Ko patiesībā pareģis Finks pateica Benjamiņai, un kur pēc nāves pazuda viņa smadzenes

Eižens Finks bija iecienīts Rīgas fotogrāfs, bet izcilās gaišreģa spējas – Finku dēvēja pat par vienu no viedākajiem Eiropas pareģiem – pagājušā gadsimta 20.–30. gados viņu padarīja leģendāru. Pirmā pasaules kara laikā Finks devās prom no Latvijas, 1918. gadā Azerbaidžānas Valsts kancelejā pareģoja, ka valstij visi naftas avoti un vara jānodod Anglijai, jo Azerbaidžānai draud briesmas no ziemeļiem.

Rīgā Finks atgriezās 1922. gadā, turpināja strādāt par fotogrāfu un pieņemt klientus, kuri vēlējās uzzināt savu nākotni. Starp tiem bija prezidents Kārlis Ulmanis, operdziedātājs Mariss Vētra, rakstnieks Aleksandrs Grīns, režisors Eduards Smiļģis, šaha lielmeistars Aleksandrs Petrovs, politiķis Zigfrīds Anna Meierovics un daudzi ārvalstu diplomāti.

Kādu laiku Finka fotolaboratorija atradās Vecrīgā, Kaļķu ielā, un apmeklētāju plūsmu regulēja sekretārs.

Ciemošanos pie Finka Kaļķu ielā izdevums Aizkulises 1928. gadā apraksta tā: «No Maskavas priekšpilsētas koka mājiņas līdz lepnākam Kaļķu ielas namam – tā ir liela karjera. Finkam dzīvoklis Tāla mājā, lielisks (7 istabas un tāda milzīga ateljē, kādas otras Rīgā nav).

Runāja, ka Finks palicis lepns, tagad viņam esot savs sekretārs un speciāla jaunkundze, kura pieņem publiku,

un bez pieteikšanas pie «direktora» Finka neviens netiek laists. Sekretāra nekāda, protams, nav, bet retušētāja ir katram fotogrāfam.