Uz krūts pamanīja mazu apsārtumu
«Tieši šajā dienā pirms gada dakteris Pēteris Loža man izglāba dzīvību, izgriežot abas krūtis. Esmu viņam par to ļoti pateicīga,» saulainajā 21. jūnija dienā pavēstīja Latvijas Televīzijas raidījuma 4. studija žurnāliste Inese Supe. Privātā Dzīve ar viņu satikās Cēsīs, sarunu festivālā Lampa, kurā Inese stāstīja par laiku, kad atklājusi vēzi, un to, kā jūtas šobrīd.
«2023. gada jūnijā uz krūts pamanīju mazu apsārtumu. Sākumā domāju – varbūt tā ir alerģija, tādēļ nomainīju veļas mazgāšanas līdzekli un krūti pasmērēju ar smērīti,» teic Inese. Kas īsti tas varētu būt, viņa meklējusi arī internetā. «Pirmais, ko tīmeklis izmeta, bija vēzis, taču man šāda Google diagnoze nederēja. Sameklēju citu diagnozi, tolaik likās – daudz atbilstīgāku: piena dziedzeru iekaisums. Tas nekas, ka neesmu ar krūti barojoša māmiņa,» ar smaidu uz tā laika lēmumiem atskatās Supe. Pie ģimenes ārstes viņa aizgājusi tikai augusta beigās. «Vienkārši – tolaik daudz strādāju,» piebilst Inese, kura viena pati audzina trīs bērnus. Vecākajam dēlam ir 21 gads, audžumeitai – 18, jaunākajai meitai šogad paliks 10.
Ģimenes ārste žurnālistes krūtī sataustījusi mazu bumbulīti un nosūtījusi pie ginekoloģes, kura nozīmējusi mamogrāfiju. Izmeklējums apstiprinājis skaudro diagnozi – vēzis. «Procedūru veica krievu daktere, kura lauzītā latviešu valodā mēģināja man pavēstīt, cik ļoti slikti viss ir.
Atminos, viņa teica: «Jūs drīz nomirs.» Izgāju no Imantas poliklīnikas un nodomāju – esmu nonākusi diezgan stulbā situācijā,» atceras Supe.
Viņas dzimtā vēzis jau bija izdzēsis četras dzīvības. «No vēža nomira tēta mamma, pēc tam arī tētis, tad viņa māsa, bet pirms pieciem gadiem mūžībā aizsauca arī manu māsu, kurai tobrīd bija vien 45 gadi. Tagad man ir 45 gadi,» norāda Inese. Ģenētiskās analīzes atklājušas, ka žurnālistei ir pārmantots vēzis.
Kolēģi bija liels atbalsts
Vaicāta, kas bijis izaicinošākais atveseļojoties, Supe, mazliet apdomājoties, atbild: «16 ķīmijterapijas seansi, kas ilga gandrīz astoņus mēnešus. Taču es turpināju strādāt – man nebija citas izvēles, esmu pašnodarbinātā. Mīlu un dievinu savus kolēģus, kuri bija pretimnākoši. Viņiem gan teicu, ka nevajag žēlot, skatoties skumjām suņa acīm, jo man, redz, ir audzējs. Nu un, ka man tas ir?! Neesmu taču nomirusi, joprojām esmu tepat!»

Ārsti ķīmijterapijas dienas bija salāgojuši ar Ineses darba grafiku. «Brīžos, kad varētu justies sliktāk, strādāju mājās. Bija dienas, kad, braucot filmēt sižetus, man reiba galva un šķita, ka nevaru paiet. Turpināt darīt un neņaudēt mani motivēja bērni,» atzīst Supe, kura strādāja līdz pat operācijas dienai.
Žurnāliste atminas – mulsinājusi apkārtējo reakcija, uzzinot, ka viņa uzsākusi cīņu ar vēzi. «Pērnā gada 18. maijā, savā vārda dienā, saņēmu tik daudz apsveikumu kā vēl nekad. Tiku lutināta gan ar ziediem, gan īpašām dāvanām. Jutos tā, it kā cilvēki pie manis brauc atvadīties, lai gan ne brīdi netaisījos mirt. Dienu pirms operācijas kāda paziņa atsūtīja īsziņu: «Nespēju iedomāties, ko darīšu, ja tu nomirsi!» Man gribējās jautāt – ko?!» Supe nespēj to saprast.
Par vēzi sabiedrībā joprojām valda mīti, kurus žurnāliste vēlas kliedēt.
«Vēzis nav lipīgs, un tas nav arī nāves spriedums.
Pavisam noteikti dzīvoju ar pārliecību, ka vēzis nav nāvessods. Manuprāt, mēs visi – vēža pacienti – esam absolūti normāli cilvēki. No mums nav jābaidās. Mēs nekožam un nespļaujam virsū vēža šūnas,» pasmaida Inese. «Un vēl – vēzis nav no vakcīnām. Arī šāds viedoklis mūsu sabiedrībā ir ļoti populārs. Kad saslimu, kāda sieviete feisbukā man bija veltījusi garu ierakstu, kurā paziņoja: «Lūk, paskatieties, ko ir izdarījušas vakcīnas!» Rakstīju viņai, ka tā nav taisnība, jo mans vēzis ir ģenētiski pārmantots. Viņa mani nobloķēja,» atminas Supe.
