Nākošajā piektdienā pēc ilgas pastaigas un porcijas manas dzīves visstiprākā un ar čilli pipariem bagātākā Windaloo (ļoti piparots indiešu ēdiens, kura daudzajām garšvielām it kā piemītot spēja uzsākt dzemdību procesu), es biju gatava braukt uz slimnīcu nākošajā rītā.
- Nē, nē, labāk ne sestdienā. - iebilda daktere, kad viņai piezvanīju. - Mēs dodam priekšroku dzemdībām darba dienās.
- Es šaubos, vai es varēšu sagaidīt pirmdienu, - domīgi sacīju dakterei, atcerēdamās savādās muguras sāpes iepriekšējā naktī.
- Nu labi, brauciet šurp rīt agri no rīta! - daktere beidzot piekrita, lai gan varēja just, ka viņas iepirkšanās plāni tika izjaukti. (Beļģijā, kur valdošā reliģija ir katolicisms, visi veikali svētdienās ir slēgti, tātad sestdienā jāpaspēj gan nopirkt pārtiku, gan veikt pārējos pirkumus.)
Martā pavasaris Beļģijā jau rit pilnā sparā. Tas bija brīnišķīgs laiks, kad mūsu meitiņa ienāca pasaulē-pilns saules, putnu dziesmu un pavasara smaržu.
Sestdienas rītā agri mēs abi ar vīru priecīgi satraukti ieradāmies slimnīcā kopā ar savu lielo dzemdību somu. Tajā atradās viss, kas varētu noderēt pārim pirmajās dzemdībās: masāžas eļļa, grāmata par dabiskām dzemdībām, CD ar mūziku, glukozes tabletes gadījumā, ja kādam no mums vajadzētu atjaunot enerģijas rezerves.LIELĀ DIENA BIJAKLĀT!
Laipna vecmāte aizveda mūs uz mūsu dzemdību istabu. Te nu mēs uzturēsimies līdz būs laiks pienācis doties uz dzemdību zāli. Drīz ieradās arī mana daktere – saposusies, uzkrāsojusies, glīti ieveidotiem matiem, pilnībā gatava saulainai pavasara dienai vienā no skaistākajiem Briseles iepirkšanās kvartāliem –Avenue Louise, kas atradās turpat aiz stūra.
- Padarīsim šo procesu ātrāku – viņa teica mani apskatījusi. Un man
tika nozīmēti vēnā dzemdības stimulējoši pilieni. Sāpes, kuras līdz šim biju knapi jutusi, sāka pastiprināties, bet vēl bija izturamas.
- Tagad mēs tev iedosim epidurālo anestēziju, - daktere smaidot teica, pirms došanās prom.
- Nē, nē, vēl nē! – es protestēju. – Vispirms es vēlos izmēģināt, kā tas ir dzemdēt dabiskā ceļā! –
ES TIK ĻOTI VĒLĒJOS PIELIETOT GRĀMATĀS SALASĪTĀS UN DZEMDĪBU SAGATAVOŠANĀS KURSOS IEGŪTĀS ZINĀŠANAS PAR DABISKAJĀM DZEMDĪBĀM!Tajā laikā Briselē bija ļoti modē viss dabiskais: ekoloģiskā pārtika, videi draudzīgi tīrīšanas līdzekļi, dabas kosmētika. Pirmsdzemdību kursos, ko apmeklējām, atkārtoti tika uzsvērts, ka bērnam vislabāk ir pilnīgi dabiskas dzemdības. Kāda vāciete no mūsu grupas galu galā dzemdēja dabiskajām dzemdībām speciāli iekārtotā istabā - vertikālā pozā, ar rokām ieķērusies virvē... Lai gan tas izklausās mazliet ekstrēmi, viņa bija ļoti apmierināta (un pēc gadiem tādā pašā veidā pasaulē nāca viņas otrais mazulis.)
Es gan nebijuTIK LIELAdabiskuma piekritēja, kas attiecas uz
dzemdībām, bet tomēr... Mana daktere tikai pie sevis gudri nosmaidīja un atteica:
- Nu tad es atsūtīšu anesteziologu mazliet vēlāk.
Anesteziologs ieradās precīzi pēc 15 minūtēm. Viņa palūdza manu franču valodā runājošo vīru uz mirklīti iziet un manos angliski izteiktajos iebildumos vairs neklausījās. Tad nu es nolēmu padoties, aizmirst dabisko dzemdību idejas un ļauties straumei un dzemdēt ar komfortu – t.i. beļģu gaumē...
Pēc tam, kad sāka iedarboties epidurālā anestēzija, mēs vairs īsti nezinājām, ko darīt. Sajūtas bija tikai relaksējošas un patīkamas, un es mazliet nosnaudos. Vīram bija garlaicīgi un viņš izgāja laukā, lai nopirktu jaunākās avīzes.Galu galā nebija taču kliedzošas un nosvīdušas sievietes, kuras roku turēt, kurai pieri noslaucīt... Ko gan vīrietim šādās dzemdībās darīt?
Pēc vairākām stundām mūsu dzemdību istabiņā, biju izlasījusiHELLOžurnālu no vāka līdz vākam un zināju visu par jaunākajām slavenību šķiršanās prāvām. Vīrs lasījaGuardian, kas rakstīja par Irākas kara otro dienu un Bagdādes bombardēšanu. Ik pa laikam ienāca vecmāte, lai paraudzītos monitoros un pajautātu, kā es jūtos. Citādi mūsu mieru netraucēja nekas.
Tikai tad, kad beigu posmā ienāca kāda no medmāsām un pavaicāja, kur atrodamas bērna drēbītes, es atcerējos, ka noris taču dzemdības un pavisam drīz mēs ieraudzīsim savu mazulīti!