Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bērnu apsēstība ar cukuru bijusi visos laikos. Turklāt šķiet, ka vēl garšīgāks tas kļūst brīdī, kad cukura ēšana un paslepus zagšana no cukurtrauka sastopas ar stingru aizliegumu, pārvēršot to par aizliegto augli.
Skaidrības labad gan jāteic, ka bērnu (un ne tikai!) mīlestība pret cukuru ir gaužām loģiski izskaidrojama.
Cukurs gluži vienkārši iedarbojas uz smadzenēm, un tajās izdalās laimes hormoni endorfīni, radot labsajūtu, apmierinājumu un pieradumu.
Starp citu, ārstu konferencēs šī iemesla dēļ cukuru sāk pielīdzināt vieglajām narkotikām, jo smadzenēs tiek stimulēti tieši tie paši receptori.
Mīts par labiem un sliktiem cukuriem
Bieži vien mammas sevi mierina ar domu par labajiem un sliktajiem cukuriem, stāsta to citām mammām, padarot šo uzskatu par baltu patiesību. Proti, viņuprāt, esot tā saucamie labie cukuri, kuri sastopami augļos un dārzeņos, bet sliktais esot tikai rafinētais cukurs, kurš pievienots maizei, piena produktiem, bulciņām, brokastu pārslām, gatavajiem salātiem, protams, saldinātajiem dzērieniem – sulām, limonādēm un tā tālāk…
Jā, slikto produktu saraksts varētu būt ļoti garš. Ja iet ar lupu gar visiem veikala plauktiem (etiķetēs rakstītais mēdz būt grūti salasāms), drīz vien var pārliecināties, ka retajam pārtikas produktam ražotāji nav pielikuši cukuru. Bet tāpat ne par kripatiņu labāks nav arī brūnais cukurs vai fruktoze.
Patiesība ir skarba: lai no kurienes cukurs nācis, tas ir un paliek cukurs, un gala rezultāts tam ir viens – paaugstināts glikozes jeb cukura līmenis asinīs.
Proti, ja cukurs dienas laikā uzņemts virs normas, organismā nepietiek insulīna – hormona, kas liek no asinīm tobrīd nevajadzīgo glikozi aizvadīt un noglabāt tauku veidā vēlākai izmantošanai. Šī organisma dabiskā funkcija tiek traucēta, un tam var būt ļoti negatīva ietekme uz veselību.
Risks kļūt par resnīti
Dažreiz mammas sevi māna, ka cukurs taču bērniem nepieciešams kā smadzeņu degviela. Jā, pareizos daudzumos uzņemtam cukuram tiešām ir šāds uzdevums, bet noteikti tā nav, ja cukurs tiek uzņemts par daudz. Lai to saprastu, mazliet vairāk jāiedziļinās ķīmijā… Cukurs pēc ķīmiskās uzbūves ir ogļhidrāts, kam ir visaugstākais glikēmiskais indekss.
Tas nozīmē, ka cukurs visātrāk uzsūcas asinīs, visātrāk paaugstina glikozes līmeni un stimulē insulīna izdali. Ja bērns daudz ēd saldumus, cukurs ātri uzsūcas, un insulīna līmenis tā ietekmē strauji paaugstinās. Līdz ar to, lai organismā nekristos glikozes līmenis, organisms atkal pieprasa ēst. Izveidojas apburtais loks. Tātad – ja bērns ēd daudz saldumu, kur nav ne šķiedrvielu, ne tauku, ne olbaltumvielu (tukšās kalorijas!), pēc īsa brīža apetīte atkal atgādina par vajadzību uzēst. Tādā veidā uzņemto kaloriju daudzums palielinās, tiek negatīvi ietekmēta vielmaiņa un pieaug svars. Bērns kļūst aizvien apaļāks.
Populārākie raksti
Viss jūk un brūk
Tas, ka uzreiz pēc apēstas konfektes vai izdzertas saldās suliņas neparādās veselības problēmas, vēl nenozīmē, ka tās vispār neeksistē. Ir jāsaprot: tiklīdz bērnam ir liekais svars, uzreiz automātiski palielinās komplikāciju risks – cukura diabēts, sirds un asinsvadu slimības, kariess, sāpes locītavās, muskuļu tonusa trūkums, dulla galva, acu pietūkums, krasas garastāvokļa svārstības. Arī pumpu rašanos var ietekmēt cukurs, jo salda vide organismā iekaisuma procesus tikai pastiprina, turklāt palielinās alerģijas riski.
Vēl ļoti svarīgs fakts, ka cukurs izmaina zarnu mikrofloru – ēdot daudz saldumu, pieaug nelabvēlīgo baktēriju daudzums un arī labās baktērijas izmaina savu vielmaiņu, veicinot gremošanas traucējumus.
Ja bērns jau ir ar lieko svaru, bet viņam par laimi nekādu komplikāciju nav, tad tā tiešām ir veiksme un steidzami jādomā par veidu, kā bērnam svaru nomest – sakārtot ēdienkarti, piedāvāt vai palielināt fiziskās aktivitātes un izglītot par uzturu.
Sāc ar sevi un māci savējos
Skatīsimies patiesībai acīs – visticamāk, nekad nebūs tā, ka ražotāji atteiksies no cukura pievienošanas ēdieniem. Tāpēc nevajag pārdzīvot par to, ko globāli nespējam ietekmēt, bet jādara tas, ko varam – sākt ar sevi. Jāizglīto sava ģimene un jārūpējas par to, lai visi tajā zinātu, ka našķi – tie ir svētki, nevis ikdiena. Vecākiem jākļūst par paraugu saviem bērniem – nedrīkst būt situācija, ka vecāki dzer kolu, bet bērniem liek dzert ūdeni. Ūdenim pie maltītes jābūt normai visiem ģimenē – kola, suliņas un sīrupūdeņi, lai paliek svētkiem.
