«Sāku četros gados Sporta pilī. Biju niķīgs, un hokejs man ne pārāk patika. Nevarēju nostāvēt uz slidām, mamma atceras, ka esmu pat raudājis,» atklāts ir Eduards, atceroties savu pirmo sastapšanos ar savas dzīves galveno sporta veidu.
Tralmaks saka – bez vecākiem viņš hokejam tagad pat tuvu nestāvētu. «Lai gan tēvs nekad nav bijis hokejists, viņš man bija kā treneris. 11 līdz 13 gadu vecumā, kad mūsu komandai bija pirmais rīta ledus, tēvs jau 5.30 mani veda ar auto, lai sešos esmu uz slidām. Māte visās dzīves situācijās vairāk bija kā psiholoģe, arī pavāre, rūpējās, lai esmu paēdis,» atminas Eduards.