tās pašas intonācijas, kādas viņai bija manā intervijā. Nevaru teikt, ka biju vīlusies. Drīzāk – ļoti pārsteigta par aktrises spēju vismaz trīssimto reizi piepildīt kāda žurnālista gaidīšanas prieku, ka tiks pasniegta pērle, un viņas pašas prieku, ka ir to izdarījusi.»
Aizliegtie jautājumi
«Visām zvaigznēm ir aģenti, kuri pirms intervijas pasaka, par ko drīkst būt sarunas tēma un kādus jautājumus nav atļauts uzdot. Aģents nospiež hronometru manām astoņām minūtēm, un nav tā, ka viņš tajā brīdī iesit, ja es, teiksim, Penelopei Krusai pajautāju par šķiršanos ar Tomu Krūzu. Visi tikai drusku saspringst, un bumba ir Penelopes Krusas rokās. Un tad ir tā – vai nu viņa četros vārdos pasaka: «Man šīs attiecības ir ļoti sāpīgas. Varbūt parunāsim par ko citu.» Vai arī skaidri un gaiši pajautā: «Vai mūsu intervija ir beigusies?»
Ir aktieri, kuriem žurnālisti par personīgo dzīvi nejautā. Kā Katrīnai Denēvai, zinot, cik asi viņa spēj atbildēt.
Visi zināja, ka uz Berlīnes kinofestivālu Keita Blānšeta bija ieradusies ar saviem diviem mazajiem bērniem. Atlidojusi ar privāto lidmašīnu. Neviens žurnālists neatļāvās Keitai jautāt par bērniem, jo tas būtu ļoti nepieklājīgi. Viņas personiskā dzīve neattiecas uz to, kāpēc mēs šajā festivālā bijām satikušies.
Mēs zinām, ka ir aktieri, kuriem patīk jautājumi, uz kuriem var atbildēt filozofiski. Un ir aktieri, piemēram, Ingeborga Dapkunaite, kura nemēdz atbildēt uz nekonkrētiem jautājumiem. Ja viņai jautās: «Vai jums ir sapnis vēl kādu reizi spēlēt kopā ar Tomu Krūzu?» – viņa atbildēs: «Es dzīvoju reālā dzīvē nevis ilūzijās. Ja man ir konkrēts piedāvājums, es varu pateikt, parakstīju to vai ne.» Šādas atbildes nav augstprātība pret žurnālistu. Tā aktieru publicitātes obligātajā kārtībā arī ir ierobežota, jo viņi apzinās, ka attiecības ar žurnālistiem ir viņu darba daļa un pienākums.
Atceros interviju ar Patrīciju Ārketi vienā no Berlīnes kinofestivāliem.
Viņa tajā brīdī bija izšķīrusies no Nikolasa Keidža, un šis fakts visiem likās svarīgāks par lomu, ko viņa bija nospēlējusi
un kuras dēļ piedalījās festivālā. Kad iegāju pie Ārketes uz interviju, viņa sēdēja, nepakustoties no vietas, un viņai bija sejas izteiksme, kurā es skaidri redzēju viņas domas: «Man ir pilnīgi vienalga, kas tu esi. Es tiešām esmu ļoti nogurusi.» Viņa savam aģentam manā klātbūtnē pajautāja, cik interviju viņai vēl būs. Tas ir apmēram tas pats, kas, skatoties filmu, režisoram paprasīt, cik minūšu palikušas līdz tās beigām. Ārketes jautājums nozīmēja – vai to sarunu nevarētu vēl īsāk? Vairums zvaigžņu neko tādu tomēr neatļaujas, jo viņu uzdevums ir labi izskatīties visās pasaules vietās neatkarīgi no tā, cik lielu vai mazu valsti žurnālists pārstāv. Intervija ar Ārketi nebija sliktāka kā citas šādas intervijas. Viņa atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, bet to viņas iekšējo attieksmi, ka viņai bija pilnīgi vienalga, es sajutu.»
Merilas Strīpas atklātība
«Pirms gadiem trijiem Maskavā notika kinofestivāls, uz kuru bija uzaicināta Merila Strīpa. Viņai bija piešķirta Staņislavska balva par reālistisku spēles manieri. Mēs ar operatoru, uzņēmīgi būdami, aizbraucām uz lidostu viņu sagaidīt. Tur bija vēl citi žurnālisti. Neviens nezināja, vai Merila Strīpa nāks tur, kur mēs stāvējām, vai ies citur. Un tad viņa parādījās. Bija atlidojusi ar saviem trīs bērniem un vīru. Viņi paši nesa savu bagāžu. Mēs ar viņiem sasveicinājāmies. Viņi mums visiem atbildēja. Žurnālisti Strīpai sāka uzdot jautājumus. Es tur biju vienīgā latviete, visi pārējie bija krievu mediju pārstāvji, kuri ar Strīpu runāja caur tulku. Mana tā brīža privilēģija, pilnīgi negaidīta tiem apstākļiem, bija tā, ka es savus īsos jautājumus Strīpai varēju adresēt tieši viņai un Strīpa atbildēja tieši man. Vienmēr cenšos pateikt, ka esmu no Latvijas. Arī Strīpai teicu. Un pat tāda atbilde: «Es nekad tur neesmu bijusi,» – ir vēstījums: jā, es tevi dzirdēju. Es sapratu, ka tu esi citāda. Esmu gatava atbildēt uz taviem jautājumiem.
