Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šobrīd Dreimaņu ģimene ir atpakaļ mājās Valmierā, bet divarpus gadu, kas pavadīti Amerikā, noteikti paliks viņu atmiņā. Ieva dalās pieredzē par grūtniecības laiku un dzemdībām, esot tālu prom no Latvijas.
Apdrošināšana zelta vērtē
Tā kā uz Ameriku devāmies vīra darba dēļ, ierodoties biju plānojusi nokārtot formalitātes, lai saņemtu darba atļauju. Tomēr izrādījās, ka tas nav nepieciešams, jo uzzināju, ka esmu stāvoklī. Uzņēmums, kurā strādāja mans vīrs, mums nodrošināja pilnu veselības apdrošināšanas polisi, bija jāveic tikai pacientu iemaksas, dodoties vizītē pie ārsta (ar manu polisi šī nodeva bija 35 dolāri).
Ja nav apdrošināšanas, veselības aprūpe Amerikā ir ļoti, ļoti dārga. Piemēram, par dzemdībām un divarpus slimnīcā pavadītām dienām rēķins noapaļojot būtu 20 000 dolāru.
Vesela bagātība. Arī ginekologa vizītes grūtniecības laikā bez apdrošināšanas izmaksātu simtos. Interesanti, ka pēc katra ginekologa apmeklējuma no apdrošināšanas kompānijas pa pastu saņēmu informāciju ar izmeklējumu sarakstu un summu, cik tas ir maksājis.
Mana grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem. Patika, ka katrā vizītē ārsts detalizēti paskaidroja, ko darīsim šajā reizē, ko – nākamajā. Dažreiz pat jutos kā mazs bērns, kam viss tiek ļoti rūpīgi izstāstīts. Ārstu grūtniecības laikā apmeklēju 13 reižu. Ārsta praksē bija arī neliela laboratorija, kur katru reizi mani nosvēra, izmērīja asinsspiedienu, nodevu urīna analīzes. Ārsts izklausīja mazuļa sirdspukstus, bet sonogrāfiju veica četras vai piecas reizes. Grūtniecības laikā apmeklēju tikai ginekologu, ģimenes ārsta Amerikā man nebija.
Pirmsdzemdību kursi nebija obligāta prasība, tomēr ar vīru nolēmām tos apmeklēt slimnīcā, kurā plānoju dzemdēt. Kursi notika sestdien visas dienas garumā un bija bez maksas. Mums stāstīja gan par dzemdību norisi, gan bērna aprūpi, arī par mazuļa barošanu ar krūti. Ļoti vērtīga bija ekskursija pa dzemdību nodaļu.
Anestēzija jārezervē laikus
Lai izvēlētajā slimnīcā dzemdību laikā saņemtu epidurālo anestēziju, jau trīsdesmitajā grūtniecības nedēļā bija jāaizpilda pieteikuma forma. Ja tas nav izdarīts laikus, dzemdībās epidurālo anestēziju saņemt nevar pat tad, ja ļoti lūdzas. Drošībai nolēmu aizpildīt pieteikumu, jo atteikties no šī pakalpojuma gan var bez problēmām.
Epidurālā anestēzija Amerikā ir ļoti izplatīta un neviens nav izbrīnīts, ja sieviete to izvēlas.
Anestēzija, protams, arī ir maksas pakalpojums, bet manā gadījumā to sedza apdrošināšana.
Dzīvojām ļoti tuvu slimnīcai, burtiski divu minūšu brauciena attālumā (jā, tieši brauciena, jo vismaz mazpilsētās cilvēki kājām faktiski nepārvietojas, tas nemaz nav iespējams – nav gājēju ietvju, ir tikai ceļi braukšanai ar auto). Brekstona-Hiksa jeb mācību kontrakcijas jutu no ceturtdienas, bet sestdienas vakarā jau ļoti, ļoti sāpēja. Man, protams, negribējās par ātru aizbraukt uz dzemdību nodaļu, bet es vienkārši nezināju, kas notiek. Sazvanījos ar ārstu, un viņš teica, lai braucu uz slimnīcu pārbaudīties. Slimnīcā konstatēja, ka dzemdības ir sākuma stadijā. Tika nokārtotas formalitātes, izklausīti mazuļa sirdstoņi, sazvanīts arī mans ginekologs. Ja vēlējos, varēju doties mājās, ko mēs arī darījām. Tad vēl domāju, ka dzemdēšu bez atsāpināšanas.
