Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ziemassvētku vecītis redz, kā tu uzvedies! Viņš visu zina…» tu saki bērnam, jo tas ir viens no veidiem, kā likt bērnam uzvesties labi, citiem vārdiem – manipulācija. «Manipulatīviem vecākiem divi lielākie palīgi ir Ziemassvētku vecītis un Zobu feja, kuriem piedēvē dažnedažādas brīnumainas spējas,» saka psihoterapeits Gatis Līdums. «No vienas puses, nav slikti, ja bērnam veidojas izjūta, ka ir kaut kas, ar ko jārēķinās. Bērns tic, ka ir kāds, kas par viņu interesējas, viņu vēro, un vēlāk tas dzīvē var nākt par labu. No otras puses, labi vai slikti, bet tie ir sistemātiski meli bērnam vairāku gadu garumā. «Kad bērns bērnudārza vecākajā grupiņā (cits agrāk, cits vēlāk) uzzina, ka Ziemassvētku vecīša nemaz nav, viņam ir aplauziens. Un līdz ar to bērns iegūst arī ļoti dziļi sakņotu, bet vēl līdz galam neapjaustu pārliecību, ka melot ir normāli un dažkārt pat labi!» Gatis Līdums skaidro, ka šī apziņa daudzus gadus vēlāk, piemēram, laulātajam palīdz ilgstoši krāpt partneri un neatzīties. Jo viņš taču arī visiem vēl tikai labu – gan sev, gan partnerim, gan mīļākajai/am –, aizdomāties liek terapeits, piebilstot, ka, no šāda skatpunkta raugoties, mūsdienu bērni aug globālā melu kultūrā.
Vēl, no trešās puses, – bērniem pirmskolas un sākumskolas vecumā ir raksturīga maģiskā domāšana, piemēram, bērns var ticēt, ka pusnaktī rotaļlietas atdzīvojas. Šī maģiskā domāšana ir dabiska un pat nepieciešama. «Ticēšana brīnumiem, ko bērns iemācās agrā bērnībā, ir viena no dziednieciskākajām lietām visas dzīves garumā neatkarīgi no tā, vai cilvēks tic kādam mistiskam spēkam ārpusē vai arī sevī pašā snaudošam,» atzīst terapeits. «Ticība brīnumam un brīnuma gaidas rada pacilājošas sajūtas. Tā nāk no mitoloģiskā pasaules uzskata, kas ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa.»
Katrā ģimenē savas tradīcijas
Un kā to visu salikt kopā? Kā palīdzēt bērnam noticēt brīnumam, vienlaikus nemelojot? «Te nav vienas pareizas atbildes, kas derēs visiem vecākiem. Analoģija varētu būt – televizors mājās. Labi vai slikti? Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Kā tos izsvērt un savietot, tas ir ģimenes lēmums, konkrēti – vecāku atbildība. Labi, ja ģimenē nav radikāli atšķirīgu tendenču, kas rauj un plēš bērnu vai ģimeni uz pusēm! Viens no galvenajiem principiem dzīvē ir līdzsvars. Ja ģimene var noturēt līdzsvarā mazliet mitoloģijas, labvēlības, ar mēru šo, ar mēru to, turklāt darīt to visu godīgi – tas ir labākais risinājums. Un ļoti svarīgi ģimenei kā sistēmai nodefinēt, kas mēs esam un kādi mēs esam? Kristieši, pagāni, varbūt ne viens, ne otrs? Ja neesam kristieši, tad kāpēc Ziemassvētkos ejam uz dievkalpojumu baznīcā? Vai arī, neesot pagāni, dodamies saulgriežos vilkt bluķi? Un varam sev pavaicāt, kā Kristus dzimšana vai saulgrieži ir saistīti ar sarkanajā plīša mētelī tērpto bārdaino onkuli, kam uz muguras ir dāvanu maiss, bet pie sāniem karājas žagaru bunte? Lai gan Ziemassvētku vecīša tēls pirmsākumos veidojies no kristīgās tradīcijas, no vēsturiska personāža svētā Niklāva, mūsdienu Santa Klausa kultam nav nekāda sakara ne ar Jēzu, ne ziemas saulgriežiem,» secina terapeits, vienlaikus atzīstot, ka ar Ziemassvētku vecīti nedrīkst arī nerēķināties. «Viņš ir populārās kultūras tēls, kas ir visur klātesošs. To nevar ignorēt un audzināt bērnu sektantiskā garā – šito nu gan mēs neatzīstam! Tas var būt bērna psihei traumējoši, ka visiem grupiņas biedriem Ziemassvētku vecītis kaut ko atnesis, bet man – ne. Ar ko esmu sliktāks?» Vai, piemēram, vecāki atsakās vest bērnu uz Ziemassvētku pasākumu, jo tur būs Ziemassvētku vecītis, ko mūsu ģimenē neatzīst. «Atgriežoties pie piemēra par televizoru – esmu redzējis bērnus no ģimenes, kas dzīvo minimālisma stilā, aizejam ciemos, un, kamēr visi citi bērni pulciņā dauzās, šie trīs, pielipuši pie TV ekrāna, sēž kā mūmijas, jo viņi nekur citur neko tādu nevar redzēt!»
Dāvanu par 2 vai 100 eiro?
