Rīga +11°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Eirovīzija ir tikai spēle
Mūziķe, folkloras kopas Grodi dibinātāja, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece vispirms tomēr ir Asnates un Aurēlijas mamma. 14. maijā viņa kopā ar citu Tautumeitu tuviniekiem dev\as uz Šveici, lai būtu tuvumā un atbalstītu, kad uz Eirovīzijas skatuves latviešu valodā izskan dziesma Bur man laimi.
«Neesmu iedziļinājusies rēķināšanā, kas kuru reizi Eiropai patīk, taču pievienojos tiem, kuri uzskata – katram ir jābūt pašam. Ja vēlamies atdarināt mūzikas virzienus, kam citā Eiropas daļā ir dziļākas saknes, mums būs grūti konkurēt. Ja mākslinieks ir pats, bagāts pieredzē un savdabīgs skatījumā, tad nav svarīga vieta, kurā ierindojas. Un nav arī tik rūgta tā zaudējuma garša.
Neņemos prognozēt, taču esmu ļoti izbrīnīta par lielo Latvijas fanu pārdzīvojumu
– kā tam vai citam mūsu māksliniekam uz lielās skatuves klāsies. Tā taču ir spēle,» teic Aīda.
Viņa bilst, ka meitas pirmās ugunskristības jau sen pārdzīvojušas – kad 2017. gadā piedalījās TV šovā X Faktors. Kopš tā laika viņas iemācījušas nelasīt visu, kas sarakstīts tīmeklī. Arī tagad viņas mammu mierinot, ka ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs ap Eirovīzijai izvirzītajiem dalībniekiem ir daudz negāciju, jo acīmredzot tā cilvēki atbrīvojas no spriedzes. «Ne tikai šoreiz, bet vienmēr, kad redzu uzstājamies savas meitas, esmu lepna par viņām. Par to, ka viņas mūzikā ir sava ceļa gājējas, ir radošas, ka esam viņām devuši izpratni par lietām, par jēgu,» uzsver Aīda. Tautumeitu priekšnesuma tapšanā esot arī viņas pienesums. «Pirms tika izveidots priekšnesums, kustības un vizuālais ietērps, sagatavoju tādu kā koncepciju – ņēmu dziesmu, interpretēju simbolus un analizēju, kas šajos jēdzienos, piemēram, ozols vai vara tilts, ir ieslēpts.
Gribēju, lai meitenēm nebūtu tukšas acis, lai nebūtu pašmērķīgas roku un kāju plivināšanas,
jo visām kustībām ir sava jēga, sava simbolika. Šis mans mazais devumiņš viņās stiprināja pārliecību par saturu, ko pauž,» atklāj Aīda.
Meitas vienmēr atbalstīs
Aīda ir divu stipru dzimtu gēnu mantiniece. Tēva senčus par nepaklausību savulaik no Rancānu ciema aizsūtīja dzīvot aiz muižas robežām purvainos brikšņos, kur viņi cēla dzīvi no jauna. Bet mātes senči nāk no Baltinavas, Ziemeļlatgales. Dzimtas koka zars ieaudzis arī Abrenē. Pie Baltinavas vecvecākiem Annas un Tadeuša pagāja viņas lauku darbu un prieku pilnās vasaras, brīvdienas, siena un kartupeļu talkas. «Ir izpētīts, ka gēni un gudrība vairāk mantojas tieši pa sieviešu līniju. Tātad
Asnatei un Aurēlijai sīkstums nebaidīties no sava ceļa un sava skatījuma paušanas jau ir gēnos.
Viņās ir neatlaidība izdarīt līdz galam, nebaidīties no grūtuma – tas no sporta vingrošanas, ar kuru abas bērnībā diezgan nopietni nodarbojās un tieka līdz sporta meistarkandidāta līmenim. Bet mums gan tagad vajadzētu prast vairāk uzmanības pievērst atpūtai, resursu atjaunošanai,» atzīst Aīda.
Pirms kāda laika viņas meita Asnate publiski runāja par savu diagnozi – nopietnu slimību, kuru, par laimi, ar strikti praktizētu terapiju iespējams kontrolēt. Taču projekti, kuros viņa piedalās, piemēram, LTV šovs Pārdziedi mani!, ieraksti un koncerti ar Tautumeitām, arī folkloras kopas Garataka vadīšana, prasa milzu jaudu. Vai mātes sirds nedreb par sava bērna veselību? «Sirds vienmēr dreb par visu, esmu ļoti empātiska, līdzpārdzīvoju visam, bet tajā pašā laikā vēlos, lai mani bērni ir pastāvīgi, lai izvēlas, ko un cik daudz darīt.
Vienmēr meitas atbalstīšu gan psiholoģiski, gan fiziski.
Allaž rūpējos par viņu veselību, palīdzu, iesaku. Taču tā ir viņu dzīve – tātad viņām vajag to, ko dara. Tajā es nejaucos,» saka folkloras kopas Grodi dibinātāja.
Par tradīciju izveidojies doties uz spa
Aīda un viņas bijušais vīrs folklorists Andris Kapusts savām meitām ir devuši klasiskus, taču ne latviešiem tradicionālus vārdus. Asnates vārdu var meklēt senās Ēģiptes mītos, Aurēlijas – romiešu kultūrā. Tā ir sena tradīcija – lai meitas ar vārdiem saņemtu vēl vairāk spēka, bērnam vārdu meklēt dabas norisēs vai dievībās. «Ir dabiski, ka vecāki, audzinot bērnus, vienmēr balstās savā pieredzē.
Tas, ko mēs vēlējāmies dot, – ir vispusīgi attīstīt – gan fiziski, gan radoši, proti, muzikāli.
Ja šāds pamats ir, tālāk var izvēlēties jebko. Laikā, kad viņas bija mazas, bijām ļoti aizņemti. Mums tas bija grūts periods, tāpēc ziemās palīdzēja vīra vecāki, vasarās – manējie laukos. Ņēmām aukles… Tas bija nopietns ieguldījums un darbs, bet tāda jau ir vecāku misija,» pārliecināta Aīda.
Asnate vai Aurēlija – kura vairāk ir mammas meita? «Man ir sajūta, ka abas ir mammas un arī tēta meitas. Arī raksturā. Katrā redzu kaut ko no sevis, ar katru jūtos ērti un labi.
Bet vislabāk, kad mēs visas trīs esam kopā. Tas ir kā spēka kamols.
Varam izrunāties par visām lietām un nebūšanām, dalīties priekos un bēdās,» Aīdai iemirdzas acis. Lai gan reizēm plānus izjauc darba grafiks, viņām trijām ir tradīcija reizēm dažas dienas atpūsties spa. Protams, kopīgi šaurākā vai plašākā lokā svin svētkus, dodas uz laukiem, kur darba nekad netrūkst, tiekas ar tuvākajiem radiņiem, kas ir vēl viena atbalsta komanda. «Un mēs jau arī muzicējam ģimenes lolotajos Grodos un koncertējam pasākumos,» atklāj Aīda un piebilst: «Latvijas līdzjutējiem novēlu vieglāk tvert šīs Eirovīzijas spēles, kuras mums piedāvā dzīve. No tām taču nav atkarīgi likteņi…»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