Pēc operācijas gauži raudājusi
Kad ķīmijterapijas kurss bijis galā, Inesei veikta abpusēja mastektomija. «Tā ir operācija, kuras laikā ķirurgs izņem visus krūts dziedzera audus. Jau iepriekš zināju, ka man to veiks 21. jūnijā un operācija ilgs trīsarpus stundas,» stāsta žurnāliste. «Darbs man ļoti palīdzēja nedomāt par to, kas gaidāms. 20. jūnijā nostrādāju televīzijā un nākamajā rītā septiņos biju Stradiņos. Atminos, ka, baidoties nokavēt, slimnīcā ierados daudz par agru. Liels satraukums mijās ar sajūtu, ka uzticos ārstiem,» teic Supe.
Deviņos viņa bijusi uz operācijas galda un ap diviem dienā gultā atmodusies no narkozes. «Man uzreiz tika veikta arī krūšu rekonstrukcija, tiku pie implantiem. Kā ar draudzeni smējāmies – galvenais, lai implantus neieliek tik lielus, ka pēc tam nevar uzlikt zārkam vāku. Iepriekšējās krūtis man šķita skaistākas, taču šajā reizē to izskats nebija galvenais. Svarīgākais, ka vēzis ir prom. Dakterim izdevās to veiksmīgi izoperēt,» gandarīta ir Supe.
Pēc operācijas viņa esot gauži raudājusi.
«Laikam tas viss, kas vairāku mēnešu garumā manī bija sakrājies, beidzot nāca ārā.
Atminos, kādā brīdī man uz sejas pat uzlika skābekļa masku, jo biju tik šausmīgi noraudājusies, ka šķita – vairs nevaru paelpot,» stāsta Inese. Jau nākamajā dienā viņa devusies mājās. «Sākumā ļoti uztraucos par to, kā tas būs. Teicu ārstiem, ka man mājās ir kaķis, kam patīk gulēt uz krūtīm, un ka tas uzlēks un izšaus ārā implantus,» smaida Inese.

«Ja nopietni, biju nobijusies, ka priekšā ir svētki, kuros daudzi nestrādā. Likās – ja nu kas, kurš palīdzēs? Bet viss bija labi, par mani rūpējās dēls un audžumeita,» atminas žurnāliste. Ļaunās slimības profilaksei Supei izoperētas arī olnīcas. «Pēc šīs operācijas jutos bezgala atvieglota, it kā būtu uzvarējusi slimību, lai gan labi saprotu – sēžu uz pulvermucas, nezinot, kad tā sprāgs. Ceru, ka manējā tagad ir kārtīgi aizvērta,» tā Inese.
Radusi iespēju mainīt dzīvi
Vaicāta, kā šobrīd jūtas, Supe atbild: «Beidzamās analīzes apliecināja, ka šobrīd esmu tīra. Man nav metastāžu un pa lielam viss ir labi. Kā nesen teica onkologs: «Ir vienkārši jādzīvo nost!» Visu, ko tik ļoti esmu gribējusi izdarīt, tagad beidzot arī īstenoju. Piemēram, ar dakteres atļauju nesen ausīs izšāvu vēl caurumus, vienmēr tos biju kārojusi, taču tā arī nesaņēmos. Onkoloģiskā saslimšana man noteikti nav nākusi par sliktu. Liekas, ka vēzis cilvēkam rada iespēju mainīt dzīvi.»
Rehabilitācijas centrā viņai kāds teicis, ka Dievs vienkārši iespēris pa pakaļu, paziņojot, ka tā, kā līdz šim dzīvots, nav pareizi. «Nav tā, ka tagad ik rītu pamostos un saku: «Ak Dievs, cik šī dzīve ir skaista!» Tomēr mana dzīve ir mainījusies. Esmu sākusi rūpēties par sevi, veiksmīgi cēlusi pašapziņu un pašpārliecinātību, kā man vienmēr ir trūcis. Esmu sākusi raudzīties daudz plašāk. Neskaitāmus gadus mana dzīve bija tikai televīzija, kurā nodarbojos ar citu cilvēku problēmu risināšanu. Nu esmu izkāpusi no čaulas, uz kuras rakstīts žurnāliste, un apjautusi, ka varu darīt arī ko citu,» pavēsta Inese.
Līdztekus darbam televīzijā viņa nu ir arī valdes priekšsēdētaja biedrībā Sol Vere Vita, kas veicina vēža testēšanas pieejamību un agrīnu diagnostiku, kā arī sniedz informatīvu un emocionālu atbalstu. Inese ir arī biedrības Palīdzēsim viens otram brīvprātīgā. Tajā viņa ir izveidojusi onkoloģijas pacientu atbalsta grupu.
«Kad paklausās sieviešu stāstos, kā viņas ir dzīvojušas pirms diagnozes, dzirdams viens un tas pats – šķiršanās no vīra, sliktas attiecības darbā, finanšu problēmas. Lai gan man vēzis ir ģenētiski pārmantots, tas varēja arī neizšaut. Savu darīja stress, emocionalitāte un pārslodze darbā,» secina žurnāliste. Nupat Inese atgriezusies no onkoloģiskās rehabilitācijas kūrorta rehabilitācijas centrā Jaunķemeri. «Ķīmijterapija radījusi dažādas blaknes. Man tā ir situsi pa kājām, tādēļ tirpst pēdas. Līdz rehabilitācijai pat īsti nejutu četrus kājas pirkstus. Ir pasliktinājusies arī atmiņa, nespēju koncentrēties tik ilgi kā agrāk. Tā ir cena, ko maksāju par to, lai varētu dzīvot,» neslēpj Inese.
Citus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!