Rīga +11°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uvis Helmanis divus gadus biju lietuviešu basketbola trenera Daiņus Adomaiša asistents Tokijas Alvark komandā, bet vēl pirms tam – divus Vācijā un Lietuvā, taču tajā laikā basketbolists varēja bieži braukt uz mājām un sazināties jebkurā laikā. Tomēr darbs Japānā bijis īsts pārbaudījums attiecībām. «Ilgākā nesatikšanās ar ģimeni bija septiņi mēneši, un man tas bija baigais blieziens,» žurnālam Ieva atzīst Uvis.
«Pirmie mēneši aizgāja ātri – viss interesants, staigā apkārt, skaties. Bet… kas man jauns, Dacei – svešs.
Reizēm sazvanoties sapratu, ka viņa pat īsti neklausās, ko stāstu, – man gribas dalīties, bet Dacei tas nav interesanti, it kā aizpeld. Vieglāk kļuva, kad viņa atbrauca uz Japānu un redzēja, kur un kā strādāju,» viņš stāsta.
«Kad Uvis aizbrauca, bija fiziski grūti, jo paliku viena ar četriem bērniem, bet vēl grūtāk bija emocionāli. Iespējams, daudz kas atkarīgs arī no pāra attiecībām. Mēs ar Uvi esam ne vien vīrs un sieva un bērnu vecāki, bet arī draugi – esam raduši par visu dalīties. Tikmēr Japāna nav tikai attālums, bet arī milzīga laika starpība – visu laiku bija jārēķina, cik pulkstenis ir Latvijā un cik Tokijā. Kad gribēju un varēju piezvanīt, Uvis jau gulēja vai bija spēlē,» turpina Dace. Abu starpā bijusi septiņu stundu laika starpība – kad Latvijā bijis seši vakarā, Japānā jau viens.
«Esot Japānā, pirmoreiz piedzīvoju problēmas saglabāt savstarpējo saikni ar sievu. Mans ieteikums: stingri jāvienojas, kad ir sarunas ar visu ģimeni un kad – tikai ar sievu. Cita varianta nav. Mums īsti neizdevās. Man gribējās vairāk parunāties ar Daci divatā, nevis brīdī, kad viņa, piemēram, brauc mašīnā un apkārt ir bērni – viens, otrs un trešais kaut ko ātri grib izstāstīt, savukārt vakaros mājās suns rej un kaķis lien ekrānā. Man bija dusmas, ka Dace nevar atrast normālu laiku sarunai, bet bija jāsaprot – darbs, nogurums, bērni, skola, treniņi. Dusmojos, ik pa laikam uzsprāgu, naktī gāju ārā staigāt,» par attāluma attiecībām atklāts ir Uvis.
«Nekad nevar zināt, kā izvērtīsies ikdiena, – kāds saslimst, ilgāk nosēdi sastrēgumā, nepagūsti visu izdarīt. Ar četriem bērniem un viņu vajadzībām saplānot konkrētu laiku sarunai ir gandrīz neiespējami,» saka Dace.
«Arī sastrīdēties attālināti var elementāri, bet pēc tam strīdu atrisināt – grūti, jo nevari dabūt kontaktu. Nevar pieiet klāt un parunāties – otrs guļ vai nevar atbildēt. Attāluma attiecībās vienam uz otru ļoti jāpaļaujas. Protams, attiecības var sašķobīties, arī esot līdzās, bet tālums to visu pastiprina. Šis laiks bija grūtākais, ko esmu piedzīvojis, – tikt galā pašam ar sevi un savām domām,» tā Uvis.
«Esmu cilvēks, kam nepatīk samierināties, un man brīžiem bija sajūta – kāda jēga attiecībām, ja dzīvoju kā vientuļā māte.
Bērni paaugušies, mēs abi tik daudz ko varētu darīt, bet… katrs ir savā pasaules malā! Kas tās par attiecībām, ja neko nevaram kopā piedzīvot, – vienai jāiet uz teātri, uz kino. Esmu ļoti priecīga, ka šis laiks ir pagājis un Uvis ir mājās, – arī viņš ļoti gribēja būt ar mums kopā,» noslēdz Dace.
Visu rakstu lasi šeit!