Iemesls, kāpēc bērni tika ļoti gaida Ziemassvētku vecīti, ir dāvanas! Un priecājies, ja tavs bērns šogad lūdz tikai spīdīgo nāriņu vai mazo lego, jo vēlmes var izaugt arī līdz iPhone vai Lego City 300 un 400 eiro apmērā. Ne visi to var, un ne vienmēr to vajag, bet kā to izskaidrot bērnam? It īpaši, ja viņš tic, ka dāvanas gādā Ziemassvētku vecītis, kam ir pārdabiskas spējas un kurš var sarūpēt visu. Ir svarīgi nenobīties, bet izmantot šo kā iespēju runāt ar bērnu par naudu – ka ne viss, kas ir dārgs, ir labs. Jā, varbūt kādam citam bērnam grupiņā vecītis atnesis dārgāku dāvanu, toties mēs vakar bijām īstā piedzīvojumā uz slidotavu! Bērns jāmāca fokusēties nevis uz to, kā nav vai pietrūkst, bet uz to, kas mums ir! Tas būs nepieciešams visā turpmākajā dzīvē, jo vienmēr kādam būs labākas bikses vai dārgāka mašīna.
«Ar dārgajām dāvanām ir tāpat kā ar ēst gatavošanu. Var aizbraukt uz MC2, nopirkt produktus par 200 eiro bet pašu ēdienu sačakarēt. Un var par pieticīgu summu pagatavot ļoti gardu ēdienu.
Svarīgākais ir radošums,» skaidro psihoterapeits, atzīstot, ka tas nav viegli, taču arī ar nelieliem līdzekļiem var radīt svētku sajūtu un prieku.
Prieks bērnam vai mammai?
Kas ir vērtīga dāvana, vecāku un bērnu acīs var atšķirties. Bērnam tā būs Bārbija vai Makvīns, bet mammai – grāmata. Kuru dāvināt? Ja gribi sagādāt bērnam prieku un vari to atļauties, dāvini bērnam to, ko viņš patiešām vēlas. «Cita lieta, ka arī grāmatas un lasīšanas ideju bērnam var iepārdot kā vērtīgu,» saka Gatis Līdums, rādot krūzīti ar uzrakstu Reading is sexy (Lasīšana ir seksīga – tulk. no angļu valodas). Tda grāmata vai šāda krūze varbūt nebūs piemērota dāvana pirmskolas vai sākumskolas skolēnam, taču pusaudzis to novērtēs, un tas var būt viens no veidiem, kā radīt bērnā apziņu, ka lasīt ir forši.
Arī tas prasa radošumu, taču var sabalansēt to, ko vēlas bērns, ar to, kas ir vērtīgi pēc vecāku domām, piemēram, Ziemassvētku vecītis atsūta Bārbiju, bet vecāki uzdāvina grāmatu. Tāpat svarīgi nepadarīt svētkus par ikdienu, uzdāvinot, piemēram, drēbes. Bērna acīs tā nav dāvana, bet lieta, ko vecāki pērk arī citkārt. Gatis Līdums no saviem studiju gadiem Amerikā atceras, ka tur Ziemassvētkos ļoti populāri ir dāvināt džemperus, un statistikas dati liecina, ka pēcsvētku nedēļā cilvēki ļoti aktīvi šos džemperus atdod atpakaļ veikalos. Šai ziņā dažkārt mēdz būt pārpratumi ar vecvecākiem, kas savu reizi, labu gribēdami, tiešām mēdz uzdāvināt kādu džemperi vai pieklājīgas bikses, kas bērna skatījumā nemaz nav modernas! «Mūsdienās gan arī vecvecāki ir moderni, zinu vectētiņus, kas brauc ar sniegadēli, taču, ja tāda situācija ģimenē ir, tad es teiktu, ka ģimenē nav izrunāts, kas kuram ir svarīgs. Katrs dara kaut ko savu un mēģina to uzspiest arī citiem. Ģimene kā sistēma darbojas ne īpaši veiksmīgi, un pieaugušajiem vajadzētu uzņemties atbildību un to izrunāt,» saka psihoterapeits.
Dzejolītis pie eglītes
«No savas bērnības atceros, ka salaveci uztvēru kā diezgan baisu tēlu – barga izskata vecis, kuram uz muguras ir dāvanu maiss un pie jostas žagaru bunte. Tad viņš pa vienam sauc bērnus pie eglītes deklamēt, sakot standarttekstu: «Nu, tu esi labi uzvedies? Esi pelnījis žagarus vai dāvanu? Tagad skaiti!» Mazajam var būt arī liels pārdzīvojums visu bērnu priekšā pie eglītes skaitīt dzejolīti. Nedod Dievs, kaut ko sajaukt! Tam visam pa vidu vēl ir bailes – ja nu žagars, nevis dāvana… Šādā veidā bērnu var iebiedēt. Vai tas vajadzīgs?» vaicā Gatis Līdums, atzīstot, ka mūsdienās Ziemassvētku vecīši jau ir daudz mīlīgāki un draudzīgāki un vairāk līdzinās popzvaigznēm. Tomēr, ja tavam bērnam no Ziemassvētku vecīša bail, nespied viņu tuvoties. Ja bērns nevēlas publiski skaitīt dzejolīti, neliec viņam to darīt. Citkārt, mierīgā atmosfērā ar bērnu var parunāties, kāpēc viņš negribēja skaitīt dzejolīti, varbūt baidījās, ka sajauks, varbūt viņam vienkārši nepatika kāds no klātesošajiem cilvēkiem. Kad problēma ir zināma, to var risināt, jo pilnībā izvairīties no uzstāšanās dzīvē nav iespējams.
Idejas dāvanām, kas nemaksā dārgi, bet sagādā prieku:
- Kabatas lukturītis
- Ziepju burbuļi
- Brīnumsvecītes
- Zvaniņš
- Rubika kubs
- Plaukšķenes
- Maskas