Strīpa bija atbraukusi savā dzimšanas dienā. Viņai palika piecdesmit pieci gadi. Tajās dažās minūtēs lidostā paguvu viņai pajautāt, kāpēc viņa brauc uz Maskavu svinēt savu dzimšanas dienu. Tāpēc, ka viņai vienmēr bijis sapnis redzēt lielos krievu muzejus. Viņas vīrs ir tēlnieks, un viņi uz muzejiem ies abi. Vēl es viņai jautāju par skaistākajām dzimšanas dienas dāvanām, kādas dzīvē saņēmusi, un
Strīpa man atbildēja neticami privāti: «Vienā no manām dzimšanas dienām man piedzima bērns. Nekas skaistāks manā dzīvē nav bijis.»»
Džonijs Deps pieviļ
«Varu godīgi atzīt, ka joprojām ir daži aktieri, par kuriem es domāju, un gribētu, lai man kādreiz būtu tā iespēja kaut vai piecas minūtes ar viņiem sarunāties. Viņu nav daudz. Tās sajūtas, kādu no šiem aktieriem ieraugot, ir tāpat kā ar pirmo mīlestību. Tās neatkārtojas. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Berlīnes kinofestivālu, pirmais cilvēks, kas nāca man pretī preses konferencē, bija Sofija Lorēna. Īsta, dzīva Sofija Lorēna nāk pretī, esmu viņai tik tuvu, un nekas TĀDS nenotiek – nenogāžas debesis, tu pat nenoģībsti, lai gan liekas, ka tam vajadzētu notikt. Tālāk visas nākamās mīlestības un visas nākamās satikšanās šo pirmreizīgumu jau ir zaudējušas. Jo zini, ka mīlestība sākas un tā var arī beigties. Visām lietām ir savs pirmreizīgums un savs otrreizīgums, sava kulminācija un savs fināls. Un tu sev izstrādā, var teikt, rutīnu. Kad to aktieri, kas man patīk, redzu un satieku, paskatos uz viņu un nodomāju – ā, viņš ir novecojis. Par kādu citu – o, viņš ir nometis svaru un izskatās labāk. Ir bijuši gadījumi, kad aktieris, par kuru esi bijis citās domās, pieviļ.
Kādā Kannu kinofestivālā man un vēl piecpadsmit žurnālistiem bija sarunāta intervija ar Džoniju Depu. Mēs viņu gaidījām, un viņš neatnāca.
Viņa aģenti mums stāstīja, ka Depam kaut kas ir noticis, viņam bijis uz laiku jāaizbrauc. Teica, lai gaidām, varbūt ieradīsies. Pēc laika vēl kaut ko mēģināja stāstīt, kāpēc Depa nav, bet mēs visi iekšēji drusku triumfējām. Mēs zinājām, kāpēc Džonijs Deps nav atnācis. Iepriekšējā vakarā gadījuma pēc bijām pasākumā, kurā notika nenormāls rauts un tajā uzdzīvoja arī Džonijs Deps. Tāpēc šodien izskatās slikti un tāds žurnālistiem negrib rādīties. Viņš mūs pievīla, jo nebija izpildījis savu pienākumu.
Tepat Rīgā milzīgs humors jau pirms daudziem gadiem bija ar Helmutu Bergeru. Viņš atbrauca uz «Arsenālu» prezentēt Viskonti filmas. Bergers nokavēja pilnīgi visās vietās, kur viņam bija jābūt, un visur ieradās piedzēries. Un tad bija noslēguma preses konference, izziņota speciāli ar Helmutu Bergeru, kuru viņš nokavēja par divarpus stundām. Viņa gaidīšana izvērtās par šovu, un, kad viņš piedzēries beidzot atnāca, to arī kā šovu nofilmējām.»
Pa Vecrīgu staigā zvaigznes
«Ļoti bieži esmu saskārusies ar uzskatu un pārliecību, ka zvaigznes vari satikt kaut kur tur, tālu, lielajos kinofestivālos. Nekā tamlīdzīga! Tikai tad, kad šīs zvaigznes par naudu, pieklājības pēc, dienesta darīšanās, viesizrādēs, savas reklāmas dēļ ierodas Latvijā, iespējas viņas intervēt, ieskatīties tām acīs palielinās par tūkstoš procentiem. Tāpat kā ikvienam no mums satikt viņas Vecrīgas ielās. Viņus pat drusku pārsteidz, ka tādā pastaigā neviens viņiem nepievērš uzmanību. Cilvēki vispirms netic, ka tā patiešām varētu būt Ornella Muti, Katrīna Denēva, Džina Lolobridžida, ka tie sirmie kungi, kas nāk pretī, nav vienīgi Pjēra Rišāra un Alēna Delona līdzinieki. Kad Pjērs Rišārs atbrauca uz «Baltijas pērli», viņš vakarā gribēja aiziet uz diskotēku. Labu laiku tur stāvēja, klausījās mūziku un skatījās. Neviens viņu neievēroja. Kad beidzot kāds bija viņu atšifrējis, diskotēka Rišāram uzgavilēja, bet tas arī bija viss.