Biju izdomājusi, ka gribu un varu dzemdēt pati. Ja manas draudzenes to ir varējušas izdarīt, gan es arī varēšu.
Tomēr, kad pēc dažām stundām atgriezāmies slimnīcā, pirmais, ko teicu medmāsai, bija: «Es gribu epidurālo!» Viņa smaidot atbildēja, ka to jau esot zinājusi. Pie gaidītās atsāpināšanas tiku vien pēc divām stundām, jo pirms tam bija jāiztek sistēmai. Tā ka savu sāpju devu arī esmu dabūjusi. Kad atsāpināšana iedarbojās, uz kādām 40 minūtēm pat iemigu. Tā bija laime pilnīga.
Dzemdību telpa bija ļoti mājīga. Tajā bija gan privāta vannasistaba, gan dīvāns, uz kura iemiga mans vīrs, solidarizējoties ar manu anestēzijas radīto miegu. Ja būtu manis izvēlētā ginekologa maiņa slimnīcā, tad viņš pieņemtu dzemdības, tā gan diemžēl nenotika, un dzemdības pieņēma cits ārsts. Starp citu, ārsts ierodas tikai dzemdību beidzamajā fāzē, līdz tam par mani rūpējās medmāsa. Par slimnīcas personālu varu teikt tikai labāko. Meitiņa piedzima svētdienas rītā.
Slimnīcā pieejams viss
Dzemdībās kopā ar mani bija arī vīrs, taču noteikumi ļauj palātā atrasties kopumā četriem tuviniekiem. Pirms tam nekādi izmeklējumi klātesošajiem nav jāveic. Ja dzemdības noritējušas veiksmīgi un mamma ar mazuli jūtas labi, pēc dzemdībām slimnīcā ir jāpavada viena diena. Mēs slimnīcā palikām divas dienas, lai saņemtu atbalstu krūts barošanas uzsākšanai. Medmāsas izstāstīja un nodemonstrēja visu, kas saistīts ar mazuļa aprūpi. Dienas laikā bija pieejama arī laktācijas speciāliste, kura sniedza nepieciešamo konsultāciju. Tiesa gan, jau pašā sarunas sākumā saņēmu jautājumu par to, vai barošu bērnu ar krūti vai došu piena maisījumu. Savās domās pat nebiju pieļāvusi iespēju, ka mazuli varētu nebarot ar krūti.
Iespējamais iemesls tam, ka daudzas sievietes Amerikā uzreiz izvēlas barot bērnu ar piena maisījumu, ir tāds, ka pēcdzemdību atvaļinājums mammai ir vien sešas nedēļas.
Pēc tam, ja mammai ir jāatgriežas darbā, bērnu pieskata aukle vai dienas centra auklīte (day-care). Es tiešām nevaru iedomāties, kā tik mazu bērniņu var uzticēt auklītei. Manuprāt, šīm mammām nav iespējas izbaudīt laiku kopā ar mazuli, un tas ir ļoti skumji.
Runājot par praktiskām lietām, jāteic, ka savu līdzpaņemto dzemdību somu atvēru vien pēdējā dienā, kad bija jādodas mājās. Slimnīcā bija pieejams viss nepieciešamais gan man, gan mazajai – pamperi, salvetes, bodijs, cepurīte, sedziņa. Mana laktācijas konsultante pat nokārtoja pieprasījumu elektriskajam piena pumpim, kura izdevumus sedza apdrošināšana.
Pēc dzemdībām mani pārbaudīja mans ginekologs, pie kura bija jādodas uz vēl vienu obligāto vizīti pēc sešām nedēļām. Pēc trim dienām devāmies pirmajā vizītē pie pediatra. Tā kā nebija nekādu sūdzību, nākamreiz pie pediatra bija jāiet pēc mēneša. Pirmajā mēnesī barošana ar krūti nevedās tik raiti, kā gribētos, tāpēc gāju uz slimnīcu pie laktācijas konsultantes.
