Ciemojoties pie Magones, Diona un Aivo nonākuši līdz kūts apskatei un vistu barošanai. Magone aicina viesus droši doties iekšā par spīti tam, ka priekšā siens, draza un netīrība. Diona pirmā nedroši sper soļus, bet, ieraugot tītaru, viņai ieplešas acis – vai tas neuzbruks: «Mēs varbūt varam tā ātri pabarot un tad iet?».
Diona šķiet uztraukusies arvien vairāk un atklāj: «Man no vistām ir bail, jo bērnībā vistas skrēja pakaļ un gailis skrēja pakaļ – nepatīkama sajūta.» Viņa gan pārvar savas bailes un, lai arī jūtas kā šausmenē, pabaro vistas.
Tomēr, kad pāris vistas iznāk ārpus saviem nožogojumiem, Dionas bailes atkal ņem virsroku: «Viņa skatās uz mani! Tā brūnā uz mani tā dīvaini paskatījās.»
Magone, neko ļaunu nenojauzdama, paņem brūno vistu un nes tuvāk Dionei, kas jaunajā dziedātājā izraisa īstu panikas lēkmi – viņa skaļi kliegdama izmetas no kūts.