Kā iemācīt bērnam pastāvēt par sevi

 Ko nozīmē PASTĀVĒT PAR SEVI

·        Tas nozīmē – spēt adekvāti sazināties gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem. To, kādā veidā bērns komunicē ar apkārtējiem, visbiežāk nosaka vecāku piemērs – kā mamma satiek ar tēti, kā vecāki veido attiecības ar bērnu, kā viņi komunicē ārpus ģimenes. Ja bērnu soda (bet bērnu sodīt nedrīkst nekad!), arī bērns rīkojas agresīvi – apsaukājas, sit citiem, grupiņā met citiem ar jebko, kas gadās pie rokas. Bet var būt, ka bērns, pret kuru vecāki izturas vardarbīgi (soda), ieraujas sevī, norobežojas un cenšas nerunāt ar citiem, kas nepavisam nav labi bērna attīstībai. Spēja komunicēt ar svešiem pieaugušajiem nozīmē, ka bērns spēj viņiem palūgt nepieciešamo. Piemēram, bērnudārzā laikus prasās uz tualeti.

Tomēr, lai bērns strīdos ar vienaudžiem spētu pastāvēt par sevi, nepietiek tikai ar vecāku piemēru un augstu pašapziņu. Bērnam arī jāmāca praktiskas iemaņas, kā sadarboties ar citiem. Visbiežāk mazajiem konflikti rodas rotaļlietu dēļ. Tikko viens paņem kādu mantiņu, otram vajag tieši to pašu. Bērnam var mācīt nevis atņemt otram mantiņu, bet palūgt. Vēl labāk, ja mazajam izdodas ielāgot – ja vēlies kaut ko paņemt no otra, iedod viņam vietā citu lietu. Jo sadarbība izpaužas tā, ka viens otram kaut ko dod, lai katrs kaut ko iegūst.

Citi lasa

Aiva Kanepone

Lasāmgabals

«Aizbēgu no plastmasas pasaules.» Katerinas laime – veca māja laukos, kazas un nekā lieka

Santa.lv

Padomi

Ko labu veselībai dod hurma, un kam ar tās ēšanu jāuzmanās?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Ja bērns nevēlas otram dot savu mantu, vecākiem jārīkojas apdomīgi, lai nenonāktu pretrunā ar sevi. Lai gan bērnam jāmāca dalīties ar mantām, nevajadzētu pārlieku aizrauties, jo arī pieaugušie lielākoties tomēr nedod citiem savas mantas, vai ne? Bērnam nevajadzētu nodot aplamu informāciju, sakot: «Tikai tad tu esi labs, ja dalies ar otru, dod savas mantas.» Tad bērns, vēlēdamies izpatikt vecākiem un citiem bērniem, iemācās, ka labs ir tikai tas, kas visu dod, bet neko neprasa. Vajadzētu uzsvērt, ka laba sadarbība veidojas tikai tad, ja abas puses kaut ko iegūst.

·        Tas nozīmē – spēt sevi apkalpot. Labi, ja bērns ap triju gadu vecumu spēj apģērbties, paēst, kaut ko norunāt, paust viedokli un aizstāvēt to. Jo bērns ir prasmīgāks šajā ziņā, jo drošāks viņš ir un labāk spēj pastāvēt par sevi.

·        Tas nozīmē – apzināties savu vērtību. Ja bērns apzinās, ka viņš IR VĒRTĪBA, viņam ir vieglāk par sevi pastāvēt un sevi aizstāvēt. Nereti vecāki (arī vecvecāki) domā, ka mazulim dara labu, visu paveicot viņa vietā, uzsverot: «Tu vēl esi mazs!» Patiesībā šāda pieaugušo rīcība kultivē bērnā nevarīgumu un neļauj apzināties savu ES. Viņš arī strīdā ar citu bērnu nespēj uzdrošināties sevi aizstāvēt, jo viņš taču esot mazs un neko nevarot! Ja pieaugušie ļauj bērnam darboties un kļūdīties, iedrošina un uzslavē, bērna pašapziņa aug, viņš jūt spēku aizstāvēt sevi, ja rodas nepieciešamība.

Konsultē DACE ČIBLE, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» psiholoģe, www.lina.lv

Teksts: Dace Rudzīte