Gan mans ginekologs, gan pediatre, gan laktācijas konsultante vienmēr apvaicājās, kā man iet, kā meitiņa guļ, vai man izdodas kaut nedaudz atpūsties. Domāju, ja viņi justu, ka man ir nepieciešama vēl kāda palīdzība, tā noteikti tiktu nodrošināta. Viss personāls, ar ko saskāros, bija ļoti laipns un atsaucīgs.
Pat pēc dzemdībām, veikalā satiekot kādu medmāsu, viņa mūs atcerējās, sasveicinājās un apvaicājās, kā mums iet. Tas bija ļoti patīkami.
Pēc dzemdībām arī manam vīram pienācās divu nedēļu apmaksāts atvaļinājums, ko saspringtā darba grafika dēļ viņš izmantoja vēlāk.
Mammas, draudzeņu un vīra atbalsts
Dažas dienas pirms dzemdībām pie mums uz trim nedēļām atlidoja arī mana mamma, kas bija ļoti svētīgi, jo vīram šajā laikā darbā bija ļoti saspringts grafiks. Gribējās mammai parādīt no Amerikas kaut ko vairāk par mūsu māju un blakus esošo parku, tāpēc viņas ciemošanās pēdējā nedēļas nogalē, kad Annijai bija vien divas nedēļas, devāmies mūsu pirmajā tālākajā izbraucienā. Man tas bija liels pārbaudījums, jo savā galvā biju izdomājusi piecdesmit dažādu scenāriju, kas varētu atgadīties un kas mums vēl jāpaņem līdzi. Teikšu godīgi – mašīnu biju pamatīgi pārkrāvusi. Lai arī man patika māju sniegtais komforts un drošības saliņas sajūta, esmu ļoti pateicīga vīram, kurš mani ir mudinājis izkustēties laukā no mājas un brīvdienās kaut kur aizbraukt. Ar laiku saruka arī līdzņemamo mantu apjoms.
Pirmo reizi lidojām uz Latviju, kad Annijai bija trīs mēneši. Kopumā no mājas sliekšņa ASV līdz mājas slieksnim Latvijā pavadījām apmēram 22 stundas.
Rūpīgi gatavojos lidojumam, tomēr lidmašīnā no Atlantas uz Frankfurti (aptuveni deviņu stundu lidojums) trīs reizes apraudājos. Tagad, protams, par to varu pasmieties, bet šo pirmo lidojumu es nekad neaizmirsīšu. Lidojums atpakaļ jau bija vieglāks, jo zinājām, ko gaidīt.
Grūtniecības laikā un vēl jo vairāk, kad Annija bija piedzimusi, ļoti lielu atbalstu saņēmu no savām draudzenēm Latvijā, kurām jau bija piedzimuši bērni un ar kurām ļoti bieži komunicēju. Protams, ļoti, ļoti palīdzēja arī mans vīrs, kurš ir superīgs tētis – mierīgs, nosvērts un vienmēr ar risinājumu azotē.
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām ASV
- Amerikā ir dārgākā un sarežģītākā veselības aprūpes sistēma pasaulē.
- Standarta ginekologa vizīte bez papildu izmeklējumiem var maksāt no 90 līdz pat 300 dolāru. Izmeklējumu cenas: no 100 līdz pat 2500 dolāru (piemēram, par amniocentēzi).
- Apmēram 25% grūtnieču nesaņem standarta grūtniecības aprūpi.
- Amerikas pavalstīs izmaksas par vaginālajām dzemdībām ir ap 30 570 dolāru, par ķeizargriezienu – 47 360 dolāru. Visdārgāk ir dzemdēt Aļaskā.
- Valsts līmenī nav noteikts maternitātes, paternitātes un vecāku atvaļinājums. Atsevišķas darbavietas piedāvā sešu nedēļu bezalgas atvaļinājumu. Tikai astoņas ASV pavalstis ir izdevušas rīkojumu par apmaksātiem atvaļinājumiem jaunajiem vecākiem.
- Vecāku pabalsts ir nodokļu atlaižu veidā.
- ASV viena no četrām sievietēm desmitajā dienā pēc dzemdībām atgriežas darbā.
- Tā ir vienīgā attīstītā valsts pasaulē, kurā grūtnieču, dzemdību un pēcdzemdību mirstības rādītāji turpina pieaugt.