Džina Lolobridžida Rīgā jau bijusi tik daudzas reizes, ka visi pārstājuši par to brīnīties un priecāties.
Viņa ir pirmā starptautiska līmeņa kinozvaigzne, kura atbrauca uz Latviju. Lolobridžida ir ļoti inteliģenta. Ar viņu nebija nekādu problēmu, nekādu zvaigznes kaprīžu. Otrajā reizē, kad atbrauca, viņa bija paņēmusi līdzi fotoaparātu, staigāja pa Rīgu un fotografēja to, kas viņai patika. Viņai būtu gribējies, lai cilvēki atklātāk viņai izrāda savu uzmanību. Tā notiek ar visām zvaigznēm, kas sāk novecot. Viņiem biežāk jāsaka komplimenti, viņi ir jāuzmundrina, jāizrāda viņiem mīlestība. Latvieši ir pārāk atturīgi. Mēs šādos brīžos drīkstētu būt drusciņ skaļāki, emocionālāk izrādīt savu uzmanību zvaigznēm. Viņām tas patīk. Ja tā nenotiek, viņi jūtas nepietiekami mīlēti.»
Ieskatīties acīs Alēnam Delonam
«Manā biogrāfijā īpašs gadījums ir Alēns Delons. Latviešu žurnālistei, atrodoties kādā citā pasaules punktā, izņemot vienu, praktiski nav izredžu ieskatīties acīs Alēnam Delonam. Tas var notikt tikai Latvijā. Delons atbrauca uz Rīgu, uzaicināts būt par festivāla «Baltijas pērle» prezidentu. Un viņš, kuru neskaitāmas reizes biju redzējusi lielajos festivālos stingri reglamentētajās attiecībās, te pēkšņi uzvedās tā, it kā būtu atbraucis pie savas lauku māsīcas. Viņš varēja brīvi iet pa Vecrīgu. Viņam neskrēja pakaļ cilvēku bari, neviens necentās viņu aptaustīt. Delonam nekas nedraudēja, un viņš jutās mazliet anonīms. Atļāvās justies brīvs, nenovilkt barjeras. Fotografējās ar katru, kas tikai izteica tādu vēlēšanos. Sākot ar banku pārstāvjiem, festivāla sponsoriem, kuri nekad nekautrējas zvaigznēm palūgt šādu pakalpojumu, apzinoties, ka šo bildi varēs ierāmēt un pielikt savā ofisā pie sienas, un beidzot ar pavāriem, kuri kautrīgi izteica tādu vēlēšanos. Delonam bija sajūta, ka viņš te uz brīdi kļuvis par vienkāršu cilvēku.
Nevaru teikt, ka man ar viņu ir bijusi kaut viena minūte cilvēciska kontakta, bet
tas Delona žests, kad intervijas laikā viņš atļāvās paskatīties man acīs un pēc sarunas, pieceļoties no krēsla, vēlējās man pieskarties, tomēr bija kaut kas īpašs.
To ievēroja visi. To, ka viņš pats pēc savas gribas gribēja man, žurnālistei, atstāt šo cilvēcisko pieskārienu, es ļoti novērtēju. Viņš to nebūtu atļāvies Kannās vai kur citur pasaulē. Bet te, nokļuvis citā dzīves ritmā, kas viņaprāt ir neticami lēns un harmonisks, viņš gribēja Latvijas žurnālistei sagādāt prieku. Delons domāja, ka viņš ir viens no visskaistākajiem vīriešiem pasaulē un nav tādas sievietes, kurai nebūtu kāds sapnis par viņu, kaut visklusākais. Viņš ne mazākajā mērā negribēja izjaukt šo sapni. Delons izpatika mūsu visu gaidīšanas priekam. Arī manējam.»
Nobeiguma vietā
Kannu kinofestivāls, kas vienmēr notiek maijā un uz kuru katru gadu strādāt brauc arī Daira, savā ziņā viņai ir kā dzimšanas dienas dāvana. Tā iekrīt festivāla laikā un tiek svinēta Kannās. Starp visām zvaigznēm, kuras Daira intervē, vienmēr ir kāda viņai īpašāka, tuvāka, ar kuru gribas iegūt to vienu zelta kadru, no kuras dabūt kādu intervijas pērli. Šogad Kannās Dairai tāda cerību zvaigzne ir …