Arī pumpu rašanos var ietekmēt cukurs.
Mammas parasti iebilst, ka bērni našķus sapērkas ārpus mājas. Protams, nav iespējams izsekot skolēna gaitām un tam, ko viņš dienas laikā apēdīs. Un tāpēc jo īpaši svarīgi ir ģimenē jau bērnībā ieliktie veselīga uztura pamati. Protams, bērns vienmēr tos varēs piekoriģēt, pagriezt, kā pašam ērtāk, tomēr pamati paliek pamati, un vajadzīgā brīdī tie par sevi atgādinās.
Neitralizējam kaitīgās omītes!
«Nē, nu kas tas būs! Ūdens pie brokastīm ar pankūkām?! Manās mājās mēs dzersim tējiņu!» gādīgi saka omīte, pieberot mazbērniņa tējai vienu, divas vai pat trīs karotes cukura. Vai arī bērns no omītes apciemojuma mājās pārrodas ar pilnām kabatām konfekšu un cepumu maisiņu…
Stop! Tas tiešām mēdz būt kaitinoši! Bet ir jāsaprot, ka iepriekšējās paaudzes netika tā indētas ar cukuru kā mēs, viņi nav to piedzīvojuši, un tāpēc saldumi omīšu un opīšu acīs ir vistīrākā mīlestības izpausme.
Galu galā ir pieņemami, ka citas paaudzes cilvēki nav informēti par visu slikto, un vienkārši jāizglīto gan savi vecāki, gan bērni. Varam to uztver par tādu kā mūsdienu vecāku misiju.
Saldumi reizi nedēļā
Starp citu, nebūtu pratīgi arī bērniem kategoriski aizliegt ēst saldumus. Iedomājies, trīcoša roka, kas sniedzas pēc konfektes, gabaliņa kūkas vai limonādes glāzes draugu dzimšanas dienā, baidoties, lai tikai mamma par to neuzzina… Tas būtu par traku! Šāds psiholoģiskais terors absolūti nav vajadzīgs.
Kā rīkoties?
Skolas vecuma bērniem aptuvenā cukura norma ir 5–7 tējkarotes dienā (rēķinot visus produktus, kur tas pievienots, ne tikai tīrā veidā)
Ja mājās ikdienā cukurs tiek ierobežots – uz galda nestāv saldumu trauks, ledusskapī nav saldinātās limonādes vai sulas –, tad šī norma ir ļoti veiksmīgi un bez problēmām ievērojama, tikai mazliet pie tā jāpiedomā.
Te varam nošpikot ideju no mūsu ziemeļu kaimiņiem. Izrādās, ka zviedri jau vairākus gadus reizi nedēļā ieviesuši Saldumu dienu. Tā ir īpaša diena, kad bērni ar vecākiem dodas uz veikalu un lielā tūtā sapērk saldumus, ko bērns kāro. Kāds no tā labums? Pirmkārt – ļoti ātri dūša uz saldumiem tajā dienā tīri fizioloģiski apšķebinās. Otrkārt – visu pārējo nedēļu bērni mierīgu sirdi zina, ka saldumi noteikti būs. Un treškārt – bērniem patīk kopīgas ģimenes tradīcijas. Pamēģiniet ieviest šādu dienu arī savā ģimenē!
Bērniņ, tā ir baltā nāve!
Ak, vecais labais bieds ar balto nāvi! Pieredze liecina, ka uz jauno paaudzi tas joprojām iedarbojas ļoti efektīvi. Bērni lielākoties ir diezgan labi informēti par to, ka, piemēram, alkohols un cigaretes ir kaitīgi veselībai – par to taču liecina labi izlasāmie brīdinājumi un briesmīgie attēli un paciņām.
Bet par cukuru nekādas izlasāmas draudu vēstis neliecina. Ja bērns slikti izprot organismā notiekošos procesus vai nevēlas iedziļināties šajā vecāku garlaicīgajā skaidrojumā, tad BALTĀ NĀVE ietver slēpto kodu par briesmām. Nav tādu bērnu, kurus nebiedētu nāves pieminēšana. Skarbi, bet iedarbīgi!
Saldumiņš pirms treniņa – jā vai nē?
Ja bērns nopietni trenējas sportā, tad par uzturu atbildēs sporta ārsts – tieši viņš izlems, ko ēst un cik daudz, ja vielmaiņa jāmobilizē uz sacensībām rezultātu sasniegšanai. Savukārt, ja tās ir regulāras vidusmēra sporta aktivitātes, tad nekādi saldumi pirms treniņa enerģijas līmeņa celšanai nav nepieciešami. Ja bērns pa dienu ir normāli paēdis, tad enerģijas pietiks tāpat.
Starp citu, ja treniņi ir ar mērķi nomest lieko svaru, tad vērts atcerēties, ka bērna svars šajā gadījumā vairs nebūs rādītājs – taukaudus sāks aizvietot muskuļaudi, un tie ir smagāki, tāpēc svars var pat pieaugt. Lai noskaidrotu, vai fiziskā slodze dod gaidītos rezultātus, – jāmēra vidukļa apkārtmērs.
